„Svarīgi ir vienmēr domāt par nākotni”

Maijā valsts delegācijā vizītē Japānā bija arī kuldīdznieks ARTŪRS MIKĀLS. Pēc vairākiem Anglijā pavadītajiem gadiem viņš atgriezies Latvijā un strādā vecāku Baibas un Arvja Mikālu zemnieku saimniecībā Upeskalni AB Padures pagastā.

Tirdzniecības misija bija daļa no Latvijas nacionālās dienas izstādē Expo Osakā, dažādos pasākumos piedalījās 57 uzņēmēju delegācija, un viņi tikās ar pārstāvjiem arī no tādiem uzņēmumiem kā Sony, Hitachi, Panasonic, Toshiba, Itochu Corporation, ar Japānas Lielo uzņēmēju asociāciju Keidanren.

Valsts vizīti organizēja Ekonomikas ministrija un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) sadarbībā ar Valsts prezidenta kanceleju un Latvijas vēstniecību. Tirdzniecības misiju LIAA rīkoja Eiropas Reģionālās attīstības fonda un valsts budžeta līdzfinansētās mazo un vidējo uzņēmumu inovatīvās uzņēmējdarbības attīstības programmā.

Ar kādiem iespaidiem no Japānas esi atgriezies?

Esmu ļoti iedvesmots, pacilāts. Bija interesenti redzēt citu kultūru, kas ir atšķirīga nekā Eiropā, uzņēmumus un to, kā tie darbojas, kādas ir programmas jaunuzņēmumiem. Latviešu delegācijā citi kolēģi bija ar ļoti jaudīgiem uzņēmumiem, bet par tiem pat nebiju dzirdējis. Viņi Latvijā saražoto ar ļoti augstu pievienoto vērtību eksportē uz visu pasauli, izmanto tehnoloģijas. Skaties un nodomā: „Latvija var paveikt daudz un plaši. Vajadzīgs pareizais virziens un redzējums.”

Kā nonāci delegācijā?

LIAA bija izsludinājusi, ka tāds pasākums notiek. Sekoju līdzi jaunumiem un pamanīju. Bija jāizpilda anketa, un, iekļaujoties kritērijos, bija iespēja aizbraukt uz Japānu. Viena no uzņēmuma Amazones grupa nozarēm ir augstas pievienotās vērtības tehnoloģijas. Lai anketu aizpildītu, sameklēju Japānā tos uzņēmumus, kurus mums interesētu apskatīt un varbūt noslēgt sadarbību. Tiku izvēlēts un pārstāvēju visu Amazones grupu.

Vai biji kādā uzņēmumā, kurus minēji anketā?

Diemžēl ne. Man šķiet, ka tie bija citā reģionā, jo mēs braucām pa Kansai reģionu un viesojāmies turienes uzņēmumos. Viens no tiem ražoja lauksaimniecībai – montēja smidzinātājus ar sprauslām. Tie nebija tik advancēti, cik Amazonei, kuras ražojumus tirgojam. Taču aprunāties bija interesenti.

Vai aizrunājāties līdz sadarbībai?

Lai ar japāņiem radītu sadarbību, paiet ilgs laiks. Viņi ir diezgan konservatīvi, piesardzīgi. Jāuzbūvē uzticība sev, savam uzņēmumam. Bija divas kompānijas, ar kurām runājām par iespējām nākotnē, un pagaidām nodibinājām kontaktus. (Tirdzniecības misija veiksmīgi beigusies pagaidām ar četriem sadarbības līgumiem un vērtīgām investīciju iestrādēm – red.). Katrā ziņā vērtīga bija pieredze arī veidot attiecības ar citiem Latvijas uzņēmējiem. Nedēļu pēc brauciena man ir jau plašāks redzējums.

Kad pēdējo reizi tikāmies, tu vēl studēji Anglijā un strādāji motorsporta industrijā. Cik ilgi esi atpakaļ?

Latvijā esmu kopš septembra. Anglijā biju sešus gadus: četrus studēju un ieguvu maģistra grādu elektronikas un elektrības inženierzinātnēs, divus gadus nostrādāju motorsporta industrijā Formulas 1 Mercedes komandā pie dzinējiem un izstrādāju dažādas piedziņas sistēmas.

Mūsdienās var internetā klausīties podkāstus ar interesantiem uzņēmējiem, kuri darbojas starptautiski, saprast, kādā līmenī jāstrādā, lai konkurētu ar citiem. Klausoties var iegūt daudz.

Strādājot rūpnīcā Mercedes, labi bija tas, ka visu laiku tur iet uz kādu uzlabojumu. It kā labo īstermiņa problēmu, tomēr katru reizi domā ilgtermiņā. Tā nodrošina to, ka konkrētā situācija vairs neatkārtojas.

Tev bija iespēja līgumu pagarināt, tomēr izvēlējies braukt mājās un strādāt vecāku uzņēmumā. Vai tā bija vecāku ietekme?

Tad tā viņiem bijusi ilgtermiņa shēma (smejas). Vecāki ir ļoti brīvi attiecībā uz to, kādu ceļu izvēlos. Anglijā savu nākotni neredzēju. 24 vai 25 gadi ir laiks, kad sāc domāt par savu dzīvi, ģimeni un pārējo. Ar mani bija līdzīgi. Ja neredzi to vietā, kur esi, tad grūti rast motivāciju turpināt un attīstīties. Draudzene dzīvo šeit. Otru cilvēku vest uz turieni? Iznāk, ka otram pilnībā jāpielāgojas man, bet tā ir sarežģīta situācija, un sāku visu izvērtēt. Sapratu, ka labāk tomēr jūtos te.

Anglijā strādāju kā inženieris, saņēmu ļoti labu algu. Īrēju māju kopā ar vēl vienu cilvēku. Bet pēc visām izmaksām naudas pāri palika maz. Strādājot šeit, alga ir mazāka, bet arī visas izmaksas ir mazākas. Tad labāk būt šeit, strādāt un maksāt nodokļus, redzēt, kā infrastruktūra tiek sakārtota.

Vai bija ģimenes kopsapulce par to, ka strādāsi vecāku uzņēmumā?

Vecākiem tuvojas pensijas vecums, un viņiem gribas atpūsties. Mamma ar savu smago darbu daudz ko ir devusi man, brālim un māsai. Esam kopā domājuši par uzņēmuma nākotni. Uzņēmuma pienesums sabiedrībai ir pozitīvs – varam nodrošināt darbavietas. Man ir sajūta, ka gribu pamēģināt. Vadības pieredze ir maza, bet Anglijā biju studentu projekta vadītājs. Man ļoti patika, jutos ērti. Šeit viss ir citādāk, un saprotu, ka neesmu nekāds eksperts. Daudz jāapgūst. Taču būtu muļķīgi iespēju neizmantot.

Ko uzņēmumā dari?

Esmu mūsu zemnieku saimniecībā Upeskalni AB, lai izprastu lauksaimnieku pamatbiznesu. Daudz darbojamies ar uzņēmuma modernizāciju. Mans skolotājs ir mūsu jaunais agronoms, spēcīgs speciālists Mārtiņš Kaugars. Abi esam vērsti uz datiem, tāpēc daudz ko digitalizējam. Ieviešam jaunas sistēmas, kā visu uzskaitīt, lai dzīvi padarītu ērtāku, plānošanu uzlabotu. Vēlamies paplašināt apstrādājamo zemi – pie tā aktīvi strādāju.

Vairāk esmu sācis pieslēgties grupai kopumā: sākam pētīt jaunus biznesa virzienus un jaunas produktu līnijas, kur piedāvāt jaunus pakalpojumus. Saimniecība ir resurss, kur eksperimentēt un pārbaudīt tehniku, ko tirgojam. Varam nākt ar empīriskiem datiem, un tā nav vienkārši tukša runāšana.

Vai vecāki tavās idejās ieklausās, atbalsta?

Viņi ir ļoti atbalstoši. Mamma vienmēr bijusi vērsta uz attīstību. Tā ir viena no veiksmes atslēgām, ka visu laiku skaties uz priekšu. Vecāki arī motivē. Izaicinājums ir tajā, ka tehnikas ir ļoti daudz un jābūt dziļai izpratnei, kas labs un kas ne. Gribas virzīties uz priekšu un attīstīt uzņēmumu vēl vairāk.

Par kļūdām nākas maksāt. Vai nebaidies tās pieļaut?

Tādā ziņā esmu ļoti konservatīvs, prātīgs. Varbūt pat par daudz. No Japānas brauciena paņēmu to, ka lietas vajag pārbaudīt mazā mērogā, kā tās strādā, un tad plānot virzību plašāk.

Vai ir kāds cilvēks, kuram lūdz padomu?

Viens no tiem ir agronoms Mārtiņš Kaugars. Viņam ir plaša biznesa pieredze, cilvēks ar pragmatisku domāšanu, un tā ir ļoti svarīga. No mammas smeļos daudz iedvesmas. Viņa no tik daudzām neiespējamām situācijām ir atradusi izeju! No pusaudža gadiem man ir labs draugs. Kad pats savā galvā apjūku, viņš bieži vien saka: „Tagad padomājam mierīgi.”

Kādu redzi Latvijas uzņēmējdarbību?

Daudzi sūdzas par birokrātisko vidi, un kaut kāda taisnība ir – to nevar noliegt, bet tā nav tikai Latvijas problēma. Daudzās attīstītās valstīs, piemēram, Japānā, birokrātijas ir divreiz vairāk. Latvijā ir iespējas, piemēram, LIAA programmas piedāvā uzņēmumu sākt un attīstīt. Jaunuzņēmumu dzīve tāda ir, ka bieži arī nesanāk. Jāmēģina atkal. Būs jātiek galā ar daudziem pārbaudījumiem.

Kādas vērtības tev kā jaunam uzņēmējam ir svarīgas?

Es pat nezinu, vai redzu sevi kā uzņēmēju. Vairāk jūtos kā vadītājs. Jā, darbojos uzņēmējdarbībā, bet uzņēmējs ir citādāks nekā es. Noteikti mana mamma ir uzņēmēja. Man šķiet, ka ir svarīgi domāt par nākotni, jo bez tā ir grūti strādāt labi.

Svarīgas ir lietas, kas motivē. Esot atpakaļ Latvijā, to vēl neesmu noķēris. Anglijā iespēja vadīt studentu Formulas komandu bija viens no lielākajiem motivatoriem, un es devu iespēju kolēģiem komandā attīstīt sevi kā inženieri. Tas bija liels pienesums, mana darba auglis.

Vai tu strādā tikai darbdienās?

Es vēl papeldu, un ar līdzsvarošanu ir grūti. Vēl nemāku dzīvi tā sabalansēt. Mazliet esmu apsēsts ar domāšanu par jebko. Ja es ieskrienos, tad es tur esmu, bet, ja nobremzēju, tad vajag atkal uzbūvēt tempu, lai izkustētos. Vienlaikus cenšos atrast arī citus projektus, kas mani iedvesmotu.

Vai tu dzīvo Padurē?

Nē, esmu pilsētnieks. Kad tikko atbraucu, man bija fantastiska iespēja pašvaldības programmā pieteikties uz dzīvokļiem jaunajiem speciālistiem. Dabūjām jauku vienistabas dzīvokli – 27 kvadrātmetrus.

Kur smelies enerģiju?

Tās noteikti ir kustības. Tās vajadzīgas visiem. Man patīk skriet, izpildīt fiziskus vingrinājumus, taču mana lielā mīlestība ir klinšu kāpšana telpās. Rīgā tāda ir, un, kad esmu galvaspilsētā, cenšos atrast brīvbrīdi, lai turp dotos. Pēc atgriešanās no Anglijas pie draudzenes vecākiem saimniecības ēkas otrajā stāvā arī esam tādu ierīkojuši.

Vēl man patīk kino. Pēdējā laikā vismaz reizi nedēļā dodamies noskatīties kādu filmu.