Kurzemes vēsture iemiesojas viesnīcā

Kuldīgā pirmā apartamentu viesnīca Gothards durvis vēra pirms Jāņiem – 22. jūnijā. Viesnīcas koncepcijā stāsts par Kurzemes hercogu dzimtu savijas ar mūsdienu interjera un dzīvesveida tendencēm.

Doma par viesnīcu īpašniecei Solvitai Lapiņai radusies, Pārventā ievērojot pārdošanai izliktu zemes gabalu. Gribējies radīt ko tādu, kā Kuldīgā vēl nav, – apartamentu viesnīcu drošā, norobežotā teritorijā, kur atpūsties ģimenēm. Kovida pandēmijas ietekmē, kad izmainījās strādāšanas stils un cilvēki vēlējās pamest lielās pilsētas, apartamentu viesnīcas koncepts pasaulē kļuva ļoti populārs, jo tas ļauj viesiem pašiem gatavot maltītes un uzturēties ilgāku laiku gan darba, gan atpūtas nolūkos. Tā kā īpašniecei ir padziļināta interese par vēsturi, Gotharda apartamentos izstāstīts Ketleru dzimtas stāsts. Gothards Ketlers bijis ordeņa mestrs, kurš solījies neprecēties, taču 1561. gadā solījumu lauzis, nolemjot dibināt savu hercogu dzimtu. Ar šo lēmumu Gothards pārkāpa citā laikmetā – izveidoja Kurzemes hercogisti, ar ko mēs patlaban ļoti lepojamies. Viesnīcas īpašnieki savukārt vēlējušies dot pienesumu mūsdienīgas, uz nākotni vērstas Kuldīgas veidošanā, kurā netiek aizmirsts arī vēsturiskais mantojums.

GOTHARDS, VILHELMS, FRĪDRIHS UN JĒKABS

Četros viesnīcas apartamentos iespējams uzņemt 22 viesus. Katrs no numuriņiem gan ar krāsu simboliku, gan portretiem stāsta par kādu no hercogiem. Gothardam bija divi dēli – Vilhelms un Frīdrihs – un mazdēls Jēkabs. Gotharda telpu zaļā tonalitāte simbolizē augšanu un nākotni, savukārt Vilhelmam kā ekspresīvai personībai izvēlēta piesātināta koraļļu krāsa. Pēc tam, kad Vilhelmam tika atņemts hercoga tituls, viņa brālis Frīdrihs – mierīgs, gudrs un tālredzīgs politiķis – spēja nomierināt vietējos iedzīvotājus un panākt, ka troni atgūst Jēkabs, tāpēc Frīdriha telpās krāsas ir pieklusināti sudrabainas. Hercoga Jēkaba telpām izvēlēts zeltains tonis, tādējādi raksturojot viņa valdīšanas laiku.

Lai gan interjerā atrodams ne viens vien latviešu dizaina priekšmets, par dizaina viesnīcu šo vietu dēvēt nav gribējies. Veidojot telpu plānu trīs istabu apartamentiem, īpašniecei bijis būtiski tās nodalīt ar durvīm, atvērto plānojumu atstājot vien ieejas, atpūtas un virtuves zonā. „Jo arī vecāki ir cilvēki,” S.Lapiņa ar smaidu norāda.

IZVEIDĒ PIESAISTĪTI VIETĒJIE

Gothardu projektējuši un būvējuši vietējie meistari un profesionāļi. Projektu, līdzdarbojoties īpašnieku Lapiņu ģimenei, izstrādājis 3D birojs, interjera dizainu veidojusi Henriete Brazovska, bet mēbeles darinājuši Manas galdniecības meistari. Īpašniece priecājas par veiksmīgo sadarbību ar visiem, bet jo īpaši ar arhitektiem: „Mums bija skaidrs, ko vēlamies, – laikmetīgo arhitektūru, bet ar vēsturisku pieskaņu. Toms (Tovstuļaks – aut.) un Aija (Jansone – aut.) ļoti aizrāvās ar ideju, mums saskanēja domāšanas virziens.” Pārventas mālainā augsne daļēji ietekmējusi lēmumu pagalmu bruģēt un augus stādīt augstās, pārvietojamās kastēs. Tās kalpo arī kā papildu norobežojošais elements, lai sniegtu viesiem vairāk privātuma. Viesnīcas būvniecība ilgusi nedaudz vairāk par gadu. „Kāds teiks – ātri. Man kā ar būvniecību iepriekš nesaistītam cilvēkam šķita, ka viss ir izplānojams. Izrādījās, ka ne. Manuprāt, lielākā problēma – mums strauji pazūd profesionāļi. Vecie meistari aiziet no šīs dzīves, bet jauniešiem nav intereses par roku darbu, lai gan tas ir ārkārtīgi pieprasīts un labi atalgots,” norāda īpašniece.

JĀBŪT SAVSTARPĒJAI EMPĀTIJAI

Pagaidām par viesu labsajūtu rūpējas divu cilvēku komanda – pārvaldniece Dace Ribaka-Gluškova ar viesnīcas īpašnieces palīdzību. Abas ir vienisprātis, ka tik mazā komandā kopā var strādāt tikai cilvēki, kuriem sapas. D.Ribaka-Gluškova stāsta: „Man vajadzēja redzēt un saprast, kur plānoju strādāt. Šeit atnākot, ieraudzīju īpašnieci mazgājam logus. Man tas bija svarīgi, ka cilvēks ir sirsnīgs un iegulda savu darbu. Uzreiz šķita, ka šī vieta nav bezpersoniska.” S.Lapiņa norāda, ka Latvijā pat uzņēmumos ar vairākiem desmitiem darbinieku klasiskās biznesa shēmas nav iespējamas, īpašnieks vienalga ir iesaistīts visos procesos, tāpēc savstarpējai empātijai, viņasprāt, ir milzīga nozīme. „Es esmu ļoti laimīga, ka Dace ir pie mums. Ticu, ka spēks ir komandā un sadarbībā. Un, kad atbrauc viesi, mēs viņiem iesakām izbraukt ar Rumba busu vai Ludi, aiziet uz dažādām vietām Kuldīgā. Vēlamies ar to darīt labu vietējiem uzņēmējiem, jo nav viegli Latvijā pelnīt naudu.”

Stāstot par viesiem, kuri sagādā prieku, abas norāda uz veco patiesību: „Dari citam tā, kā gribi, lai dara tev. Tas attiecināms gan uz cilvēkiem, gan lietām. Mēs ieguldām darbu un rūpes, lai cilvēkiem šeit būtu mājīgi un patīkami, un to pašu priecājamies saņemt atpakaļ – ka viesis saudzīgi izturas pret vidi, kurā atrodas.”

LAI ATTĪSTĪTOS, MĒRĶTIECĪGI JĀSTRĀDĀ

Jautāta par izaicinājumiem, darbojoties tūrisma nozarē, S.Lapiņa galvenokārt norāda uz kovida pandēmijas un kara sākšanās sekām: „Kamēr pastāvēja Krievijas tirgus, bija vienkārši, bijām krievu tūristiem saprotams galamērķis. Tagad visos līmeņos ļoti mērķtiecīgi jāstrādā, lai piesaistītu tūristus no citām valstīm, jo pēc kovida pandēmijas Latvija finansiāli vēl nav atguvusies, vietējie cilvēki nevar atvēlēt daudz līdzekļu ceļošanai.” Nelielu viesnīcu īpašnieki varot darīt labu sev un Latvijai kopumā, izmantojot sociālo mediju sniegtās iespējas klientu piesaistē. „Gribam lauzt mītu, ka Kuldīgā nav, ko darīt ilgāk par četrām stundām. Plānojam izveidot un ziemā viesiem, kuri plānos palikt ilgāk par vienu nakti, nosūtīt personalizētu piedāvājumu, kā pavadīt trīs dienas Kurzemē.” Viesnīcas moto ir mājīgā osta. Īpašniece gan nosmej, ka tā Gothardu nevarēja dēvēt Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča vizītes laikā šī gada jūlijā. Jaunsaimnieku iela esot kļuvusi par noslogotāko visā pilsētā, jo, šķiet, 2/3 iedzīvotāju ikdienas maršruts pēkšņi iekļāvis arī šo ielu.

Gotharda saimniece norāda, ka, viņasprāt, Kuldīga ir viena no retajām Latvijas mazpilsētām, kas var justies puslīdz droši par savu nākotni, pateicoties gan materiālajām, gan nemateriālajām vērtībām: „Mūsdienu biznesa vide ļauj izvēlēties jebkuru vietu pasaulē, kur dzīvot, strādāt un audzināt bērnus. Kuldīga bērnu audzināšanai ir ideāli piemērota, jo šajā procesā ārkārtīgi būtiska kļūst vide, vieta, pakalpojumu pieejamība, drošība un loģistika. Šeit ir restorāni, kultūras dzīve, un tas viss – tepat blakus. Lai izaudzinātu bērnu, vajag apmēram 20 gadus, līdz ar to nepieciešama vide, kurā arī vecākiem ir interesanti. Šī ir Kuldīgas lielā iespēja.”