Audzēt koku stādus nav tikai sēt un pļaut

Meža stādu audzētājs, Rudbāržu pagasta Grigaļu saimniecības īpašnieks Indulis Zīlītis savulaik bijis agronoms kādreizējā kolhozā Uzvara, kaut mežsaimniecība viņu interesējusi jau agrāk. Piecus gadus nostrādājis par mežsargu, stādaudzēšanas zināšanas krājis pamazām.

Bet viss sācies ar to, ka 90. gados, kad bijis meža stādu deficīts, I.Zīlītis nolēmis savām vajadzībām tos izaudzēt pats. Tā pamazām sācis ar to nodarboties. Kaut kas bija jāaudzē, bet zemes te maz, atceras dzīvesbiedre Dzintra Zīlīte. Saimnieks piebilst: „Meža vērtība kļūst arvien lielāka. Tas nav tikai sēt un pļaut. Ar minimālo apgrozījumu ģimenei iztiku var nodrošināt – nevajag daudzus hektārus.”

Skaisti iekoptajos Grigaļos Dzintra un Indulis dzīvo kopš 1997. gada, bet kopš 2000. gada audzē un pārdod meža stādus. Grigaļos ir egļu un bērzu stādi ar uzlabotu sakņu sistēmu, kā arī priežu, egļu, bērzu un melnalkšņu ietvarstādi. Gadā tiekot pārdots līdz pusotram miljonam.

PRETĪ JĀBŪT MEŽAM

Kādreiz stādu trūcis, bet nu drīzāk ir pārprodukcija. I.Zīlītis savu audzējumu pārdod vairākiem uzņēmumiem Dienvidkurzemes mežu atjaunošanai, arī individuāliem pircējiem. To saiņo maisos, kurus dzesētavā uzglabā līdz stādīšanai mežā. Visi stādi ir sertificēti Valsts meža dienestā. Tos var iegādāties, gan iepriekš noslēdzot līgumu, gan vienojoties sezonas laikā, turklāt pircēji varot apskatīt augšanas gaitā vai arī īsi pirms iegādes. Kad jautājam, vai tad nevar vest un stādīt Latvijas otrā malā, audzētājs skaidro, ka vislabāk tomēr augot tepat sētie un audzētie. „Jā, es varu nopirkt sēklas, kas audzētas Latgalē, un tad vest stādus atpakaļ uz Latgali,” viņš nosaka. Protams, tas nav izdevīgi.

Piemēram, Ziemeļeiropā audzētavas piederot pašiem mežu īpašniekiem, arī kooperatīviem: „Stādaudzētavai pretī jābūt mežam, bet mums tā nav – mums Latvijas Valsts mežiem (LVM) pieder 50 procentu, un tie mazos sīkaļas var nospiest. Tie arī ierosina likumus, grozījumus, izvirza prasības, ko paši var izpildīt, mēs ne.”

Visa tehnoloģija, ko Zīlīši izmanto, ir no Zviedrijas. Pirms tam to izmēģinājuši LVM. Lai no sēklas izaudzētu stādu, paiet no gada līdz trim. Vienā izaugot bērza stāds. Līdz šim visvairāk audzētas eglītes, bet tagad arvien lielāks pieprasījums esot pēc bērza, kas ir ātraudzīgāks: ātrāk var iegūt rezultātu.

KATRS JĀPAŅEM ROKĀ

Izrādot siltumnīcas, saimnieks skaidro, ka, rudenī iesējot, var iegūt laiku, jo jau martā stādi sāk augt, ne tikai atdzīvojas. Parasti tas notiekot aprīlī. Tad tos pārvieto – vai nu uz lauka, kur iegūst kailsakņu stādus ar uzlabotu sakņu sistēmu, vai uz tā saukto pieaudzēšanas poligonu, kur iegūst viengadīgus vai divgadīgus ietvarstādus. Tur tie nobriest, un tikai tad var doties uz mežu.

Lai gan saimniecībai ir dažāda tehnika, kas nopirkta ar projektu atbalstu, roku darba daudz. Katrs stādiņš jāpaņem rokā, lai pārstādītu. Tā ir intensīva strādāšana visiem darbiniekiem, turklāt divas reizes sezonā jāravē. Kopā ar saimnieku ar visiem pienākumiem galā tiekot septiņi cilvēki. No marta līdz novembrim laiks diezgan saspringts, bet ziemas mēnešos varot darboties pa mežu.

Vai ziemā stādi nenosalst? Nē, tas neesot bieds, jo nokrišņi iekšā nenāk un laistīt arī pa ziemu nav iespējams; vienīgais drauds esot izžūšana. Bet februārī, kad ārā parādās plusi, varot jau sākt laistīt, jo ūdens pievads ir zem zemes. Minerālmēslus dod tāpēc, lai viss notiek ātrāk. Dzintra piebilst, ka šīs siltumnīcas uzceltas pēc 2005. gada lielās vētras: „Tā visas mūsu koka siltumnīcas satina ruļļos.”

Jautāts par iecerēm, saimnieks ir skeptisks, sak’, viņam kā pensionāram tagad galvenais ir visu pamazām nodot dēlam, kas iesākto turpinās: „Tas ir dabisks process – visam pienāk beigas. Pašam jāsaprot, ko vēl varu sākt un ko vairs iesākt nedrīkstu.” Dēls audzē gaļas liellopus, bet šis esot kā hobijbizness ar pievienoto vērtību.

Par dzīvi kopumā I.Zīlītim tāds spriedums – lai kaut ko sasniegtu, jābūt uzņēmībai un pašdisciplīnai, bet nav viegli: „Ar visu ideoloģiju un pašreizējo saimniekošanu mums Latvijā priekšā strupceļš. Ir stipri labāk nekā 80. gados, bet, ja salīdzinām sevi ar Eiropas attīstītajām valstīm, esam stipri bēdīgā situācijā.”