Māris Rozentāls – pasaules čempions

„Sajūtas bija neaprakstāmas: kad skanēja Latvijas himna un tribīnēs kliedza līdzjutēji, daudzi arī latvieši, man bija asaras acīs,” atzīst kuldīdznieks MĀRIS ROZENTĀLS, kurš pasaules spēkavīru čempionātā Old School Strongman Vācijas pilsētā Fuldā kategorijā U 105 kg Masters kļuvis par uzvarētāju. Mārim ir divi pasaules čempiona tituli, viņš ir arī Eiropas čempions, un zelta godalgas iegūtas vēl citos turnīros.

Sarunā ar Kurzemnieku viņš dalās iespaidos par gatavošanos, par jaunāko uzvaru, sacensību aizkulisēm un to, ko nozīmē pārstāvēt Kuldīgu uz pasaules skatuves.

No Vācijas esi atgriezies ar lieliem panākumiem. Kādas ir izjūtas?

Jā, beidzot! Šis bija ilgi gaidīts tituls. Panākumi man bijuši jau iepriekš. Pirms pāris gadiem Francijā kļuvu par pasaules čempionu standarta disciplīnās, un tad maisam gals bija vaļā. Vilkmes disciplīnā Eiropas čempiona tituls nāca šogad, arī tas notika Vācijā. Arī pasaules čempionātā uzvarēju tieši disciplīnā deadlift (vilkme – red.).

Pagājušogad pēc ceļgala operācijas sacensībās nepiedalījos vispār, un šogad bija jāatgriežas ar pilnu jaudu. Viss izdevās lieliski – arī skatītāji to juta.

Pirms tam gatavojos ļoti nopietni, un TikTok tiešraidēs manus treniņus skatījās simtiem cilvēku. Tas deva papildu motivāciju. Pirms pasaules čempionāta biju uzaicināts piedalīties arī sadraudzības turnīrā Ukrainā. Tur ieguvu otro vietu, un šis turnīrs vairāk bija kā sagatavošanās čempionātam.

Kā sacensības notika?

Pirmā disciplīna bija tā sauktais Zercher Squat – tāds interesants smaguma celšanas veids (svaru stienis uz rokām guļ pie elkoņu locītavām un jāceļ no tupus pozīcijas – red.). Man šī disciplīna bija jauna, trenējos tikai otro gadu. Bet man ir labi pietupieni un muguras spēks, tāpēc tiku galā. Taktika sacensībās ir ļoti svarīga: katrā disciplīnā ir trīs piegājieni, un, ja uzliec pārāk lielu svaru un nepacel, samazināt vairs nedrīkst. Tāpēc jādomā ar galvu, ne tikai ar muskuļiem. Kaut arī konkurenti sākumā bija priekšā, es vēlāk uzdevu gāzi grīdā un atrāvos. Tas bija brīdis, kad jutu: šis ir mans turnīrs.

Izdevās disciplīnā Zercher Squat pacelt 231 kilogramu, un tas bija jauns pasaules rekords. Pirms tam konkurents no Vācijas uzlika 230, bet nepacēla. Es riskēju ar 231, un man izdevās. Būtu varējis pat vēl trīs četrus kilogramus pielikt, bet to nedarīju, jo nevēlējos riskēt ar traumām.

Pēc tam vēl 300 kilogramus pacēlu vilkmē – arī tas ir pasaules rekords. Baļķa celšanā man bija otrais labākais rezultāts, jo pacēlu 127,5 kilogramus. Trīs disciplīnās summā savācu 658,5 kilogramus un izcīnīju pasaules čempiona titulu.

Izklausās, ka jādomā arī stratēģiski.

Pilnīgi noteikti! Jāskaita punkti, jāskatās, kādu svaru liek citi un cik jāpaceļ, lai būtu priekšā. Tā ir īsta matemātika. Daudzi jaunie atlēti uzreiz iet uz maksimumu un zaudē, jo nespēj pareizi aprēķināt. Es vairāk darbojos taktiski: zinu, kur man jābūt, lai uzvarētu, nevis tikai lai paceltu visvairāk.

Teici, ka biji arī sacensībās Ukrainā.

Biju Ļvivā neilgi pēc lielās bombardēšanas. Sākumā likās dīvaini: skan sirēnas, brīdinājumi, bet cilvēki dzīvo tālāk – strādā, ceļ jaunas ēkas, attīsta pilsētas. Viņi nebaidās. Tā ir tauta ar apbrīnojamu spēku un drosmi. Es tur satiku arī citus latviešus, piemēram, kuldīdznieku Māri Akulu, kurš tur darbojas savā biznesā. Tā bija ļoti spēcīga pieredze gan sportiski, gan cilvēciski. Bija gadījums: atbraucu mājās un vienā agrā rītā dzirdēju skanam nenormāli skaļu signālu. Pieceļoties sākumā nesapratu, kas notiek, pēcāk aptvēru, ka no telefona vēl nebiju izdzēsis lietotni, kas ziņo, kad jādodas uz patvertni.

Kā tu vērtē savu aizvadīto sezonu?

Godīgi sakot, šī bijusi viena no labākajām manā karjerā. Divi pasaules čempionu tituli, Eiropas čempions un vēl uzvaras citos turnīros. Tas viss – pēc gada pārtraukuma un traumas. Esmu ļoti gandarīts, jo šī uzvara bija smagi nopelnīta. Katrs treniņš, katrs sviedru litrs – tas viss atmaksājās.

Kas palīdzēja līdz tam nonākt?

Noteikti mana komanda. Liels paldies treniņu biedram Guntaram Ķīvītim un visiem atbalstītājiem. Bez viņiem es nebūtu tur, kur esmu. Katrs dod savu artavu: viens palīdz treniņos, cits finansiāli, cits psiholoģiski. Tas ir komandas darbs. Es sociālajos tīklos rādu, kā gatavojos, un cilvēki redz, cik daudz darba tas prasa.

Kādi plāni līdz gada beigām?

Tagad mazliet atpūtīšos. Viegli treniņi, nekādas smagas slodzes – divus mēnešus atjaunošos. Janvārī atkal sākšu gatavoties jaunajai sezonai.

Un kādi plāni tad būs?

Varētu būt starts Francijā, Gruzijā, varbūt pat Āfrikā, ja tur notiks sacensības, kā plānots. No manis tik ātri vēl vaļā netiks! (Smejas.) Bet viss atkarīgs no finansēm, jo braucieni ir dārgi. Vācijā viesnīca trim naktīm izmaksāja gandrīz 500 eiro. Tāpēc liels paldies maniem atbalstītājiem – bez viņiem tas nebūtu iespējams.

Ko tev šis sports nozīmē?

Tas ir dzīvesveids. Es mīlu to, ko daru. Esmu laimīgs, ka varu pārstāvēt Latviju un rādīt piemēru citiem. Daudzi man raksta, ka sākuši sportot, vairāk kustēties, ziemā peldēt. Tas ir vislabākais kompliments. Galvenais – nebaidīties un darīt. Rezultāts būs.