No Kuldīgas līdz pludmales volejbola kortiem Brazīlijā

Kuldīdznieks KRISTIANS FOKEROTS kopā ar partneri Oliveru Bulgaču U22 Eiropas pludmales volejbola čempionātā augustā ieguvis otro vietu. Starptautiskās sacensībās tā nav vienīgā medaļa, un pērn Kristians pārī ar šī sporta veida vecmeistaru Mārtiņu Pļaviņu kļuva par Eiropas čempionu. Jau no 15 gadiem viņš startē profesionāļu sacensībās un apstāties nedomā, jo mērķis ir izcīnīt vietu pasaules čempionātā. Pirms tam viņš Brazīlijā, Žuaunpesoas pludmalē, piedalīsies profesionāļu tūres Elite 16 turnīrā.

Kā sportista karjeru sāki?

Īstenībā tā bija apstākļu sakritība. Pašam gribējās spēlēt futbolu, jo to darīja daudzi klasesbiedri. Tētis tomēr ieteica izvēlēties starp basketbolu vai volejbolu. Viss sākās 1. klasē. Vieglatlētikas pulciņa trenere Ieva Ņečiporuka bija arī volejbola trenere. Viņa manī saskatīja talantu un aizsūtīja trenēties. Kopš tās dienas esmu volejbolā. Kādu brīdi labāk patika spēlēt zālē, kādu brīdi smiltīs. Labākas iespējas bija pludmales volejbolā.

Vai slavenais kuldīdznieks Jānis Šmēdiņš tev bijis iedvesmas avots?

Kad sapratu, ka sportā gribu sasniegt ko vairāk, Jānis noteikti bija iedvesma. Mana oma un Jāņa mamma strādāja Kuldīgas mūzikas skolā. Kopā ar omu devāmies pie Šmēdiņu ģimenes ciemos, kad Jānis bija Kuldīgā. Bija iespēja nofotografēties ar viņa medaļām. Kuldīgas volejbola hallē pirms treniņiem vienmēr redzēju plakātu, kurā Jānis ar Mārtiņu Pļaviņu izcīnīja bronzu 2012. gada Londonas olimpiskajās spēlēs.

Kā Mārtiņš Pļaviņš kļuva par spēles partneri un treneri?

Manā karjerā ir daudzi tādi momenti, kad viss saliekas pareizajos plauktiņos. Plāns bija citādāks – ka spēlēšu kopā ar savu vienaudzi Gustavu Auziņu, bet viņš guva traumu, kas neļāva sacensībās piedalīties vismaz gadu. Jauna partnera meklēšanā iesaistījās Latvijas Volejbola federācija un pludmales volejbola treneris Aigars Birzulis (Šmēdiņa un Pļaviņa bijušais treneris – aut.). Viņi ieteica spēlēt kopā. Ātri sapratu, ka no tāda komandas biedra var daudz ko iemācīties. Mārtiņš sāka trenēt meitenes, un redzēju, ka viņš ne tikai kā spēlētājs, bet arī kā treneris ir ļoti gudrs. Piedāvāju doties mums līdzi uz U20, U22 jauniešu čempionātu. Tagad esam komandas biedri, bet nākotnē noteikti gribētu Mārtiņu kā treneri. Viņš daudz var iemācīt ne tikai savā pozīcijā, bet vispār uz laukuma. Sadarbojoties saprotu, ka viņš uz volejbolu skatās ar pavisam citām acīm. Es uzskatu, ka Mārtiņš kā treneris ir viens no gudrākajiem pasaulē.

Kādas ir atšķirības, spēlējot ar Mārtiņu un ar vienaudžiem?

Mārtiņš ir ļoti labs treneris, un viņš ievēro nerakstītos likumus – spēles laikā nemēģina komandas biedru mācīt vai būt pārāks. Laukumā attiecības ir vienkāršas, un to 20 gadu vecuma atšķirību es nejūtu.

Kopā ar Mārtiņu ir tāds miers arī tad, kad spēle neiet mums par labu.

Ir uzticība, ka partneris var nospēlēt stabili. Ar sava vecuma pārinieku bieži vien ir tā: ja vienam spēle neaiziet, otrs pavelkas līdzi, un tad kopumā neizdodas tik labi. Bet, kad esmu ar Mārtiņu, viņš ir kā tāds drošības spilvens.

Kā ar pretiniekiem? Vai jūti atšķirības jauniešu un profesionāļu turnīros?

Pieredzējušus spēlētājus ir grūtāk salauzt mentāli. Jauniešiem divi trīs punkti var nesanākt un tas var radīt stresu, kas pretiniekiem pārvēršas vēl lielākā priekšrocībā. Jaunieši nokar galvu un atlikušo spēli novada slikti, bet spēlētāji ar pieredzi pēc pāris zaudētiem punktiem var saņemties. Viņi savā karjerā zaudētāja pozīcijā bijuši tik daudz reižu, ka zina, kā no tās atgūties, turpināt un nenovirzīties no plāna, kas izstrādāts pirms spēles.

Ar volejbolu augstā līmenī sāki nodarboties agri. Kā juties pirmajās starptautiskajās spēlēs pret vairāk pieredzējušajiem?

Jau no 1. klases gāju treniņos, kur pārējie bija divus trīs gadus vecāki. Principā visu dzīvi spēlēju kopā ar vecākiem čaļiem un pret tiem. Uz Murjāņu sporta ģimnāziju aizgāju 13 gados, bet tur puišiem bija jau pie 20. Līdz ar to vecākos čaļus uzskatīju par vienaudžiem. Neesmu nekad to izmantojis kā attaisnojumu, kāpēc varētu zaudēt.

Tāda pati pieredze bija pirmajā U18 Eiropas čempionātā. Tad man bija 15 gadu un līderu komandās sportisti bija trīs gadus vecāki. Bet es jau biju pieradis un nemanīju, ka laukumā esmu jaunākais.

Kad sāku spēlēt ar Edgaru Toču un tagad ar Mārtiņu Pļaviņu, man visu laiku bija jāpielāgojas uz augšu.

Komandas biedri un pretinieki nav tādi, kas sniedzas uz manu līmeni, – es vienmēr esmu jaunākais, uz papīra nosacīti sliktāks par pretiniekiem, un man bijis jāpierāda, ka vecākajiem varu turēt līdzi.

Kādi bija pirmie lielie panākumi?

Pirmo medaļu (sudraba – red.) ārpus Latvijas izcīnīju U18 Eiropas čempionātā 2020. gadā Turcijā. Tad man bija 15 gadu.

Vai tad uz pjedestāla domāji dzīvi saistīt ar profesionālo sportu?

Man ir tāda mentalitāte: ja kaut ko daru, es gribu būtu labākais. Ticu, ka pienāks brīdis, kad būšu pasaulē labākais spēlētājs. Ar tādu domu eju uz katru treniņu un katru spēli.

U22 Eiropas čempionātā augustā izcīnīji otro vietu. Vai bija vilšanās, kad tomēr netiki uz augstākā pakāpiena?

Sapratu, ka jāturpina strādāt. Franču puiši, kuriem finālā zaudējām, ir ļoti spēcīgi. Viens no tiem spēlē elites līmenī, braukā pa pasaules un Eiropas čempionātiem. Pirms turnīra sanāca ķibele – pārinieks bija jānomaina trīs dienas pirms izbraukšanas. Man bija jāspēlē ar Gustavu Auziņu, bet viņš atkal dabūja traumu. Tāpēc piedalījos kopā ar Oliveru Bulgaču. Tā kā kopīgu treniņu mums nebija un kopā nebijām spēlējuši vairāk nekā gadu, es teiktu, ka otrā vieta ir ļoti labs rezultāts. Protams, varējām arī dabūt zeltu, bet nav tā, ka nospēlējām slikti. Spēle gāja labi, vienkārši pretinieki ir pasaules līmeņa spēlētāji.

Kādi tev tagad mērķi?

Tuvākais lielākais ir izcīnīt vietu pasaules čempionātā. Ar vienu kāju jau esam tur iekšā. Pēc reitinga punktiem čempionātā tiek pirmās 23 komandas. Pagaidām mans un Mārtiņa duets ir, ja nemaldos, 14. vietā. Vēl, šķiet, palikuši divi vai trīs turnīri, kuros reitinga punktus var nopelnīt. Lidojam uz Brazīliju spēlēt Elites 16 turnīrā un tā lēnām gatavojamies pasaules čempionātam.

Ģimene bieži dodas uz turnīriem līdzi. Kā tā tevi atbalsta?

Ģimenes atbalsts bijis milzīgs jau no agra vecuma. Vienmēr esam bijuši perfektā balansā: man nekad nekas nav uzspiests, un tas, ko gribēju darīt, ir bijis maksimāli atbalstīts. Mamma un tētis mēģina braukt uz visiem turnīriem. Ja ir problēmas, palīdz tās atrisināt. Varbūt, kļūstot vecākam, citreiz gribas uz turnīriem aizbraukt bez vecākiem, tomēr ir brīvības sajūta. Visam jābūt līdzsvarā, un, manuprāt, tā arī ir. Ir tādas lietas, kas jādara pašam, bet, ja ir vajadzība, vecāki palīdz, cik vien var.

Vai no faniem vai sporta medijiem jūti spiedienu, ka jāparāda labs sniegums?

Īsti neizjūtu un neesmu par to domājis. Ir īpaši svarīgas spēles, un tad to spiedienu parādīt savu labāko pusi uzlieku sev pats. Esmu nospraudis mērķus un zinu: lai tos sasniegtu, vienkārši jāuzvar. Bija laiks, kad skatījos, ko par mani raksta ziņās un sociālajos medijos. Nesen bija atgadījums ar dopinga skandālu*. Palasīju, ko cilvēki raksta komentāros, un sapratu, ka 80% ir nekam nevajadzīga informācija. Neko labāku vai jaunu es ziņās par sevi neizlasīšu.

Vairāk ņēmu vērā viedokļus no tiem, kuri man svarīgi, – no trenera vai citiem, kas gājuši cauri sportam augstā līmenī un var dot lietderīgus padomus.

Neredzu nekādu labumu internetā lasīt, ko par mani saka tie, kas mani nepazīst.

Kādu padomu dotu tiem, kuri savu ceļu sportā vēl sāk?

Es ieteiktu agrā vecumā pamēģināt visu, kas iespējams. Vienu brīdi nožēloju, ka daru vienu lietu, nevis otru, tomēr beigās atradu ko tādu, kas man patiešām patīk. Iesaku pamēģināt visu, un tad noteikti atradīsi to, kas iepatiksies. Un, kad tas atrasts, ir maksimāli jāsniedzas uz visaugstāko mērķi un jātic saviem spēkiem.

Bieži pats nevar pat iztēloties, kas tevi novedīs pie panākumiem.

Pagājušā gada Eiropas čempionātā visi apstākļi un pavērsieni, kas beigās noveda pie mūsu uzvaras, nebija paredzami. Ir jātic, un visādi brīnumi var notikt.

* Draudēja diskvalifikācija par trim izlaistām dopinga pārbaudēm gada laikā, bet viena reize tika atcelta, jo Latvijas Antidopinga birojs atzina – darbinieks pārbaudē neievēroja labo praksi. Pirmie divi brīdinājumi tagad dzēsti. (Avots: LSM. lv. un Jauns.lv.)