„Esmu starp komandas vadību un spēlētājiem”

Latvijas telpu futbola virslīgas čempionātā Kuldīgas komanda Nikers aizvadījusi pirmo spēli un ar 2:1 pieveikusi Salaspili. Nenoliedzami viens no vilcējspēkiem ir vārtsargs ARTŪRS CĪRULIS. Viņam šosezon uzticēti arī komandas kapteiņa pienākumi.

Jaunā sezona klāt. Cik gatavs tai esi?

Jūtos ļoti gatavs. Notiek intensīvi treniņi. Virslīgā Nikerā esmu spēlējis visas sezonas. Pirms diviem gadiem vienu brīdi sanāca tā, ka no Kuldīgas pārcēlos uz Rīgu, un sezonas sākumā iznāca spēlēšanu izlaist trīs mēnešus.

Cik ilgi esi vārtsarga pozīcijā?

Kopš 1. klases. Jau toreiz, mazs būdams, izdomāju, ka gribu būt vārtsargs. Sapratu, ka tas man patīk. To redzēja draugi un aicināja, lai eju uz futbola treniņiem. Sākumā gāju sporta pulciņā, pēc tam sāku trenēties sporta skolā pie futbola trenera Gvido Treimaņa.

Kas likās aizraujošs? Ne jau visi grib stāvēt vārtos.

Laikam tas, ka man patīk tikt galā ar izaicinājumiem. Kā vārtsargam tas ne vienmēr iznāk – tā teikt, ir gaišās un tumšās dienas. Man patīk atbildība, tas, ka uz mani paļaujas, un tajā brīdī jūtos svarīgāks. Pats sev uzlieku mērķi, kuru vēlos sasniegt.

Kas ir grūtākais?

Šajā pozīcijā nekas nav viegls. Tomēr es teiktu, ka grūtākais ir psiholoģiskā noturība, sevis motivēšana, kad ielaisti vārti, jo jāturpina spēlēt. Būs daudz labu momentu. Ļoti svarīgi ir pirms spēles atcerēties labos momentus. Man patīk atskatīties uz spēlēm videomateriālā, ja kaut kas labs sanācis, gremdēties atmiņās. Tas vienmēr paceļ.

Vai tev ir pieredze arī klasiskajā futbolā?

Jā, gan klasiskajā, gan mini, gan pludmales, gan telpu futbolā.

Kurš ir sarežģītāks?

Sarežģītības ziņā telpu futbols, jo tā ir ļoti dinamiska spēle, daudz uzbrukumu. Jābūt enerģijai, visu laiku jābūt tonusā, arī fiziski gatavam.

Klasiskajā vārti ir lielāki.

Jā, bet epizožu ir mazāk. Skatoties lielo futbolu, redzams, ka būs varbūt 15 sitienu visā spēles laikā – 90 minūtēs. Bet telpu futbolā 40 minūtēs vienā puslaikā vien var būt 15–20 sitienu. Tas nozīmē: spēlē ir līdz pat 40 un vairāk. Ir vairāk momentu, laukums šaurāks, notiek spēlētāju rotācija, izspēles. Jābūt gatavam jebkurā situācijā.

Daudzi atminas, ka tu kā vārtsargs pamanījies bumbu iesist arī pretinieka vārtos.

Pēdējās sezonās to daru mazāk. Spēlētājiem dod vairāk iespēju, mani kā piekto jeb papildu spēlētāju slēdz klāt mazāk. Katrs laukumā strādājam savā pozīcijā. Kā vārtsargs rūpējos par vārtu drošību. Bet, jā, kad Nikers vēl spēlēja 1. līgā, bija brīži, kad guvu vārtus.

Kādai procentuāli vajadzētu būt sadarbībai starp vārtsargu un spēlētājiem?

Manuprāt, jābūt 50 uz 50. Reizēm iznāk, ka palīdzu vairāk. Vārtsargs redz visu laukumu, un man vieglāk pateikt, kur viņiem pārvietoties. Spēlētājs skatās uz bumbu un neredz, ka aiz muguras ir cits. Mums ir tādas izspēles, kuras pats ievadu. Piemēram, saku: „Pirmā izspēle!” Visi zina, kur nostāties. Arī es zināšu, kur katrs būs. Ja spēlētāji sadzird, ko es no viņiem sagaidu, tad ir tie 50 uz 50. Man iznāk daudz runāt. Pēc epizodēm spēlētāji ir sacījuši paldies. Pagājušajā sezonā, kad biju maiņā un sēdēju malā, tiesnesis pat gribēja man aizrādīt, ka dos brīdinājumu, ja tik daudz runāšu no malas. Bet gribas komandai palīdzēt, iesaistīties.

Cik vārtsargu esat? Vai starp jums ir konkurence?

Tagad esam četri. Divi pievienojušies tikai šosezon. Viņiem telpu futbola pieredze ir, bet ne tik liela, tāpēc viņi trenējas, mācās. Pamatsastāvā esam divi: es un Kristofers Rolands Kangīzers. Šosezon lielākā atbildība ir man, tāpēc mēģinās mani arī taupīt. Vairāk strādāju individuāli. Esmu vēl komandas kapteinis, un tā ir papildu atbildība.

Ko nozīmē būt kapteinim?

Man tas daļēji ir kaut kas jauns. Ar iepriekšējiem kapteiņiem lielākoties bijušas labas attiecības. Jābūt tai iekšējai ķīmijai, lai kapteinis no ģērbtuves līdz pat laukumam visus varētu motivēt. Es ieklausos, ko spēlētāji runā. Pēc tam ar treneri pārrunājam nianses. Saku, ko esmu dzirdējis, ko vajadzētu uzlabot, arī to, kas ir labs un citiem patīk. Esmu starp vadību un spēlētājiem. Jārūpējas, lai komandā būtu labs mikroklimats. Viss sākas treniņos un ģērbtuvē.

Vai komanda ir saliedēta?

Šosezon ir jauni spēlētāji, un visi ļoti ieinteresēti, treniņos iegulda uzmanību, tāpēc domstarpības te nevar rasties. Spēlētājs strādā ar sevi, grib sevi pilnveidot, ieklausās trenerī, tāpēc citām lietām vai kādiem asumiem nav vietas. Pēc divu stundu treniņa ģērbtuvē uzliekam mūziku, pārrunājam spēles taktiku, nianses – ir forša atmosfēra. Visi esam iekšā, un mērķis mums viens – lai būtu vēl labāk. Pirms katras spēles gatavojamies konkrētajai komandai. Bieži spēlētājiem pieeju klāt un pasaku ko individuāli. Mēs neesam profesionāļi – vēl mācāmies, trenējamies. Darām to, kas mums patīk.

Ne reizi vien pieminēts, ka uz Nikera spēlēm Kuldīgas halle ir pilna. Kādēļ cilvēki nāk skatīties?

Esam Kuldīgas komanda, un cilvēki vēlas mūs atbalstīt. Latvieši vispār ir tādi, ka savējos atbalsta. Man bijušas sarunas ar dažiem faniem – viņiem patīk dinamisms, asums, ātrums. Nevienā brīdī nepaspēj atslēgties. Tas ir kā skatīties hokeju: spēle ir dinamiska, notiek maiņas, izspēles. Sekundes laikā var notikt kas tāds, ko neviens nebija gaidījis. Fani mūs uzmundrina. Arī tad, ja vārtus esam ielaiduši, uzmundrina: „Būs labi! Saņemās!” Zālē nav klusuma. Man ir skaļa balss, bet reizēm spēlētājus, kuri no manis stāv piecus līdz septiņus metrus, nevaru sasaukt un ko pateikt.

Vai vārtsargi trenējas atsevišķi?

Šosezon ir trīs treniņi: otrdienās un ceturtdienās Kuldīgā, trešdienās Tukumā. Esmu pieredzējušākais vārtsargs, tāpēc treneris man uzticējis atrast vingrinājumus un trenēt jaunos. Mācu viņiem telpu futbola nianses, reizē atsvaidzinu savas zināšanas. Treniņa sākumā 15 vai 20 minūtes spēlētāji iesildās atsevišķi, mēs darām savas lietas. Pēc tam pusotru vai divas stundas ir kopējā daļa.

Kādam jābūt labam vārtsargam?

Drosmīgam, bezbailīgam, arī eksplozīvam, enerģiskam, motivējošam. Jābūt aktīvam – nevari būt klusais ūdens, turēt muti ciet un nerunāt. Vārtsargam jābūt komunikablam. Arī mērķtiecīgam.

Cik komandai sastāvu, kas laukumā mainās?

Treneris gatavo trīs maiņas, jo sezona ir gara. Traumu procents ir gandrīz 100 – ikviens var satraumēties. Jo mazāk traumētu spēlētāju, jo ilgāk spēlē un labāk sevi var parādīt. Tādā dinamiskā sporta veidā tas ir noteicošais.

Parasti saka: lai cik gatavi būtu sezonas sākumā, ir brīdis, kad iestājas lūzums. Kā to pārvarēt?

Nikers gatavo jaunus spēlētājus, kas telpu futbolā ienākuši no klasiskā. Kamēr iemācīsies, tā teikt, apostīs gaisu, sapratīs izspēles, to, kāds ir ātrums… Ap decembri pamatiem vajadzētu būt ieliktiem. Līdz tam būs taustīšanās un saprašana, ko kurš var izdarīt.

Vai šovasar iesaistījies lielajā futbolā, kad Kuldīgas komanda spēlēja 3. līgā?

Pavisam nedaudz – uz vienu spēli. Arī uz pāris treniņiem aizgāju. Lielo futbolu nevēlējos daudz spēlēt, jo ļoti gribēju sagatavoties jaunajai telpu futbola sezonai. Jau vasaras vidū zināju, ka būšu ne tikai vārtsargs, bet arī komandas kapteinis, un tas uzliek atbildību. Izvērtēju, ko gribu vairāk. Lielais futbols nav tik dinamisks, un esmu pieradis pie telpu futbola. Bet man ļoti patīk to skatīties. Prieks bija laukumā redzēt čaļus, ar kuriem pats agrāk esmu spēlējis kopā.

Ko dari ikdienā?

Jūnijā no Rīgas atkal pārcēlos uz Kuldīgu. Strādāju loģistikā un varu darīt to attālināti. Tas ir ļoti ērti. Protams, dodos uz treniņiem. Citām lietām laika neatliek.

Kad dzīvoju Rīgā, uz treniņiem Kuldīgā braucu. Ceļš bija nogurdinošs, bet mērķis labs, un pērn mums izdevās izcīnīt bronzas godalgas. Kuldīga man vienmēr ir patikusi – esmu lepns to pārstāvēt.

Vai, tavuprāt, futbols mūsu pilsētā ir populārs?

Es domāju, ka jā. Kuldīgas futbola skolas treniņos ir ļoti daudz bērnu – gan meitenes, gan zēni vēlas to apgūt. Varbūt nav pats populārākais sporta veids. Taču domāju, ka ar Nikeru to popularizējam.