Dot iespēju izaugt jaunajiem

Vairāk nekā trīs gadus Kuldīgas telpu futbola komandu Nikers, kura startē Latvijas čempionāta virslīgā, trenē VITĀLIJS VOSKĀNS. Šeit viņš pārcēlies no Rēzeknes, kur pašam bija sava telpu futbola skola. Kā treneris te iejuties, kādi ir plāni – par to mūsu saruna.

Kāds ir jūsu vērtējums Kuldīgas komandai par aizvadīto gadu, startējot virslīgā?

Teiksim tā – mums katru gadu ir jauna komanda. Sastāvā vairāk ienāk jaunieši, un dodam iespēju attīstīties. Trīs spēlētājiem ir tikai 16 gadu, un viņi jau ir pamatsastāvā, sāk parādīt savas labākās īpašības. Rezultātam mazliet pietrūkst. Bet galvenais mērķis ir jauniešus attīstīt, lai viņiem būtu iespēja, piemēram, iekļūt valsts izlasē. No komandas trīs jaunie jau bija izsaukti uz U19 Latvijas izlasi. Janvārī būs otrā nometne, un ar viņiem strādā itāļu speciālists.

Neteikšu, ka Latvijas telpu futbolā virslīgas kopējais līmenis ir augsts. Jā, pirmajām divām līderu komandām ir labs budžets, un tajās spēlē ārzemju sportisti ar Eiropas un pasaules līmeni. Ļoti labi, ka mūsu spēlētājiem ir iespēja ar tādiem iziet vienā laukumā un pacīnīties, redzēt, kā strādā viņi, jo spēles filmējam un pēc tam kopā pārrunājam.

Cik virslīgā komandu?

Kopā ir desmit, un pirmās divas ir stiprākas par pārējām, jo tajās spēlē profesionāļi. Pārējās astoņas spēkos ir plus mīnus līdzīgas – spēlēs ar tām var sevi parādīt. Mūsu futbolisti to arī dara.

Es un komandas vadītājs Zigmunds Dvarons skatāmies vienā virzienā, mums ir viens mērķis – ilgstošs, ne tikai uz vienu gadu. Pagājušajā Latvijas čempionātā virslīgā paņēmām bronzu – parādījām, ka to varam. Taču tagad nevis uz rezultātu skatāmies, bet dodam iespēju jauniešiem attīstīties, skatāmies divus trīs gadus uz priekšu. Viņiem vajag paspēlēt divas trīs sezonas, lai gūtu nelielu pieredzi un prasmes. Tie, kuri sevi labi parādījuši, – un mūsu komandai šāda pieredze ir – pārgāja uz komandu Riga FC, kas ir Latvijas čempione un Eiropas līgas dalībniece.

Savā telpu futbola skolā izaudzināju spēlētājus no septiņu gadu vecuma. Tagad viņi spēlē Latvijas topa komandās. Viens no tiem ir Edgars Tarakanovs, čempionāta labākais vārtu guvējs.

Sportisti pāriet uz citām komandām, un jums viss atkal jāsāk no jauna.

Tas ir mīnuss – spēlētāji atkal jāmeklē no jauna (smejas). Ejam soli pa solīti uz priekšu un strādājam pie tā, lai spēlētāji šeit paliktu, lai komandai būtu labs budžets. Pašvaldība viena to nevar – vajadzīgs arī uzņēmēju atbalsts. Protams, kā trenerim man nav viegli katru gadu komandu veidot no jauna. Viss grūtākais darbs jau notiek pie mums: šeit spēlētājs apgūst telpu futbola pamatus, bet pēc tam visus augļus saņem, piemēram, Rīgas komandas, uz kurām spēlētāji pāriet.

Minējāt, ka šogad uz rezultātu neskatāties, jo svarīga ir jauno izaugsme. Vai tas nozīmē, ka komandas sastāvs būtiski mainījies?

Tā varētu teikt, jo pievienojās vairāki jauni. Pagājušajā sezonā jaunajiem bija maz spēles laika, jo gājām uz rezultātu. Tagad vē-
lamies to darīt ar jauniešiem, bet skaidrs, ka uzreiz to nevarēsim. Ir piedzīvoti arī sāpīgi zaudējumi – Rīgas komandai zaudējām 17 vārtus. Tas nekas: strādājam tālāk un virzāmies uz mērķi.

Vai Latvijas līmenim desmit komandas virslīgā ir pietiekams skaits?

Manuprāt, tas ir ļoti labs skaits. Lai būtu čempionāts virslīgā, jābūt vismaz astoņām. Mums ir desmit. Neskaitot pirmās divas, pārējām budžets ir ļoti mazs. Pirmās divas savā starpā cīnās par zeltu, pārējām ir iespēja cīnīties par bronzu. Futbola federācijas galvenais uzdevums – palīdzēt pacelt šo astoņu komandu budžeta līmeni. Es nesaku, ka jādod nauda no federācijas, bet jāmeklē varianti, jāizveido tādi apstākļi, lai uzņēmēji komandas atbalstītu aktīvāk.

Vai visus treniņus aizvadāt Kuldīgā?

Nē, Kuldīgā notiek divi. Viens treniņš nedēļā ir Tukumā, jo tas tuvāk tiem spēlētājiem, kuri pēc darba vai mācībām brauc no Rīgas. Pavisam nesen vienojāmies, ka viens papildu treniņš būs arī Talsos. Kāpēc? Kuldīgā ļoti grūti vēl vienam treniņam atrast zāli. Bet tas ir ļoti labi, ka šeit sports attīstās, visas zāles aizņemtas, ir daudz sporta veidu, kuros cilvēki trenējas.

Sanāk, ka no septiņām dienām piecas esam kopā: četri treniņi un spēles diena. Vēl pirmdienās spēlētāji apmeklē trenažieru zāli sporta klubā Garāža. Amatieru komandai tas ir labs līmenis. Par to liels paldies Zigmundam.

Katru nedēļu ir arī spēļu video analīze – tas jādara obligāti: kļūdas jāanalizē un jāpārrunā. Ja to nedarīsim, nebūs virzības uz priekšu. Kā treneris piedāvāju analizēt arī tos pretiniekus, ar kuriem spēle gaidāma.

Kādas ir komandas stiprās puses?

Pagājušajā sezonā bija spēcīgs komandas gars – visi bija vienoti, jo mums bija viens mērķis: sākumā iekļūt labāko četriniekā, un, kad tas izdevās, nākamais uzdevums bija paņemt medaļu. Tagad komandā ir jaunieši, un viņiem vēl jāpierod pie trenera prasībām un paša sporta veida. Nikerā vairāki spēlētāji ir no 22 līdz 26 gadiem, un viņi jauniešiem palīdz. Viena no stiprajām pusēm ir jauniešu griba strādāt, pilnveidoties.

Telpu futbolā 50% no rezultāta atkarīgi no vārtsarga. Tā ir ļoti svarīga pozīcija. Pērn komandas kapteinis bija Artūrs Broks, šogad šos pienākumus uzticēju Artūram Cīrulim – viņš ir arī pirmais vārtsargs. Vēlos, lai izaug kā līderis. Pagaidām ar visiem pienākumiem tiek galā.

Komandā vairāki labā līmenī ir spēlējuši klasisko futbolu. Vai pāreja uz telpu futbolu notiek viegli?

Telpu futbola skola Rēzeknē bija tikai man. Puiši pārsvarā ir spēlējuši klasisko futbolu, un tie ir divi atšķirīgi sporta veidi. Manuprāt, sporta skolās būtu jābūt arī šādai nodaļai. No telpu futbola pāriet uz klasisko ir vieglāk – šādus spēlētājus gaida, jo viņi domā ātrāk, labāk redz laukumu, viņiem ir labāka tehnika, jo biežāk pieskaras bumbai.

Telpu futbolā laukumā noslēpties nevar, bet futbolā var un tavu kļūdu pārējie var izlabot. Savukārt, ja kļūdījies telpu futbolā, pretinieka spēlētājs ir uzreiz pie vārtiem un izveidojas bīstams moments. Telpu futbolā jāprot spēlēt kā uzbrukumā, tā aizsardzībā. Ne visiem izdodas viegli pāriet uz telpu futbolu.

Vai savu skolu Rēzeknē vēl vadāt?

Nē, slēdzu. Tur jābūt cilvēkam uz vietas, lai viss attīstītos. Sākumā mēģināju, bet grūti apvienot, jo attālums tomēr ir liels.

Kā esat iejuties šeit?

Dzīvoju pašā centrā, un vecpilsēta man ļoti patīk. Kuldīga ir skursteņu pilsēta ar kaķiem, ar kafejnīcām – man patīk tajās padzert kafiju. Apmeklēju muzeju, izstādes, dažādus pasākumus. Es varu sevi saukt par kuldīdznieku.