Divreiz Latvijas bronza – godam pelnīta

Kuldīgas telpu futbola komanda Nikers nupat sasniegusi savu līdz šim augstāko punktu – izcīnījusi 3. vietu Latvijas virslīgas čempionātā. Neilgi pirms tam 3. vieta iegūta arī Latvijas kausa izcīņā. Par spēlēm un emocijām stāsta vienības spēlētāji: kuldīdznieks RIHARDS PONOMARJOVS (18 gadu) un tukumnieks ROBINS KOKARĪTIS (24).

Kādas ir emocijas pēc divām bronzas godalgām?

R.P.: – Sākumā nesapratām, ko esam izcīnījuši, jo bija tik liels nogurums, ka to visu nevarējām uzreiz izbaudīt. Tikai tagad sākam saprast, kas ir paveikts. Vispirms bija kausa izcīņa, un jau pēc nedēļas virslīgā jāspēlē par 3. vietu. Bija tam jāgatavojas.

R.K.: – Emocijas ļoti patīkamas. Komanda lielu darbu ieguldījusi visā sezonā. Es Nikeram pievienojos sezonas vidū. Tad cītīgi gatavojāmies kausa izcīņai. Nu darbiņš padarīts.

Kā sezonu vērtējat kopumā?

R.K.: – Manuprāt, gāja tā, kā bija plānots. Bija brīdis, kad vienu spēli zaudējām un regulārā čempionāta tabulā dabūjām nevis trešo, bet gan ceturto vietu, jo ar citu komandu bija vienāds punktu skaits. Tad varbūt bija neliels rūgtums, ka nav tā trešā pozīcija. Tas gan īsti neko neietekmēja, jo galvenais jāizdara izslēgšanas spēlēs.

R.P.: – Man arī liekas, ka viss gāja pēc plāna. Tieši pēc šīs spēles, par ko Robins stāstīja, varēja just, ka komanda mazliet nosēžas. Bet kritumam tikām pāri, jo neviens netaisījās padoties.

Par Nikera sastāvu čempionātā runāja, ka tā ir gados jauna komanda.

R.K.: – Jā, jaunākajam ir 16 gadu, vairākiem 18 un 20.

R.P.: –Vecākais ir mūsu kapteinis Artūrs Broks – viņam ir 37 gadi. Man pat šķiet, ka esam visjaunākā komanda virslīgā.

Vai nav grūti spēlēt pret pieredzējušajiem?

R.P.: – Man liekas, ka tieši viņiem ir grūtāk cīnīties ar mums. Domā: atbrauks mazie, varēs ar viņiem viegli tikt galā. Bet ar mums nav viegli (smejas).

R.K.: – Tā ir mūsu priekšrocība, ka esam jauni. Mums vēl ir laiks, varam progresēt un vēl daudz ko sasniegt.

Robin, vai tu dzīvo Kuldīgā vai braukā?

R.K.: – Komandā esam trīs tukumnieki un uz treniņiem divreiz nedēļā braucam šurp. Vēl spēlētāji brauc no Kandavas, Sabiles, Rīgas.

Kā jūs raksturotu mikroklimatu komandā?

R.P.: – Nikerā ir labākais mikroklimats, kāds bijis. Esmu spēlē- jis Liepājā. Šeit nav tā, piemēram, atbrauc tukumnieki, un katrs ir savā bariņā. Visi esam kopā. Sajūta tāda, it kā visi kopā būtu spēlējuši jau no mazotnes. Reizēm laukumā iznāk pakašķēties, bet, tiklīdz ieejam ģērbtuvē, atkal esam labi komandas biedri.

R.K.: – Piekritīšu Rihardam. Komanda tiešam ļoti saliedēta. Laukumā jau iznāk kāda viedokļu apmaiņa, bet visu uztveram mierīgi, jo gribam komandas biedriem palīdzēt ar padomu.

Kas ir jūsu stiprā puse?

R.K.: – Nav tāda viena lieta, ar ko mēs būtu labāki par citām komandām. Sakrīt dažādi apstākļi. Kluba vadība un treneris ir ļoti labs, ir komandas darbs – tas viss deva šo rezultātu virslīgas čempionātā.

R.P.: – Mēs tieši kā komanda laukumā esam stiprāka par pārējām, esam saliedēti un nekad nepadodamies.

Vai divām bronzas medaļām balvu plauktā būs īpaša vieta?

R.P.: – Domāju, ka jā. Agrāk spēlēju āra futbolu. Šī man ir pirmā sezona telpu futbolā.

R.K.: – Arī es pirms tam spēlēju āra futbolu, un arī man ir pirmā sezona telpu futbolā. Nekad nebiju tā priecājies par 3. vietu, bet šīs divas medaļas ir zelta vērtē. Panākums man, komandai – super!

Vai pāriet nav sarežģīti? Āra un telpu futbols ir atšķirīgi.

R.K.: – Āra futbolu beidzu spēlēt pirms diviem gadiem. Pazuda vēlme. Kādu dienu Krists Krūmiņš no Nikera jautāja, vai nevēlos uzspēlēt telpu futbolu. Atbraucu uz treniņiem. Āra un telpu futbols ir divas dažādas lietas: te laukums mazāks, citāda sitienu taktika, noteikumi, komandas spēle. Dažu mēnešu laikā adaptējos, daudz palīdzēja treneris, komanda. Tagad to saprotu vairāk, bet vēl ir, kur augt.

R.P.: – Āra futbolu beidzu spēlēt pagājušā gada septembrī, arī man nebija vairs tās degsmes. Biju krusttēva Artūra Šternberga dzimšanas dienā. Komandas vadītājs Zigmunds Dvarons jautāja, kā iet pa Liepāju. Sacīju, ka vairs nespēlēju. Zigis tik noteica, ka tad man otrdien jābūt treniņā. Aizgāju. Sākumā vispār neko nesapratu: gan bumba citādāka, gan visas tās rotācijas. Pēc trim nedēļām biju ielikts sastāvā spēlē pret Jēkabpils komandu – gāja ļoti grūti. Tagad esmu iespēlējies, bet vēl līdz galam to nesaprotu, jo šī tikai pirmā sezona.

Vai šis jums tagad ir sporta veids numurs viens?

R.K.: – Noteikti.

Un kas tajā aizraujošs?

R.K.: – Āra futbolā spēlē malā un ilgāku laiku bumbu nesaņem vai arī saņem un atdod. Bet te visu laiku esi spēlē un ir kādas darbības.

R.P.: – Āra futbolā biju aizsargs, un man reti sanāca uzsist pa vārtiem. Šeit gandrīz visu laiku var uzsist vai pat iesist golu.

Kas ir grūtākais?

R.P.: – Tas, ka jāspēlē hallē un nav svaiga gaisa. Man šķiet, ka ilgi nevar paskriet. Vairāk arī jākustas. Āra futbolā var noskriet vairākus kilometrus, bet ir brīži, kad var atpūsties. Telpu futbolā kustībā jābūt visu laiku.

R.K.: – Segums ir cietāks. Vairāk sāp kājas, nogurst locītavas. Visu laiku jāskrien turp un atpakaļ, un no tā nogurst.

Kā savulaik izvēlējāties trenēties futbolā?

R.P.: – Man jau trenējās brālis. Citu variantu nebija: braucu skatīties viņa spēles, un iepatikās.

R.K.: – Spēlēju no četru gadu vecuma. Tolaik Tukumā tas bija populārākais sporta veids: spēlēja arī brālis, brālēns, draugi. Vēlāk es vienīgais aizgāju to futbola ceļu. Esmu spēlējis vairākās komandās.

Vai konkurence par iekļūšanu komandas pamatsastāvā ir liela?

R.P.: – Jā, ir! Pēdējās spēlēs pieteikums bija pilns. Daži aizbrauc uz spēli Jēkabpilī vai Rīgā, tomēr pamatsastāvā netiek. Aizbraucam dienu iepriekš, un gatavojas visi. Bet galavārdu par to, kas dosies laukumā un kuri paliks aiz strīpas, treneris pasaka spēles dienā.

R.K.: – Puiši, kuri spēlē otrajā sastāvā, cīnās un grib sevi pierādīt, grib tikt pamatsastāvā.

Vai arī tagad notiek treniņi?

R.P.: – Nē, sezona beigusies, un jāatpūšas. Maija beigās paredzēts komandas pasākums – tur uzzināsim plānus jaunajai sezonai.

R.K.: – Vismaz divas nedēļas vajag no visa pilnīgi atslābināties, pavadīt laiku ar ģimeni, draugiem.

Ko darāt ikdienā?

R.P.: – Es tālmācībā mācos 12. klasē, šogad jākārto eksāmeni. Apmeklēju svaru zāli, tad mācos un vakarā dodos uz treniņu. Ko darīšu pēc skolas beigšanas, vēl neesmu izlēmis.

R.K.: – Strādāju celtniecībā un neklātienē Rīgas Stradiņa universitātē mācos par veselības sporta speciālistu. Esmu 4. kursā.