No vienas puses aizsargājam, no otras – meklējam iespējas to nedarīt

“Cilvēki domā tikai par sevi – kad ir izdevīgi, dabu vajag, jo gribam dzīvot klusā, skaistā vietā un pie dabas, bet, kad nav izdevīgi, daba ir šķērslis un traucēklis,” tā, vaicāta, vai spējam sadzīvot ar dabu, saka Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore GITA STRODE. Ar viņu runājām arī par to, kā dabas sargāšanas jomā izskatāmies uz citu valstu fona, kas ir mūsu stiprās puses, un kas – lielākie draudi.

– Kā mums iet ar dabas vērtību nosargāšanu?

– Latvija, kuras teritorija ir mazāka nekā citām valstīm, nav pirmajās rindās dabas aizsardzībā, esam drīzāk beigu galā, taču, analizējot citu valstu pieredzi, cik labi un stingri tiek sargātas aizsargājamās teritorijas, ko tajās var vai nevar darīt, situācijas ir atšķirīgas. Ir valstis, kur šādas teritorijas ir vairāk uz papīra nekā reāli funkcionējošas, bet arī mums ir, kur pilnveidoties. Ir aizsargājamās teritorijas, kur regulējums ir vājš un dabas vērtības nevaram nosargāt, bet ir arī vietas, kur regulējums ir atbilstošs.

Latvijā ir tā, ka, ja ainavu apvidus nav iedalīts funkcionālajās zonās, tajā ir spēkā vispārējie aizsardzības noteikumi, un vienīgais ierobežojums ir liegums veidot kailcirtes, kas būtu lielākas par diviem hektāriem. Bet mums nav aizlieguma cirst biotopus vai pārveidot zālāju biotopus. Ja pašvaldība savā teritorijas plānojumā nav noteikusi īpaši vērtīgās ainavu telpas, nevaram kaut kādas darbības aizliegt, kā vien tikai caur ietekmes uz vidi novērtējumu vai tad, ja konkrēta vieta ir noteikta kā NATURA 2000 teritorija – ar atsevišķu izvērtējumu, pamatojumu un lēmumu.

– Vai problēma ir arī tajā, ka pašvaldības neizstrādā ainavu plānus? Tās aizbildinās, ka šie plāni izmaksā dārgi un ir sarežģīti izstrādājami…

– Ir noteiktas nacionālas nozīmes ainavu telpas un ir arī nosacījumi, kas jādara, lai tās saglabātu. Pamatojoties uz tiem, pašvaldības var izstrādāt savus ieteikumus teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos. Un ir vēl citas elementāras lietas, kuras var ielikt teritorijas plānojumos, un tad tās attieksies uz visu novada teritoriju, neradot jaunus apgrūtinājumus. Piemēram, esam lūguši plānojumos iekļaut mazos ainavas un kultūrvēsturiskos elementus – alejas, vecos vēsturiskos dendroloģiskos stādījumus, muižu parkus. Tos var aizsargāt, nosakot stingrākas prasības tajos gadījumos, kad jāizvērtē koku ciršanas pamatotība. Kāpēc tas ir svarīgi? Mēs daudz runājam par to, ka vēja parki sabojā ainavu, bet, ja tiek saglabāti šie muižu parku koku pudurīši, alejas, tad tās veido vizuālo telpu un varbūt no kaut kādiem skatu leņķiem aizsedz turbīnas. Ja šos kokus nesaglabā, tas jau ir cits stāsts. Runājot par ainavu plāniem – jā, tie nav lēti, bet tos izstrādā turpmākajiem 20 gadiem, kas ir ilgs posms, turklāt mums ir zinoši speciālisti, kas to dara.

– Jūs minējāt vēja parkus – vai dabas aizsargāšanas ziņā Latvijā tie rada apdraudējumu?

– Katrs atsevišķs projekts tiek vērtēts individuāli, bet, ja kādā vietā tiek plānoti vēl citi vēja parku projekti, tiek vērtēta kumulatīvā ietekme arī uz ainavu. Ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumā tiek salikti kopā dažādu ekspertu vērtējumi, bet reizēm ir grūti atrast ideālo variantu, kas, no vienas puses, mazinātu turbīnu ietekmi uz ainavu, no otras – pieskatītu, lai tiktu ņemts vērā nākamais aspekts – putni, sikspārņi, aizsargājami augi, kuru dzīvotnes var tikt sabojātas, meklējot turbīnai labāko vietu. Tāpēc putniem un sikspārņiem labvēlīgākais risinājums reizēm nav labākais no ainavas viedokļa, bet vienmēr ir jautājums – ko mēs ziedojam? Un atbilde ir, ka ideālu risinājumu nav.

– Mēs it kā daudz runājam par dabas sargāšanu, tomēr arvien ir gadījumi, kad, nocērtot mežu, iznīcina senus un vērtīgus kokus, citas dzīvotnes, putnu ligzdas, lai gan dabas datu sistēmā “Ozols” ikviens var šos objektus apskatīt.

– Mums nav vienotas izpratnes par to, cik lielā mērā nozarēm jāņem vērā sugu aizsardzības prasības, tāpēc šobrīd biotopus neaizsargā nekas, ja vien tas neatrodas aizsargājamā teritorijā ar konkrētiem noteikumiem. Ārpus šādām teritorijām prasības vēl var noteikt aizsargjoslu nosacījumos vai pašvaldību teritoriju plānojumos – teritoriju izmantošanas un apbūves noteikumos. Bet, ja nekā šāda nav, saņemot atļauju kaut kādai darbībai, biotops nav šķērslis, lai to īstenotu. Lai kaut ko aizliegtu, ir jāiznīcina 1% no konkrētas teritorijas biotopiem, un tad, piemēram, karjeru bez kompensējošiem pasākumiem ierīkot mēs nerekomendējam. Jā, Sugu un biotopu aizsardzības likumā ir punkts, kas aizliedz bojāt un iznīcināt sugu dzīvotnes, bet tas neattiecas uz situācijām, kad ir izsniegta atļauja konkrētai darbībai. Piemēram, Valsts Meža dienests, izsniedzot ciršanas apliecinājumu, skatās pēc meža nozari reglamentējošiem normatīvajiem aktiem, pēc kuriem kokus ar putnu ligzdām nocirst nedrīkst, bet nav nosacījuma, ka jāvērtē citas sugas. Mēs, protams, vērtējam, kādas dzīvotnes pazudīs, ja izbūvēs, piemēram, vēja turbīnas vai ceļus pie tām, bet bieži vien redzam, ka meža masīvu blakus vēja parkam īpašnieki ir pamatīgi izcirtuši un lielāko daļu dabas vērtību noplicinājuši, tāpēc vēja parks ir mazākā no nelaimēm. Tāpēc varu teikt, ka cilvēki domā tikai par sevi – kad ir izdevīgi, dabu vajag, bet, kad nav izdevīgi, daba ir šķērslis un traucēklis.

– Zinām, ka ūdenstilpju aizaugšanu veicina arī fekālais piesārņojums. Vai kādu projektu ietvaros vai apsekošanās eksperti vērtē paslēptās caurules vai grāvīšus, kas notekūdeņus novada upēs un ezeros?

– Eksperti, dodoties apsekojumos dabā, ik pa laikam atrod nelegālos pieslēgumus, un arī iedzīvotāji par to ziņo, tad dodamies pārbaudīt. Ir konstatēta notece, piemēram, no fermas vai arī aizrādījumi par to, ka gana lopus ezera malā un slapjā laikā govis izbradā krastus un to mēsli nonāk ezerā. Ja ezerā ir caurtece, ūdens apmaiņa notiek un, ja šis piesārņojums nav lielā mērogā, tas akumulējas un izšķīst. Bet, ja tā notiek visu laiku, tad jāmeklē risinājums.

– Šovasar sociālajos tīklos parādījās informācija, ka lielā centībā tikko saziedējušās naktsvijoles un dzegužpuķes dabiskajās pļavās tika nopļautas…

– Viss ir atkarīgs no cilvēkiem. Ir vietas, kur pašvaldības sadarbojas ar iedzīvotājiem, kopā risina problēmas, plāno pasākumus, un viss notiek. Bet ir vietas, kur cilvēki dzīvo, ja tā var teikt, ar viensētnieka principu – “tikai ne manā pagalmā un, pasarg Dievs, tikai ne kaimiņam!” Un tad arī nekas nenotiek.

– Kā situāciju dabas sargāšanā Latvijā vērtējat kopumā – kļūst labāk vai, tieši otrādi, – sliktāk?

– Viļņveidīgi. Agrāk vienmēr teicu, ka paliek labāk, jo ir vietas, ar kurām varam lepoties. Sarunas sākumā pieminējām citas valstis, un reizēm, dzirdot, ko stāsta kolēģi, man paliek ļoti labi, jo mums uz viņu fona daudzas lietas tiešām ir ļoti labas. Tas, ko mēs saucam par problēmu, viņiem šķiet sīkums. Tomēr pēdējos gados globālās tendences ir novedušas pie lielas viedokļu polarizācijas. Ir ļoti radikāli viedokļi. No vienas puses – visu vajag sargāt, no otras – neko nevajag sargāt. Kādreiz vairākums bija pa vidu, sarunājās un meklēja risinājumus, bet tagad tā nav. Piemēram, man nav nevienas dienas bez lāčiem, šodien bija jau trīs. Un tad vieniem vajag visus lāčus nošaut, bet citi saka, ka nevienu lāci nevar aiztikt. Bet ir jārēķinās, ka kādu lāci vajadzēs nošaut, lai nerastos konfliktsituācijas, ja tas būs uzgājis medu un ies pie cilvēkiem.

– Un kāda ir Igaunijas pieredze – viņi pirmie ziņoja par lāčiem?

– Igaunijā ir vairāk nekā 1000 lāču, viņi izsniedz atļaujas dzīvnieku likvidēšanai un vienlaikus tiesājas – nevalstiskās organizācijas apstrīd viņu lēmumus par lāču un vilku medībām arī Eiropas tiesā. Lasot šos lēmumus, varam mācīties, ko darīt mums.

– Un ko saka Eiropas tiesa?

– Eiropas tiesa saka, ka arī aizsargājamai sugai ir pieļaujama atsevišķu indivīdu izņemšana, bet tas ir jāpamato, piemēram, ka tas ir konkrēts lācis, kas ēd medu un nāk pie cilvēkiem. Nevar pateikt – mums ir kvota, tāpēc ļaujam no populācijas izņemt 200 lāčus. Kā jau minēju, kā šajos, tā citos jautājumos mums ir tādi galējību viedokļi, nevis diskusijas un saprātīgi lēmumi.

UZZIŅAI

Latvijā īpaši aizsargājams statuss ir noteikts ~ 15-20% teritorijas

Lai apzinātu un arī apzinātos, kādas dabas un kultūrvēsturiskas vērtības Latvijas teritorijā ir rodamas, lai izvērtētu to nozīmi mūsu valsts, kā arī Baltijas, Eiropas un visas pasaules mērogā, pēdējā desmitgadē ir izstrādāti vairāki dokumenti, tai skaitā Eiropas Savienības direktīvas un starptautiskas konvencijas (Nature 2000, Ramsāres u.c.). Ir veikta dabas skaitīšana un uzskaitītas visas nozīmīgās un saglabājamās vērtības.

Latvijā ir noteiktas 18 nacionālas nozīmes ainaviski vērtīgas teritorijas, 42 dabas parki, 4 nacionālie parki, 4 rezervāti un viens biosfēras rezervāts.