Augusta vētra bija mācībstunda arī ūdenssaimniecībās

Arī ūdenssaimniecību uzņēmumi sajuta augusta vētras sekas. Daļai paveicās – pēc tam vajadzēja vien izdarīt secinājumus, domājot par priekšdienām. Citiem situācija bija nopietnāka un nācās novērst postījumu sekas.

“Mums iztrūka divas ļoti būtiskas lietas – elektrība un sakari,” secina Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijas izpilddirektors un RTU asociētais profesors Sandis DEJUS. “Lai gan iedzīvotājiem ūdenssaimniecības pakalpojumi šķiet pašsaprotami un nepārtraukti, tikai salīdzinoši nesen Latvijā tiek lietots jauns termins – “ūdenssaimniecības pakalpojumu noturība”. Pēdējos gados nacionālā mērogā tiek runāts par ūdenssaimniecības pakalpojumu kā ārkārtas situācijā kritisku, līdz šim tā noturība lielākoties bija atkarīga no ūdenssaimniecības uzņēmuma vadītāja pašaizliedzības un neatlaidības. Vēl aizvien nav skaidri definētas prasības ūdenssaimniecības noturībai – cik ilgi, kādā apjomā un kvalitātē uzņēmumiem jābūt gataviem pašu spēkiem nodrošināt nepārtrauktu ūdensapgādi un notekūdeņu novadīšanu un kad palīgos nāks citas institūcijas un iestādes”. Tieši šobrīd par to notiek diskusijas ministriju un atbildīgo institūciju līmenī, un cerams, ka tuvākajā laikā būs skaidri “spēles noteikumi”.

Seku nopietnību palielināja iepriekš pieņemtie lēmumi

Vētras laikā situācija ūdenssaimniecības uzņēmumos bija ļoti atkarīga arī no tā, ko iepriekš darījuši to vadītāji, – piemēram, cik neatlaidīgi viņi pārliecinājuši pašvaldību un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju par nepieciešamību iegādāties ģeneratorus un citu aprīkojumu pakalpojuma nepārtrauktības nodrošināšanai. Tā kā stingru obligāto prasību līdz šim nebija, nācās pārliecināt, ka vajadzīgs ieguldījums, kas nozīmē arī tarifa pieaugumu. “Ļoti skaidri varēja redzēt, kurās pašvaldībās šīs diskusijas bija vainagojušās ar panākumiem, bet kur virsroku ņēmuši politiskie mērķi,” norāda S. Dejus.

Bija teritorijas, kur iedzīvotāji elektrības atslēgumu ietekmi uz ūdenssaimniecību būtiski neizjuta, citās dzeramo ūdeni nācās piegādāt ar mucām vairāku dienu garumā. “Mums nozarē šobrīd pietrūkst apmēram 1300 ģeneratoru,” lēš asociācijas vadītājs. Pazūdot mobilajiem sakariem, nebija iespējams sazināties ar kolēģiem un vadīt dažādus tehnoloģiskos procesus. Tāpat trūka darbaroku – krīzes brīdī nepieciešams vairāk cilvēkresursu nekā ikdienā. “Ir desmitiem secinājumu, ar ko mēs turpinām strādāt,” saka S. Dejus.

Kurš maksās par gatavību ārkārtas situācijai?

“Ūdensapgādi mēs bieži uztveram kā pašsaprotamu lietu. Esam pieraduši, ka ūdens krānā ir kā dabas parādība, kas tur ir un būs mūžīgi. Neaizdomājamies, ka valstī to nodrošina ļoti smags vairāk nekā 3000 speciālistu darbs,” spriež speciālists. Viņaprāt, vēl mazāk domājam par to, ka krīzes situācijā jādomā arī par kanalizāciju. Tā var kļūt par vēl sarežģītāk risināmu problēmu. Ja apstājas notekūdeņu pārsūknēšanas staciju un attīrīšanas iekārtu darbība, rodas gan antisanitāri apstākļi, gan vides piesārņojuma risks. Notekūdeņu attīrīšanas procesā tiek izmantotas lieljaudas iekārtas. Lai nodrošinātu to darbību, kad elektroenerģijas padevē radies pārtraukums, nepieciešami lieli ģeneratori un pietiekamas degvielas rezerves to darbināšanai.

Lai mēs šajā jomā būtu gatavi ārkārtas situācijām, nepieciešama plānošana un nauda. “Vai finansējuma avots būs kāds Eiropas Savienības fonds, vai izmaksas būs jāiekļauj tarifā, pagaidām par to tikai runājam,” rezumē S. Dejus. Piedevām viņš atzīmē: “Allaž uzsveram, ka mūsu nozare ir svarīgākā pilsētvidē. Elektrība ir supersvarīga, sakari ir supersvarīgi, bet bez tiem cilvēks var izdzīvot diezgan ilgi. Bez ūdens – trīs dienas.”

Attīstībai nepieciešami divi miljardi eiro

“Sabiedrības mērogā un nacionālajās interesēs ir veidot centralizētos ūdensapgādes tīklus teritorijās, kas ir blīvi apdzīvotas,” pauž S. Dejus.

Viņš ir pārliecināts, ka centralizēta ūdensapgāde un kanalizācija ilgtermiņā ir izdevīgāka par decentralizēto. Ja vien ir tāda iespēja, vajadzētu pieslēgties tīkliem. Sākumā var šķist, ka tas ir dārgāk, bet vēlāk būs mazāk jāiegulda apkopē un uzturēšanā, turklāt pakalpojuma sniedzējs uzņemsies atbildību par to, lai no krāna tecētu tīrs ūdens un vidē nenonāktu piesārņojums. Ja cilvēkam ir aka vai spice, viņam ūdens kvalitāte būtu jāpārbauda vismaz reizi gadā. Savukārt decentralizētās kanalizācijas gadījumā jārēķinās, ka aizvien pieaugs gan asenizācijas pakalpojumu izmaksas, gan decentralizēto kanalizācijas sistēmu kontrole, lai neattīrīti notekūdeņi nenonāktu dabā.

Situāciju Latvijā kopumā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm S. Dejus vērtē kā diezgan labu. “Mums lielākā daļa sistēmu ir būvētas, sākot no pagājušā gadsimta 50. un 60. gadiem. Salīdzinājumam – lielā daļā Rietumeiropas valstu šīs sistēmas ir būvētas senāk: jau 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā,” skaidro sarunbiedrs. Aptuveni 78% Latvijas iedzīvotāju izmanto centralizētu kanalizācijas sistēmu. Tas ir labs rādītājs, ņemot vērā, ka valstī ir daudz mazapdzīvotu vietu. Centralizēto tīklu paplašināšanā Latvijā savulaik daudz ieguldīts, piesaistot Eiropas Savienības fondu finansējumu.

Šobrīd uzmanība būtu jāpievērš blīvi apdzīvotām vietām. Īpaši satraucoša ir tendence, Pierīgā veidojot jaunus privātmāju rajonus, kuros ir no dažiem desmitiem līdz pat 200 mājām, bet centralizētie ūdensapgādes un kanalizācijas tīkli netiek paredzēti. Tāpēc pastāv gruntsūdeņu piesārņojuma risks.

Mērķu un uzdevumu daudz, naudas maz

Joprojām ieguldījumi nepieciešami arī jau izbūvētajos centralizētajos tīklos. To stāvoklis ir ļoti dažāds, tas atkarīgs arī no līdzšinējiem ieguldījumiem attīstībā. Nereti uzņēmuma vadītājam bija jāprot pārliecināt pašvaldības vadība, ka centralizētie tīkli ir nepieciešami, jo iedzīvotājiem investīcijas var nozīmēt tarifa pieaugumu. Īpaši problemātiskas situācijas joprojām atklājas, kad lielāks uzņēmums pārņem mazākas ūdenssaimniecības. Tomēr eksperts domā, ka apvienot vairākus komunālo pakalpojumu uzņēmumus, veidojot vienu spēcīgu plašākā teritorijā, ir pareizs risinājums, domājot ilgtermiņā. Šāds uzņēmums spēj piesaistīt vairāk investīciju un cilvēkresursu. Tie šobrīd ir vitāli nepieciešami, jo ūdenssaimniecības nozarē nākamajos gados būs daudz uzdevumu.

“Nozares kopējais apgrozījums ir apmēram 160 miljoni eiro gadā. Tas varbūt šķiet daudz, taču prasības pakalpojumu sniedzējiem ar katru gadu pieaug,” skaidro S. Dejus. Ir jāpilda direktīvas par notekūdeņiem, dzeramo ūdeni, kiberdrošību, noturību, tāpat arī citos dokumentos norādītas prasības, kas regulē nozares darbību Eiropas un nacionālajā mērogā. Sarunbiedrs lēš – lai izdarītu visu nepieciešamo, ūdenssaimniecībās tuvāko 10–15 gadu laikā būtu jāinvestē aptuveni divi miljardi eiro. Pašlaik Klimata un enerģētikas ministrija, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija un Eiropas Komisija veic pētījumu par nozares attīstību Latvijā. Viens no jautājumiem, uz kuru tiek meklēta atbilde, ir – kā piesaistīt attīstībai nepieciešamo finansējumu.

Dārziņi transformējas, vajag jaunus centralizētos tīklus

Limbažu novadā būtu nepieciešams izbūvēt centralizētās kanalizācijas un vietām arī ūdensapgādes tīklus kādreizējās dārziņu teritorijās pilsētas pievārtē, kā arī Skultes pagastā, stāsta SIA “Limbažu siltums” ražošanas direktora vietnieks Normunds ZAĶIS. Šīs apkaimes pamazām transformējas dzīvojamo māju rajonos ar salīdzinoši lielu iedzīvotāju blīvumu. “Ja ūdensapgādes jautājumu cilvēki atrisina, izveidojot lokālas ūdens ņemšanas vietas, tad centralizētā kanalizācija ir nepieciešama, lai novērstu vides piesārņojumu,” viņš saka. Lokālās kanalizācijas sistēmas ne vienmēr tiek apsaimniekotas atbilstoši vides prasībām.

Limbažu pievārtē par iespējām izveidot centralizētos kanalizācijas tīklus ir interesējušies divu dārziņu rajonu iedzīvotāji – Dūņezera masīvā un Dārzciemā. Savulaik tīklu izbūve tur tika plānota, bet vienā gadījumā apstājās, jo vairs nebija pieejams Eiropas Savienības finansējums. Otrā vismaz daļēji problēma radās novada pašvaldībā, kurai nebija skaidras nostājas (bija paredzēts, ka vietvara līdzfinansēs būvniecību). Šobrīd “Limbažu siltums” ir mērķtiecīgi veidojis centralizētos tīklus abu teritoriju virzienā, lai gadījumā, ja būs tāda iespēja, varētu virzīties tālāk.

Kādreizējo piejūras dārzkopības kooperatīvu teritorijā Skultes pagastā situācija ir daudz sarežģītāka. Pirmkārt, centrālās kanalizācijas, ūdensvada, kā arī attīrīšanas iekārtu izbūve tur varētu izmaksāt aptuveni 1,4 miljonus eiro. Šobrīd ne uzņēmumam, ne pašvaldībai nav finansējuma nepieciešamajai investīcijai. Otrkārt, ir tehniskie sarežģījumi. Ielas ir šauras, un, ja tajās jau izveidoti elektroapgādes tīkli, jāievēro droša distance starp komunikācijām. Tomēr tie būtu atrisināmi, izmantojot modernas tehnoloģijas.

Vēl viens būtisks jautājums ir par pieslēgumiem centralizētajai kanalizācijai tur, kur tīkli jau izbūvēti. Šajā ziņā ir zināms progress. Piemēram, pavasarī SIA “Limbažu siltums” izbūvēja jaunus pieslēgumus Kaupiņciemā (vienā no privātmāju rajoniem Limbažos) līdz īpašumu robežām, ieguldot šajā pasākumā 30 000 eiro. Tomēr uzņēmuma finansiālās iespējas ir ierobežotas – jaunu pieslēgumu veidošanā tas var atļauties ieguldīt aptuveni 30% no izmaksām. Pārējais būtu jāsedz pakalpojuma saņēmējam. Iespējams, varētu cerēt arī uz pašvaldības atbalstu. Šobrīd novada domē tiek izstrādāts jaunu saistošo noteikumu projekts. Tajos būs noteikts, kā tiks organizēta pieslēgumu veidošana un kurš par to maksās. “Tas mums ļoti palīdzēs. Pirmkārt, būs skaidri spēles noteikumi. Otrkārt, mēs varēsim sākt plānot uzņēmuma līdzekļus pieslēgumu izbūvei,” skaidro N. Zaķis.