Vasara – pārbaudījums bērnu drošībai

Lai bērni vasaru izbaudītu bez liekām raizēm un izvairītos no nepatīkamiem starpgadījumiem, ir svarīgi apzināties, kādi ir riski drošībai un veselībai, ar viņiem daudz par to runāt un to skaidrot. Savukārt mazākos nedrīkst atstāt bez pieskatīšanas, sevišķi svētku reizēs, kad pieaugušie kurina ugunskuru vai grilē gaļu.

Šoreiz Kurzemnieka rakstu sērijas Cilvēks un drošība uzmanības centrā – bērnu drošība, it sevišķi tas, kas jāņem vērā aktīvās atpūtas laikā.

Būt klāt un redzēt citām acīm

„Ja bērns vēl nav pietiekami pieaudzis, viņam jāatrodas kopā ar pieaugušo. Tas attiecas uz jebkuru vietu: telpām, pagalmu, ielu, ūdenstilpēm, mežu. Jābūt kādam, kurš uzrauga,” skaidro Kuldīgas slimnīcas bērnu nodaļas vadītāja Ieva Zemarāja. Pieaugušā klātbūtne mazajiem ir pirmais drošības garants neatkarīgi no riskiem.
Uzņemšanas nodaļas vecākā māsa Sintija Ērcīte pēc pieredzes slimnīcā var teikt, ka vecākiem jābūt piesardzīgākiem un vairāk jāpadomā, kas mājās un pagalmā mazos var apdraudēt: „Tie ir karsti gludekļi, zāles pļāvēji, elektrības rozetes un citas lietas. Mazuļi taču grib visur iebāzt savus pirkstiņus.” Zāles pļāvēji pēc darba mēdz būt ļoti karsti, tāpēc tos nedrīkst atstāt visiem pieejamā vietā, jo mazuļi šādi gūst apdegumus.
I.Zemarāja secina, ka viens no būtiskiem riska faktoriem lielākiem bērniem ir braukšana ar riteni un skrejriteni: „Esmu novērojusi – Kuldīgā bērni diezgan maz izmanto aizsargķiveres. Taču tās drošībai ir ļoti vajadzīgas, jo tad neveiksmīgā kritienā vai sadursmē plīsīs nevis galvaskauss, bet gan ķivere.”

Jāsargā no saules apdeguma

Iestājoties karstam laikam, palielinās saules iedarbība uz ādu un ar to saistītie riski. „Ja laiks ir saulains, jābūt cepurītei vai lakatiņam. Jābūt līdzi ūdenim. Ja bērns negrib šādā laikā daudz ēst vai dzert, var dot arī tādus augļus un dārzeņus, kuros ir daudz ūdens: gurķus, melones, arbūzus. Noteikti jālieto saules aizsargkrēms,” uzskaita I.Zemarāja. Viņa rosina skatīties, kāds konkrētajā dienā ir ultravioletā starojuma indekss un no 11.00 līdz 16.00, kad tas ir īpaši augsts, ar maziem bērniem labāk laukā neiet vai arī, ja iet, tad uzturēties ēnā. S.Ērcīte iesaka: lai mazie mazāk protestētu pret cepuri vasarā, arī pārējiem ģimenes locekļiem jārāda piemērs un jānēsā galvassega. Tāpat jāuzmana, cik daudz laika ar mazuļiem pavadīts pludmalē, jo ilgi tur karstā laikā atrasties nedrīkst.

Lai neiedzer degšķidrumu

Vasara ir laiks, kad tiek rīkoti dārza svētki, dedzināti ugunskuri un grilēti ēdieni. Bīstama ir pati uguns un karstie grili, taču jāpadomā arī par to, vai maziem bērniem pieejamā vietā nav atstāta degšķidruma pudele. Kuldīgas slimnīcā bijuši gadījumi, kad mazie gribējuši padzerties un iedzēruši šo šķidrumu.
Tādi negadījumi visbiežāk notiek svētkos, kad vecāku uzmanība pret bērniem mazinās: „Sabrauc ciemiņi, ir daudz darīšanu, mazāko pieskatīšanu bieži vien uzticam lielākajiem, bet tiem ir savas intereses, un mazie paliek nepieskatīti. Rezultātu redzam slimnīcas dežūras laikā,” saka S.Ērcīte.

Pamestas ēkas nav rotaļu laukums

Bērna drošību var būtiski apdraudēt došanās pamestās ēkās un nepabeigtās jaunbūvēs, taču pusaudžiem tieši tādas vietas šķiet interesantas. Nereti tas beidzas ar traumām, turklāt diezgan smagām. „Tas ir patiešām bīstami. Nesen bērns bija iegājis pamestā ēkā, tur ielūza jumta konstrukcija, pa kuru viņš gāja, un viņš nokrita zemē. Protams, mammas nestaigās līdzi 13–14 gadus veciem bērniem, bet noteikti jāizskaidro, ka nedrīkst iet pamestās ēkās, ka dēļi trūd un parasti tur ir naglas, uz kurām var uzkāpt. Tāpat pamestās vietās mēdz būt neaizvērtas akas,” brīdina S.Ērcīte.

Kukaiņi un citas radības

Mežos, pļavās un parkos var sastapt ērces. I.Zemarāja iesaka lietot bērniem paredzētos repelentus – līdzekļus kukaiņu atbaidīšanai. Tie atbaidīs ne tikai ērces, bet arī odus un dundurus. Pēc būšanas dabā noteikti jāapskata bērna ķermenis, vai pa to nerāpo ērce. Ja tā jau piesūkusies, ātrāk jānoņem. Odu kodumi mazajiem mēdz izraisīt alerģiju, un šogad jau bijuši vairāki gadījumi, kad nācies meklēt palīdzību slimnīcā.
Nepatīkamas sekas var būt arī lapseņu un bišu kodumam, tāpēc S.Ērcīte aicina, jebko dzerot no glāzes vai krūzes, paskatīties, vai tajā nav ielidojusi lapsene vai bite. Līdzīgi jāuzmanās, ēdot saldējumu. Lapsene, nonākot mutē, parasti iekož mēlē vai kaklā. „Pagājušajā vasarā vienas dežūras laikā atnāca trīs cilvēki, kuriem mēlē iekodusi bite,” stāsta S.Ērcīte. Pirmais, kas jādara: uzpampušajai vietai jāuzliek kaut kas auksts. „Ņemam ledu, dzeram aukstu ūdeni. Ja mājās ir zāles pret alerģiju, iedzeram tās. Pēc tam meklējam mediķus, ja redzam, ka vajag.”
Tāpat jāuzmanās no čūskām. „Manā praksē bijuši divi smagāki gadījumi, kad čūska sakodusi bērnus. Apmēram trīsgadīgam bērniņam tā bija iekodusi tad, kad ģimene viesojās pie omītes. Bērniņš pat nevarēja paskaidrot, kas noticis. Viņš teica „kociņš iedzēla”, un mēs sapratām, ka tā varēja būt čūska,” stāsta S.Ērcīte.

Indīgas dabas veltes

„Pagājušajā gadā atveda bērniņu, kas bērnudārza teritorijā atradis un apēdis sēnes. Tāpēc ir svarīgi apskatīt bērnudārzu pagalmus, kas tur aug. Mazos ļoti interesē viss, kas ir neparasts. Arī zāli un puķītes viņi mēdz pagaršot, iebāzt ausīs un degunā. Arī pūpoli, zirņi, pupas bijuši sabāzti ausīs un degunā,” skaidro S.Ērcīte.
I.Zemarāja uzsver: lai no šādām situācijām izvairītos, būtiska ir pieaugušā klātbūtne. Tāpat bērnam jāizskaidro, kuras sēnes un ogas ir ēdamas, kuras ne. Arī lielākie var apēst ko kaitīgu, jo viņiem tāpat ir interese dažādas lietas izmēģināt, bet nu jau apzināti.

Traumu iemesls – batuts

Batuts ir bieži izmantots izklaides rīks, un mazie tā dēļ gūst ļoti smagas traumas. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu traumu, ortopēdijas un mugurkaula ķirurgs Jānis Upenieks atzīst, ka gadu no gada uz batuta gūto traumu skaits diemžēl nemainās. Salīdzinot ar aprīli, kad mediķu palīdzību vajadzēja 48 bērniem, no 1. līdz 22. maijam negatīvu pieredzi lēkājot guvuši jau 52, un traumu smaguma dēļ bija vajadzīga mediķu palīdzība.
S.Ērcīte saka: „Ja tas būtu manā ziņā, es batutus aizliegtu ar likumu. Bērni ir ļoti smagi traumējušies uz batutu malām, kur ir atsperes un stiprinājumi. Es patiešām nesaprotu, vai tāpēc, lai bērnam būtu desmit minūšu prieks lēkājot, vecāki ir gatavi viņu mēnešiem ārstēt. Uz batuta ir gūtas vaļējas brūces, arī sejā, ir lauztas rokas un kājas. Ir sāpīgi to redzēt. Tas, ko redzam no traumu viedokļa: batuti ir šausmas!”
Parasti skaidrots, ka visbiežāk traumas uz batuta gūtas nepareizas lietošanas dēļ, piemēram, uz tā vienlaikus atrodas vairāki bērni, nav aizsargtīkla vai vieta zem batuta izmantota kā slēpnis. Taču gan I.Zemarāja, gan S.Ērcīte zina: traumas gūtas arī tad, kad bērns lēkājis viens pats un aizsargtīkls ir bijis, proti, noteikumi jāievēro, bet ne vienmēr ar to pietiek. Pat skeitparkā, kas ar risku saistās vairāk, bērni Kuldīgā negūstot tik daudz traumu kā uz batuta. Skeitparkā būtiskākais, lai mazinātu traumas, ir lietot ķiveri, ceļu un elkoņu aizsargus.

Nometnēs ir, kas pieskata

Viens no iemesliem, kāpēc situācijās, kurās drošība tiek apdraudēta, bērni vairāk nonāk vasarā, ir tas, ka garajā brīvlaikā bieži vien nav, kam viņus pieskatīt. Tāpēc viena izeja var būt nometne, kur bērni gan piedalās interesantās nodarbībās, gan tiek uzraudzīti.
Santa Ķeķe, kura vasaras nometnes organizē Pelčos, uzsver: jebkur ir svarīgi bērniem drošību izskaidrot un atkārtot. „Nometnē to darām pirms katras darbošanās, kas saistīta ar risku. Ja taisāmies cept ugunskurā desiņas, tad runājam gan par to, ka var savainoties ar iesmiem, gan par ugunsdrošību. Jāstāsta daudz un regulāri jāatkārto,” uzsver S.Ķeķe.

_________________________________

Viedokļi

Pamatus ieliek ģimene

Kaspars Šabāns, Kuldīgas novada pašvaldības policijas priekšnieks:
– Galveno uzsvaru es liktu uz bērnu drošību pie ūdens un ūdenī. Mūsu novadā ir daudz publisku ūdenstilpju, kuras glābēji neuzrauga, un var veidoties dažādu risku situācijas. Bērni drīkst peldēt tikai pieaugušo uzraudzībā, un ļoti svarīgi, lai pieaugušais tiešām skatītos uz savu atvasi ūdenī, nevis būtu aizņemts ar telefonu vai sauļošanos. Kā liecina prakse, slīkšana notiek klusu un īsā laika sprīdī. Kā labāko peldvietu es ieteiktu Mārtiņsalu, kurā strādā profesionāli glābēji, bet tas nenozīmē, ka vecākiem bērni nav jāpieskata.
Tāpat iesaku pastiprinātu uzmanību pievērst bērniem uz batuta, piepūšamajās atrakcijās un citās izklaides vietās, kurās var gūt traumas. Ar bērniem jāpārrunā ceļu satiksmes noteikumi, ugunsdrošības un elektrotraumu riski, uzvedība uz ielas, saskarsme ar vienaudžiem un citiem cilvēkiem. Ieteikums būtu bērniem izskaidrot, kur meklēt pirmo palīdzību: zvanīt 112 glābšanas dienestam, 110 Valsts policijai, 113 ātrajai medicīniskajai palīdzībai. Noteikti jāzina, arī jāpieraksta un jānēsā līdzi tālruņa numurs vismaz vienam no vecākiem. Arī vārds, uzvārds, adrese, darbavieta un tamlīdzīga informācija, jo stresā bērns dažkārt var aizmirst to, ko zinājis.
Likumā norādīts, ka vecākiem vai citai personai, kuras aprūpē vai uzraudzībā bērns nodots, ir pienākums līdz septiņu gadu vecumam viņu neatstāt bez pieaugušā vai vismaz 13 gadus veca pusaudža klātbūtnes. Tomēr es vecākiem ieteiktu izvērtēt, vai ir droši mazgadīgu bērnu atstāt nepilngadīga bērna, vecvecāku un citu cilvēku uzraudzībā. Ir gadījumi, kad vecvecāki nespēj mazbērnus nokontrolēt.
Un pieaugušajiem jāatceras: bērni mācās nevis no teorijas, bet no tuviniekiem.

Sarunai jānotiek šodien

Edgars Bružāns, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Kuldīgas daļas komandieris:
– Ugunsdzēsēju pieredze rāda, ka visbiežāk nelaimes notiek neuzmanības dēļ. Tādēļ svarīgi, lai ģimenēs drošība tiek pārrunāta: kur dodamies atpūsties, ko tur drīkst vai nedrīkst darīt, kā rīkoties, ja nelaime tomēr notiek.
Bērni mācās no vecākiem, tādēļ ir nozīmīgi, ka paši pieaugušie ievēro drošības pamatprincipus: paskaidro, kur dosies, cik ilgi būs prom. Tāpat vecākiem jāparūpējas par ugunsdrošību mājoklī – vai ir dūmu detektors, kas regulāri tiek pārbaudīts, lai mājiniekus pasargātu. Ar ģimenes locekļiem jāpārrunā, ko un kā darīt, ja dūmu detektors sāk raidīt spalgo signālu. Bērniem regulāri atgādiniet, ka galvenais uzdevums šādā situācijā ir doties laukā drošībā un tikai tad zvanīt 112, uzmeklēt pieaugušo!
Vēl svarīgi, lai bērni pazīst ierīces, ko viņi izmanto tad, kad mājoklī atrodas vieni, – vecākiem ar bērniem jāizmēģina plīts izmantošana, jānorunā, kā rīkoties, ja sāk uzkarst dators.
Bērnu galvenais uzdevums jebkurā apdraudējumā ir doties no bīstamās vietas laukā. Tāpat svarīgi iemācīt, kad nekavējoties jāsauc palīgā operatīvie dienesti. Jāpārrunā, cik nozīmīgi ir tas, ka zinām precīzu vietu, kur atrodamies: varam nosaukt adresi, bērns prot izmantot viedtālruni un nosūtīt savu atrašanās vietu. It kā sīkums bet palīdzību nelaimē tā saņemsiet ātrāk. Mūsu pieredze rāda: tajās ģimenēs, kurās drošība ir pārrunāta, bērni rīkojas un spēj par savu drošību parūpēties. Tādēļ aicinām vecākus tieši šodien veltīt laiku sarunai ar bērnu, jo vasarā tiek apmeklētas jaunas vietas, ir citas nodarbes un arī riski.
Un vēl – pieaugušajiem atpūta pie ūdens ar bērniem nav atpūta, bet ir nepārtraukta bērnu pieskatīšana. Matrači, riņķi, uzroči no noslīkšanas nepasargā – tās ir tikai rotaļlietas. Vienīgais garants ir glābšanas veste, bet arī tad bērnu ne mirkli nedrīkst atstāt bez uzraudzības.
Un regulāri jāatkārto vienkāršais, bet tik svarīgais glābšanas algoritms: redzu slīkstošo – informēju pieaugušo vai pats zvanu uz 112 – pametu kādu priekšmetu – pats glābt nedodos – sagaidu glābējus un mediķus.

Mazuļi īpaši jāsargā no karstuma

Ieva Siliņa, Kuldīgas slimnīcas bērnu nodaļas ārste:
– Šovasar esmu īpaši saskārusies ar to, ka māmiņas zīdainīšus kulbu ratiņos diemžēl burtiski iepako, aizsedz ciet, uzliek pārsegu, gaisam atstājot ļoti mazu spraudziņu. Ratiņi var saulē ātri uzkarst, un ļoti bīstami ir mazulim ierobežot gaisa cirkulāciju, jo tad ir karsti un smacīgi. Ja bērniņš ratiņos ilgāku laiku atstāts pagalmā un mamma pa to laiku dara ko citu, viņa neredz un nezina, kas ar bērniņu notiek.
Karstumā labākais ir lietot kokvilnas saulessargus. Samitrināts muslīns (viegls kokvilnas audums) ir tam piemērots. Tā ratiņi tiek dzesēti, un, ja vēl var uzlikt gaisa ventilatoriņu, tad mikroklimats bērnam būs diezgan labs. Iespējams, visi to nevarēs, taču pētījumi saka: tam ir vislielākā efektivitāte, kā mazuli ratiņos no karstuma pasargāt. Pats būtiskākais ir neaizsegt tos ciet, un pavisam noteikti vasarā nav jālieto siltais pārsegs tai daļai, kurā ir bērna kājiņas.
Jāatceras arī par ļoti augsto ultravioletā starojuma līmeni, it sevišķi no 12.00 līdz 15.00. Šī vasara prognozēta karsta un sausa. Dienas vidū ar maziem bērniem nevajadzētu saulē atrasties, un pārējā laikā obligāti jālieto aizsargkrēms, kuram saules aizsardzības faktors (SPF) nav mazāks par 30.

_________________________________

Aktuālais jautājums

Kādi jautājumi par drošību vasarā būtu jāpārrunā ar bērniem? Vai savā ģimenē to darāt?

Sveta Leimane, dzīvo Anglijā:
– Runājam par to, kā jāuzvedas šūpoļu tuvumā, ūdenstilpnēs, ejot pāri ielai. Mazākos bez pieaugušā laukā nemaz nelaižu. Negadījumi šūpolēs nav notikuši, taču upē pirms četriem gadiem draudzenei noslīka 11 gadus vecs bērns. Kopš tā laika arī man par saviem ir lielas bailes un ūdens tuvumā viņus ļoti uzmanu.

Sintija Kārkliņa, jaunatnes darbiniece:
– Kad biju maza, neatceros, ka vecāki būtu par drošību diži ar mani runājuši, taču tolaik pašai šķita tikai loģiski būt uzmanīgai gan uz ielas, gan ūdenī. Lielākā trauma man bija izkrišana no šūpolēm pašas pārgalvības dēļ. Tas bija Lieldienās lielajās šūpolēs Rātslaukumā. Reiz esmu redzējusi, kā gandrīz noslīkst mana māsīca. Vecāki nebija pietiekami apdomīgi, jo, redzot, ka Ventā ūdens līmenis ir cēlies, tomēr palaida viņu ūdenī, taču viss, paldies Dievam, beidzās labi.

Jānis Siliņš, brīvmākslinieks:
– Pieskatīju mazo māsu. Grūti bija rotaļlaukumos: kamēr māsa smilšu kastē, nācās pieskatīt arī pārējos, lai viens otram nenodara pāri, nesavainojas. Vienīgais lielais pārdzīvojums, kad biju mazs, notika mājās: ielīdu segas pārvalkā un vairs netiku ārā. Pārbijos, saucu palīgā mammu, bet viņa to neuztvēra nopietni, domājot, ka nekas slikts jau nevar notikt. Man sāka šķist, ka es smoku un neviens nepalīdz. Beigās jau tiku ārā, taču tas bijis tik traumējoši, ka atceros aizvien. Vēl bīstami jutos tad, kad ar ģimeni aizbraucām pie radiem, kuriem ir suņi, kas skaļi rej. Reiz mamma vai tētis uz brīdi atstāja mani vienu pašu veikalā. Tad pārņēma panika! Bet laukos oma izdzina no mājas, sakot, ka pārāk ilgi sēžu istabā. Viņa aizslēdza durvis, kamēr es viens pret vienu mēģināju izdzīvot kopā ar niknu gaili. Bērns jāpieskata visu laiku un visur.

Līva Vucka, skolniece:
– Vienmēr esmu piesardzīga, zinu, kas jādara, un, kad biju maza, ūdenī gāju kopā tikai un vienīgi ar vecākiem. Tagad skolās pirms vasaras brīvlaika tiek runāts par to, kā jāuzvedas ūdenī, uz ielas, braucot ar velosipēdu, un par citām lietām. Mums liek pat parakstīt papīru, ka apņemamies to visu ievērot. Taču ar to nepietiek, domāju, noteikti arī vecākiem ar saviem bērniem ir jāpārrunā, kā jāuzvedas laukā.

Mārīte Lejasmeijere, mācās par aprūpētāju:
– Kad atbrauc mazbērni, vienmēr pirms peldēšanas vai došanās uz rotaļu laukumu atgādinu, ka jābūt uzmanīgiem, ka nevar ūdenī iet dziļi. Vienmēr arī pati pieskatu, ūdenī lieku iet ar peldriņķiem. Peldamies drošās vietās, kur nav asu akmeņu vai ļoti dziļi. Pēc ūdenstilpēm Kuldīgā bīstama vieta šķiet rotaļu laukums Estrādes parkā. Tur pa šļūcamo cauruli lejā laižas pa vairākiem reizē, augšā kāpj arī lieli bērni – 13 un 15 gadus veci.

Dārta Freimane, māmiņa:
– Mani vecāki ar mani šādas lietas nepārrunāja. 90. gados bērnus laida brīvi laukā, un par savu drošību nācās atbildēt pašiem. Traumas man nav bijušas – laikam bijām piesardzīgāki, kad vecāki nav blakus. Manai vecākajai meitiņai ir divi gadiņi, bet viņu vienu nekur nelaižu, un ūdenī ejam kopā.

_________________________________

_________________________________