Vairākus gadus sabiedrībā ik pa laikam uzvirmo diskusija par to, vai meža biomasa – malka, šķelda, granulas – ir ilgtspējīgs resurss un vai to varēsim izmantot arī turpmāk. Iniciatīva no Eiropas Savienības (ES) paredz šādu kurināmo nevis pilnīgi aizliegt, bet gan ierobežot, lai mazinātu siltumnīcefekta gāzu emisiju. Latvija un vēl citas valstis šim priekšlikumam pretojas.

Kurzemnieks turpina publikāciju sēriju Cilvēks un drošība. Šoreiz stāstām par to, vai un cik ātri malkas apkuri nomainīs citi mājokļu apsildīšanas veidi.

Bez malkas neiztiksim

Individuālajā apkurē atteikties no malkas nav iespējams, un īpaši laukos tas ir vienīgais apsildes veids. Tāpat centralizētā apkure pārsvarā izmanto meža biomasu. Diskusijā piedalās: Kuldīgas siltumtīklu valdes priekšsēdis ERVĪNS ŠTEINBERGS, meža īpašnieku kooperatīva Mežsaimnieks valdes pārstāvis ANDRIS INSBERGS un Kuldīgas komunālo pakalpojumu vecpilsētas īpašumu apsaimniekotāja KRISTĪNE LIEPUKALNE.

Cik varam koksnes izmantošanu apsildē ierobežot, ja līdz 2030. gadam vairs nav tālu?

Andris Insbergs (A.I.): – Mūsu kooperatīvā apvienojušies ap 1100 īpašnieku, lai savus mežus kopā apsaimniekotu labāk. Daļa koksnes, ko neizmanto vērtīgā sortimenta ražošanai, aiziet kurināšanai. Taču malka nav mežsaimniecības mērķis. Ikviens meža īpašnieks vēlas audzēt veselīgus kokus, nevis tādus, kas der vienīgi apkurei. Lai zaļo procesu jeb fotosintēzi veicinātu, kokiem vajadzīga gaisma, barības vielas, tāpēc audze jāizkopj. Tā rodas sīka koksne, ko vērtīgu preču ražošanā izmantot nevar.

Dati Mežsaimnieka mājaslapā rāda, ka pārdoto ciršanas atlieku daudzums ik gadu mainās, tomēr ir tendence palielināties.

A.I.: – Tas tāpēc, ka aug biedru skaits, palielinās mežizstrādes un kopšanas platība. Novācot neproduktīvas audzes vai krūmus, lai vietā stādītu mežu, vairāk ir arī atlieku. Ja strādājam pārsvarā ar labām audzēm, pārpalikumu ir mazāk. Pērn pārdevām ap 60 tūkstošiem kubikmetru šķeldas, no tiem 23 tūkstošus Kurzemē – no kopējās koksnes tie ir ne vairāk kā 10%. Tirgū nonāk divi kurināmā veidi. Šķelda rodas no ciršanas atliekām, zarus un koku galotnes sakraujot kaudzē, izžāvējot un tad šķeldojot. Otrs veids ir sīkkoksne vai apaļkoki ar bojājumiem, ko vedam uz tām rūpnīcām, kas ražo granulas.

Ervīns Šteinbergs (E.Š.): – Gan siltumu, gan elektrību ražojam vienīgi no biomasas – no šķeldas un skaidu granulām. Mūsu situācija un daba paģēr izmantot koksni, kas ir vietējais resurss. Taču ekoloģijas prasības aug. Daudz tiek darīts, lai siltumu ražotu un izmantotu efektīvi. Eiropa uzskata, ka dedzināt koksni nav labi, jo rodas CO (oglekļa dioksīds – red.) un tiek piesārņots gaiss. Nākotne ir apkures elektrifikācija. Uz to ejam, bet ar nosacījumu, ka enerģētikā visiem jāstrādā kā veselumam, – nevar nodalīt siltumu, elektrību un vēl kaut ko. Tā visa ir enerģija, kas mijiedarbojas, un jālieto tas, kas konkrētā brīdī vajadzīgs un ir izdevīgs.

Dekarbonizācijas* mērķis ir sasniedzams līdz 2050. gadam, bet iztikt pilnīgi bez dedzināšanas nekad nevarēs.

Kādas ir alternatīvas?

E.Š.: – Pirms pāris gadiem biju Dānijā, kur tika prezentēta ideja par CO samazināšanu. Arī dāņi uzskata: pat tad, ja siltumu ražos bez dedzināšanas, un teorētiski tas ir iespējams, piesārņojumu turpinās radīt pārējā industrija, īpaši transports. Tur izstrādā oglekļa ķeršanas tehnoloģiju – no dūmgāzēm, kas rodas, degot šķeldai, tiek ražota dīzeļdegviela kravas auto darbināšanai. Matemātiski iznāk nulles bilance.

Vai Latvijā tā ir utopija?

E.Š.: – Tas ir ideālais modelis, bet vajadzīgi milzīgi ieguldījumi tehnoloģijās. Nacionālā līmenī varam domāt par tādu energoefektivitāti, kā ražot un tērēt tikai tik, cik vajag, un tad, kad vajag. Uzraudzīt, lai iekārtas ir tehniskā kārtībā, ierīkot filtrus, lai dūmgāzes attīrītu un tās mazāk nonāktu gaisā. Bet tas, ka 2050. gadā neviens vairs nekurinās ar malku, šķeldu vai granulām, ir ļoti ambiciozs mērķis.

A.I.: – Koksnes izmantošana ir CO neitrāls process, jo augot koki fotosintēzē oglekli uzņem un absorbē. Ja tā nebūtu, tad CO būtu par daudz un nebūtu, ko elpot. Tajā koksnē, ko izmanto būvniecībā, ogleklis ir ilgstoši iekonservēts. Koksni sadedzinot, tās piesaistītais tiek atdots atpakaļ. Tātad iznāk pa nullēm. Latvija ir mežu zeme, un mūs nevar salīdzināt ar citām valstīm, kur šīs bagātības nav tik daudz, bet kur ir citi resursi. Ir kļūdaini uzskatīt, ka Latvijā gaisu piesārņo koksnes dedzināšana.

Kristīne Liepukalne (K.L.): – Kuldīgas komunālie pakalpojumi vecpilsētā apsaimnieko 73 mājas, un 98% apkurē izmanto malku. Bet interese par centralizēto siltumapgādi pieaug. Pagājušogad pieslēdzās divas mājas. Tas nav daudz, bet gribētāju ir krietni vairāk. Diemžēl izmaksas ir lielākas, nekā cilvēki var atļauties. Iepriekš bija Eiropas Savienības atbalsts siltumtrases pievilkšanai, un iedzīvotājiem vajadzēja maksāt tikai par siltummezgla ierīkošanu. Tagad tāda atbalsta nav, un vecpilsētā vairums turpina sildīties ar malkas krāsnīm.

Kas interesi pieslēgties veicina?

K.L.: – Ir 21. gadsimts: cilvēki noslogoti darbā, nav laika domāt par malkas sagādi un kurināšanu. Vēl viens aspekts – šķūnīšu stāvoklis: ap 90% ir katastrofālā stāvoklī, un vairumam ir grausta statuss. Atjaunot vai būvēt jaunu, apkures ierīces regulāri uzturēt kārtībā, maksāt skursteņslauķim – izmaksas ir lielas. Tāpēc pieslēgšanās siltumtīklam atmaksājas. Mēs būtu priecīgi, ja pieslēgtos visi vai dzīvokļos tiktu ierīkots alternatīvs apkures veids. Būtu arī pievilcīgāks skats pagalmos.

E.Š.: – Mājsaimniecībās granulu katli konkurē ar siltumsūkņiem. Abiem ekspluatācijas izmaksas ir līdzīgas. Izvēli bieži nosaka ēkas iekšējā sistēma un energoefektivitāte. Lai gan granulu katli strādā automātiski un apkalpošanai, salīdzinot ar malkas krāsnīm, vajag ievērojami mazāk, cilvēka iesaiste tomēr vajadzīga. Granulas jāno- pērk, jāatved, jāieber tvertnē. Ar siltumsūkni ir tāpat kā ar ledusska-pi, kas strādā pastāvīgi, vien ik pa laikam jāpatīra. Lietotāja vienīgās rūpes: vai maciņā pietiek naudas, ko samaksāt par elektrību.

Vai elektrības dārdzība ir iemesls, kāpēc strauji nepārejam uz siltumsūkņiem, ko Eiropa iesaka kā videi draudzīgu apkuri?

E.Š.: – Sākumā daudzi mājās malkas krāsnis saglabāja, jo baidījās, ka siltumsūknis nespēs saražot pietiekami, būs liels elektrības patēriņš. Jāskatās pēc lietderības koeficienta. Modernajām tehnoloģijām siltuma nestspēja ir augsta, un, ja iekārta izvēlēta un ierīkota pareizi, satraukumam nevajadzētu būt. Ārvalstīs siltumsūkņus izmanto pat centralizētajā siltumapgādē, un par to tiek domāts arī Latvijā.

K.L.: – Arī Kuldīgas vecpilsētā interese par siltumsūkņiem ir. Pagājušogad trīs dzīvokļu īpašniekiem palīdzējām sakārtot dokumentus un iegūt līdzfinansējumu. Citi dara paši, saskaņojot ar būvvaldi. Vecpilsētā siltumsūkņi ir vienīgais alternatīvais veids, jo ir strikti normatīvi, ko drīkst un ko ne, un vieta obligāti jāsaskaņo. Saules kolektori diez vai būs atļauti. Pārejot uz jaunu apkuri, cilvēki joprojām saglabā krāsni vai kamīnu, jo tehnoloģijām vēl īsti neuzticas. Vecpilsētas iedzīvotāji nav tie turīgākie, mājas ir nolaistas, bet apsaimniekošanas uzkrājumi mazi. Modernizēt apkuri nav lielākā vajadzība, un ar malku tiks kurināts vēl ilgi.

Vai ugunsdrošība iedzīvotājiem ir svarīga?

K.L.: – Pēdējā laikā attieksme uzlabojusies. Kopā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu notiek informatīvais darbs, un cilvēki kļuvuši izglītotāki.

Vai laucinieki uz modernām ierīcēm pāriet?

A.I.: – Laukos cilvēki kurina ar malku. Ja ir māja un tuvumā mežs, tad siltumapgādes ķēde ir īsa un efektīva. Nav arī jāiet uz trenažieru zāli – var izsportoties, gādājot kurināmo. Ļoti svarīgi, cik māja ir siltumefektīva. Sildīt gaisu nav pareizi ne ar vienu apkures veidu. Man lauku īpašumā bija izvēle: siltumsūknis vai apkures katls ar malku un granulām. Izšķīros par otro, jo apkārt ir mežs. Piekopjot vien šķūnis piepildās. Domāju, ka liela daļa laukos tā dara. Pilsētniekiem ir citādi. Jāpiebilst: jo vairāk mežsaimnieki audzēs produktīvus kokus un būs novākti aizaugušie lauki, jo mazāk koksnes pārpalikumu.

Turklāt vides organizācijas uzskata, ka no meža tiek izvests par daudz: jāzāģē mazāk, un pārpalikumi jāatstāj biotopiem.

A.I.: – Mežsaimniecības mērķis ir ražot zāģbaļķus, finierklučus ar augstu pievienoto vērtību. Jebkurā ražošanā ir blakusprodukti. Metodes kļūst efektīvākas. Meži tiek kopti labāk un audzēti ar mērķi, nevis atstāti pašplūsmā. Izstrādāts tiek tas, kas audzēts ar nolūku. Par atstāšanu mežā viedokļi ir dažādi. Putniem patīk veci, lieli koki, un sīkkoki dabas daudzveidību neveicinās. Koksnei sadaloties, ogleklis aizies tāpat, vienīgi netiks izmantots cilvēku labā. To var uzskatīt par izšķērdību. Tomēr mežsaimnieki rēķina, vai izvest pārpalikumus ir izdevīgi. Ja sīkkoksnes pārvēršana enerģijā neatmaksājas, tad labāk atstāt mežā.

Ziemas kļūst siltākas. Kā mainījies siltuma patēriņš?

E.Š.: – Kopējais samazinās ne tikai klimata pārmaiņu dēļ vien. Iedzīvotāji sapratuši, ka sildīt gaisu nav ekonomiski: ir vērts ieguldīt naudu un uzlabot energoefektivitāti.

A.I.: – Latvija kurināmo koksni arī diezgan daudz eksportē. Lai gan audzes ir arvien produktīvākas, turklāt zaļā kursa nolūkos palielinās tā platība, kurā ir saimnieciski ierobežojumi, nevajadzētu baidīties, ka enerģijas ražošanai koksnes varētu pietrūkt. Ziemas kļūst siltākas, bet diez vai bez malkas iztiksim.

* Dekarbonizācija – atbrīvošana no oglekļa dioksīda

__________________________

Izstrādāts Briseles gaiteņos

Ar 2019. gadā pieņemto Eiropas zaļo kursu ES valstis apņēmušās mazināt enerģētikas, klimata un vides problēmas un līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti jeb to, ka cilvēka darbība klimatu neietekmē. Energosistēmas pārveidei tajā ir būtiska nozīme, jo enerģijas ražošana un izmantošana rada vairāk nekā 75% no siltumnīcefekta gāzu daudzuma. Eiropas Komisija (EK) 2021. gadā sagatavoja priekšlikumus atjaunīgās enerģijas direktīvas versijai. Divus gadus vēlāk Eiropas Parlaments (EP) paredzēja no 2030. gada koksnes izmantošanai jaunus ierobežojumus, tostarp izslēdzot to no atjaunīgās enerģijas un ilgtspējas kritērijiem un visām atbalsta shēmām. Tas īpaši satrauca meža īpašniekus un ģimenes, kas mājokli apsilda ar koksni. Taču regulējums vērsts galvenokārt uz pašvaldību katlumājām, kas pamatā izmanto šķeldu. Gan EP Latvijas deputāti, gan Klimata un enerģētikas ministrija (KEM) jau toreiz iebilda, ka mūsu valsts interesēm tas neatbilst, tam būtu negatīva ietekme uz enerģētiku un siltuma maksu, jo Latvijā koksne ir viens no lielākajiem enerģijas avotiem. Jauns EK priekšlikums parādījās pērn – tas paredz pārtraukt tirgot malkas krāsnis, bet tā virzība ir apturēta. Kā norāda KEM, Latvija turpinās prasīt neierobežot koksnes izmantošanu apkurē, īpaši mājsaimniecībās.

_________________________________

VIEDOKĻI

Pašpietiekami, ilgtspējīgi un neatkarīgi

Jana Jākobsone, Kuldīgas novada būvvaldes vadītāja:

– Būvvaldes viedoklis sakrīt ar enerģētikas ministra sacīto, ka īpaši mājsaimniecībās jābūt iespējai turpināt izmantot koksni. Siltums tāpat kā gaiss, ūdens un pārtika ir pamata vajadzība. Ilgtspēja nozīmē ne tikai atjaunīgo energoresursu izmantošanu, bet arī pašpietiekamību – cilvēka iespēju sildīties no savā īpašumā iegūstama resursa bez importējamām iekārtām, kurām vajadzīgs ārējs enerģijas avots. Turklāt elektrība ir ražošanas rezultāts, nevis enerģijas avots, jo arī tā jāsaražo. Ja elektrības piegāde tiek pārtraukta, komforts netiek nodrošināts. Kuldīgas novadā mežsaimniecība ir viens no galvenajiem saimnieciskās darbības veidiem. Ir efektīvi tās atlikumus ar augstu pievienoto vērtību izmantot gan individuālajā, gan ciemu un pilsētu siltumapgādē. Tāpēc vietējā koksne nozīmē ilgtspējīgu nodrošinājumu un enerģētisko neatkarību. Izskaužama drīzāk ir fosilo resursu izmantošana. Mājsaimniecībām būtu grūti nomainīt kurināmo un arī apsildes sistēmu – iedzīvotājiem jāļauj izvēlēties pašiem. Kuldīgas vecpilsētā ugunsdrošības un vizuālās integritātes dēļ vēlams pieslēgties siltumtīklam. Atsevišķu iekārtu izvietošana pie ēkām netiek veicināta.

Jādod iespēja turpināt

Kaspars Melnis, klimata un enerģētikas ministrs:

– Jābūt iespējai siltuma ražošanā turpināt izmantot ilgtspējīgi iegūtu biomasu, īpaši mājsaimniecībās. Kamēr centralizētajā apkurē nav aprobēta lieljaudas tehnoloģija ar atjaunīgajiem resursiem, tikmēr iestāsimies par meža biomasu kā vienu no siltuma avotiem. Eiropai jāņem vērā, ka Latvijā atšķirībā no citām, īpaši dienvidu, valstīm kurināmo iegūst kā mežizstrādes blakusproduktu vai tā, ka no krūmiem attīra grāvjus. Tāpēc visām valstīm līdzīgi noteikumi nav piemēroti. Ņemot vērā energoefektivitātes prasības un vajadzību mazināt gaisa piesārņojumu, Latvijā vajadzētu malkas apkuri aizstāt ar tādu tehnoloģiju, kurā gāzu emisijas nav. Vienlaikus pienākumi, ierobežojumi vai aizliegumi jāattiecina uz lieljaudas dedzināšanas iekārtām, bet individuālā apkure jāuzlabo ar finansiālu atbalstu vai tehnisku palīdzību. Mājsaimniecībām ir mūsu ministrijas atbalsta programmas. Emisijas kvotu izsolīšanas instruments ļauj saņemt valsts atbalstu, lai līdz 2029. gada beigām mājās ierīkotu videi draudzīgas iekārtas: saules paneļus un kolektorus, siltumsūkņus, granulu katlus un citas ierīces.

Problēma ir pilsētās

Maksis Apinis, biedrības Zaļā brīvība klimata un enerģētikas pārejas eksperts:

– Runa ir nevis par koksnes kā kurināmā aizliegšanu, bet par to, ka jāizmanto atjaunīgie resursi. Aizliegt nevarēs nekad, taču ierobežojumi vajadzīgi galvenokārt centralizētajai apsildei. Siltumnīcefekta gāzes paātrina klimata pārmaiņas. Gaisa piesārņojums, arī apkures radītais, pārsvarā ir pilsētu problēma – tur tas koncentrējas. Saprotams, ka lauku viensētās cilvēki turpinās kurināt malku, kas ir pieejama un izdevīga. Pilsētās situācija ir atšķirīga. Daļā pašvaldību centralizētās apgādes uzlabojumiem un piesārņojuma mazināšanai uzmanība nav pievērsta pietiekami. Citas pāriet uz modernākām tehnoloģijām, malkas krāšņu vietā ierīkojot kaut vai katlus granulām, kas gan arī ir koksne, tomēr piesārņo mazāk.

Koksne attiecībā uz CO₂ emisiju tiek uzskatīta par klimata neitrālu kurināmo, tātad tie būtu atjaunīgie resursi. Kamēr koki aug, mežiem gaisa attīrīšanā ir nozīme. Bet jāvērtē, kā koksne tiek iegūta un kāda ir tās loma energoresursu kopainā. Latvija ir mežaina, un mums ir klimats, kas koku augšanu veicina. Ar likumiem tiek regulēta mežizstrāde, bet arī šajā jomā notiek diskusijas.

______________________________

AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS

Vai, jūsuprāt, būtu iespējams atteikties no malkas, šķeldas un granulu apkures? Kādu citu kurināmo jūs izvēlētos?

Laura Norenberga no Rīgas:

– Esmu sašutumā! Kurinu ar briketēm, un nav ne jausmas, ko varētu izmantot vietā. Mums tas pašlaik ir visērtākais apkures veids. Nezinu nemaz, kas cits būtu iespējams. Varbūt ar oglēm? Bet, kur tās iegūst, nezinu. Mēs briketes pasūtām, arī visi pazīstamie tās kurina.

Una Liepiņa, kuldīdzniece:

– Man ir malka, un neesmu dzirdējusi, ka Eiropa vēlas malkas apkuri izskaust. Nu, pluss noteikti būtu tāds, ka tiktu saglabāti meži, bet kā apsildīt mājokli? Citu veidu nemaz nezinu. Ir vēl granulas, bet arī tās ir no koksnes. Ja no šādas apkures atteiktos, gan jau izdomātu ko citu – cilvēks taču ir gudrs! Esmu interesējusies par siltumsūkņiem, taču tie patērē ļoti daudz elektrības, un saistībā ar izmaiņām pasaulē elektrība, iespējams, būs dārgāka. Pirmos rēķinus vēl neesam saņēmuši. Dzīvoju privātmājā. Jūs man tagad liksiet padomāt, kā uz to skatīties nākotnē. Alternatīvu nemaz tik daudz nav. Uzskatu, ka tiks izdomāts kāds inovatīvs apkures veids, par kuru pat vēl nezinām.

Dagmāra un Jānis Veldrumi:

– Mums ir skaidu granulas, un uz priekšlikumu no šāda kurināmā atteikties skatāmies negatīvi, tāpēc ka granulas iegūst no mūsu mežiem, bet elektrību ražo Norvēģijas paisums un bēgums. Paziņu lokā vairākiem ir malkas apkure, bet viņu viedokli nezinām. Alternatīva būtu pārvākties uz Spāniju! (Smejas.) Ko darīt, domāsim tad, kad šo apkuri aizliegs. Problēmas tiek risinātas tad, kad tās rodas, nevis tad, kad iedomājamies, ka tās varētu būt.

Kristīne Hartmane no Skrundas:

– Man ir krāsns, kurinu malku un briketes.

Par priekšlikumu atteikties esmu dzirdējusi.

Piesārņojums no tādas apkures ir, jo cilvēki malkas krāsnīs kurina arī tādas lietas, kas dabā nonāktu citādi. Kā alternatīvu, visticamāk, izvēlētos elektrību – drīzāk radiatorus, siltumsūkni diezin vai. Citiem pazīstamajiem ir centrālā vai gāzes apkure. Katru gadu apkures maksa kļūst augstāka, bet pašlaik neaug un neviens nesūdzas. Ja māja ir siltināta, tad malkai un centrālapkurei izmaksas ir līdzīgas. Es malku sagādāju jau gadu iepriekš, lai kārtīgi izžūst, un briketes pērku nesezonā, kad cena zemāka.

Daila Bādere, kuldīdzniece:

– Es kurinu ar malku. Dzirdēts par šo jau ir, bet tas ir nepareizi. Vecajās mājās nav tik vienkārši pāriet uz citu kurināmo. Mēs gribētu kurināt ar briketēm vai ko citu, taču vecajās mājās skursteņi tik lielu karstumu netur. Kādu citu apkuri var piedāvāt? Vai citas būtu labākas? Es savu malkas krāsniņu varu iekurināt tad, kad gribu siltumu. Arī vasarā, ja līst lietus, ir vēsāk. Agrāk dzīvoju jaunajās (daudzstāvu – red.) mājās, kur ir centrālā apkure, un tur pavasarī un rudenī ir auksti, tāpēc ka nekurina.

Valdis Devjatņikovs no Kuldīgas:

– Neesmu neko tādu dzirdējis. Uz ko tad domā pāriet – uz gāzi? Draudzenei ir malkas apkure. Alternatīva būtu pakārties… Citu variantu nav, jo tur jau viss ievilkts, sakārtots malkas apkurei. Man dzīvoklī ir centrālā apkure, un pēdējais rēķins bija 67 eiro. Malkas apkure ir 70% man pazīstamo. Domāju – neviens baigi nepriecātos, ja to pēkšņi aizliegtu.

#SIF_MAF2024

#cilvēksundrošība

#kurzemnieks