07:43 - 31.10.2024
Arvien biežāk cilvēki Valsts vides dienestam, pašvaldībai un citām institūcijām sūdzas par nepatīkamu smārdu, kura iemesli var būt gan rūpnieciska vai lauksaimnieciska ražošana, gan vienkārši sadzīviskas nekārtības. Lielākoties šis piesārņojums nav sevišķi kaitīgs videi un veselībai, taču tas atstāj negatīvu iespaidu uz dzīves kvalitāti un var radīt psihosomatiskus traucējumus. Cilvēki aizvien vairāk apzinās savas vajadzības, iespējas un tiesības un pret labsajūtas apdraudējumu izsaka pretenzijas.
Šoreiz rakstu sērijā Cilvēks un drošība par sadzīvisku, tomēr nozīmīgu problēmu – par smakām, kas gan iedzīvotājiem traucē, gan vidi piesārņo.
Sūdzas biežāk, bet uzlabojumi ir
Kur vērsties, ja traucē smaka, kā piesārņojums tiek pārbaudīts un kāda ir situācija mūspusē – par to saruna ar Valsts vides dienesta (VVD) Kurzemes piesārņojuma kontroles daļas vadītāju Rudīti Šenfeldi.
Pēc kādiem normatīviem smaku ietekme tiek vērtēta?
Pēc Ministru kabineta noteikumiem Nr. 724 Noteikumi par piesārņojošas darbības izraisīto smaku noteikšanas metodēm, kā arī kārtību, kādā ierobežo šo smaku izplatīšanos. Dienests nosaka, kā sūdzības tiek pārbaudītas. Tāpat ir smaku pārbaudes protokols, ir norādīts, kāda informācija iekļaujama. Sūdzība par traucējošu smaku uzskatāma par pamatotu tad, ja to apstiprina pārbaudes rezultāti, kas fiksēti protokolā. Ir neliela tendence, ka iedzīvotāji sūdzas arvien vairāk. Dienvidkurzemes, Kuldīgas, Saldus, Talsu, Tukuma, Ventspils novadā, Liepājā un Ventspilī pagājušajā gadā saņēmām 628 sūdzības, par smakām bija 281. Šogad deviņos mēnešos iedzīvotāji sūdzējušies 501 reizi, par smaku – 220 gadījumos.
Interneta vietnē www.videssos.lv jebkurš var apskatīt sūdzības par dažādiem pārkāpumiem pret vidi gan visā Latvijā, gan pa reģioniem.
Par ko sūdzas biežāk?
Visvairāk par uzņēmumiem, kuru darbībā rodas specifiska smaka, piemēram, par zivju pārstrādi, dzīvnieku novietnēm, notekūdeņu attīrīšanas iekārtām.
Vai neapmierināti vairāk ir pilsētnieki vai lauku ļaudis?
Vairāk sūdzību tomēr ir pilsētās. Ja skatās sezonāli, sūdzības par smaku vairāk tiek saņemtas vasarā, ņemot vērā silto laiku. Iedzīvotāji par smaku pastiprināti ziņo tad, kad neraksturīgi augsta gaisa temperatūra un atmosfēras spiediens neļauj tai izkliedēties. Savukārt lauku mēslošanas laikā tiek saņemtas sūdzības par smakām no lauku apvidiem. Daļa saistīta ar neatbilstošu atkritumu apsaimniekošanu. Nereti nešķiroti atkritumi, nolietotas riepas tiek izgāztas mežā, arī azbestu saturoši būvniecības atkritumi, piemēram, šīferis, tiek sadrupināti un izmantoti ceļu stiprināšanai. Ir labi zināms, ka azbesta veidi ir kancerogēni, un ir nepārprotami pierādīta azbesta saistība ar audzēju saslimšanām – visizplatītākās ir mezotelioma (plaušu plēves karcinoma) un plaušu vēzis, arī balsenes un olnīcu vēzis. Arī neatbilstoši lietotu notekūdeņu attīrīšanas iekārtu dēļ rodas ne tikai smaka, bet arī virszemes ūdens piesārņojums, ja izplūde ir, piemēram, upē vai grāvī.
Kādi ir galvenie gaisa piesārņojuma avoti Kuldīgas novadā?
Kuldīgas novadā pie risku avotiem var minēt kokapstrādes uzņēmumus, jo to darbībā rodas putekļi. Bet, ja uzņēmums strādā atbilstoši atļaujai un ievēro tur noteiktās vides prasības un nosacījumus, tad problēmām nevajadzētu rasties. Kā pozitīvu piemēru var minēt kokapstrādes uzņēmumu Stiga RM. Vides dienestā tika saņemtas iedzīvotāju sūdzības par melniem dūmiem no tur esošā skursteņa. Bet tas bija gadījums, kad uzņēmums tehnoloģiskajā procesā ieviesa uzlabojumus un sistēma tika palaista testa režīmā, tāpēc radās melnie dūmi. Uzņēmums neatbilstības operatīvi novērsa, un sūdzības vairs netiek saņemtas.
Pirms dažiem gadiem bija daudzas sūdzības par zivju atkritumu pārstrādes rūpnīcu Venta FM Alsungā. Uzņēmums izvērtēja labākos tehniskos paņēmienus, kā smakas šādā ražotnē apkarot ar konkrētām tehnoloģijām, atjaunoja sadedzināšanas iekārtu, un sūdzības vairs netiek saņemtas. Šie pozitīvie piemēri liecina, ka uzņēmumi cenšas gan ievērot likumu, gan neradīt traucējošus apstākļus iedzīvotājiem.
Cilvēki bieži sūdzas par smaku, ko rada sadzīviskas situācijas: smēķēšana daudzdzīvokļu namos, nekārtība pie atkritumu tvertnēm, kaitīgi dūmi no māju skursteņiem, auto darbināšana pie loga u.c.
Šādas situācijas ir pašvaldības kompetencē.
Kad smaka tiek atzīta par gaisa piesārņojumu? Kā nosaka kaitīguma pakāpi, ietekmi uz vidi un veselību?
Smakas koncentrācijas novērtēšanu nosaka Ministru kabineta noteikumi. Ir smakas mērķlielums stundai – 5 ouE/m3 (smakas vienības – red.). Veicot tādas piesārņojošas darbības, kas izraisa traucējošu smaku, tās mērķlielumu nedrīkst pārsniegt vairāk kā 168 stundas gadā.
Kā tas tiek mērīts?
Tiek izmantots olfaktometrs – tā ir ierīce smakas blīvuma mērīšanai. Bet mērīt var tikai tajā brīdī, kad smaka ir intensīva un ilgstoša.
Kāds ir sods?
Sākumā tiek izvērtēts cēlonis, un parasti atļaujā izvirzītajos nosacījumos ir kāda atkāpe no normas. Tad tiek pieņemts lēmums par rīcību smakas novēršanai. Neizpildes gadījumā tiek izdots izpildrīkojums par sodu.
________________________
VIEDOKĻI
Reizēm subjektīvi, bet tāpat traucējoši
Dace Jansone, Kuldīgas novada pašvaldības vides speciāliste:
– Pašvaldība ir saņēmusi sūdzības par smakām: gan tādām, kas, iespējams, rada vides piesārņojumu, gan tādām, kas tikai traucē labsajūtu. Iedzīvotāji sūdzējušies par kokapstrādes uzņēmumiem Kuldīgā, smakojošām notekūdeņu dūņām, zivju miltu un eļļas ražošanu Alsungā, arī par lauksaimniecisku darbību, īpaši lopkopību. Apkures sezonā visvairāk sūdzas par mājām pilsētā un ciemu centros, kas tiek apsildītas ar malku. Atsevišķos gadījumos smaka cilvēka veselību neapdraud, drīzāk tas vērtējams kā traucējums labsajūtai. Bet jāņem vērā, ka gaiss satur tādas gāzes, kas palielinātā koncentrācijā var būt kaitīgas: ozonu, sēra dioksīdu, slāpekļa oksīdus, tvana gāzi un gaistošos organiskos savienojumus, tai skaitā tādas kancerogēnas vielas kā benzols un butadiēns, kā arī gaisā suspendētās daļiņas – aerosolus, ko veido dažāda izmēra cietās daļiņas vai pilieni.
Saņemot ziņu par piesārņojumu, apstākļi tiek noskaidroti, vides speciālists kopā ar pašvaldības policiju vietu apskata, un tiek ziņots Valsts vides dienestam. Kontrolē tiek izmantoti Ministru kabineta noteikumi. Taču ir grūtības sūdzību pārbaudīt. Laboratorijas, kas smaku mēra, ne vienmēr var notikuma vietā ierasties nekavējoties, jo atrodas tālu un ir ļoti noslogotas. Paiet zināms laiks, un smakas var vairs nebūt – iespējamais mērķlieluma pārsniegums un traucējumi vairs nav pierādāmi.
Ja vajadzīgs nepārtraukts smakas monitorings, noder elektroķīmiskie, metāla oksīdu un fotojonizācijas detektori jeb tā sauktie elektroniskie deguni, kas smakas koncentrāciju mēra nepārtraukti.
Gaisa piesārņojumu rada un cilvēku labsajūtu traucē arī pavasarī un rudenī saimniecībās dedzinātie dārza atkritumi, lapas un zari. Oža var būt subjektīva, bet jebkurš pārāk koncentrēts un ilgs aromāts kļūst traucējošs.
Jābūt abpusēji saprotošiem
Vendija Madara Kancāne, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Kuldīgas biroja lopkopības speciāliste:
– Lauksaimniekiem smakas dēļ tiek pārmests, bet jāsaprot, ka viņi ražo pārtiku, kas mums vajadzīga. Ir prasības smaku ierobežošanai, un lauksaimnieki cenšas visu ievērot. Nesen Īrijā bijām pieredzes apmaiņā, kā samazināt siltumnīcefekta gāzes. Tur lielu problēmu nav jau tāpēc vien, ka lauksaimnieku darbība koncentrēta tālāk no dzīvojamajām zonām.
Latvijā vēsturiski tas veidojies citādāk. Mums problēmas rada arī saziņas trūkums. Bieži vien kaimiņš graudkopis biškopim piezvana un izstāsta, kad miglos laukus, lai otrs var pasargāt dravu. Tomēr kaimiņu attiecības ne vienmēr ir labas, vai arī cilvēki vienkārši neprot sarunāties. Par kūtsmēsliem likumā teikts, kā tie jāuzglabā un jākompostē, kad nedrīkst uz lauka izvest, cik ilgā laikā jāiestrādā augsnē, lai smaku mazinātu. Noteikts, ka jāsavāc, ja vedot kaut kas izbiris uz ceļa. Lauksaimnieki to ievēro, bet ne vienmēr var iespēt visu uzreiz, jo vispirms jāizved, lauks jāapstrādā un tad var sakopt ceļu. Tikmēr kāds neapmierināts iedzīvotājs to pamanījis un ir paspējis piezvanīt pašvaldības policijai vai pagasta pārvaldei. Gadās arī lielākas problēmas, piemēram, miglotājs saplīsis, un šķidrums izlijis. Vēlāk izrādās, ka tie nav pesticīdi – tas bijis tīrs ūdens, taču satraukums liels. Tādi gadījumi ir reti, un lielākoties cilvēki ir saprotoši, jo kaitējums videi netiek nodarīts. Var jau saprast īpaši pilsētnieku neapmierinātību, ja jābrauc pa piemēslotu ceļu un salonā ienāk nepatīkama smaka. Taču jāsaprot arī zemnieks, ja tas ir vienīgais ceļš, pa kuru var tikt uz lauka.
Lielākoties traucē antisanitāri apstākļi
Ineta Meiere, Kuldīgas novada pašvaldības policijas priekšnieka vietniece:
– Sūdzības par smakām saņemam, bet šajā jomā neesam eksperti, tāpēc izvērtējam, kura speciālista kompetencē ir katrs gadījums. Lielākoties ziņojam pašvaldības vides speciālistei. Bieži vien cilvēki sūdzas par antisanitāriem apstākļiem, ko rada kāds kaimiņš, kura dzīvesveids un uzvedība traucē apkārtējiem, jo visā mājā izplatās smirdoņa. Ir tā sauktie vācēji, un viņu domāšanu ar likumu mainīt nevar. Tad iesaistām sociālo dienestu un dzīvokļu speciālistu, ja telpa pieder pašvaldībai. Meklējam radiniekus, runājam ar tiem.
Nekārtības un smakas rada arī tādi dzīvnieku turētāji, kas pievāc klaiņojošus kaķus un suņus, ļauj tiem savairoties, bet labturību nespēj nodrošināt. Tad ziņojam Pārtikas un veterinārajam dienestam. Nesen beidzot atrisinājām situāciju Mucenieku ielā, kur kāda sieviete bija savākusi neskaitāmus kaķus un mājā tiešām bija neciešams smārds. Tagad viņa dzīvo pansionātā, un māja ir iztīrīta. Sūdzas arī tad, ja kaimiņš remontē dzīvokli un kāpņu telpā jūtama svaigas krāsas smarža. Likumpārkāpums tas nav, bet cilvēki ir arī alerģiski. Dažkārt sūdzas par sīkumiem, ja kaimiņi nespēj sadzīvot: dažiem var nepatikt ēteriskas eļļas, specifisku ēdienu smarža. Mēs to ietekmēt nevaram, varam vienīgi izrunāties un ieteikt kaimiņiem kaut kā vienoties.
Smēķētājiem gan ir noteikta kārtība – varam arī sodīt, ne tikai aizrādīt. Tāpat par atkritumu, tai skaitā lapu, dedzināšanu ugunskurā. Ziemā esam saņēmuši sūdzības, ka kāds automašīnu uzsilda pie citu atvērtā loga. Bet cilvēks varbūt vienkārši nav aizdomājies, ka otram tā varētu traucēt.
________________________
Jāizpilda kaudzēm noteikumu
Nesen Kurzemniekam par neciešamu smaku no Snēpeles zemnieku saimniecības Smaidas lopkautuves, kas atrodas Kurmāles pagasta Attālos, sūdzējās tuvējo māju saimniece. Pēc VVD informācijas, sarunas ar citiem kaimiņiem un uzņēmuma pārstāvjiem var secināt, ka sūdzība tomēr ir pārspīlēta.
AGRĀK TIK TRAKI NEBIJA
„Dzīvojam te kopš seniem laikiem, arī lopkautuve kādus 600 metrus no mūsu mājām strādā ilgus gadus. Agrāk nebija, bet jau otro gadu brīžiem ir tāda smaka, ka elpu rauj ciet,” stāsta tuvējo māju īpašniece Vaira Šalme. „Pagājušajā gadā ap Vasarsvētkiem sāka smirdēt. Vairākas reizes esmu zvanījusi uz Vides SOS numuru. Pēc tam kādu laiku gaiss ir tīrs, bet tad atkārtojas. Tagad smird pa naktīm – nezinu, ko viņi tur dara. Dārzā neko stādīt nevaru, viesus aicināt arī ne. Bet nu jau mēnesi tādas smakas nav bijis.”
BRAUCA UN MĒRĪJA
Kā skaidro VVD Kurzemes piesārņojuma kontroles daļas vadītāja Rudīte Šenfelde, ņemot vērā iedzīvotājas sūdzības par smaku no lopkautuves Attālos, inspektori šo objektu pārbaudījuši vairākkārt. Ikreiz smaka mērīta, izmantojot olfaktometru (smakas blīvuma mērīšanas ierīci). Konstatēts, ka tā ir 2–4 ouE/m3. Tas nozīmē, ka tā nepārsniedz prasībās noteikto mērķlielumu – 5 ouE/m3 (odora vienības kubikmetrā gaisa).
ATBILST NORMĀM
Ja piesārņojošas darbības izraisa traucējošu smaku, tās mērķlielumu nedrīkst pārsniegt ilgāk kā 168 stundas gadā. Atbilstība jānodrošina šādās vietās: savrupmāju, mazstāvu un daudzstāvu dzīvojamās, publiskas, jauktas centra apbūves, kā arī dabas un apstādījumu teritorijā. VVD pārbaudes redzamas vietnē Registri.vvd.gov.lv. Tajā ir arī Smaidu kautuves pārbaužu rezultāti. Brīdī, kad smaku tur mērījis VVD inspektors, tāda traucējoša, kas šādām ražotnēm raksturīga, nav konstatēta. Tāpat norādīts, ka dabas resursu nodokli saimniecība maksā saskaņā ar Dabas resursu nodokļa likuma 15. panta 3. daļu, pēc kuras noteikta likme par vides piesārņošanu C kategorijas darbībās. Arī atkritumi tiek savākti un viss pārējais notiek pēc prasībām.
GAISS ŠĶIET TĪRS
Smaidas reģistrētas Snēpeles pagastā, bet kautuve atrodas Kurmāles pagasta Attālos (Īvandes ceļā ap 4 km no Priedaines). Ar Smaidu īpašnieku Jurģi Bružānu un viņa palīdzi Inetu Bružāni tur tiekamies piektdienā. Nedēļas nogales esot nedaudz brīvākas. Piektdienas rītos arī izved kautuves atkritumus – saimnieki uzskata, ka tas ir vienīgais brīdis, kad no ražotnes var izplatīties specifiskā smaka. Kurzemnieka ierašanās brīdī kravas automašīna ar konteineru, kurā savākti nokauto dzīvnieku atkritumi, kas tiek vesti uz utilizācijas uzņēmumu Limbažos, no Attāliem jau ir aizbraukusi. Tīrie kautķermeņi normām atbilstoši sarindoti slēgtā saimniecības transporta saldētavā. Īpašnieks tos gan parāda, bet fotografēt nedrīkst – Eiropas noteikumi neatļaujot. Traucējoša smaka apkārtnē nav jūtama.
PĀRKRAUŠANAS BRĪDĪ
Īpašnieki stāsta, ka pārbaudes notiekot regulāri – brauc gan Pārtikas un veterinārais, gan Valsts vides dienests. Specifikas dēļ lopkautuvēm prasības ir daudz striktākas nekā citām ražotnēm. „Lielākā smakas koncentrācija, tās četras vienības, konstatētas tad, kad tika pārkrauti atkritumi,” skaidro J.Bružāns. „Mēs paši inspektoru ataicinājām tieši uz to brīdi. Kad tas līķu vedēju mašīnas konteiners ir vaļā, tad smaka tiešām jūtama, bet pārkraušanas brīdis nav ilgs. Atbrauca divi inspektori, un parasti mērīšanā īpašnieku neaicina, bet toreiz to mēraparātu parādīja. Stāvējām tieši pie konteinera, kurā izgāž atliekas. Iedeva pasmaržot to aparātu, bet ar cilvēka ožu nekas nebija jūtams. Tāds interesants process, kā ierīce vielas aprēķina un atdala no skābekļa.”
CŪKU MĒRA LAIKĀ
Kautuves īpašnieks uzskata, ka problēma ir mašīnās, kas atliekas un beigtos dzīvniekus savāc: „Katrs zemnieks zina: kad transports atbrauc pēc krituša lopa, kas jāved uz sadedzināšanas vietu, tad sētā iziet nevar. Tās mašīnas smird pat tad, kad pabrauc garām pa ceļu. Pamēģiniet braukt tādām cieši aiz muguras! Varbūt vienreiz bija sarežģītāka situācija. Tas bija cūku mēra uzliesmojuma laikā, kad visas mašīnas tika novirzītas uz tām audzētavām, kurās dzīvnieki jāiznīcina. Mainījās grafiks, pie mums atbrauca nevis piektdienā kā parasti, bet sestdienā, un bija cits šoferis. Šausmīgi lēns – krāmēja gandrīz pusi dienas, tikmēr konteiners vaļā. Sakrita tā, ka vēji pūš uz to pusi. Bet arī tad smaka bija pieļaujamā normā.”
LIELI LAIKA UN DARBA TĒRIŅI
Pilnīgi nekas no atkritumiem nevarot nonākt vidē vai tikt sadedzināts tepat. Pēc īpašnieka teiktā, ir kaudze ar Eiropas noteikumiem, kur un kā specifiskās darbības drīkst izpildīt. Noteikts arī tas, ka lopkautuve nedrīkst būt tuvāk par 200 metriem no dzīvojamajām mājām. Attāliem tuvumā ir vēl dažas ēkas, bet to iemītnieki nav sūdzējušies.
Smaidas kā zemnieku saimniecība reģistrēta 1996. gadā, bet ar lopkopību te darbojas kopš vēl senākiem laikiem. Gandrīz 30 gados nozarē piedzīvots daudz, bet snēpelnieki centušies godam turēt kanti. 2016. gadā Smaidas saņēmušas Kuldīgas novada uzņēmēju un amatnieku konkursa balvu kategorijā Gada ražotājs. Zemnieks saka: „Ir jau saprotams, ka šodien visi grib dzīvot tīrā vidē bez jebkāda piesārņojama. Tāpēc ir tās stingrās prasības. Neizpildāmas jau tās nav, tikai prasa papildu naudu. Un birokrātija ir pārmērīga, prasa ārkārtīgi daudz laika un darba – jāalgo speciāls cilvēks, kas to dokumentu paciņu pareizi pieraksta. Uzņēmumi tiek kontrolēti pietiekami, bet varētu paskatīties, kas notiek privātajās teritorijās, kur dedzina sazin ko: kūp melni dūmi, un paelpot tiešām nevar.”
AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS
Kuras smakas, jūsuprāt, piesārņo gaisu? Kādas traucē pilsētā, kādas laukos? Vai zināt, kam šādos gadījumos būtu jāziņo?
Biruta Putniņa, kuldīdzniece:
– Mani pilsētā traucē motorolleri. Kādreiz varēju mājās turēt logus vaļā, bet tagad vairs ne: kad brauc garām pie pļērcekļi, aiz tiem paliek melni dūmi. Ir arī tādi, kas brauc ar vecām automašīnām, un aiz tām paliek dūmu mākonis, citi trakie vēl nenormāli gāzē pa naktīm. Ja kāds savā dārzā dedzina zarus, lapas, tas mani netraucē, taču tagad neesmu tik bieži manījusi. Agrāk gan, kad nāca rudens, vienmēr kaut kas kūpēja Vējiņa parka apkaimē. Kādreiz no rītiem varēja sajust tādu kā skābes smaku, kas vēlās pāri Kuldīgai, bet tagad tā pazudusi. Es pati ziņojusi neesmu, bet doma bijusi ir. Droši vien zvanītu Valsts vides dienestam.
Laura Grīnvalde, kuldīdzniece:
– Man oža nav īsti laba, tāpēc nezinu teikt. Kuldīgā nekādas smakas neesmu manījusi. Dzīvoju laukos, un kaut kāda dedzināšana – lapas, zari – notiek katrā sētā, taču paši mēs to nepiekopjam un tik ļauni, lai ziņotu par kaimiņiem, arī neesam. (Smejas.) Laukos smakas ir tik, cik jūtamas no saimniecībām, dzīvnieku kūtīm, bet tas jau viss dabīgs un cilvēkam nekaitīgs. Pilsētā esmu manījusi automašīnas, kurām no izpūtēja kūp melni dūmi, bet mani tas netraucē. Rīgā gan ar smakām jācīnās biežāk, bet mazpilsētā nav tik traki.
Vitauts Jomants, kuldīdznieks:
– Kuldīgā? Nedomāju, ka te būtu īpašas smakas, jo vairs jau nav nevienas lielas ražotnes. Kādas garšīgas smaržas nāk no māju virtuvēm. (Smejas.) Lapu dedzinātājus gan esmu manījis privātmāju kvartālos, bet tas nav traucējis, jo dzīvoju daudzdzīvokļu ēkā. Tā kā visi tur ik pa laikam ko dedzina, viens par otru jau nesūdzēsies. Ziņojis neesmu. Es nemaz nezinātu, kam būtu jāzvana. Manā jaunībā, kad darbojās Vulkāns, no diviem lielajiem skursteņiem vienmēr vēlās melni dūmi, jo tur paši kurināja savus līmētos atgriezumus. Agrāk bija arī trikotāžas fabrika Māra – vilna tika mazgāta, un ūdens blakus ēkai katru dienu bija citā krāsā. Neviens to neattīrīja, un viss aizplūda tālāk pa Alekšupīti. Mēs to bijām iesaukuši par Zilo Nīlu, jo visbiežāk ūdens bija zils, bet citas dienas redzēja arī dzeltenu un sarkanu. Tajos laikos par ekoloģiju neviens nedomāja. Tagad pilsētās lielāks piesārņojums ir no veciem automobiļiem, laukos – no ķīmijas, ar ko tiek migloti lauki, taču smaku no tā manījis neesmu.
Baiba Blumberga no Vārmes:
– It kā neesmu manījusi. Kādreiz gaisa piesārņojums bija lielāks no Vulkāna ražotnes, taču tagad tādu nav. Neesmu jutusi, ka kāds ko dedzinātu sētā. Vienīgais piesārņojuma avots, kas nāk prātā, ir automašīnas. Es dzīvoju laukos – tur gan kāds kādu žagariņu padedzina. Esmu dzirdējusi, ka citi sūdzas par smaku pēc miglotiem laukiem, taču man nav gadījies manīt. Ja kāda smaka traucētu, ziņotu vides dienestam.
Armands Maslabojevs, kuldīdznieks:
– Kurš tad lapas nededzina? Privātmāju rajonos tas notiek visur. Es nekad ziņojis neesmu: ja grib, lai dedzina. Mums Kuldīgas komunālie pakalpojumi dod maisus, tāpēc mēs nededzinām. Degošu atkritumu, plastmasas smaku gan neesmu pilsētā jutis. Te gaiss ir diezgan tīrs, bet varbūt tas notiek laukos. Es no rīta ap 6.00 braucu uz pilsētu un tad arī no laukiem pa ceļam nekādas smakas neesmu jutis.
Ēvalds Johansons no Skrundas:
– Skrundā īpašas smakas gaisā nejūtu, vien tik, cik kaimiņš kurina malku. (Smejas.) Neesmu pieķēris kādu blakus dedzinām lapas vai atkritumus. Ja arī tas kādreiz ir darīts, vējš mums virsū nav uzpūtis. Arī agrāk nekādu smaku no rūpnīcām ne Kuldīgā, ne Skrundā neesmu manījis.
_________________________________
#SIF_MAF2024
#cilvēksundrošība
#kurzemnieks
SMAKAS: cik liela problēma tā ir?