18:17 - 22.06.2024
Kuldīgā pašlaik izplatoties narkotikas – tā sauktās konfektītes. Tās varot viegli iegūt, un izplatīšanā tiekot iesaistīti skolēni. Ar ko ikdienā sastopas dažādu nozaru speciālisti?
Rubrikā Cilvēks un drošība šoreiz stāstām par narkotisko vielu lietošanu un izplatību jauniešu vidū.
Kāda ir situācija?
Pirmajā pusgadā desmit pārkāpumu
„Mēs kopā ar izmeklēšanas un reaģēšanas nodaļu regulāri dodamies reidos uz izglītības iestādēm un kopmītnēm,” teic Valsts policijas Ziemeļkurzemes iecirkņa prevencijas grupas vecākā inspektore LINDA LAULA.
„Reidā vadāmies pēc kinologa norādēm, jo viņš dod mums signālu. Ja ko atrodam, vedam uz analīzēm. Ekspertīze notiek arī vielai. Ļoti bieži atrodam elektroniskās cigaretes, dažādas smēķēšanas ierīces, parasto un tā saukto zelējamo tabaku.”
Ja Kuldīgā būtu vieta, kur cilvēku vest uz analīzēm, tas ļoti atvieglotu darbu. „Vedot nepilngadīgo, jāpieaicina pārstāvis, kuram ir tiesības piedalīties analīžu noņemšanā. Tas var būt pedagogs vai cits pilnvarots pārstāvis. Vedam uz Ventspili, Saldu, Talsiem vai uz Rīgu.”
Reidā uz skolu var doties tikai tad, ja ir saņemts tās pieteikums. Parasti pārbaudes notiek reizi divos mēnešos. „Ir tādas skolas, kas mūs aicina regulāri, un izveidojusies laba sadarbība. Lielākā daļa vecāku arī to atbalsta.” Viena skola pilsētā tomēr vēl nav aicinājusi ne reizi.
Pērn policija bijusi deviņos reidos izglītības iestādēs, par narkotiskajām vielām konstatēti seši pārkāpumi. Šajā pusgadā notikuši seši reidi un bijuši desmit pārkāpumi.
Par narkotisko vielu neatļautu lietošanu vai glabāšanu nelielā apjomā ir brīdinājums vai sods no 50 līdz 280 eiro. Ir gadījumi, kad cilvēks atsakās analīzes nodot, un tad viņam automātiski jāmaksā minētais sods. Ja, nosakot administratīvo sodu, apstiprinās fakts, ka viņš narkotiskās vielas ir lietojis vai glabājis, cilvēks tiek brīdināts un ar parakstu apliecina, ka saprot: ja gada laikā šo pašu pārkāpumu izdarīs atkārtoti, iestāsies kriminālatbildība. Kuldīgā šādi gadījumi ir bijuši.
Ja pusaudzim ir 14 gadu, naudas sodu parasti samaksā vecāki. „Vērtējot pēc lietas smaguma, pirmajā reizē pārsvarā izmantojam brīdinājumu. Ja analīzēs ir apstiprinājies, ka narkotikas lietotas, ir jāsamaksā arī procesuālie izdevumi. Tie nav mazi. Ir bijis tā, ka jāmaksā vairāk nekā 300 eiro.”
Vairums zina, kas un ko pārdod
„Arī tad, kad pats mācījos vidusskolā, šī problēma Kuldīgā bija ļoti aktuāla – šeit narkotisko vielu bija daudz,” saka ADRIANS DRAVNIEKS, kurš sešus gadus strādā Kuldīgas jauniešu mājā.
Viņš uzskata, ka šodien situācija ir līdzīga: vismaz 70% jauniešu ir ko pamēģinājuši. Viņaprāt, cilvēki par šo problēmu nevēlas runāt, jo dzīvo mazpilsētā, kur viens otru labi pazīst: „Baidāmies par to, ka mūsu ģimenē kādam nenodara pāri. Bet vairums zina, kas un ko pārdod. Nezinu, vai pastāv kāda iespēja to visu Kuldīgā izskaust.”
A.Dravnieks uzskata: pozitīvi ir tas, ka skolās un tehnikuma kopmītnēs policija rīko reidus. „Kad jauniešu mājā notiek pasākumi, speciāli aicinām, lai atbrauc pārbaudīt, taisa alkohola un narkotisko vielu testu. Nav bijis tā, ka atrod ko smagu, bet vairāki bijuši alkohola reibumā.”
A.Dravnieks ir kuldīdznieka Emīla mentors. Puisis stāsta, ka smagu narkotiku lietošana jauniešu vidū pēdējā gadā Kuldīgā esot mazinājusies: „Neredzu, ka lietotu arī marihuānu. Jaunieši vairāk lieto alkoholu, aktuāla ir smēķēšana – saltiņi jeb elektroniskās cigaretes.” Mentors piebilst: „Nav tā, ka tikai jaunieši no sociālā riska ģimenēm lieto narkotikas, alkoholu, cigaretes. To dara arī jaunieši no ļoti labi situētām ģimenēm. Tirgo klasesbiedri, paziņas no paralēlklasēm.”
Ekspertīze tikai dažās slimnīcās
„Narkotiku nav vairāk vai mazāk – tas atkarīgs no tā, kādā burbulī dzīvo,” saka Kuldīgas slimnīcas uzņemšanas nodaļas vadītāja LĪGA VAĢELE.
„Ar vecāko māsu Sintiju Ērcīti šo problēmu pārrunājām. Kolēģe novērojusi, ka agrāk situācija bijusi trakāka. Narkotiku lietošana uzvedībā bieži vien nav tik viegli pamanāma. Problēmas sagādā tie, kuri nāk ar uzvedības traucējumiem, ja lieto narkotikas vai alkoholu, pīpē zālīti. Uzņemšanas nodaļā tos nevaram izolēt. Viņi atrodas kopā ar grūtniecēm, maziem bērniem un citiem pacientiem. Šādi agresīvie pacienti citus darbus apstādina, jo tiem jāpievērš pastiprināta uzmanība.”
Pārbaudīt, vai narkotikas lietotas, slimnīcā nevar. L.Vaģele atzīst, ka šāda ārsta eksperta sertifikātu neviens īsti nevēlas iegūt, jo tad cilvēks tiek aicināts uz tiesu, kur jābūt lieciniekam. „Mēs varam pārbaudīt etanolu (etilspirtu – red.). Narkotikas padziļināti izmeklē atsevišķas slimnīcas – mums tuvākās ir Ventspilī, Liepājā. Tagad mēģinām aicināt uz to, lai narkotiku ekspertīzi varētu veikt. Nesens pētījums parādīja, ka narkotikas vairāk lieto tie jaunieši, kuri neiesaistās interešu izglītībā. Tāpēc vecākiem ir ļoti svarīgi, lai pēc skolas bērns dodas uz kādiem pulciņiem, lai viņš būtu nodarbināts.”
Ietekmē vide un draugi
„Mēs vairāk saskaramies ar sekām,” atzīst Kuldīgas novada sociālā dienesta, HIV profilakses punkta darbiniece DAIGA ZEMKE. Viņas sacītajam piekrīt arī kolēģe Jana Aņišina.
Te nāk cilvēki, kuriem dažādu vielu lietošanas dēļ jau sākušās problēmas, piemēram, pazaudēta dzīvesvieta, kāds palicis bez darba, ir parādi. „Bet saistībā ar HIV profilakses punktu var teikt, ka sabiedrība ir kļuvusi izglītotāka. Piemēram, jaunieši no tehnikuma regulāri nāk pārbaudīt HIV, AIDS, B un C hepatītu. Tas nenozīmē, ka viņi lieto narkotikas. Viņi uztraucas par savu veselību,” skaidro D.Zemke.
J.Aņišina piebilst: „Jauniešus ietekmē vide, tas, kādi apkārt ir draugi. Visai bieži notiek tā, ka kāds grib līdzināties draugiem un pamēģina. Mēs darbā ar jauniešiem tiekamies jau tad, kad viņi neapmeklē skolu, ir sākušās veselības problēmas.”
Autoritāte – treneris
„Pie mums nāk pilnīgi cita publika – pārsvarā tie ir motivēti bērni un jaunieši,” teic Kuldīgas novada sporta skolas direktors AGRIS KIMBORS.
„Iespējams, ka brīvajā laikā kāds ko pamēģina. Bet no treneriem neesmu saņēmis sūdzības, ka kādam audzēknim būtu problēmas ar narkotikām.” A.Kimbors ir pārliecināts, ka treneris ļoti daudziem audzēkņiem ir autoritāte un tas atrisinot daudz problēmu. Treneri cenšoties pievērst uzmanību katram. Viņaprāt, vislielākā ir vecāku atbildība.
Kāds ir risinājums?
Formula nojuka, dzīvība izgaisa
Kā problēmu mazināt? Par narkotiku lietošanu sabiedrībā skaļi nerunā. Viens no faktoriem – bailes no izrēķināšanās.
„Varbūt tas ir arī kauns, ja ģimenē šāda problēma bijusi, jo pilsēta maza,” min policijas darbiniece L.Laula. Tam piekrīt arī J.Aņišina no HIV profilakses punkta: „Katrs savu ģimeni vēlas pasargāt, nevēlas iesaistīties nepatīkamos skandālos. Varbūt arī informācijas par maz, nav izglītotības.” Viņas kolēģe D.Zemke norāda, ka attur arī cilvēku nosodošā attieksme. A.Dravnieks uzskata, ka sodam jābūt lielākam: „Ja to nedarīsim, tad ne pie kā nenonāksim. Skolās par atkarībām vajadzētu runāt biežāk, ne tikai reizi gadā, varbūt pat iekļaut izglītības programmā.”
Sporta skolas direktors A.Kimbors papildina, ka vajadzētu runāt par soda neizbēgamību: „Sabiedrība ir daudzšķautņaina. Ir tādi, kuriem šī problēma nav aktuāla, lietotāji nav pazīstami. Bet ir arī tāda lieta, ka cilvēki uzskata: ziņot nav jēgas. Tie, kuri tirgo, kādu laiku pasēž, pēc tam atkal dara to pašu. Šīs problēmas jārisina valstiskā līmenī.”
Ārste L.Vaģele: „Interese pamēģināt ir daudziem. Mani no bērnības vienmēr ir atturējis fakts, ka pamēģinot nekad nezini, kāds būs efekts. Varbūt tā būs pirmā un pēdējā reize. Vari uzpīpēt un ar smadzeņu bojājumu palikt kā dārzenis. Atkarības gēns mūsos ir determinēts. Kāds no vecākiem lieto alkoholu vai spēlē azartspēles, arī pašam varbūt tāda nosliece, tāpēc labāk nemēģināt. Saltiņi uz plaušām atstāj lielu ietekmi.
Mana māsa mācījās Rīgas 1. ģimnāzijā. Viņai bija klasesbiedrs, kurš savas narkotikas sintezēja. Tad formulā kaut kas nojuka, pats tās pamēģināja, mēnešiem gulēja pie mākslīgās plaušu ventilācijas, un ģimene dēlu zaudēja. Arī Saldū bijuši gadījumi, kad narkotikas pārdozētas.”
D.Zemke uzskata, ka vielas tirgo naudas dēļ: „Nav darba, tas maz atalgots. Arī jaunieši saskata iespēju nopelnīt. Sadarbojos ar Slimību profilakses un kontroles centru un saprotu, ka lielākā problēma ir narkotiku miksēšana. Bieži vien kopā ar vienām narkotikām pamēģina vēl kaut ko, bet mediķi nespēj tikt ar to galā. Pērn Latvijā narkotiku pārdozēšanas un miksēšanas dēļ nomira 12 cilvēki.”
Lietotājiem nav izdevīgi policijai palīdzēt, citādi tie paliks bez mantas, secina L.Laula. „To varētu darīt ģimenes locekļi vai kāds, kurš vairs nelieto. Taču šādi gadījumi ir ļoti reti. Jaunieti, kuram jau iestājusies kriminālatbildība un kurš narkotikas lietojis atkārtoti, varam uzrunāt, lai viņš sadarbojas, tad sods būs mazāks. Taču arī tādu gadījumu ir maz. Svarīga ir cilvēku palīdzība. Mūsdienās var ziņot anonīmi, piemēram, saņemam ziņu, ka kaut kur tirgo. Policija ieradīsies un izņems, un tā būs glabāšana. Tajā brīdī mums jāpierāda, ka notiek arī realizācija, piemēram, vešana, lietošana, pārdošana. Jārīko kontrolpirkums, jāņem kāds no malas.”
Sociālajam dienestam iznāk sadarboties arī ar Valsts probācijas dienestu, un D.Zemke saka: „Daļa noziegumu tiek paveikta atkarību izraisošo vielu ietekmē.”
Viņš šņauc. Kāpēc nepamēģināt arī man?
Diskutējot secinām: lai bērns nejustos pamests, vecākiem jāpievērš viņam lielāka uzmanība. Jārauga, lai būtu nodarbināts, lai emocionāli justos labi, lai nerodas vēlme pamēģināt apreibinošas vielas.
„Laižot bērnu pasaulē, vecāki ir uzņēmušies atbildību. Ja redzi, ka viņš sāk uzvesties citādi vai ir pārlieku nomākts, ar bērnu jārunā. Ir daudz veidu, kā mentālo veselību sakārtot,” uzskata L.Vaģele.
Pašiem jāgrib ko mainīt, norāda A.Dravnieks, piebilstot, kā šodien publiskās vietās bieži vērojama cita atkarība – viedtālruņu lietošana. Pie galda sēž ģimene, bet katrs ir savā tālruņa ekrānā.
L.Vaģele: „Šodien visu normalizējam, visus pieņemam, jo tā ir visā Eiropā.” A.Dravnieks: „Tā varbūt nav Eiropas, bet gan pasaules problēma. Mūziķis, profesionāls sportists vai vēl kāds cits internetā ievietojis video, kurā šņauc koksu. Jaunie domā, kādēļ gan nevar pamēģināt viņi.”
D.Zemke uzsver – būtiska ir vecāku mīlestība un ieinteresētība: „Vecākiem vajadzētu ar bērniem droši runāt par neērtām tēmām un problēmām. Ja sarunas nenotiek, bērni daudz ko nezina. Daudzas valstis konfektītes legalizē, un tas esot normāli, ka izklaides vietā cilvēki pīpē zāli. Domāju, ka tas atnāks arī līdz Latvijai. Vienīgais, kas mums atliek: par šīm lietām runāt. Sociālais dienests saskaras ar sekām. Mums ir iespēja šos cilvēkus novirzīt uz ārstēšanu – uz sociālo rehabilitāciju Ģintermuižā. Protams, ja cilvēks pats grib. Ārstēšana ilgst līdz 12 mēnešiem, bet piesakās maz cilvēku, jo periods ir ilgs.” D.Zemkes desmit gadu pieredzē šo programmu izmantojuši pieci klienti: „To beidzot, speciālisti iesaka mainīt dzīvesvietu, jo vide ļoti ietekmē. Četri tā arī izdarīja. Viens dzīvo Kuldīgā un pie vecajiem ieradumiem ir atgriezies. Tāpat var iesaistīties Minesotas programmā, kas ir tikai 28 vai 30 dienas un notiek Rīgā vai Jelgavā.”
Rīgā ir Resiliences* centrs, kurā mentors tiek piešķirts tiem jauniešiem, kuri dzīvo uz ielas, lieto atkarību izraisošās vielas. „Rezultāti ir labi, jo jaunieši redz labu piemēru, kā brīvo laiku pavadīt sakarīgi,” saka D.Zemke. A.Dravnieks piebilst: „Mums bija mācības, un sadarbībā ar Liepājas organizāciju jūlijā arī Kuldīgas novadā ir pieci mentori.”
* Resilience – spēja izdzīvot un piedzīvot izaugsmi pat sarežģītās situācijās.
_______________________
AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS
Ko esat dzirdējuši par narkotiku lietošanu Latvijā, arī Kuldīgā? Vai jauniešiem tā ir liela problēma?
Ralfs, Rīgā mācās par kuģu mehāniķi:
– Es paziņu lokā zinu tādus, kas pastiprināti lieto alkoholu, arī marihuānu. Manuprāt, tā ir diezgan liela problēma. Viņiem pašiem tas jāsaprot un jāmeklē palīdzība, piemēram, pie psihiatra vai narkologa. Mēs draugu vidū par to esam runājuši, un viņi apzinās, ka tā jau ir problēma. Pēdējo gadu laikā marihuānas lietošana, šķiet, izplatītāka ir Rīgā. Kuldīgā nezinu nevienu, kas to lietotu.
Zanda Poruka un Romāns Čaupals no Alūksnes:
– Cik esam dzirdējuši, biežāk jaunieši tagad pīpē zālīti. Amsterdamā un Berlīnē marihuānu pīpē kā traki! No turienes ved uz Latviju – tas dzirdēts ziņās televīzijā. Vajadzētu jauniešiem stāstīt par sekām, parādīt, kāds izskatās narkomāns, kādas ir izmaiņas organismā pēc pieciem, desmit gadiem. Iedarbojas to cilvēku stāsti, kas narkotikas lietojuši un izārstējušies.
Ingrīda Zēberga, kabilniece:
– Ļoti daudzi smēķē elektroniskās cigaretes – lielākoties esmu redzējusi meitenes. Man šķiet: ja jaunietis ir izlēmis apreibinošas vielas lietot, viņam neviens neko pretēju neiestāstīs. Viens otrs narkotikas lieto tāpēc, lai iekļautos kompānijā, vai tad, ja ir problēmas ģimenē, bet daudzi to dara tāpēc, ka iepatīkas.
Ināra Lasmane, liepājniece:
– Narkotikas jau sen ir aktuāla tēma. Reizēm var redzēt, ka apkārt mētājas šļirces. Manuprāt, reti kurš jaunietis apreibinošas vielas nelieto, un dažādas narkotikas tagad ir vairāk pieejamas. Ziņās stāsta, cik daudz vielu mēģina ievest, ko atrod robežsargi. Tirgotāji lielākoties, domāju, ir jaunieši, kuri neapjēdz, kāds var būt iznākums. Nedomāju, ka viņiem vairs var palīdzēt, stāstot par sekām, neņems galvā. Zinu kādu ģimeni Saldū, kur puisis tikko beidzis 9. klasi, un šādā vecumā jaunieši ir ļoti ietekmējami. Daudzi to dara, lai būtu tikpat stilīgi.
Mairis Bārs, Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma audzēknis:
– Man šķiet, ka Kuldīgā tas nav aktuāli. Es pats nekādas narkotikas nelietoju un arī paziņu lokā nezinu nevienu, kas to darītu. Esmu tikai redzējis, ka dažas meitenes pīpē tabaku un elektroniskās cigaretes.
Uldis no Rīgas:
– Rīgā diezgan daudzi lieto narkotikas, arī ko smagāku. Bet jaunieši pīpē saltiņus – to dara katrs otrais. Kad tādas vielas jau lieto, nedomāju, ka cits var iestāstīt, ka to nevajag. Tas ir tāds dzīves periods, kuram daudzi iziet cauri, bet, kad pieaug, domāšana nobriest un viņi tādas lietas atmet.
__________________________
#SIF_MAF2024
Nekļūt par dārzeni. Dzīvot pilnvērtīgi