08:16 - 25.10.2024
Šoreiz rubrikā Cilvēks un drošība – satiksmes drošība un gājējs. Satiksmes drošību jau esam pētījuši no dažādiem aspektiem: noteikumu ievērošana, autovadītāju kultūra, biežākie negadījumu cēloņi, ceļu un transportlīdzekļu stāvoklis. Taču nu to aplūkosim no gājēja skatpunkta.
Kad noteikumus var traktēt dažādi
Ikviens, kurš apdzīvotā vietā vai pa ceļiem ārpus tās dodas kājām, piedalās satiksmē, un arī viņam jāievēro noteikumi. Īpaši tāpēc, ka gājēji pieder mazaizsargātajiem satiksmes dalībniekiem, kuriem katrs pārpratums uz ceļa ir daudz bīstamāks nekā braucējiem.
Šo tēmu ierosināja kuldīdznieks, kas regulāras domstarpības starp autovadītājiem un gājējiem, kā arī velosipēdistiem novērojis Graudu un Ganību ielas apļa krustojumā, kas tautā iesaukts par Skrundas apli. „Pirms krustojuma ir zīme Dodiet ceļu! un ceļa apzīmējums – divas viena no otras atdalītas, platas, pārtrauktas šķērslīnijas, ko var uztvert kā pāreju. Vēl tur ir zīme Gājēju un velosipēdu ceļa beigas. Vieni drosmīgi dodas pāri, bet autovadītāji tad rāda kulakus un ir pat gatavi mesties fiziski pārmācīt. Ir tādi autovadītāji, kuri pirms pirmās pārtrauktās līnijas apstājas, lai palaistu gājēju vai velosipēdistu, bet tie pāri neiet. Un atkal domstarpības.”
Sarunā par līdzīgām situācijām piedalās: Kuldīgas novada domes vides pārvaldības daļas vadītājs ANDRIS MEGNIS, Modra autoskolas autoapmācības instruktors EMĪLS VITE un aktīvs sabiedrības pārstāvis, Autoveikala „O.Z.I” īpašnieks UĢIS MARTINSENS.
Kā tad īsti tur ir? Andris Megnis (A.M.): – Šis ceļa marķējums – divas atdalītas, platas, pārtrauktas šķērslīnijas – nav gājēju pāreja. Tās tikai norāda vietu, kur brauktuvi šķērso gājēju un velosipēdu ceļš.
Emīls Vite (E.V.): – Domstarpībām nevajadzētu rasties. Kā jebkurā krustojumā, arī šeit jāievēro noteikums, ka, automašīnai nogriežoties pa labi vai kreisi, ir jādod ceļš gājējam, kas šķērso to brauktuvi, kurā auto nogriežas. Tas attiecas uz tiem transportlīdzekļiem, kuri no apļa izbrauc. Tiem, kas krustojumam tuvojas, ir jādod ceļš tam transportlīdzeklim, kas jau brauc pa apli, bet ne gājējiem, ja pārejas tur nav. Taču, ja autovadītājs redz, ka no apļa izbraucošais auto ir apstājies, lai palaistu gājēju, kurš jau sācis brauktuvi šķērsot, tad nevajadzētu braukt tīšām virsū. Būtu vienkārši pieklājīgi dot priekšroku, lai iesākto ceļu pabeidz.
Uģis Martinsens (U.M): – Bet pirms gājējiem un velosipēdistiem iezīmētās vietas ir zīme Dodiet ceļu. Citur tā ir aiz līnijām tieši pirms iebraukšanas krustojumā. Vēl tur ir stabs ar melnbaltām šķērssvītrām. Gājēji jau tik smalki nepārzina noteikumus, bet autovadītāji situāciju izprot atšķirīgi.
E.V.: – Vienkāršāk būtu ierīkot gājēju pāreju, kā tas ir pie Rimi apļa un vēl citur pilsētā.
A.M.: – Situācija var būt mulsinoša. To rada tas, ka cilvēki nezina, kas ir brauktuves pāriešanas vietas. Ir speciāls apgaismojums un marķējums, un daudzi domā, ka tā ir gājēju pāreja. Bet tā ir tikai droša pāriešanas vieta. Mulst gājēji un autovadītāji.
Bet tad jau nemaz tik droši nav, ja satiksmes dalībnieki nezina, kā pareizi rīkoties?
A.M. – Droša ir tāpēc, ka apgaismota – gājējs būs pamanāms. Ir iezīmēta tāpēc, lai nav jāiet vai ar velosipēdu jābrauc pa grants nomali. Intensitāte nav tik liela, lai ierīkotu pāreju. Tas nav pašvaldības ceļš. Tā izlēma Latvijas Valsts ceļi, kad krustojums tika pārbūvēts.
Priedaines iedzīvotāji vairākkārt prasīja pāreju pie veikala, un tur ir arī autobusu pietura. Latvijas Valsts ceļi mums atsūtīja plašu izklāstu, kas balstīts pētījumos Skandināvijā, ka vietās, kur satiksme nav intensīva, gājēju pāreja drošību negarantē. Braucēji pieraduši, ka cilvēku uz ceļa tur nav. Ja tiks ierīkota pāreja, uzbrauks virsū. Kuldīgā ir tādas pārejas, kuras izvērtējam, jo varbūt drošāk būtu tās likvidēt un iezīmēt pāriešanas vietu, piemēram, Skrundas un Stacijas ielas krustojumā. Daudzi to pat nav ievērojuši, jo tā izveidota tad, kad gan gājēju, gan transporta plūsma bija pavisam cita.
Kādi nosacījumi tiek vērtēti pirms pārejas izveides, ja cilvēkiem ir savi ieradumi?
A.M: – Gājēju pāreju ierīkošanu nosaka Latvijas valsts standarti. Kuldīgā tās pārsvarā ir tur, kur noteikti vajadzīgas: pie izglītības iestādēm un citās intensīvas plūsmas vietās. Man grūti spriest par dažām pārejām, kāpēc tās ir tādās vietās, kur cilvēki tikpat kā neiet. Tagad speciālisti, kad projektē ielas pārbūvi, vērtē šodienas situāciju. Tā Virkas ielā pie sporta zāles tika atstāta pāreja, ko cilvēki iestaigājuši. Citās vietās nesaskatījām vajadzību. Cilvēki prasa jaunas, bet ir svarīgi, lai tās būtu noslogotas.
Pēdējo gadu ziņas, ko mums ik nedēļu sniedz Valsts policija, liecina: gājējiem uzbraukts tieši uz pārejām. Vai tās nav drošas?
U.M.: – Cik zināms, biežāk negadījumi ir Mucenieku ielā pie Centra vidusskolas, tāpat Piltenes ielā pie veikaliem Elvi un Citro. Tās ir diezgan labi pārredzamas. Nav jau tā, ka tīšām brauc virsū, bet kaut kas īsti pareizi nav. Jelgavas ielā pēc tās pārbūves pie skolas ierīkots tāds žogs, ka, braucot no Skrundas puses, cilvēkus pie pārejas neredz, bērnus noteikti ne.
E.V: – Uz pārejas priekšroka ir gājējam. Autovadītājam jāievēro atbilstošs ātrums, cilvēks jāpamana un laikus jāpiebremzē. Taču arī gājējam jāievēro noteikumi un jābūt uzmanīgam. Braucot ar 50 km/h, divos trīs metros nevarēs automašīnu pilnībā apturēt, ja gājējs strauji metīsies pāri ielai. Tad viņš tiks notriekts. Un, ja tas būs noticis uz pārejas, lielākoties par vainīgu uzskatīs šoferi. Vēl ir citi faktori: laikapstākļi, slidena iela, kas strauju bremzēšanu apgrūtina. Izskatās, ka pārejas ir pietiekami apgaismotas, ir zīmes un ceļa apzīmējumi. Par drošību jāpārliecinās visiem. Autovadītājiem jābrauc mierīgāk. Un gājējiem jāiet ielai pāri tikai tad, kad mašīnas no abām pusēm ir apstājušās. Pāreja pie veikala Elvi ir nedaudz bīstamāka, jo tur vienā ielas pusē ir koki un tumsā cilvēks nav saskatāms.
A.M.: – No pašvaldības viedokļa problēma ir pie izglītības iestādēm. Trīs vietās pārejas jau pārprojektētas, bet pietrūkst naudas to realizēt. Pie Centra un Plūdoņa vidusskolas tās būs ar īpašu gaismu un paaugstinātas. Līdzīgi pārprojektēta pāreja pie Zeberiņa pamatskolas, tikai tur paaugstinājuma nebūs sabiedriskā transporta dēļ. Starp citu, šajā vietā negadījumu nav bijis. Acīmredzot tas žogs, par kuru autovadītāji sūdzas, liek būt īpaši uzmanīgiem. Par satiksmes drošību pašvaldībai ir daudz, ko domāt, jo apbūve, ielu tīkls un apgaismojums izveidojies vēsturiski un pielāgot mūsdienu vajadzībām nav tik vienkārši.
Kurzemnieks saņēmis vairākas sūdzības par jucekli Mucenieku ielā pie topošā Lidl.
A.M.: – Pāreja no apļveida krustojuma ir pārcelta mazliet tālāk, kamēr tiek izbūvēts pieslēgums jaunajam objektam. Tas ir īslaicīgi, lai organizētu gājēju plūsmu no Vējiņa puses. (Tā nupat likvidēta – red.) Arī autovadītājiem jāseko līdzi izmaiņām, bet tā jau bieži gadās, ka savā pilsētā uz zīmēm neskatās.
Kā vērtējat gājēju uzvedību?
E.V.: – Kuldīgā nestrādā jau minētais likums, ka, nogriežoties pa labi vai kreisi, braucējiem gājējs jāpalaiž. Grūti pateikt, kāpēc. Braukšanas mācību laikā topošais autovadītājs piebremzē, bet cilvēki bieži vien stāv un neiet – gaida, kad mašīna aizbrauks. Varbūt pieraduši, ka citi nelaiž, un baidās iet. Varbūt nezina noteikumus. Autovadītājiem gan būtu jāzina. Daudzi nerāda pagriezienu – arī tas rada nesaprašanos. Vecākiem būtu jārāda bērniem priekšzīme un drošība uz ielas jāmāca jau no mazotnes.
A.M.: – Varētu vēlēties, lai gājēji paši ir uzmanīgāki, bet īpaši pārmest nav, par ko. Drīzāk autovadītājiem jāatgādina: viņi sēž ērtā, siltā, kustīgā dīvānā, bet gājējs ir neaizsargāts, un viņam jātiek uz priekšu arī tad, kad līst, snieg, ielas un ietves ir apledojušas. Kuldīgā satiksme nav ļoti intensīva. Vecpilsētā cilvēki, tai skaitā autovadītāji, kad iet kājām, ielu šķērso, kur pagadās. Bet nekas traks nenotiek. Nedomāju, ka Kuldīgā satiksmes dalībnieki būtu sliktāki nekā citās pilsētās.
U.M.: – Kādreiz risku drošībai radīja atstarotāju nelietošana. Tagad pilsēta tāpat laukos ciemu centri ir izgaismoti. Pa lielceļiem tik daudz vairs nestaigā. Agrās rīta stundās man regulāri iznāk braukt pa Aizputes ceļu un cauri Priedainei. Parasti sastapu trīs tumšos gājējus. Tagad laikam policija viņus brīdinājusi, iedevusi atstarotājus, un viņi ir pamanāmi. Pa Basu ceļu gan vēl viens staigā bez atstarotāja.
A.M.: – Kuldīgā tumšo vietu tikpat kā vairs nav. Arī izbraucot no pilsētas, gandrīz visos virzienos ierīkoti gājēju un velosipēdistu celiņi. Palicis tikai posms uz Mežvaldi, kur gājēju un riteņbraucēju kustība ir diezgan intensīva. Esam Latvijas Valsts ceļus aicinājuši ieplānot celiņu kā veloinfrastruktūras attīstību. Tas ir dārgi, bet gājēju drošībai ļoti būtiski.
Situācija pie Skrundas apļa varētu mainīties tad, kad izbūvēsim jauno Zirņu ielu, par ko jau noslēgts līgums. Tā vedīs no Skrundas ielas līdz minētajam krustojumam paralēli apvedceļam. Būs betona bruģis un izgaismota ietve. Gājēji varēs iet pa labiekārtotu, drošu pašvaldības ielu, nevis valsts apvedceļa grantēto nomali. Mēs esam izpētījuši un ņemam vērā arī cilvēku iestaigātās takas. Visās vietās nevar ierīkot drošus, mūsdienīgus gājēju celiņus. Taču novērots, ka cilvēki sāk ieradumus mainīt un izvēlas iet pa ietvi, nevis tumšām, dubļainām takām, kas varbūt ir īsāks ceļš, bet ne drošs.
EKSPERTU VIEDOKLIS
Riskantā situācijā grūti prognozēt
Ivars Austers, Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā:
– Gājējs jau tāds pats cilvēks kā visi, un viņam piemīt tādas pašas funkcionēšanas īpašības. Mēs sevi spogulī redzam metra attālumā, tuvāk vai tālāk. Taču nepadomājam, kā mūs pamana citi satiksmes dalībnieki. Viens drošības aspekts ir atstarotāju lietošana tumšajā laikā. Gājējs iet pa ceļu un redz mašīnu, jo tai ir gaismas. Tajā mirklī viņš neaizdomājas, kā ir, skatoties no otras puses, un ka viņš varbūt neredzams. To reizēm grūti saprast. Otrs aspekts: kāpēc gājēji pie pārejas nepaskatās, vai netuvojas transportlīdzeklis un vai tas apstāsies?
Vairākums to tiešām nedara. Kad cilvēks ļoti steidzas, lai kaut ko svarīgu nenokavētu, viens izskaidrojums varētu būt saistīts ar aprēķinu. Bet, ja tas notiek stresā, emociju varā, tad racionalitāte atkāpjas fonā. Būtībā tas nav nekas traks, bet problēma tā, ka no racionalitātes vairs nekas nepaliek un emocijās nespējam saplānot apzinātu rīcību. Tas rada disbalansu – nevaram sagatavoties. Labs palīgs ir tās vietas, kurās gājēju plūsma ar šķēršļiem organizēta tā, ka brauktuvi var šķērsot, ar skatu pagriežoties tajā virzienā, no kurienes tuvojas transports. Var psiholoģiski mēģināt likt mainīt ieradumus un ievērot noteikumus, bet tas nav tik efektīvi, tāpēc es vairāk ticu mehāniskiem līdzekļiem. Mums grūti prognozēt, kā riskantā situācijā uzvedīsimies un kā mūs redz citi.
Daudziem ir transportlīdzekļa vadītāja tiesības, tātad satiksmes noteikumi cilvēkiem ir mācīti. Brīdī, kad autovadītājs pāriet gājēja vai velosipēdista statusā un otrādi, būtībā domāšana nemainās. Agresivitāte ir cilvēka raksturlielums, un no tā atkarīga arī uzvedība uz ceļa. Dusmas cilvēks var izrādīt gan braukšanas stilā, gan tad, ja iet kājām, provokatīvas situācijas izraisot tīšām pēc principa Zobs pret zobu. Tomēr lielākā daļa to nedara, jo respektē drošību un riskēt neatļaujas.
Ir jāatgādina, jābrīdina
Vita Maslobojeva, Valsts policijas Ziemeļkurzemes iecirkņa prevencijas grupas galvenā inspektore:
– Prevencijas grupa kontrolē arī gājēju uzvedību. Kuldīgā pārkāpumi konstatēti pilnīgi visās vietās, kur ir gājēju pāreja. Tai skaitā ir Sūru iela, kur cilvēki brauktuvi šķērso nepareizi, lai no Nestes degvielas uzpildes stacijas dotos uz veikalu Rimi vai atpakaļ. Pie veikala Maxima ir pāreja, bet, iepretim iznākot no pagalma, cilvēki iet pāri Mucenieku ielai pa taisno. Pie kādreizējās Swedbank filiāles tikpat kā neviens, kurš auto ir atstājis Pilsētas laukumā un kājām iet pāri tam, nepaiet tos dažus metrus uz vienu vai otru pusi, kur ir pāreja. Līdzīgi ir Piltenes ielā – cilvēki iznāk no daudzdzīvokļu mājām un uzreiz dodas brauktuvei pāri. Tās ir populārākās vietas, kurās redzam, ka Kuldīgā cilvēki ielu šķērso neatļautā vietā. Noteikumi paredz: ja gājēja redzamības zonā ir pāreja, jāiet pa to. Citādi tas ir likumpārkāpums, par ko var sodīt. Diemžēl lielai daļai ir paradums to neievērot: gribas tikt ātrāk uz priekšu, nepadomājot par savu drošību. Nedrīkst paļauties uz to, ka autovadītājs brauks ar apdzīvotā vietā atļautajiem 50 km/h un gājējs jau paspēs pārskriet. Pat ierobežojums 30 km/h nav drošības garants, jo gadīties var visādi. Tāpēc jau tiek ierīkotas pārejas, lai ielu var šķērsot droši.
Esam šajās vietās rīkojuši reidus. Protams, redzot policistus, visi kļūst pareizi. Esam brīdinājuši tos vecākus, kuri ielu neatļautā vietā šķērso kopā ar bērniem, jo tas ir ļoti slikts paraugs. Parasti tikai brīdinām, jo mērķis ir nevis sodīt, bet pamācīt un atgādināt, ka iela jāpāriet pareizi, pie pārejas jāpārliecinās, vai transportlīdzekļa vadītājs dos ceļu. Ir novērots, ka bieži vien gājējs strauji metas pāri, nepaskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Uzmanīgam un atbildīgam jābūt gan autovadītājam, gan gājējam, kurš, iespējams, bijis aklajā zonā un nav pamanīts.
Ārpus pilsētas gājēju biežākais pārkāpums un drauds paša drošībai ir atstarojošu elementu nelietošana. Ir rīkotas daudzas kampaņas, lai mudinātu cilvēkus tumsā uz ceļa būt pamanāmiem. Mūsu inspektori, braukājot ārpus pilsētas un arī neapgaismotās ielās, tam pievērš uzmanību. Neredzamajiem tiek iedots atstarotājs, un aizrādām. Var arī sodīt. Šķiet, ka situācija uzlabojas un gājēji kļuvuši atbildīgāki.
AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS
Vai uz gājēju pārejām esat novērojuši bīstamas situācijas? Kurš tās izraisa: autovadītāji vai gājēji?
Juris Lancmanis, kuldīdznieks, kas strādā ārzemēs:
– Nesen atgriezos, tāpēc par gājējiem Latvijā grūti spriest. Ārzemēs esmu novērojis, ka visi iet pāri ielām, nepaskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Uzmanību sagaida no autovadītājiem. Arī man kā braucējam gājēju pārdrošības dēļ iznākušas vairākas bīstamas situācijas, kad pie pārejas nācies strauji sabremzēt. Citi iet pāri, skatoties nevis uz ielu, bet savā mobilajā tālrunī. Vēl man Latvijā nepareizs šķiet likums velosipēdistiem, kas nosaka, ka pie pārejas no riteņa nav jānokāpj. Pats arī esmu velosipēdists, un man nepatīk, ka citi pāri ielai traucas ātrā tempā: iedomājas, ka priekšroka ir viņiem un tas, vai kāds pēkšņi neizbrauks uz pārejas, jāparedz autovadītājiem. Ja redzi, ka satiksme ir liela, pareizāk būtu pie pārejas no velosipēda nokāpt.
Mareks Jansons, kuldīdznieks:
– Autovadītāji pievērš uzmanību pārejām, taču gājēji gan ne. Ceļu satiksmes noteikumos taču skaidri rakstīts, ka arī gājējiem pirms ielas šķērsošanas jāapstājas un jāpārliecinās, vai automašīnas apstāsies, bet esmu redzējis, ka viņi to nedara. Sevišķi jaunās māmiņas iedomājas, ka braucējiem viņas jāpamana: iet pāri ceļam, skatoties tikai telefonā. Gājēju kultūra mums nav apmierinoša. Esmu manījis, ka līdzīga situācija ir velobraucējiem – ir tādi, kas metas pāri ielai, nepārliecinoties, vai autovadītāji piebremzēs. Tiem jau arī grūti noreaģēt tik ātri. Pats kā autovadītājs šādas situācijas esmu pieredzējis. Bīstamākās pārejas ir pie Pilsētas laukuma un Rimi apļa.
Aija Nareiko no Īvandes:
– Gājēja esmu reti, biežāk esmu blakussēdētāja automašīnā. Bīstamas situācijas neesmu manījusi. Man šķiet, ka Kuldīgā gājēji ir uzmanīgi – paskatās uz abām pusēm, pirms šķērso ielu. Arī paši esam ļoti uzmanīgi un pie pārejas vienmēr samazinām ātrumu. Esmu redzējusi, ka citi gājēji ar savu ilgo gaidīšanu pat autovadītājiem traucē – sagaida brīdi, kad auto tiešām apstājies, un tikai tad iet pāri. Citi stāv pie pārejas, bet pāri iet netaisās, tā braucējus maldinot.
Edgars Rozenbahs no Aizputes:
– Mazpilsētas cilvēki ir uzmanīgāki, un gājēji uz braucējiem skatās. Es vairāk eju kājām, bet man bīstamas situācijas nav bijušas. Kuldīgā gājēji un braucēji uzvedas prātīgi. Biežāk gadās, ka uz ielas izskrien bērns vai arī pensionāri pēc 70 pēkšņi uz ielas izbrauc ar velosipēdu, nepaskatoties, vai automašīnas nāk.
Tamāra Žilinska, alsundzniece:
– Citi gājēji ātrā tempā jau iet pāri, pirms automašīna apstājusies. Bet autovadītāji, šķiet, ir pat vēl neuzmanīgāki: viņi pie pārejām uz gājējiem vispār neskatās. Biežāk to esmu manījusi Kuldīgā pie Pilsētas laukuma, kur puķu tirdziņš. Jaunieši iet pāri, skatoties telefonā, nevis uz ielu. Arī velosipēdisti citreiz brauc pāri neskatoties. Bet atzīšos: arī es reiz gāju pāri neskatoties, man aizrādīja, un tagad uzmanos.
Zane Vankina, ventspilniece:
– Ventspilī gājēji bieži neskatās, vai ielu šķērsot ir droši. Mazi bērni skrien pāri, citi iet ar telefonu rokās. Arī man kā autovadītājai bijuši gadījumi, kad pie pārejas strauji jāsabremzē, jo gājēji pēkšņi metas uz ielas, ne uz vienu pusi nepaskatoties. Bīstamu, nepārredzamu pāreju mums Ventspilī gan nav, un šādas situācijas izraisa tikai un vienīgi pašu neuzmanība. Riteņbraucēji gan tagad ir prātīgāki.
_________________________________
#sif_maf2024
#cilvēksundrošība
#kurzemnieks
Ielās uzmanīgiem jābūt visiem – arī gājējam