08:49 - 20.02.2024

Ikvienam ir tiesības uz pārtiku, bet tās drošību katrs vērtējam no dažādiem aspektiem: pēc izcelsmes, sastāva, sāls, cukura, vairāk vai mazāk kaitīgu vielu daudzuma, lietošanas termiņa, ražotāja, marķējuma, iepakojuma, tirdzniecības vietas u.c. Kas ir galvenie nosacījumi? Par to Kurzemnieka redakcijā diskutē: Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Dienvidkurzemes pārvaldes vadītāja GITA RIEKSTIŅA, Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma skolotāja, pārtikas tehnoloģe DACE ŠĒNA, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Kuldīgas biroja uzņēmēju konsultante un pasākuma Novada garša koordinatore Kurzemē LINDA DŪDIŅA-HOIERE, veikalu tīkla Saldo pārstāve Kuldīgā DAINA JĒKABSONE, Kuldīgas viesnīcas Jēkaba sēta restorāna vadītāja MADARA FETERE un uztura zinātniece GITA IGNACE.
Šoreiz rakstu ciklā Cilvēks un drošība – par pārtiku, ko visi lietojam katru dienu. Cik tā veselīga, cik droša, cik zinoši ir patērētāji, un kur informāciju var atrast? Vai pietiekami uzmanīgi izturamies pret to, ko dodam bērniem, un vai steigā neaizmirstam parūpēties arī paši par sevi?
Kā jūs izskaidrotu, kas ir droša pārtika?
Dace Šēna (D.Š.): – Tāda, kas nekaitē lietotājam un ko ražo noteiktām prasībām atbilstošā vidē. Lielākoties prasības nosaka klientu loks. Svarīga ir higiēna, tāpat produktu izcelsme, lai tie būtu no pazīstamiem ražotājiem, lauksaimniekiem, pārstrādātājiem, vairumtirgotājiem, kuriem uzticamies.
Daina Jēkabsone (D.J.): – Kā tirgotājiem mums ir svarīgi pārtiku pareizi pasūtīt, pieņemt un tirgot atbilstoši normatīvajiem aktiem. Tāpat jāievēro uzglabāšanas, fasēšanas, iepakojuma, marķējuma un citas prasības. Ja tas ievērots, tad šaubām par drošību nevajadzētu būt.
Gita Ignace (G.I).: – Indivīdu attieksme ir dažāda, jo veselība atšķiras. Diemžēl daudziem ir kāda diagnoze, un pašiem tad jāizšķiras, vai konkrētais produkts viņu veselībai ir drošs. Piekrītu, ka vispirms par drošu pārtiku var saukt to, kas nav bīstama. Tai vajadzētu būt arī jēgpilnai – mūsu ķermenim noderīgai. Negribētos pārspīlēt, taču liela daļa produktu diemžēl vairs nav droši, īpaši bērniem. Esmu piedalījusies vairākās ārstu konferencēs, kurās runāts, ka arvien vairāk jauniešus skar tādas saslimšanas, kādas agrāk bija pārsvarā veciem cilvēkiem. Tāpēc valstiskā līmenī nopietnāk jāizvērtē, kas ir vairāk vai mazāk drošs. Pārtikas piedevas, krāsvielas produktos nav mērītas uz maziem bērniem – viņiem tādas devas kā pieaugušajiem nav drošas. Tā ir tikai viena no šķautnēm. Es saredzu daudzus apdraudējumus.
Madara Fetere (M.F.): – Pārstāvu ēdinātājus, un mums svarīgi, lai produkti, ko saņemam no piegādātājiem, tiktu pareizi uzglabāti, pagatavoti un pasniegti restorāna apmeklētājiem. Vispārējās prasības ir tādas pašas kā tirdzniecības vietām, bet ir specifiskāki noteikumi uzglabāšanai, higiēnas prasības virtuvē.
Linda Dūdiņa-Hoiere (L.D.-H.):
– Pasākums Novada garša ir ilgtspējīga sistēma, kas nodrošina Latvijas pārtikas izsekojamību un kvalitāti. Ir izveidots vietējo ražotāju katalogs. Mūsu mērķis: pirmkārt, iedrošināt mājražotājus kļūt legāliem; otrkārt, palīdzēt patērētājiem izvēlēties labus produktus, kas nerada kaitējumu veselībai. Mājražotājiem tāpat jāievēro visas prasības, bet pamats drošai pārtikai ir izejvielas: kur un kādos apstākļos tās audzētas vai ražotas.
Gita Riekstiņa (G.R).: – Vispirms ikvienam, kas pārtiku dod tirgū, jābūt reģistrētam, līdz ar to Pārtikas un veterinārais dienests var uzraudzīt drošību, izteikt novērojumus un priekšlikumus, kā darbību uzlabot, lai maksimāli izslēgtu piesārņojuma riskus. To ir diezgan daudz: dažiem pircēji pievērš lielāku uzmanību, citiem mazāku, bet daļu tā pat īsti neapzinās. Piemēram, ķīmiskais risks – jau pieminētās piedevas, kas dažkārt lietotas neapdomīgi, lai arī pieļaujamā normā. Piesārņojumu rada kaitēkļi – peles, skudras, kodes –, tāpat produktos iekļuvuši akmentiņi, mati, rotaslietu daļas, ja nav ievērota higiēna. Bakteriālā piesārņojuma risks saistīts ar saslimšanām. Jāatzīst, ka uzņēmumi joprojām pietiekami nenovērtē olu un vistas gaļas izmantošanas nosacījumus, lai gala produkts būtu drošs. Tā ķēde sastāv no daudziem posmiem – ne velti zaļā kursa sauklis ir No lauka līdz galdam.
Kādos normatīvos drošības prasības ir balstītas: vai tās ir Eiropas regulas vai tikai Latvijas likumi?
G.R.: – Tā kā esam Eiropas Savienībā, pārtikas aprites nosacījumi ir kopēji visām valstīm. Regulu ir ļoti daudz, un atbilstoši tām Latvijā ir Pārtikas aprites uzraudzības likums.
D.Š.: – Prasības ik pa laikam tiek mainītas – jāspēj tik sekot līdzi. Dažiem produktiem tās kļūst stingrākas, konkrētākas, citas normas turpretī izņemtas ārā. Manuprāt, PVD ne tikai kontrolē, bet arī daudz izglīto ražotājus. Bija periods, kad vienlaikus parādījās tik daudz iepriekš nepieredzēta, ka iepirkām un paši ražojām nezin ko. Tam jau ir iziets cauri, un gadu no gada sistēma ir sakārtota. Ir likumos reglamentēts, un izejvielu piegādātāji arī bez regulām izsaka savas rekomendācijas. Gan PVD kontrolē, gan ražotājs apzinās, ka prestižs jānotur, taču jāatzīst, ka patērētāji nav pietiekami izglītoti vai vienkārši tie pret uzturu izturas nevērīgi. Ļoti daudz tiek lietoti pusfabrikāti. Skumji noskatīties, ka māmiņas pašas veselīgus ēdienus bērniem negatavo, bet nopērk kādu batoniņu un saldinātu limonādi, nepadomājot, kādas sekas būs vēlāk. Jaunatne nemaz vairs neprot mājās gatavot ēst – šī tradīcija zudusi. Nopērk pusfabrikātu, uzsilda, un pietiek. Vai aiziet uz Hesburgeru.
Kā tiek vērtēta tā pārtika, kas ievesta no trešās pasaules valstīm?
L.D.-H.: – Lielveikalos pārsvarā ir importētā lauksaimniecības produkcija, jo Latvijas ražotāji tikai daži spēj ar apjomu šajā tīklā iekļūt. Nav daudz arī mazo veikalu, ar kuriem varētu izdevīgi sadarboties. Galvenokārt ir tiešā piegāde ēdināšanā vai pārstrādē. Turklāt dārzeņu platība Latvijā arvien samazinās. Piemēram, kartupeļu audzētāju Kuldīgas novadā kādreiz bija ļoti daudz, bet tagad no agrākajām platībām ir vairs tikai trešā daļa. Mūsu audzētāji nespēj konkurēt gan cenas, gan apjoma dēļ. Tā arī ir sava veida drošība. Iepirkumā tiek prasīts liels apjoms, ko mazais lauksaimnieks viens nevar izaudzēt.
M.F.: – Trešās pasaules valstu produkti nedrīkstētu tikt ievesti, ja tie neatbilst Eiropas regulām. Tās pašas normas attiecas arī uz importu. Jāatzīst, ka cena bieži vien ir zemāka, un uz to skatāmies arī mēs, lai ēdienu varētu pārdot par tādu maksu, ko cilvēks spēj samaksāt. Mēs labprātāk izvēlētos tikai vietējo produkciju, bet jāņem vērā sezonalitāte. Vasarā gurķus, tomātus un citus dārzeņus, protams, iepērkam no zemniekiem, taču sezona ir īsa. Nav jau ārvalstu produkti sliktāki par mūsējiem.
G.I.: – Tomēr paiet ilgāks laiks, līdz tiek atvesti produkti no tālām valstīm, tātad tos vajag apstrādāt ar ķīmiskām vielām, lai ceļā nesabojātos.
D.J.: – Cena ir noteicošā daudziem. Tas tirgotājam jāņem vērā, jo nav izdevīgi turēt plauktos preces, ko neviens nepērk. Mums cenas ir diezgan zemas, bet, ja runā par lauksaimniecības produkciju, tad ar veikalu Maxima konkurēt nevaram. Tāpat svarīga pārtikas kvalitāte, bet kaitīgus produktus jau netirgojam, un pircēji mums uzticas. Jebkurā gadījumā pircējs preci novērtē pēc skata, apskata, vai nav bojāta. Cilvēkiem ir savi ieradumi, uzskati vai gaume, kura ražotāja produkcija viņiem labāk patīk.
Vai uz norādēm neskatās un sastāvdaļas smalki nepēta?
D.R.: – Drošumu no skata vien bieži nevar noteikt. Mēs jau neredzam ne to, kas tajā paciņā iekšā, ne to, kā tas gurķis īsti audzēts un pēc kā garšo. Drošuma jēdziens ir ļoti plašs, tāpēc jau ir daudzas prasības, kas jāievēro, lai produktu drīkstētu laist pārtikas apritē. Mēs arī ne vienmēr varam visu pārbaudīt, laboratoriski izmeklēt. Ir plānotās pārbaudes un atkārtotās, ja konstatēti pārkāpumi vai nepilnības. Tāpat pārbaudes notiek, ja saņemam ziņojumus vai sūdzības.
D.Š.: – Diezgan nopietni raugos, kādas valsts produkcija tā ir. Atbalstu Latvijas zemniekus un ražotājus. Izglītošanās nāk pakāpeniski, un daudz nosaka sociālekonomiskie faktori. Ja maciņš plāns, tad vienalga, no kurienes tas gurķis nācis: no Spānijas vai pat nezināmas valsts. Galvenais, ka var atļauties. Tāpēc vairums izvēlas lēto preci, meklē akcijas. Taču arī tie, kas vēlas uzzināt vairāk, nemaz nevar izlasīt, jo saturs uzrakstīts tik smalkiem burtiņiem, ka jāņem telefons, jānofotografē un jāpalielina. Visi neatļaujas ar lupu staigāt pa veikalu.
Kas darāms, lai cilvēkus izglītotu?
D.Š.: – Viena lieta ir produkta kvalitāte, otra – sagatavošana, ja runā par ēdināšanu. Tehnikumā audzēkņus izglītojam diezgan intensīvi. Nepieļaujam nekādus pīrsingus vai liekos nagus, jābūt pareizā tērpā, jāievēro higiēna. Bet audzēknis aiziet uz uzņēmumu pastrādāt un pēc tam stāsta, ka mācītais ir tīrās muļķības, jo darbavietā tādu prasību nav bijis.
M.F.: – Kad pirms desmit gadiem sāku strādāt ēdināšanā, viss tiešām tika kontrolēts daudz striktāk. Mūsu restorānā tas tiek darīts joprojām – paši raugāmies un darbiniekus mācām. Bet ir tādi uzņēmumi, kuros viss aizgājis pašplūsmā: viesmīlēm nav formu, staigā brīvā apģērbā, vaļējiem matiem.
L.D.-H.: – Manuprāt, tā ir darba devēja atbildība ne tikai kontroles dēļ vien – cik augstu katrs to latiņu uzlicis. Ja klients ēdienā atradīs matu, uzņēmuma prestižs būs sabojāts. Mājražotāji lielākoties paši darbojas visā pārtikas ķēdē: ja ne no lauka, tad vismaz no pārstrādes līdz tam, ka produkti nonāk pie patērētājiem. Paši tirgo – viņi nevar atļauties pircējus zaudēt sliktu produktu dēļ. Vairāki mājražotāji ir izauguši, pieņēmuši algotus darbiniekus, bet tik un tā apzinās atbildību un ļoti piedomā pie katra soļa.
G.R.: – Mājražotāji tāpat tiek kontrolēti, lai arī viņu produkcija tiek uzskatīta par dabīgu un tīru. Statistika rāda, ka pārtikas ražošanā un tirdzniecībā līkne jau ilgus gadus ir vienmērīga. Mainās paaudzes, preces, uzņēmumi, tirdzniecības vietas, bet izteiktu kāpumu vai kritumu nav. Tādu rupju pārkāpumu, ka drošības dēļ ražotnei, veikalam vai ēdināšanas vietai draud slēgšana, pie mums bijis maz. Pārsvarā konstatētas nepilnības normatīvu ievērošanā. Savukārt patērētāji visvairāk sūdzas par produktu vai ēdienu kvalitāti, par marķējumu, ja nav norādīti alergēni vai citas veselību ietekmējošas vielas. Gadu gadiem stāstām, ka sabiedrība kļūst arvien jutīgāka, uz produktiem jābūt pietiekamai informācijai, tomēr daudziem tas joprojām klibo. Pēc pārbaudes norādes tiek izpildītas, bet atbraucam pēc gada un redzam, ka atkal nav. Veikala vadītājs mainījies, zāle pārkārtota, un tā ģenētiski modificētā eļļa atkal bez norādēm stāv pie pārējām.
G.I.: – Izglītošanai jābūt plašākai. Zināšanas daudziem ir, jo katrs būs ko dzirdējis par kaitīgām vielām un uztura nozīmi veselībā. Ja runā par cenu, tad lēta prece ir mānīga. Gabaliņš gaļas ir uzturvielām bagātāks un veselīgāks par lētu desu, kurās gaļas maz, toties daudz tauku, piedevu un kaitīgu vielu. Nelaime tā, ka ir slinkums pašiem uzcept. Redzot, ar ko dažkārt piekrauti iepirkumu ratiņi, nākas secināt, ka par to pašu cenu varētu iegādāties labāku un drošāku pārtiku. Eiropas regulas tiek ievērotas, un ārsti ieteikuši, ka bērniem līdz trim gadiem cukuru nedrīkstētu dot, taču tas ir gandrīz visos produktos. Tāpēc bērnu pārtika nemaz nav tik droša.
D.Š.: – Jāpiekrīt, ka starp garšīgs un veselīgs ne vienmēr var likt vienādības zīmi, ja runā par gatavu produkciju. Taču garšīgu ēdienu var pagatavot bez krāsvielām, liela daudzuma sāls un cukura, bez stabilizatoriem. Tas vajadzīgs lielražotājiem, lai precēm pagarinātu derīguma termiņu. Mājražotāji savu produkciju gatavo nelielā daudzumā, jo tā jāizpārdod īsākā laikā. Diemžēl garšīgu, pareizi pagatavotu ēdienu izkonkurē lētā, nekvalitatīvā pārtika. Ko mēs te brēcam par sāli un cukuru! Skolās tiek rūpīgi pieskatīts, lai uzturs būtu veselīgs. Neteikšu, ka tas ir negaršīgs, bet bērni neēd, jo blakus ir veikals, kur var nopirkt čipsus un kolu. Viņi no mazotnes pie tādas pārtikas radināti.
G.R.: – Nav mūsu spēkos visiem izstāvēt klāt un pārbaudīt, vai tie dārzeņi tiešām audzēti bioloģiski. Pārbaudām vienu partiju un paļaujamies, ka tādas ir visas. Tāpat patērētājam jāpaļaujas, manuprāt, uz vietējiem ražotājiem, kuru produkcija tirgū jau ierasta un kam cilvēki uzticas.
_____________________________________
VIEDOKĻI
Sarežģīta dokumentācija
Santa Misiņa, Gudenieku pagasta mājražotāja, kas cep kūkas, sabiedrības veselības speciāliste:
– Iespējams, daudzi baidās no Pārtikas un veterinārā dienesta, bet es inspektorus uzskatu par sadarbības partneriem, kuri palīdz, lai pārtika būtu droša un laba. Klupšanas akmens ir birokrātija – sarežģīto dokumentāciju vajadzētu mazināt. Šajā ziņā PVD varētu uzņēmējiem palīdzēt vairāk, rīkot mācības, citādi mums jānodarbojas ar tādu kā jaunradi, lai saprastu, kur un kas rakstāms.
Vieni no svarīgākajiem drošas pārtikas nosacījumiem ir derīguma termiņš un uzglabāšanas režīms. Vēl arī higiēnas prasības, lai cilvēkus neapdraudētu nejaušs piesārņojums. Atbalstu Latvijas audzētājus, bet visu pie mums neaudzē un neražo.
Izcelt Latvijas ražojumus
Henriks Danusēvičs, Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents:
– Desa var būt droša ar 10% gaļas tāpat kā ar 90%. Pēdējā laikā tirgotājiem nav bijušas domstarpības par drošumu. Reizēm problēmas gadījušās ēdinātājiem, kam sava specifika, kas saistīta ar nepareizu uzglabāšanu: parasti kaut kas gadās siltajā sezonā. Nav lielas atšķirības, kurā valstī produkts ražots, jo visi pakļauti Eiropas Savienības prasībām un mūsu likumos noteiktajai sertifikācijai. Protams, Latvijas ražotāji grib, lai pērk tikai viņu produkciju, tāpat kā lietuvieši un citi reklamē savējo. Un sliktu neviens neražo, jo tad ātri vien bankrotētu. Pietiktu vienreiz pagaršot, lai vairs nepirktu. Problēma tā, ka mūsu ražotāji ir mazi, nespēj kooperēties un izturēt konkurenci. Piensaimnieki izveidojuši kooperatīvu ar igauņiem. Bet, ja ieviesīs to, ka jānorāda, kurā valstī saražots, tad šī produkcija Latvijas veikalos parādīsies kā igauņu ražojums. Tā ir tikai politiska iegriba, kas drošību nestiprinās, taču katram Latvijā nāksies maksāt, lai preces izcelsmes valsti norādītu cenu zīmē. Labāk izcelt Latvijas ražojumus – uzlikt mūsu karodziņu. Tas pircējiem būtu svarīgi. Vai gan viņus interesē, no kuras valsts nāk tās garšvielas, kādu pie mums nav?
_____________________________________
______________________________________
AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS
Kādiem drošības aspektiem pievēršat uzmanību, iegādājoties pārtiku? Kur iepirkties drošāk: lielveikalā, mazā veikaliņā vai tirgū?
Līga Strēle, mūzikas skolotāja:
– Termiņu, sastāvu un ražotāju skatos principā visiem produktiem, ko iegādājos. Pārsvarā izvēlos vietējo produkciju – tādu, kas nāk no citām valstīm, nepērku. Drošāk noteikti ir tirgū un citur pie mājražotājiem, arī zināmos lielveikalos. Es biežāk iepērkos veikalos Rimi, Maxima un mājražotāju veikalā Paegļi un draugi.
Ģirts Jankovskis, kuldīdznieks, filozofs:
– Skatos sastāvu, termiņu un vispār novērtēju produkta izskatu. Mazāku uzmanību pievēršu augļiem, lielāku – gaļai, sieram. Manuprāt, nav lielas atšķirības, kur pērc. Tirgū vairāk vērtēju preces izskatu. Biežāk iepērkos lielveikalos un tur gan skatos, kas ir ražotāja valsts, un primāri izvēlos Latvijas produktus. No citām valstīm vēl pērku Vācijā ražotos, tāpēc ka tur ir lieli pārtikas tīkli. Par kvalitāti runājot, esmu reiz nopircis ne visai svaigus sīpolus un ķiplokus, kas iekšpusē jau mīksti.
Vija Matisone, pensionāre:
– Termiņš ir galvenais, ko skatos piena un gaļas produktiem. Drošāk, šķiet, ir tirgū un lielveikalā – tur, kur produkcija pazīstama. Vairāk pērku no mājražotājiem. Domāju, ka izvēle starp mūsu pašu Latvijas ražojumiem ir pietiekami liela – nav nekādas vajadzības iegādāties ko svešu. No ievestām precēm biežāk iznāk pirkt augļus. Neko sliktu, vecu nopirkusi neesmu – viss vienmēr ir labi. Biežāk iepērkos Rimi, jo tas ir tuvāk mājām.
Sandra Freimane, kuldīdzniece:
– Protams, skatos, kāds ir iepakojums, cik salasāms ir marķējums, kāds ir termiņš un vai produkts bojājas ātri vai ne. Gaļa, zivis, piens noteikti ir tie, kam pievēršu pastiprinātu uzmanību. Drošāk iepirkties droši vien ir kādā mazā bodītē, pie reizes atbalstot vietējos ražotājus un uzņēmējus. Taču lielāks sortiments ir lielveikalos. Tur skatos pēc ražotāja, lai gan mūsdienās grūti pateikt, kas tiešām ir mūsu produkts un kas no sastāvdaļām ievestas. Cenšos pirkt Kurzemē ražoto, bet no citvalstu precēm biežāk izvēlos tās, kas ražotas kaimiņu valstīs, – visvairāk, šķiet, ir no Lietuvas.
Iveta Vecrumba, strādā uzņēmumā Stiga RM:
– Pirmām kārtām svarīgs termiņš – gaļai, piena produktiem. Tam uzmanība jāpievērš ikkatram, lai nenopirktu vecu. Galu galā maksājam savu naudu. Jebkuras preces kvalitātei pievēršu uzmanību – arī apģērbu pērkot, skatos, vai viss sašūts precīzi, lai pēc tam nav jāstrīdas ar pārdevēju, cenšoties preci atdot. Nevienam jau brāķi nopirkt negribas. Kādreiz strādāju Rimi un zinu, cik tas ir nogurdinoši, kad pircēji kādas preces nes atpakaļ. Es izvēlos gan vietējo produkciju, gan citu valstu ražojumus. Gaļu vīram pērku no mājražotāja, kuram uzticos. Svarīga arī cena – bieži līdzīgas vai tādas pašas preces vienā un otrā veikalā salīdzinām. Citām bijusi pat eiro starpība. Biežāk iepērkos veikalos Rimi, Maxima. Reiz Rimi gadījās nopirkt vecu skumbriju ar sieru. Termiņš vēl bija derīgs, taču ar aci redzams pelējums pa virsu, un izskatījās, ka tā būtu pārsaiņota otrreiz. Aiznesu atpakaļ, vecākā pārdevēja atdeva naudu un atvainojās.
Ludvigs Zauers, zemnieks:
– Man par drošību ir vienalga, ja vien produkts ir lēts un garšīgs. Neskatos ne uz ražotāja valsti, ne sastāvu, ne ko citu. Produktu termiņš jāskatās veikalam, ne man. Visu, ko nopērku, nedēļu virtuvē neturu – tas tūlīt tiek apēsts. Iegrābies, nopērkot ko vecu, nekad neesmu, jo pērku jau zināmas un pārbaudītas lietas, biežāk veikalos Maxima un Rimi. Uz tirgu eju reti, bet, kad eju, tur pērku gaļu.
_________________________________
#SIF_MAF2023
Garšīga pārtika var arī nebūt veselīga