08:00 - 27.02.2024

Lai arī sabiedrības izpratne par dezinformāciju pēdējos gados ir augusi, joprojām netrūkst to, kuri tic klajai propagandai, patiesību meklē slēgtās sociālo mediju grupās, neuzticas medijiem un valsts iestādēm, toties viegli iekrīt maldinātāju slazdos.
Laikraksta Kurzemnieks publikāciju sērijā Cilvēks un drošība šoreiz uzmanības centrā – informatīvā drošība.
PASARGĀS MĀKSLĪGAIS INTELEKTS
Lai cīņu pret dezinformāciju radikāli mainītu, šogad Latvijas Universitātē (LU) sākta četru gadu pētniecības aktivitāte Mākslīgais intelekts dezinformācijas atmaskošanai* jeb projekts AI4 Debunk. To realizēs 13 partneri no astoņām valstīm, lai veidotu uzticamas tiešsaistes aktivitātes un mākslīgā intelekta rīkus, kas cilvēkus no dezinformācijas pasargātu.
Projekta vadītāja, LU profesore Inna Šteinbuka stāsta:
„Pēdējos gados dezinformācijas izplatība kļuvusi par problēmu visā pasaulē. Eiropas Savienība ir iesaistījusies infodēmiskā, globālā naratīvu cīņā.
Tā ir ļoti sarežģīta, jo Krievija un Ķīna ir pieredzējušas, pret Eiropas Savienību organizējot toksiskas dezinformācijas kampaņas, kuru mērķis ir cīņa par ietekmi. Mākslīgais intelekts var kalpot kā spēcīgs instruments dezinformācijas atmaskošanai.”
Radot cilvēkiem domātus rīkus, projekts ir apņēmies aizsargāt demokrātiskās vērtības un veidot sabiedrību vairāk informētu un pret dezinformāciju noturīgu, reaģējot uz digitālā laikmeta problēmām.
IZDOD ROKASGRĀMATU, RADA MĀJASLAPU
Valsts kanceleja (VK) 2022. gadā izdevusi Rokasgrāmatu pret dezinformāciju: atpazīt un pretoties. Drukāta tā ir pieejama bibliotēkās, digitāli – Ministru kabineta mājaslapā www.mk.gov.lv.
Pirmā nodaļa izskaidro, kā informatīvajā telpā atpazīt Kremļa biežāk lietotās manipulācijas metodes un sniedz ilustratīvus piemērus. Otrā iekļauj gan terminu skaidrojumu, gan apdraudējumu ietekmes skalu, gan ieteikumus rīcībai cilvēku, iestāžu un valsts līmenī. Trešajā ir 51 pret Latviju visbiežāk lietotais Kremļa dezinformācijas vēstījums un zinātnē, faktos un pētījumos balstītie atspēkojumi. Pērn VK sāka ilgtermiņa projektu Melns uz balta un atklāja interneta platformu, kurā par dezinformāciju var ziņot.
„DZĪVOJAM INFORMATĪVĀ KARA APSTĀKĻOS”
Stāsta VK stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departamenta vadītājs Rihards Bambals: „Pēdējā laikā situācija ar dezinformāciju saasinās – gan agresorvalstis cenšas ietekmēt informatīvo telpu, gan krāpnieki uzdarbojas.
Mēs jau dzīvojam informatīvā kara apstākļos. Ziņu virsraksti un aktīvi sociālo mediju lietotāji var izšķirt politiskus lēmumus un radīt krāšņas ilūzijas, ko bieži vien grūti atšķirt no patiesības.
Šo pieeju aktīvi izmanto agresorvalstis, lai pasauli pārliecinātu, ka objektīvas patiesības nemaz nav – ir tikai propaganda un manipulācijas. Tagad kritiskā domāšana un spēja plašajā informācijas spektrā orientēties ir sabiedrības pamatprasme, kas svarīga gan personīgajai, gan valsts drošībai. Tāpēc aicinām turēties pie pārbaudāmiem faktiem un datiem – tik konkrētiem un skaidriem kā melns uz balta.”
Interneta vietnē www.melnsuzbalta.lv apkopoti jaunumi par dezinformāciju, un, aizpildot anketu, par to un citu manipulāciju var ziņot.
* Angļu valodā: Participative Assistive AI-powered Tools for Supporting Trustworthy Online Activity of Citizens and Debunking Disinformation
■ Maldinoša informācija – nepatiess vai maldinošs saturs, kas izplatīts bez kaitnieciska nodoma, lai gan kaitējumu var radīt, ja cilvēki ar to labticīgi dalās ar draugiem un ģimeni.
■ Dezinformācija – nepatiess vai maldinošs saturs, kas izplatīts ar nolūku maldināt vai gūt ekonomisku vai politisku labumu un kas sabiedrībai var radīt kaitējumu.
__________________________________
Domā, pirms dalies!
Kā interneta lietotājam no dezinformācijas un viltus ziņām uzmanīties? Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecības Latvijā mājaslapā atrodami padomi.
TĪMEKĻA ADRESE APMĀNA
Ierakstot interneta adresi, dažreiz cilvēki kļūdās. Krāpnieki to izmanto un izveido viltus vietnes, kas var izskatīties pēc tām, kas ir īstiem, labi zināmiem informācijas izplatītājiem. Piemēram, adrese Lsm1.lv neizskatās gluži pareiza, salīdzinot ar Lsm.lv, taču atcerēties, vai lapas adrese beidzas ar .info vai .com, var būt grūtāk. Lai no šādām kļūdām izvairītos, savus iecienītos avotus atzīmējiet ar t.s. grāmatzīmi vai ziņu lapas nosaukumu ierakstiet meklētājprogrammā.
SATURS JĀPĀRBAUDA
Ja rakstu, ko lasāt, publicējis nezināms avots, pārbaudiet saturu, salīdzinot to profesionālas žurnālistikas avotos, kuri atbilst nozares standartiem, piemēram, ārzemju medijos BBC, Deutsche Welle vai The New York Times. Dažkārt noder ministriju vai valsts iestāžu tīmekļa lapas. Turklāt liels sekotāju skaits ne vienmēr nozīmē to, ka sociālo mediju konts ir uzticams.
Dažreiz parādās vairākus gadus veci raksti, kas tiek izmantoti ārpus konteksta vai nu oriģinālajā, vai pārveidotā formā. Pievērsiet uzmanību publicēšanas datumam!
KAS INFORMĀCIJU IZPLATA?
Profesionāli mediji nepievēršas sazvērestības teorijām un vienpusīgus viedokļus publicē tur, kur ir to vieta, – pie komentāriem vai viedokļu sadaļā. Uzticama žurnālistika ievēro nozares standartus: rakstā jābūt minētam vairāk nekā vienam avotam, tajā jāatspoguļo pretrunīgi viedokļi, lai tēma tiktu izklāstīta sabalansēti. Ja jums ir šaubas, ieskatieties sadaļā Par mums un Kontakti. Ja ziņu izplatītājs ir uzticams, būtu jāspēj atrast žurnālistu sarakstu un pārredzamu informāciju par organizāciju.
Kad dezinformācijas izplatītājiem uz viņu rīcību tiek norādīts, viņi bieži izmanto apvērsto loģiku un mēģina apgalvot, ka nevis viņi, bet gan jūs radāt neskaidrību vai dezinformāciju.
ATTĒLUS UN VIDEO VAR VILTOT
Dažreiz attēli tiek izmantoti citā valstī vai pēc vairākiem gadiem pilnīgi citā kontekstā. Tādi tiek izmantoti kā pierādījumi, ka notikusi demonstrācija pret kovida ierobežojumiem vai pret NATO, taču faktiski tā nav bijis. Pārbaudiet, vai attēls nav izmantots iepriekš, – augšupielādējiet to vietnes Google reversajā attēlu meklētājā!
Mainot kompozīciju, leņķi vai vienkārši izgriežot fragmentu, cilvēku kopa fotogrāfijā var izskatīties vai nu neliela, vai milzīga. Tiek izmantotas arī attēlu apstrādes programmas. Video šajā ziņā nav labāki, jo izveidot seklviltojumu vai dziļviltojumu katru dienu kļūst vienkāršāk.
NEUZĶERIES UZ KLIKŠĶU ĒSMAS!
Virsraksta uzdevums ir likt cilvēkiem uz tā noklikšķināt. Neuzķerieties – vispirms izlasiet pašu rakstu un tikai pēc tam ar to dalieties! Ja sociālajos medijos redzat, ka kaut kas ir ļoti populārs, uzmanieties no botiem*! Ja kādā kontā ieraksti ir biežāki, nekā tas būtu cilvēka spēkos, ja tajos ir valodas kļūdas vai rakstītājs nespēj iesaistīties sarunā, tam būtu jārada aizdomas. Turklāt tas, ka ar informāciju dalījušies daudzi, automātiski nenozīmē to, ka tā ir patiesa. 50 000 un vairāk atzīmju patīk, dalīšanos un skatījumus var nopirkt par dažiem simtiem eiro.
Dezinformācija bieži ir mērķēta uz emocijām un rada netaisnības izjūtu, bailes, satraukumu, riebumu un citas negatīvas jūtas. Attēli, emocijzīmes un iespaidīgi virsraksti paša raksta vai sociālo mediju ieraksta emocionālo vēstījumu papildina. Pievērsiet uzmanību tam, kā šīs taktikas tiek kombinētas, lai ziņu nodotu!
Jokiem un satīrai ir raksturīgi citi izteiksmes līdzekļi, un tiem nav jābūt balstītiem faktos. Tieši tāpēc tie ir joki vai satīra. Pasmejieties, taču neuzskatiet to par patiesību!
* Robotprogrammām
__________________________________
VIEDOKĻI
Lai cīnītos, brīnumnūjiņas nav
Inga Spriņģe, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica žurnāliste:
– Dezinformācija ir problēma visās valstīs, kurās ir internets un sociālie mediji. Nesen Pasaules Ekonomikas forums cilvēkiem aptaujā prasīja, ko viņi redz kā lielāko problēmu. Vairums norādīja tieši dezinformāciju. Šī problēma palielinās tehnoloģiju attīstības, konkrētāk, dziļviltojumu, dēļ, jo var attēlot otra balsi un videoklipos cilvēku mutē ielikt vārdus, ko viņi nav teikuši.
Dezinformatori iedalās divos veidos: profesionāli maldinātāji, kā arī tie, kas mēģina sabiedrību maldināt no ārpuses. Sociālo mediju dezinformatori vēlas audzēt sekotāju skaitu un gūt popularitāti. Otra grupa būtu populisti un politiķi – viņi nepatiesu informāciju izmanto tam, lai pievērstu uzmanību.
Tēmas katrai valstij specifiskas, lai gan tās ir arī starptautiskas un pārklājas. Mums vēl klimata pārmaiņu dezinformācija nav tik populāra, bet tā būs nākamā. Tikko mūs vienoja kovida tēma. Lokāla tēma vēl ir Stambulas konvencijas pieņemšana. Dezinformatori to mēģināja savienot ar dženderisma ideoloģiju vai LGBT kustību. Tāda pieeja nāk gan no Krievijas, gan no izteikti radikāliem, konservatīviem cilvēkiem Amerikā.
Lielās tēmas miksējas, bet šeit tiek paņemts kāds vietējais aspekts. Aktuālas ir mazās skolas – par tām dezinformācijas ir ļoti daudz. Aktualizējas arī lauksaimnieku protesti.
Otra lielā dezinformācija nāk no Krievijas. Kā rāda pieredze, tā paņem tādas tēmas, kas mums ir aktuālas, tad pārspīlē un radikalizē. Pirms Igaunijas parlamenta vēlēšanām pagājušogad medijos parādījās nopludinātas atskaites, kādas Prigožinam sūtījuši padotie. Viņam Sanktpēterburgā piederēja troļļu fabrika, kas joprojām strādā – raksta naidīgus komentārus un izplata melus. Atskaitēs parādījās, ka pirms vēlēšanām Igaunijā ieradās Prigožina cilvēki, nopirka SIM kartes, lai veidotu jaunus feisbuka kontus, un meklēja negatīvus vēstījumus, kādi tur strādātu.
Krievijas mērķis vienmēr ir bijis kaimiņu sabiedrību šķelt, jo ar tādu ir vieglāk manipulēt. Krievija sāka ar viltus profiliem radīt un pavairot tādus vēstījumus, ka mediji ir varas pakalpiņi. Viņi sagrozīja to, ko teica opozīcijas partijas, uztaisīja filmu par to, ka Narvā esot slikta dzīve. Narva ir kā mūsu Daugavpils – pierobežas pilsēta. Krievi nenāks ar jaunām tēmām, bet izvērtīs pašreizējās. Speciālistiem, kuri šo informāciju analizē, ir grūti to pamanīt, jo šīs ziņas nāk caur sociālajiem medijiem, un tie cilvēki, kuri ar to dalās, nemaz neapzinās, no kurienes tā nāk. Igaunijas piemērs ir labs, jo tajā ir dokumentāli pierādījumi, ka aiz tā brīža viltus feisbuka kontiem stāvēja Kremlis un tas bija Kremļa pasūtījums.
Nav vienas brīnumnūjiņas, ar ko pret dezinformāciju cīnīties. Pirms ar kādu ziņu dalies, notici tai vai komentē, paskaties, kas ir tās avots! Tipiskākā kļūda – cilvēki par avotu uzskata to cilvēku, kurš ar informāciju ir dalījies. Bet jāiet iekšā dziļāk un jāskatās, kur draugs to ir ņēmis. Bet, ja kāda informācija nākusi no aculiecinieka, arī tad jāsaka – tas ir subjektīvs viena cilvēka viedoklis, un nevajadzētu mesties uzreiz tam ticēt.
Tā kā dzīvoju Igaunijā, man ir vēl viens piemērs. Nelielas pilsētas feisbuka lapā parādījās ieraksts, ka kāds uz ceļa piedzīvojis avāriju un bija sašutis, ka ātrā palīdzība braukusi 40 minūtes. Cilvēki nikni, komentē un ar ierakstu dalās. Faktu pārbaudītāji uzzināja, ka patiesībā ātrā palīdzība ieradās 15 minūtēs un tai vietai, kur tas notika, tas bija labs rezultāts. Negribu teikt, ka cilvēks apzināti meloja: ja es būtu avārijā, arī man katra minūte liktos kā stunda.
Viltus ziņa neprasa iedziļināties
Mārtiņš Priedols, sociālais psihologs, Latvijas Universitātes pasniedzējs, informācijas uztveres pētnieks:
– Vislabākais cīņā ar dezinformāciju ir informēti cilvēki. Tādi, kuri uz muļķībām neuzķeras, jo viņiem jau ir pietiekama zinātniskā pratība. Vēl spēju informāciju izšķirt var palielināt mācības medijpratībā un kritiskajā domāšanā. Nedrīkst aizmirst, ka par spīti izglītībai to, kā informācija tiek uztverta, lielākoties ietekmē domāšanas kļūdas. Kā domātāji esam žigli, bet nebūt ne kritiski. Mēs spējam izvērtēt informācijas patiesību, ķidāt to un piekasīties detaļām, diemžēl tas notiek tikai tad, ja ziņa nesaskan ar mūsu viedokli, pārliecību un attieksmi. Savukārt tad, kad saskan, prāts ļauj informāciju pieņemt strauji un bez iedziļināšanās. Tā enerģija tiek taupīta, jo domāšana to patērē ļoti daudz. Kad runājam ar saviem tuvākajiem un mēģinām prātus salikt kopā, varbūtība tikt līdz patiesībai ir lielāka.
Cilvēki iekrīt dezinformācijas slazdos, jo tās pamats ir panākt, lai cilvēki tai noticētu. Dezinformācija parasti ir vienkāršota – nav jāiedziļinās, kurš pie kā vainīgs. Tā parasti atbalsta mūsu pārliecību vai attieksmi. Ir viegli muļķībās iekrist, ja tās saka to, par ko mums šķiet, ka pasaulē tā arī notiek. Ja cilvēks ir tendēts pieņemt ātrus lēmumus, risks iekrist dezinformācijas valgos ir lielāks. Ja kaimiņam nozagta malka un Pēteris saka – tas ir Jānis, kurš zog, mēs viņam noticēsim ātri. Savukārt, ja Pēteris teiks, ka vainīgais varbūt ir Jānis, bet varam padomāt par citiem variantiem, jo Jāņa tovakar nebija mājās un viņam esot sava malka, tas kļūst sarežģīti.
Krievijas dezinformācija ir vairāk paredzēta tiem, kuriem jau ir pārliecība, ka viss ir slikti, – lai šo pārliecību stiprinātu, lai viņi nepiedalītos vēlēšanās, nemaksātu nodokļus vai savā kopienā viens otram nepalīdzētu. Pēdējā laikā attiecībā uz Krieviju varam izdalīt tēmas, kā informācija tiek ietekmēta apzināti. Viena no populārākajām ir kopējā uzticēšanās valstij, demokrātijai. Piemēram, dažāda informācija Latviju vai Eiropas Savienību parāda kā degradētu, mirstošu vai slikti pārvaldītu. Vēl ir citi piemēri: veselība dažādos līmeņos, produktu un elektrības cena.
Baltijas valstīs tēmas, par ko izplatās maldinoša informācija vai dezinformācija, mēdz atšķirties. Visā Eiropā var manīt dezinformāciju pret Ukrainas atbalstīšanu karā. To katrā valstī var ietekmēt ar citiem tematiem vai notikumiem.
Ja runājam par demokrātiskām vērtībām, tad tēmas, kas sabiedrību Latvijā uzrunā vairāk nekā Ziemeļeiropā, ir saistītas ar tradicionālajām vērtībām un homofobiju. Ziemeļeiropā tās nestrādātu, jo tur cilvēkiem skatpunkts ir liberālāks, savukārt tur lielāka problēma ir migrācija.
__________________________________
AKTUĀLAIS JAUTĀJUMS
Kādos informācijas kanālos uzzināt jaunumus? Vai ticat tam, ko izlasāt, redzat? Kā viltus ziņu atšķirt no patiesas? Vai zināt kādu, kas viltus ziņai būtu noticējis?
Ance Tāfelberga un Jānis Jocus, kuldīdznieki:
– Pārsvarā skatāmies portālā TVNet.lv. Domāju, ka patiesu no viltus ziņas var atpazīt drīzāk pēc intuīcijas. Vairāk tādas esam manījuši sociālajos medijos, piemēram, feisbukā. Tur viltus ziņu pazīt ir nedaudz vieglāk: pēc portāla, kurā tā publicēta, skaļa virsraksta vai tā, cik šī ziņa ir jauna vai veca, pēc tā, vai parādās vai neparādās arī citos portālos. Domāju, ka daudzi viltus ziņām notic un ar tām dalās tālāk. Pašlaik, šķiet, vairāk viltus ziņas lasītas par Krieviju, lai vienu pusi noskaņotu pret otru.
Ritma Prūse, bijusī kuldīdzniece:
– Ziņas skatos vairāk internetā, mazāk televīzijā. Telefonā ir kāda ziņu vietne, kas regulāri raksta visādas muļķības, piemēram, nesen bija par slavena aktiera un sirds ķirurga nāvi, un tas nebija patiesi. Kad uzspiežu uz šīs saites, tūlīt parādās liela reklāma, liekot iegādāties dažādas preces. Viltus ziņas bieži redzu arī feisbukā. Esmu ievērojusi, ka tās parasti ir no kādiem neciliem portāliem, pati ziņa uzrakstīta necili un virsrakstā vienmēr ir minēts kāda slavena cilvēka vārds un pārsteidzošs notikums. Daudzas reizes pievienotas maldinošas fotogrāfijas. Nē, es, paldies Dievam, nevienai viltus ziņai noticējusi neesmu – faktus vienmēr pārbaudu.
Liene Ģēģere, kuldīdzniece:
– Ziņas lasu feisbukā. Kas tie par portāliem, nemaz neesmu ievērojusi. Lasu to, ar ko dalījušies draugi. Tādiem ziņu portāliem kā TVNet un Delfi kopš kovida pandēmijas vairs nesekoju – tolaik ziņu par kovidu tur man bija par daudz. Sekoju līdzi LTV ziņu dienesta lapai un vietējiem portāliem: Kurzemniekam un Kuldīgas novada pašvaldībai. Viltus ziņas esmu redzējusi, pirms kāda laika tika rakstīts, ka nomiris Uldis Dumpis. Interneta lapas nosaukumu diemžēl neatceros, taču tūlīt sāku internetā meklēt, vai tā ir taisnība. Viltus ziņu var noteikt pēc tā, cik daudzi par to raksta. Parasti, ja noticis kas liels, negaidīts, tad raksta vairāki vai pat visi ziņu portāli. Tāpat viltus ziņām raksturīgs zems ticamības līmenis, kas liek to patiesumu pārbaudīt tālāk. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad viltus ziņu atsūta draugs. Uzticos tiem cilvēkiem, kuri ir zinošāki.
Rebeka Grundmane, Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma audzēkne:
– Sociālajos medijos: instagramā, feisbukā. Tur vairāk esmu manījusi ziņas no portāla LSM.lv. Viltus ziņas tur redzējusi neesmu. Taču esmu saņēmusi nepatiesas, krāpnieciskas īsziņas par kādu piegādātu sūtījumu. Iespējams, feisbukā ir bijuši raksti, kas varētu nebūt taisnība un ar ko dalījušies draugi, bet tiem uzmanību neesmu pievērsusi.
Vilis Brikmanis, talsinieks:
– Ziņas klausos radio un televīzijā. Kādreiz apskatu internetā, taču reti. Mūsdienās ir ļoti grūti saprast, vai ziņa ir 100% patiesa vai ne. Katrai pusei, kas par to raksta vai stāsta, ir daļa taisnības. Lai saprastu reālo situāciju, jāzina, ko saka visas puses, un tad tās var salīdzināt, izvelkot savu taisnību. Piemēram, ziņas, kas nāk no Ukrainas, – tur nevienam līdz galam ticēt nevar, jo katrs saka citādāk. Lai skatītos objektīvi, vispirms situācija jāizzina pašam, jāizprot, kas tiešām tur notiek. Ziņas par Krievijas karu Ukrainā skatos LTV1 un LTV7, citreiz kaut ko paskatos Delfos. Katrā maldinošā vai viltus ziņā ir daļa taisnības, jo katram autoram jau šķiet, ka viņa ziņa ir tā pareizā. Tā ir bijis un būs vienmēr.
Austris Eglītis, projektu vadītājs:
– Ziņas pārsvarā skatos jūtūbā, kur savs kanāls ir lielai daļai ziņu mediju. Vairāk skatos populāros kanālos, kas mani atrod, uznirstot ziņu lentē. Nav tā, ka pats tos esmu abonējis vai tiem sekoju līdzi. Biežāk ir CNN, no latviešu – TVNet, Delfi, LSM un citi. Viltus ziņu jūtūbā ir ļoti daudz – redzētas dezinformācijas kampaņas, ko veido dažādi kanāli. Tās atpazīstu gan pēc satura, gan veida, kā tas pasniegts, varbūt arī pēc kliedzošiem, sensacionāliem virsrakstiem. Pēdējā laikā biežāk dažāds saturs manīts par Krievijas karu Ukrainā. Lai zinātu, cik ziņas ir ticamas, ieteicams pārbaudīt, ko par to raksta dažādos kanālos.
__________________________________
#SIF_MAF2023
Dezinformācija mūs maldina un šķeļ