Ar divriteni ielās gandrīz mierīgi

Velosipēds kļūst aizvien iecienītāks ne tikai starp pieaugušajiem aktīva dzīvesveida cienītājiem, bet arī bērniem. Kāda ir jauno satiksmes dalībnieku uzvedība, zināšanas un attieksme pret noteikumiem, kā arī veloinfrastruktūra Kuldīgā?

Diskusijā piedalījās: Ceļu satiksmes drošības direkcijas Kuldīgas nodaļas vadītājs AIVARS RUDZROGA, Valsts policijas Ziemeļkurzemes iecirkņa prevencijas grupas galvenā inspektore VITA MASLOBOJEVA, Kuldīgas novada pašvaldības būvvaldes vides daļas vadītājs ANDRIS MEGNIS un pašvaldības policijas priekšnieks KASPARS ŠABĀNS.

Sērijas Cilvēks un drošība otrajā publikācijā stāstām par riteņbraucējiem un to, kāda ir šo satiksmes dalībnieku uzvedība un zināšanas.

Kāda ir situācija pēdējā laikā?

Aivars Rudzroga (A.R.): – Pie mums bērni un jaunieši nāk kārtot eksāmenus, lai iegūtu velosipēda vadītāja tiesības. Grūti novērtēt kopējās zināšanas un izpratni par satiksmes drošību, jo eksāmens ir datorizēts un bērns nereti atbildi atzīmē, jautājumu kārtīgi neizlasījis. Jautājumi ir visaptveroši: jāzina arī par regulējamiem krustojumiem un luksoforiem, par tramvajiem un citām lietām, kas kuldīdzniekiem nav aktuālas. Bērni eksāmenam gatavojas, bet reti gadās, kad atbild pareizi par 100%. Kādam nākas arī pārlikt. Sadarbojamies ar skolām, un skolotāji bērnus iesaista satiksmes drošības konkursos un kampaņās.

Vita Maslobojeva (V.M.): – Vērtējot, kā jaunieši ar velosipēdiem satiksmē uzvedas, situācija nešķiet dramatiska. Negadījumi, kuros iesaistīti nepilngadīgie, pie mums nav tik izteikti kā lielajās pilsētās. Trīs gados Kuldīgā cietuši pieci velosipēdisti līdz 18 gadiem. Tāpat reģistrēti pieci negadījumi, kuros bērni ar velosipēdiem iesaistīti, bet nav cietuši. Velosezona ir vasara, bet diezgan daudzi brauc arī skolas laikā. Skolēniem un studentiem tas ir iecienīts pārvietošanās veids. Kuldīgā luksoforu nav, bet tiem, kas aizies studēt Rīgā vai citās pilsētās, šīs zināšanas vajadzīgas. Satiksmes noteikumi jāzina visiem.
Jāuzsver vecāku atbildība. Valsts policija rīko reidus: ja konstatējam, ka bērns noteikumus pārkāpis, brīdinām viņu un informējam vecākus. Ja atklājas, ka bērns braucis bez vadītāja tiesībām, varam noteikt termiņu, līdz kuram tās jāiegūst. Citādi varam sākt administratīvo procesu un sodu saņems vecāki. Priecē tās skolas, kurās par satiksmes drošību tiek runāts, skolēni mudināti iegūt velosipēdista tiesības.

Andris Megnis (A.M.): – Negadījumu ar riteņbraucējiem nav daudz, un sava nozīme ir veloinfrastruktūrai. Nevar teikt, ka Kuldīgā tā ir augstā līmenī, bet daudz darīts, lai to uzlabotu. Var minēt Piltenes un Liepājas ielu, kur ir veloceliņi un atbilstoša vide bērniem ar riteņiem. Nākotnē liela uzmanība tiks pievērsta tam, lai radītu labi saprotamu telpu, kurā atrasties ar velosipēdu. Jāpiekrīt, ka ar to vien nepietiek: svarīga ir paša velosipēdista uzvedība un pieaugušo piemērs. Bērni skatās, kā rīkojas vecāki. Viņiem būtu jārāda pozitīvais piemērs, un, braucot ar divriteni, jāliek galvā ķivere, lai gan obligāti tas ir tikai līdz 12 gadiem. Bērns var nesaprast, kāpēc viņam jāliek, bet tētis vai mamma brauc bez ķiveres.

Kaspars Šabāns (K.Š.): – Regulāri uzklausām neapmierinātību ar sabiedrisko kārtību, bet par velosipēdistiem sūdzības neesam saņēmuši. Skeitparkā pārkāpumi ir bijuši, bet tā ir cita joma. Pirms diviem gadiem kopā ar Valsts policiju pievērsām uzmanību velosipēdu un skūteru vadītājiem, diezgan daudz lietu tika ierosināts, tās izskatīja administratīvā komisija. Situācija būtiski uzlabojusies. Nepilngadīgo uzvedības jautājumos vienmēr jāsāk ar ģimeni, un Velodienā to varēja labi redzēt.

Kādi ir galvenie pārkāpumi?
V.M.: – Daudzi nedomā par savu drošību un nelieto ķiveres, neuzmanās, strauji nogriežoties uz pārejas. Autovadītājiem velosipēdists laikus jāpamana un jāpalaiž, bet drošības nolūkos arī pašam jābūt piesardzīgam.
K.Š.: – Transporta komisijā ne reizi vien esam pievērsuši uzmanību gājēju pārejām, jo tur velosipēdisti visbiežāk var nonākt saskarē ar autovadītājiem. Lai gan tās ir ierīkotas pēc likuma, satiksme nav intensīva un vecpilsētā atļautais ātrums ir 30 km/h, tomēr negadījumi notiek, pārsvarā ar gājējiem. Tāpēc jādomā, kā drošību vēl uzlabot.
A.M.: – Ceļu satiksmes drošības direkcija rīkojusi auditu sešām pārejām Kuldīgā – Jelgavas, Mucenieku un Piltenes ielā. Ir izvērtēts, kādi uzlabojumi vajadzīgi un iespējami. Autovadītāji droši vien nebūs apmierināti, jo paaugstinājums šajās vietās var radīt diskomfortu. Bet drošības nevar būt par daudz, īpaši, ja runājam par gājējiem un velosipēdistiem, kas ir mazāk aizsargātie. Būvvalde strādā arī pie tā, lai autosatiksme pilsētā samazinātos, lai riteņbraucējiem būtu ērti un droši arī no citiem aspektiem. Lai brauktu ar velosipēdu uz veikalu vai iestādi, jābūt drošam, ka būs, kur to nolikt. Veloturētāju mums trūkst – pārsvarā tie ir pie veikaliem un dažviet greizi, tāpēc nav ērti, bet citur riteņi jāpieslēdz pie stabiem. Radot veicinošu infrastruktūru, cilvēki vairāk brauks ar velosipēdu, mazāk ar automašīnu, un drošība uzlabosies. Kuldīgā attālumi nav lieli – ar riteni ir gan lētāk, gan ātrāk, tomēr joprojām arī mazus gabaliņus daudzi brauc ar auto.
K.Š.: – Bērni reizēm ir pārgalvīgi, neaprēķina strauju izbraucienu no parka uz ietves vai ielas. Tas nepatīk ne gājējiem, ne autovadītājiem. Par pārkāpumu to nevar uzskatīt, bet satiksmes dalībnieku kultūrai ir nozīme. Kuldīgā uz ietvēm ir iekrāsotas joslas tieši riteņbraucējiem. Gājēji vēl nav pieraduši, ka pa tām nevajadzētu iet. Jāpaiet zināmam laikam, lai iemācītos, ka katram sava vieta. Ar velosipēdistiem tāpat kā ar autobraucējiem: tiklīdz iegūst tiesības, tā attieksme un uzvedība mainās. Arī velosipēdistam nogriežoties jārāda pagrieziens. Pēdējā laikā esmu novērojis, ka to dara vienīgi sporta skolas riteņbraucēji. Visiem ir ķivere, vadītāja tiesības, un treneri droši vien aizrāda, ja noteikumi netiek ievēroti.

Vai Kuldīgā vispār ir velosipēdistu ceļi, kas atbilst visām normām?
A.M.: – Tādu nav. Vajadzīgs pārāk liels ieguldījums, lai atsevišķu telpu radītu velosipēdistiem un citu – gājējiem. Mūsu pilsētā viss ir kompakti. Izvērtējot noslodzi, ir izveidoti kopīgi celiņi, kuros sarkanā josla paredzēta velosipēdistiem un uz to norāda attiecīga piktogramma. Nedomāju, ka gājēji un riteņbraucēji nespētu sadzīvot.
V.M.: – Kuldīdznieki jau sapratuši un sākuši pierast, ka varam kopīgo ceļu draudzīgi izmantot tā, lai strīdi nerastos. Manuprāt, viss sakārtots diezgan labi – nav pamata sūdzībām, ka nebūtu droši. Varbūt autovadītājus kaut kas traucē, bet nevar braukt tik ātri, kā gribētos.
A.R.: – Piltenes ielā velosipēdists var braukt gan pa ietves joslu, ko vairāk izvēlas jaunieši, gan pa ielu, ko, iespējams, pēc pieraduma izmanto vecāki cilvēki. Vienlīdz droši ir abējādi. Autovadītājiem atļautais ātrums ir 50 km/h, bet iela nav plata, konfigurācija mainās, tur ir gājēju pārejas, un jābrauc uzmanīgi.
Kā ar noteikumu ievērošanu vienvirziena ielās?
K.Š: – Tā gan ir problēma, ko vēl vajadzētu izskaust. Ir novērots, ka gan pieaugušie, gan bērni un jaunieši ar velosipēdiem brauc pretējā virzienā, jo tā ir ātrāk. Satiksme nav liela, samainīties ar pareizajā virzienā braucošo automašīnu jau var, tādēļ nešķiet riskanti. Tomēr noteikumi jāievēro visiem.

Kāda ir izglītošanas un drošības preventīvā rīcība?
V.M.: – Mācību laikā reidus pie skolām rīkojam no rītiem, kad skolēni ierodas ar velosipēdiem. Vasarā un brīvlaikos apbraukājam tās vietas, kur bērni un jaunieši biežāk uzturas. Ar skolēniem pārrunājam satiksmes noteikumus, pārbaudām vadītāja apliecību. Ja nav, pierakstām, lai informētu vecākus un dotu termiņu, kurā tiesības jāiegūst. Citādi būs sods. Gadās, ka šādu sarunu rezultātā bērni nokārto eksāmenu paši pēc savas iniciatīvas. Bet citkārt nelīdz arī aizrādījumi vecākiem un sods.
K.Š.: – Drošībai tikpat svarīgi, lai velosipēdisti tumšajā laikā lietotu atstarotājus un vestes, kā arī divritenim būtu gaismas elementi. Policija pievērš uzmanību, ja kāds šos noteikumus neievēro: tā nepabrauks garām un noteikti pamācīs, kas vajadzīgs, lai braucējs uz ceļa būtu pamanāms. Tumsā kustība nav tik aktīva un vairāk brauc pieaugušie, bet gadās arī nepilngadīgie.
A.R.: – Braucējam jāsaprot, ka atstarotājs viņa drošībai vajadzīgs ne jau tāpēc, lai izvairītos no policijas aizrādījuma vai soda. Bieži vien vestes ir vai nu nekvalitatīvas, vai tik nolietotas, ka efekta nav. Ja uzvelk tādu, kas vairs nav atstarojoša, nevajag cerēt, ka autovadītājs pamanīs. Bieži vien tie, kas nelieto nekādus atstarojošos elementus, uz ceļa ir daudz uzmanīgāki, jo apzinās, ka viņus neredz.

Vai laukos situācija ir atšķirīga?
A.R.: – Atstarotājus un vestes tur lieto, bet ar ķiverēm velosipēdisti redzēti maz.
V.M.: – Laukos satiksmes intensitāte ir atšķirīga – kā kurā ceļā. Bet drošība jāievēro visur. Bērni un jaunieši, ja nebrauc uz skolu vai veikalu, parasti braukā pa mazajiem ceļiem.
K.Š.: – Kuldīgā ir skeitparks, kurā bērni jau no mazām dienām ar dipdapa riteņiem var apgūt pirmās iemaņas. Lielākie var trenēties nopietnāk, izlādēt enerģiju. Ja skeitparka nebūtu, iespējams, viņi enerģiju izliktu, strauji braucot pa ielām vai celiņiem parkos. Laukos tādas infrastruktūras vēl nav.
A.M: – Pamazām arī pagastu centros kaut kas tiek darīts. Rendā velosipēdistiem ir rampa. Arī citu pagastu pārvaldēs tiek ģenerētas idejas, lai bērnu aktīvā atpūta noritētu droši. Tad jaunieši un bērni ar riteņiem pulcējas šādās vietās un nav vajadzības pārgalvību izrādīt uz ceļa.

_______________________________

Sporta pedagoga komentārs

Jo drošāk jūtas, jo pārgalvīgāk brauc

Agris Kimbors, Kuldīgas novada sporta skolas direktors, riteņbraukšanas treneris:
– Ministru kabineta noteikumi paredz, ka treniņos uz šosejas un koplietošanas ceļiem riteņbraucēji drīkst piedalīties tikai tad, ja ir vadītāja tiesības. Ja vēl nav sasniegts vecums, kad eksāmenu var kārtot, tad jātrenējas vietās, kur satiksmes nav. Mūsu skolas mazie riteņbraucēji izmanto bijušo automācības laukumu. Satiksmes noteikumus bērni lielākoties apgūst savā skolā vai mājās ar vecākiem. Retāk gadās, ka pamāca treneris, jo teorijai treniņos netiek pievērsts tik daudz uzmanības, cik drošai praktiskai braukšanai. Treniņu laikā uz ceļa visi noteikumus zina un ievēro, bet gadās, ka, braucot uz skolu vai mājās, tie aizmirstas: bērns brauc pa ielas vidu vai ne to pusi, krustojumā nepalaiž automašīnu. Tas pārsvarā novērots jauno braucēju vidū. Vecākie ir apzinīgāki, bet viņi dažkārt uzvedas pārgalvīgāk, jo labāk pārzina savu riteni un jūtas drošāk. Ja par tādiem gadījumiem uzzinām, vienmēr tos pārrunājam. Tomēr kopumā jauniešu attieksme ar gadiem un pieredzi kļūst atbildīgāka.
Satiksmes negadījumos sportisti nav iekļuvuši, taču traumas tiek gūtas itin bieži. Tāpēc audzēkņi labi apzinās ķiveru nozīmi, tāpat lieto citus aizsarglīdzekļus. Nesen viens riteņbraucējs diezgan spēcīgi krita uz ielas un sasitās. Sekas būtu daudz bēdīgākas, ja brauktu bez ķiveres. Galvas traumas ir ļoti bīstamas. Ikvienam vajadzētu lietot ķiveri, jo ar velosipēdu var krist un sasisties, pat braucot lēni. Kuldīgā var novērot, ka skolēniem ķiveres kļūst pašsaprotamas, bet pieaugušajiem vēl jāpierod.

_______________________________

Ziņo mediķi

Traumas gūst krītot

Šogad Kuldīgas slimnīcā ar dažādām traumām medicīnisko palīdzību lūguši 207 bērni – pārsvarā tās gūtas paklūpot, rotaļājoties un sportojot, informē uzņemšanas nodaļa.
Traumu, kas gūtas, braucot ar velosipēdu, skeitbordu vai citiem populāriem rīkiem, nav īpaši daudz. Tomēr, sākoties vasaras brīvlaikam, ar bērnu traumatismu atpūtā mediķiem nākas sastapties biežāk. Divās nedēļās (no 30. maija līdz 12. jūnijam) palīdzība sniegta deviņiem, un vairums kritis no riteņa. Vienā gadījumā vairākus ievainojumus guvusi pusaudze (13 gadu), kas ielu ar velosipēdu šķērsojusi pa gājēju pāreju un kurai uzbraukusi automašīna.
Pārējās riteņbraucēju traumas: meitene kritusi un salauzusi pirkstu, puisis sasitis plaukstu, piecgadnieks salauzis pirkstu, deviņgadīgs velosipēdists sasitis sānu un pieri, kā arī nobrāzis elkoņus un kājas, astoņgadīgai meitenei – galvas sasitums un brūce pierē, divgadnieks salauzis atslēgas kaulu, 15 gadus vecam pusaudzim ārstēts plaukstas sasitums, citam uzliktas šuves uz brūcēm.
„Iespējams, ka riteņbraucēji krīt un sasitas biežāk, nekā rāda statistika,” saka traumatologs Jānis Jansons. „Daudzi tās asfalta slimības – sasitumus, nobrāzumus – izslimo mājās bez vajadzības iet pie ārsta. Negadījumu nav daudz, jo te nav tik intensīva satiksme kā Rīgā, kur gan automašīnu, gan velosipēdistu ir ievērojami vairāk. Elektrisko skrejriteņu Kuldīgā tikpat kā nav, bet tiem traumu potenciāls daudz lielāks. Ir izveidoti veloceliņi, ir skeitparks, mazi bērni pa ielu nebrauc. Laba infrastruktūra negadījumu skaitu samazina. Var jau drošību vēl uzlabot, bet, kā mēdz teikt: ja zinātu, kur nāksies krist, paliktu spilventiņu.”

_______________________________

Aktuālais jautājums

Kāda ir jūsu pieredze ar divriteņu un skrejriteņu braucējiem? Vai uz ielas esat novērojis bīstamas situācijas? Kur Kuldīgā ir bīstamākās vietas? Ko darīt, lai tās novērstu?

Andris Mazais, riteņbraucējs no Kuldīgas:
– Pats ar velosipēdu braucu ilgi un esmu novērojis, ka autovadītāji mūs nemaz nerespektē. Viņi grib mūs nodzīt no ceļa. Pārsvarā tas notiek, braucot laukā no Kuldīgas pa Skrundas, Īvandes un Ventspils šoseju. Pilsētā bīstamas situācijas novērojis neesmu. Runājot par gājēju pārejām, pēc noteikumiem velobraucējam jāizveido acu kontakts ar pretī braucošā auto vadītāju, un, redzot, ka esi pamanīts, var braukt pāri. Es tā vienmēr daru, tāpēc man bīstami gadījumi nav bijuši. Elektriskie skrejriteņi īsti netraucē, bīstamību varētu radīt vienīgi tas, ka viņi pārvietojas pārāk ātri un neprognozējami, tā apdraudot paši sevi. Ja nav ķiveres, krist no skrejriteņa, kas brauc ar 30 kilometriem stundā, varētu būt ļoti bīstami. Rīgā šādi gadījumi bijuši ļoti daudzi, taču Kuldīgā neesmu manījis. Lai neizraisītu bīstamas situācijas uz ceļa, pašiem jābūt uzmanīgiem un drošības labad jāvelk ķivere.

Māris Lagzdiņš, Kuldīgas komunālo pakalpojumu ceļu meistars:
– Bīstamākā vieta ir gājēja pāreja pie Zeberiņa pamatskolas. Katru rītu tur braucu ar riteni uz darbu, un gadās visādi brīnumi, jo autovadītājiem tā nav pārredzama. Pie pārejas ir koks, un nav zināms, kuru brīdi kāds velobraucējs vai skrejritenis no tās puses izbrauks. Ko darīt? Jābūt ļoti piesardzīgiem! Citur bīstamas situācijas man nav bijušas. Kā autovadītājam arī nav gadījies, ka no pagrieziena uz ielas lielā ātrumā izbrauktu kāds velosipēdists. Elektriskie skrejriteņi mani netraucē.

Ilga Sokolovska, pensionāre:
– Es neteiktu, ka Kuldīgā velobraucējiem varētu būt bīstami. Pārsvarā eju ar kājām, un man nav bijuši gadījumi, ka kāds gandrīz uztriektos ar riteni vai elektrisko skrejriteni. Rīgā gan ir bieži. Eju pa trotuāru, pagriežos, un man viens lielā ātrumā triecas garām, lec pāri apmalēm. Ja pensionārs viņu lāgā nesadzird, var būt bēdīgi. Šeit neviens tik ātri nebrauc – satraukumam nav pamata. Kuldīga velobraucējiem ir ļoti draudzīga – daudz kur ir veloceliņi. Es ar riteni braucu pa Sūru ielu, un tur ir droši. Arī pa Piltenes ielu uz Ventspils pusi braukt ir ļoti ērti. Vairāk jāuzmanās mazās, bruģētās ieliņās. Man kā gājējai ļoti nepatīk Kalna iela. Tur, kā noiet no trotuāra, ir iela ar bruģi.

Aija Puzarele, skolotāja:
– Ar šādiem transporta līdzekļiem nebraucu. Taču kā gājēja un autovadītāja esmu ievērojusi, ka bīstamāk ir tur, kur braucēji skrejriteņus nometuši. Tie pilsētas centrā bieži mētājas uz trotuāra vai ielas, taču to, ka trauktos lielā ātrumā, manījusi neesmu. Vairāk traucē kādos pasākumos, piemēram, Kuldīgas Pilsētas svētkos, kad ir cilvēku pūļi un vēl nākas uzmanīties, vai kāds ar skrejriteni pēkšņi neuzbrauks virsū.

Regnārs Gross, skolnieks:
– Ar velosipēdu braucu reti. Bīstami gadījumi nav bijuši, jo esmu piesardzīgs. Krustojumos un pie gājēju pārejām vienmēr paskatos pa labi un pa kreisi un tikai tad braucu pāri. Neesmu manījis, ka skrejriteņi izraisītu riskantas situācijas. Tādiem braucējiem vairāk vajadzētu uzmanīties krustojumos un tajās ielās, kur nav trotuāru.

Aija Balode, ārste:
– Braucu ar auto. Neatceros, ka Kuldīgā būtu bijuši bīstami gadījumi ar riteņiem vai skrejriteņiem, to elektrisko arī nav tik daudz. Bīstamāk varētu būt 1905. gada ielā, krustojumā pie skulptūras Meitene ar ūdens krūzi. No auto tur grūtāk redzēt, vai nebrauc kāds velosipēdists. Riskantāk ir tajās ielās, kur nav veloceliņu. Lai bīstamību novērstu, pašiem jābūt piesardzīgākiem, un varbūt kādās ielās veloceliņus vajag vēl.