„Uzdevums ir strādāt, nevis domāt, cik ilgi”

Ārlietu ministra EDGARA RINKĒVIČA (Jaunā Vienotība) intervija Kurzemniekam. Saruna redakcijā notika 2. martā, kad ministrs Kuldīgas novadā viesojās pie pašvaldības un uzņēmējiem.

Atklājumi novados ir gandrīz vienmēr

Kāpēc esat Kuldīgā? Nupat bijāt Ņujorkā!
Vakar Ženēvā, pagājušajā nedēļā Ņujorkā, tūdaļ došos uz Liepāju. Divu iemeslu dēļ. Pirmais: mums jau labu laiku ir nopietns sadarbības projekts ar Kuldīgas novadu par pilsētas iekļaušanu UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Laiks pagājis nopietnā darbā, bijusi [UNESCO] ekspertu vizīte. Saruna bija par to, kas paveikts un kas vēl darāms. Bet lēmuma pieņemšana aizkavējusies kara dēļ, problēmas bija arī pašā UNESCO komitejā, ko vadīja Krievijas pārstāvis. Tagad ir Sauda Arābijas pārstāvis, un mēs gribētu cerēt, ka septembrī būs lēmums.
Ārlietu ministrijai nav tikai augstā diplomātija – ar vēstniecību starpniecību nedaudz tā palīdz arī uzņēmējiem veicināt eksporta spēju. Man bija lieliska iespēja apmeklēt Kaļķu ielas kvartālu, iepazīt tādas lietas, par kurām daudziem Rīgā pat nav nojausmas, pārrunāt, ko varam veicināt ar vēstniecību atbalstu, apspriest praktiskus jautājumus, piemēram, Adatu fabrikā par ārzemju studentu iesaisti.
Tas, kas interesē Ārlietu ministriju, izrādās, notiek arī pie mums: eksports attīstās, ir starptautiska izglītības programma.
Protams! Runa nav tikai par Kuldīgu vai Liepāju – tas ir par visiem Latvijas novadiem. Paši kuldīdznieki pie šīm lietām pieraduši, bet, atbraucot pēc laika, ieraugu, kas noticis, kādas lietas attīstījušās. Zināms izbrīns bija tas, ka, spītējot kovidam, daudzi uzņēmumi sākuši strādāt tieši trakajā laikā. Atbraucot saprotu, cik daudzveidīgi ir Latvijas novadi. Atklājumi ir gandrīz vienmēr.

Pretoties vai padoties. Trešā ceļa nav

Intervijās esat teicis – to, ka Ukrainā karš būs, jūs jau zinājāt. Vai bija iespēja novērst?
Kad karš vēl nebija sācies, notika dažādas diplomātiskas aktivitātes. Par spīti tam visi fakti liecināja, ka Krievijas iebrukums Ukrainā būs, tikai nezinājām, cik plaša mēroga. Tagad, gadu vēlāk, visi gudri. Tagad visiem skaidrs, ka ne Krievijas prezidents, ne valdība nevēlējās šo karu novērst. Krievija vēlējās karot, iegūt kontroli pār visu Ukrainu un, kas zina, varbūt virzīties tālāk. Ja viena puse nav gatava nekādam diplomātiskam vai politiskam risinājumam, nekas nenotiks. Otram atliek tikai divas lietas: pretoties vai padoties. Trešā ceļa nav. Ukraina izvēlējās pretošanos. Redzam, ka to dara veiksmīgi.
Kāpēc tik lēns ir Rietumu atbalsts?
Tāpēc, ka sākumā neviens neticēja, ka Ukraina spēs pretoties ilgstoši. Pats atceros, ka pirms kara bija daudz analītisku ziņojumu, ka Krievijas bruņotie spēki ir stiprāki, ka Ukraina nav tik stipra. Lielais pārsteigums daudziem bija tas, ka kara pirmajās dienās Ukraina spēja gan sekmīgi atvairīt desantu Kijivas priekšpilsētās, gan aizstāvēt savu teritoriju. Nedēļas laikā, kad saprata, ka Ukraina cīņu turpina, pret Krieviju tika ieviestas pirmās sankcijas. Tajā brīdī par pašu svarīgāko uzskatīja palīdzēt Ukrainai, nododot Krievijas ražojuma un padomju laika bruņojumu: munīciju, tehniku. Bet tas ļoti ātri beidzās. Arī Latvijas bruņotajos spēkos kaut kas bija vēl palicis no deviņdesmitajiem, bet maz. Līdzīgi arī bijušajās tā sauktajās Varšavas bloka valstīs. Redzot, ka Ukraina pretojas un Krievijai ir dažādu veidu pārspēks, nāca lielā izšķiršanās, un palēnām tika piegādāta munīcija, tehnika. Šaubas bija, ka Ukraina nepaspēs karavīrus apmācīt, bet Ukrainas karavīri mācās ļoti strauji, tehniku arī apgūst strauji. Karā tehniku un munīciju iznīcina ātri. Nav tā, ka to tur nebaltai dienai, – viss iet uzreiz kaujā, tur kustība strauja, daudzas lietas tiek iznīcinātas.
Daudzām valstīm tā bija psiholoģiskās un politiskās barjeras pārvarēšana. Likās: ja piegādās ko modernāku, Krievija turpinās eskalāciju un kaut kā atriebsies.
Tā joprojām domā daudzi – ir bailes.
Lūzums bija ar tanku piegādi. Nu visās sarunās, kurās esmu piedalījies, to Rietumu valstu līderi, kuri bijuši samērā piesardzīgi, saka: Ukrainai jāpalīdz maksimāli. Lūzums noticis. Visi saprot, ka tagad visvairāk vajag munīciju un citas lietas, kas palīdz aizsargāties. Saka: Rietumi baidās, negrib. Rietumiem bija vajadzīgs nopietns laiks, lai saprastu, ka Ukraina cīnās. Krievija neapstāsies, un tas dominē. Vai atkal kādā brīdī domāšanā būs izmaiņas? Ik pa laikam skan, ka vajag sēsties pie sarunu galda. Latvijas pozīcija ir bijusi skaidra: maksimāli dot militāro un citu palīdzību, jo tikai tā Krievija pie galda apsēdīsies. Tā nesēdēs vienkārši tāpēc, ka rakstīsim tvītus vai uzsaukumus. Sēdīsies pie galda tikai tad, kad sapratīs, ka Ukraina sekmīgi cīnījusies pretī, un kad tā savu teritoriju reāli atbrīvos. Tikai tad politisks dialogs būs iespējams.
ANO sesijā ASV par Krievijas darbībām Ukrainā teicāt, ka par zvērībām jāsaņem sods. Vai tās nav tikai mūsu vēlmes?
Ir tāpat kā ar bruņojuma piegādi. Pagājušā gada februārī daudzi domāja, ka karš būs trīs dienas vai nedēļu. Kad saprata, ka lietas attīstās Ukrainai labvēlīgi, viedoklis mainījās. Tāpat ir ar starptautisko tribunālu. Pirms pusgada to atbalstīja dažas valstis, tagad daudz vairāk. Bet vēl jāizdara daudz mājasdarbu. Starptautisko tribunālu visefektīvāk var izveidot tad, ja par to nobalso ANO Ģenerālā asambleja, uzdodot, lai ģenerālsekretārs vai kāda iestāde, kas tribunālu veido, ieceļ tiesnešus, vienojas par reglamentu un sāk tiesāt. Šis ir specifisks – agresijas – noziegums, no tā ceļas visi kara noziegumi, genocīds.
Lai dabūtu pietiekamu ANO dalībvalstu skaitu, vēl jāstrādā. Balsu iegūšana nav pašsaprotama. Latvijā sociālajos tīklos liekas: viss pašsaprotams. Bet, jo tālāk no Ukrainas, jo dažādāka izpratne un intereses. Latīņamerikas, Āzijas kolēģi zīmē un skatās. Balsojums ANO nupat – 141 balss par Krievijas agresijas nosodījumu – parāda, ka vairāk nekā divas trešdaļas dalībvalstu ir Ukrainas pusē. Tas ir cerīgi. Bet rezolūcijas sagatavošana un balsojums bija ārkārtīgi skrupuloza vairāku nedēļu un mēnešu darba rezultāts.
Cik balsīm jābūt?
Ideāli būtu divas trešdaļas no ANO Ģenerālās asamblejas. Tai ir 193 balsis, un 129 ir minimums. Ja valsts atturas, tas netiek skaitīts klāt. No tiem, kas nobalso par un pret, jābūt divām trešdaļām par. 141 balss ir stipri pāri minimālajam kritērijam. Viena lieta ir nosodošā rezolūcija, otra – konkrēta rezolūcija par tribunāla izveidi. Darbs jau notiek labu laiku. Kāda tam jēga? Daudzi var teikt: tas nenotiks tūliņ, varbūt nekad. Starptautiskajās tiesībās atklājies caurums. Starptautiskā krimināltiesa iztiesā noziegumus (kara noziegumus pret cilvēci), nacionālās tiesas var daudz ko tiesāt saistībā ar personu nodarījumiem. Bet agresijas noziegumi, kādas valsts apzināts pārkāpums, uzbrukums citai, teritorijas okupācija nav nevienas tiesas ziņā. Jārada instruments. Kad šis tribunāls sāks strādāt, neviens vairs nevar justies drošs: varbūt pēc gadiem pieciem, desmit, bet varbūt 20… Šodien daudzi ir gana sprauni, bet tad būs krietni gados. Ir zināmas prāvas, kad cilvēks, kas savā laikā nodarbojies ar represijām, nevarēja iedomāties, ka mūža nogalē atradīsies cietumā. Tas ir arī brīdinājums citām valstīm.

Vēsturē ir piemēri, ka notiek lūzums

Kurā brīdī Krievijas iedzīvotāji sapratīs, ka dzīvo tādā ļaunumā?
Šodien liekas, ka Krievijas sabiedrība ir monolīta un karu atbalsta. Var pastrīdēties – 80% vai 55%, bet esmu pārliecināts, ka vairākums atbalsta. Daļa negrib iedziļināties, daļai tas varbūt ir izdevīgi karjeras vai citu apsvērumu dēļ. Domāju, ka ekonomiskās sekas Krievija vēl nav izjutusi. Dažas sankcijas tagad stājas spēkā, lai gan šķiet, ka pieņemtas sen. Bijuši gari pārejas periodi. Sevišķi enerģētikā – seši līdz deviņi mēneši. Paši redzējāt: viens otrs uzņēmums vēl pirms sankcijām centās nodrošināties ar naftas produktiem.
Tagad priekšplānā ir sankciju apiešana. Nav noslēpums, ka pēkšņi parādās interesanti dati, ka tirdzniecība caur trešajām valstīm gājusi augšā nevis divas trīs reizes, bet padsmit un 20 reižu. Šis caurums jāaiztaisa. Mudinām to darīt. Daudz atkarīgs arī no mūsu pašu godaprāta sankcijas īstenot. Ja uzņēmējs domā – gan jau kaut kā pirks un pārdos preces caur citu valsti, zinot, ka tās ir Krievijas preces, tas ir godaprāta jautājums.
Pagaidām Krievijas propaganda ir spēcīga, represīvais aparāts – spēcīgs, ekonomiskā situācija nav tik nelabvēlīga, kādai vajadzētu būt. Vēsturē ir piemēri, ka, ilgu laiku turoties niknā, kaujinieciskā noskaņojumā, vienā brīdī tomēr notiek lūzums. Daudz bojāgājušo, daudzi atgriežas cinka zārkos. Kā beidzās Pirmais pasaules karš gan Krievijai, gan Vācijai? Divus trīs gadus karoja, vienā brīdī bija lūzums: revolūcija cariskajā Krievijā, Vācija spiesta parakstīt pamieru un diezgan sliktu miera līgumu.
Diemžēl sliktā ziņa: neredzu, ka šis karš beigsies ātri. Neesmu tik liels optimists, lai runātu par šo gadu. Krievijā nākamgad ir vēlēšanas, Putinam jāparāda kāds panākums. Viņš diezgan daudz liks uz ASV prezidenta vēlēšanām un to, ka mēs visi nogursim un beigsim Ukrainu atbalstīt. Lielgabala gaļas Krievijai ir daudz vairāk, nekā mums gribētos to atzīt. Cilvēki brutāli tiek sūtīti kaujā, slikti ekipēti, cerībā, ka ukraiņu spēki izsīks. Mūsu uzdevums ir tos stiprināt, cik vien iespējams. Latvijas cilvēki par sevi var būt lepni. To, ko viena maza valsts izdarījusi gan sabiedrības iesaistē, gan militārajā palīdzībā, tagad novērtē visi.

Galvenais brīdinājums par drošības risku

Mēs turpinām atbalstīt. Bet cik ilgi varēsim?
Protams, mūsu resursi nav bezizmēra. Jādomā arī par savu bruņoto spēku stiprināšanu, tāpēc aizsardzības izdevumi tiek palielināti. Problēma ir militārā industrija: tai jāspēj saražot ne tikai Ukrainai, bet arī tam, lai [valstis] atjaunotu savus resursus. Nauda ir. Jāmēģina straujāk visu mobilizēt militārajai industrijai. Eiropas Savienības un NATO līmenī par to ir spriests un lēmumi pieņemti. Domāju: ja neatslābsim, būsim enerģiski, tad arī resursi būs.
Sociālajos medijos parādās komentāri, ka mēs vedam palīdzību ukraiņiem, bet pašiem ir nabadzība. Arī mūsu sabiedrībā rodas neapmierinātība. Vai jums būtu stiprinājuma vārdi?
Dzīve dažādos Latvijas nostūros ir ļoti dažāda. Apspriežot šīgada budžetu, kas vēl nav pieņemts (tika pieņemts 9. martā – red.), ir lietas, kas vērstas uz algu pielikumu, uz labklājības celšanu. Protams, vienmēr kaut kur vajag vairāk, ne vienmēr var nolemt tā, ka visi ir laimīgi.
Vienu gan gribētu teikt. Kāpēc mēs tik ļoti Ukrainu atbalstām? Tas ir balstīts mūsu vēsturiskajā pieredzē. Kad 1940. gadā šeit ienāca padomju tanki, mēs samaksājām daudz dārgāku cenu: cilvēku izsūtīšanu, citas represijas, ekonomiskos pavērsienus. atbalstot Ukrainu, darām visu, lai Krievijai nebūtu nekādas vēlmes atkārtot kaut ko līdzīgu 1940. gadam. Ukraina cīnās par mums. Ja nododam tai tehniku un atbalstu, lielā mērā esam ieguvēji, nodrošinot paši savu drošību.
Kāpēc tā svarīga? Man jau divas reizes bija pieredze: 2014. gadā, kad sākās Krimas okupācija, un pērn, kad karš Ukrainā sākās 24. februārī, satraukums bija ne jau tikai Latvijā – arī ārvalstu investori, kuri ar mums uztur tirdznieciskus sakarus, sabijās. Tiklīdz šeit parādījās NATO papildspēki, viss atkal sakustējās. Labklājības pamats lielā mērā ir tas, cik paši varam saražot, eksportēt, sadarbojoties ar ārvalstu partneriem. Ja tie par šo reģionu sāktu šaubīties, mazāk investēt, tirgoties, tā būtu liela problēma mūsu pašu labklājībai – vai tie būtu Rīgas vai lauku iedzīvotāji. Un ne jau tikai valsts Ukrainai palīdz – daudzi cilvēki joprojām ziedo, un neviens viņus nespiež. Diemžēl mums ir lietas, kurās rīcību gribētos straujāku.
Kuldīgā iepazīstot tik daudz uzņēmēju – jaunu, enerģisku puišu, kuri ķērušies pie interesantas produkcijas ražošanas, redzu apņēmību. Ir arī cilvēki, kuriem neklājas viegli. Gribētos vairāk palīdzēt. Bet valdībā ar budžetu nav vienkārši, jo visiem vajag visu un saproti, ka viss ir pamatots, tikai kā to panākt?
Esmu dzirdējusi, ka cilvēki brauc uz Baltkrieviju iepirkt, piemēram, griķus. No vienas puses, Baltkrievija nav mums draudzīga, no otras – pērkot produktus, atbalstām tās ekonomiku.
Esam brīva valsts. Latvijas Satversme garantē valsts piederīgajiem iespēju brīvi izbraukt un atgriezties jebkurā brīdī. Saprotu, kāpēc cilvēki to dara, un nenosodu. No mana viedokļa brīdinājums ir pilnīgi cits – drošības risks. Divi Latvijas pilsoņi Baltkrievijā atrodas cietumā tīri politisku motīvu dēļ. Ja jums šķiet, ka dzīvē svarīgāk ir nopirkt lētākus griķus, aizbrauksiet un atbrauksiet – nekas nebūs. Visticamāk, 99 gadījumos tā arī būs, bet kāds kaut ko ne tā pateiks. Latvijā visus drīkstat lamāt brīvi un skaļi – cietumā nesēdēsiet. Bet tur vienā brīdī atradīsieties cietumā uz vairākiem gadiem.
Vairākus mēnešus esam lūguši uz Baltkrieviju nebraukt drošības apsvēruma dēļ, jo nevaram nodrošināt adekvātu konsulāro palīdzību, zinot, kāds režīms tur ir. Bet aizliegt braukt nevaram. Vieni tur dodas apkopt radinieku kapus, vai viņiem tur dzīvo radinieki, citi grib nopirkt ko lētāku. Redzu, cik ļoti grūti mūsu konsuliem Vitebskā ir palīdzēt mūsu valstspiederīgajiem, kas tur nokļuvuši cietumā un jau ir notiesāti.
Drošības dēļ esat slēdzis savu kontu lietotnē TikTok. Kas jāņem vērā, darbojoties internetā?
Ja esat jebkurā sociālajā tīklā, nebrīnieties, ka ar jūsu privātumu viss beidzies. Piemēram, internetā gribat nopirkt kurpes, skatāties, salīdzināt, un pēkšņi pēc pāris stundām jūsu feisbuka kontā jums sāk piedāvāt tieši kurpes. Vai jaunu mobilo telefonu, vai ko citu. Dati par jums tiek vākti komercnolūkos. Ja kāds uztraucas, ka valdība pārāk daudz grib par pilsoņiem zināt, tad valdībai vismazāk gribas zināt, kādas kurpes pilsonis grib nopirkt.
Datu aizsardzība, privātums sociālajos tīklos ir ļoti aktuāls. Atšķirībā no daudziem citiem sociālajiem tīkliem tiktokā par drošību nav pārliecības, sevišķi valsts ie-stādēs, ja tas sasaistīts ar darba e- pastu. Var gadīties, ka sensitīva informācija vai tās kopums nonāk tajās rokās, kurās tu negribi. Par tiktoku saņēmu starptautisko ekspertu atzinumu, ka datu aizsardzības un privātuma ziņā šī vietne ir visnedrošākā. Ārlietu ministrijā izdots cirkulārs, ko arī godprātīgi izmantoju, ka tiktoku no viedierīcēm atslēdzam. Nolēmu šo kontu dzēst. Tomēr sociālie tīkli ir lieliska iespēja pastāstīt par sevi, uzzināt par citiem. Es tajos aktīvi darbojos.
Cik daudz laika tiem veltāt? Vai informāciju ievietojat pats, vai jums ir palīgs?
Pats – neviens nepalīdz. Viņi mani vienmēr nosoda, ka esmu tik aktīvs. Arī šodien pa ceļam no Kuldīgas uz Liepāju par vizīti Kuldīgā kaut ko ielikšu.
Latvijā tagad gan Valsts prezidents, gan Ministru prezidents ir rietumnieciski orientēti, politikā zinoši, ar saikni Eiropā. Vai tas jūsu darbu apgrūtina vai atvieglo?
Tikai atvieglo! Kā tas varētu apgrūtināt – būtu jāsāk domāt argumenti. Katram savs darba lauks un funkcijas. Valsts prezidents dodas divpusējās vizītēs, uzņem citu valstu vadītājus. Palīdz Levita kunga jurista pieredze, darbs Eiropas Savienības tiesā, viņa teiktajā par tribunāla tiesu citi ieklausās. Vēl palīdz tas, ka Valsts prezidents ļoti labi runā vāciski, ka viņa viedoklis ir Vācijas, Šveices, Austrijas mediju telpā.
Vai jūs vāciski nerunājat?
Nē, es runāju angliski un, ja galīgi piespiež pie sienas, tad arī franču valodā. Savukārt Ministru prezidentam kontakti ir Eiropas Padomē, viņš labi spēj aizstāvēt mūsu intereses visas Eiropas Savienības līmenī, ir laba komunikācija starptautiskajos medijos. Mēs ļoti labi viens otru papildinām, daudz savu rīcību sinhronizējam.
Vai pašam ir kāda ambīcija, piemēram, kļūt par Ministru prezidentu? Kaut kur tāda pavīdēja.
Ne jau mana ambīcija tur pavīdēja – baumas pavīdēja. Katram jādara savs darbs. Un katram savs laiks.

Vairāk latviskot, ievērot visu cilvēku tiesības

Vai šī valdība būs četrus gadus?
Katru valdību Latvijā nākamajā dienā sāk bērēt. Varbūt tas balstīts 90. gadu pieredzē, kad to mūžs bija īsāks. Kad veidojām šo, bija sarežģīti. Arī Inga Bērziņa no Jaunās Vienotības piedalījās un redzēja visu dinamiku, aktīvi ietekmēja sarunu procesu. Tas, ka šo valdību izveidot nebija vienkārši, ir pamats tam, lai tā strādātu ilgi. Ir, protams, pārbaudījumi: budžetā naudas visam nepietiek, katrs savu nozari grib redzēt labāk finansētu. Manuprāt, Krišjāņa Kariņa vadībā izveidotā valdība būs līdz 2026. gada vēlēšanām. Esam gatavi strādāt drošības stiprināšanai, labi zinām arī ekonomiskās, veselības, citas problēmas. Pagaidām redzu konstruktīvu darbu. Jā, ir domstarpības, strīdi. Jaunajai Vienotībai bijusi pieredze strādāt ar ārkārtīgi dažādām partijām: liberālām, konservatīvām, nacionālām, arī pragmatiskām. Nekad nav bijis vienkārši. Bet uzdevums ir strādāt, nevis domāt, cik ilgi.
Žēl, ka Saeimā ir arī tādi deputāti kā Glorija Grevcova un Aleksejs Rosļikovs.
Viņi ir Latvijas pilsoņu ievēlēti. Viņu ir maz, un tā ir laba zīme. Vēlēšanas parāda, kāds ir sabiedrības vai vismaz tās daļas noskaņojums. Vienkārši ignorēt to nevar. Kas notiek sociālo tīklu aktīvajā daļā? Vieni gribētu redzēt, ka valsts no visiem krieviem tiktu atbrīvota tūlīt, otri meklē vidusceļu, trešie tiktokā apšauba okupāciju un Krievijas agresiju.
Ir liela sašķeltība.
Tā ir Latvija: gan pilsoņi, gan nepilsoņi – visi, kuri šeit dzīvo. Jāiet uz pozitīvo programmu: vairāk latviskot, skatīties, kā ievērot visu cilvēku tiesības. Ja varam pakāpeniski konsolidēties ap Satversmes pamatprincipu kopumu, ap latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, ap Krievijas agresijas nosodījumu, vairāk skatīties nevis uz to, kā Latviju atkrieviskot, bet to latviskot, ja uzskatām, ka labāk ir veidot valsti, kas gatava savu drošību nosargāt un nevēlas redzēt kaut ko Ukrainas karam līdzīgu, tad var strādāt.
Jūs mēdzat sociālajos tīklos ierakstīt arī ko smieklīgu. Kāds ir pēdējā laika jautrākais atgadījums?
Mūs bieži jauc ar Lietuvu – abas fonētiski ir tuvu. Ik pa brīdim saņemam uzslavas, kas veltītas Lietuvai, un viņi saņem tās, kas domātas mums. Lūk, pēdējais atgadījums Ņujorkas viesnīcā. Asamblejas laikā ar Lietuvas ārlietu ministru Gabrielu Landsberģi dzīvojām vienā viesnīcā. Numurā uz televizora ekrāna mani sagaidīja sveiciens kā Latvijas pārstāvim, bet blakus nolikta vēstule Lietuvas ārlietu ministram. Nezinu, vai viņš saņēma vēstuli, kas bija adresēta man, bet es viņam adresēto nodevu.