Viss sācies ar piedzīvojumu kinoteātrī

Kuldīgā uzaugušā kinorežisora JURA KURSIEŠA spēlfilma Cildenie novembrī piedzīvoja pirmizrādi Tallinas kinofestivālā un pašlaik ir Latvijas kinoteātros. Daudzsēriju filma Padomju džinsi, kurā Juris ir viens no režisoriem, pavasarī Eiropas lielākajā seriālu festivālā Series Mania ieguva skatītāju simpātiju balvu, uzvarot tādus grandus kā Netflix un Disney. Rudenī to iegādājās pasaulē pazīstami straumēšanas servisi un televīzijas, kā HBO, Arte un Walter Presents, un ar nosaukumu Soviet Jeans to redzēs Ziemeļamerikā un daudzviet Eiropā. Bet pie mums katru sestdienas vakaru pa sērijai var skatīties kanālā TV3. Seriālam taps turpinājums.

J.Kursietis ir režisors arī filmām Modris un Oļegs. Savulaik Latvijas Televīzijā bijis starptautisko ziņu žurnālists, veidojis raidījumu Aculiecinieks. Ir arī scenārists un viens no producentu kompānijas Red Dot Media dibinātājiem.

Aiz greznā priekškara

Jaunākā filma Cildenie atklāj, kas notiek sabiedrības elites dzīves aizkulisēs, kad tās satricina korupcijas skandāls. „Filma iedvesmota no patiesiem notikumiem. Stāsts ir par kādu pāri brieduma gados: sieva ir pasaulslavena vācu ērģelniece, vīrs – latvietis, liela valsts uzņēmuma vadītājs. Visi notikumi ir vienā nedēļas nogalē, kad sievai paredzēta dzimšanas dienas ballīte, brauc arī viesi no Vācijas. Tieši pirms tam nāk klajā ziņa, ka vīrs ierauts korupcijas skandālā. Viņi izvēlas to ignorēt: vīrs apgalvo, ka nav vainīgs un ka tā būtu nepamatota padošanās provokācijai. Vulkāns turpina burbuļot, līdz izvirst. Beigās no lielā ziloņa istabā viņi nespēj izvairīties.

Filma ir kinoteātros, arī Kuldīgā bija vairāki seansi. Manā skatījumā lielais ekrāns būtu īstā vieta, jo skaņai un mūzikai te ir liela nozīme. Galvenā loma ir ērģelniece, un mēs ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu daudz strādājām, lai tēlu un mūziku radītu patiesu. Ivetas vīrs Jenss ir lielisks skaņu režisors – skaņu ierakstīja tā, lai ērģeļu telpiskumu justu arī kinozālē. Nākamgad filma būs redzama platformās Tet+ un LMT straume, vēlāk televīzijā.”

Par spīti un pateicoties brillēm

„Kuldīga man sirdī ir vissiltākajā vietā, jo ar to saistās absolūtā bērnība. Gāju bērnudārzā Cīrulītis, pirmajās klasēs gāju Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību skolā – mana mamma Ineta Kursiete bija viena no tās dibinātājām. Kuldīgā bija arī mans pirmais kinopiedzīvojums. Tas man ir tik zīmīgi! Agrāk kinoteātris atradās sinagogā, kur tagad bibliotēka. Divarpus gados man atklāja, ka labi neredzu un ka vajag brilles. Es kā mazs bērns tās metu nost – nevalkāju. Mamma mani trīs gados aizveda uz kinoteātri, un tur lielais ekrāns bez brillēm bija miglains. Biju ar mieru brilles vilkt tur, jo tad visu redzēju fokusā. Pateicoties kinoteātrim, pie brillēm pieradu. Kaut tas bija ļoti sen, atmiņas ir spilgtas: trepes, kas veda uz kinozāli, piepildītā zāle – dažreiz stāvēju kājās, jo nebija vietas. Tur skatījos Kingkonga sērijas filmas, jo tās Padomju Savienības cenzūra izlaida cauri. Pret šīm atmiņām nevaru palikt vienaldzīgs, jo tas ir kas tāds, ko atceros visu mūžu. Rezultātā mana profesija aizgājusi šajā virzienā. Man ļoti patika ieslīgt kino un fantāzijas pasaulē.

Kaut Kuldīgā savas dzīvesvietas vairs nav, pāris reižu gadā cenšos ar bērniem tur aizbraukt, izstaigāt vecās takas. Ik pa laikam spēlējos ar ideju, ka kādā dzīves brīdī varētu tur atgriezties.”

Varēja izmēģināt visu

„Kuldīgā dzīvoju līdz astoņu gadu vecumam. Mamma iepazinās ar Anglijas latvieti un apprecējās. 1990. gadā aizbraucām uz Lielbritāniju, nodzīvojām pāris gadu. Tur man piedzima brālis. 1992. gadā atbraucām uz Latviju un Kuldīgā kādu gadu vēl nodzīvojām. Pēc tam patēvs dabūja darbu Rīgā, un pārcēlāmies uz turieni. Es Rīgā pabeidzu vidusskolu, pēc tam audiovizuālos medijus studēju tālaika Konkordijas Universitātē Igaunijā. Tās mediju departaments tagad pārveidots par Baltijas Filmu skolu. Toreiz Latvijā šādas programmas īsti nebija. Zināju, ka gribu kaut ko apgūt audiovizuālajā ziņā, bet 18 gados vēl nesapratu, ko tas nozīmē. Tā bija brīnišķīga programma, kurā četros gados varēja izmēģināt visu: varēju būt operators, režisors, montāžists un žurnālists, tāpēc apmēram sapratu, kurā virzienā gribu iet – tā ir režija. Studijas bija foršas, un, lai gan Igaunijā, mācību valoda bija angļu. Tur bija daudz latviešu. No tiem laikiem palicis daudz draugu. Mācību laikā Latvijas Televīzijā atbrīvojās vieta Igaunijas korespondenta amatā. Biju pilnīgi zaļš gurķis. Beigās studijas gāja tandēmā ar žurnālistiku televīzijā, kur arī bija iespēja visu ko izmēģināt.

2006. gadā aizbraucu uz Lielbritāniju maģistrantūrā studēt Ziemeļu mediju skolā Šefīldā. Tur studēju kinorežiju ar scenārista specializāciju. Tolaik arī kinorežiju Latvijā īsti nevarēja mācīties, vismaz ne tādā līmenī, kādā es būtu gatavs riskēt. Mācības bija praktiskas – jau no pirmās dienas lika filmēt un strādāt ar aktieriem.

Žurnālistika sākumā bija tā, starp citu. Kad studēju, bija labi pastrādāt praksē televīzijā un gūt papildu ienākumus. Es to darīju ar vistīrāko sirdsapziņu un atdevi, bet kļūt par žurnālistu nebija mērķa. Raidījumā Aculiecinieks sāku taisīt inscenējumus. To uzskatīju par labu veidu, kā izmēģināt strādāt ar kameru kā režisoram. Tā bija radoša vide.”

Ar filmām vien neiztiktu

„Tā kā dzīvojam valstī ar mazāk nekā diviem miljoniem iedzīvotāju, iespējas ir ierobežotas – ne tikai medicīnā un izglītībā, bet arī kultūrā. Eiropā tas ir pašsaprotami, ka kultūra tiek daļēji subsidēta no nodokļiem – no katra maksātāja kaut kas aiziet kultūrai. Labi, ka neesam tik ļoti komercializējušies kā Lielbritānijā vai Amerikā, kur viss ir tikai naudas pelnīšanai. Mums kultūra tur augstu latiņu un sabiedrībai pienes pievienoto vērtību. Tas nenozīmē, ka tas ir masu produkts. Tas īsti nevar nākt no privāta finansējuma, tāpēc tam jānāk no publiskā. Katru gadu Latvijā tiek atbalstītas apmēram trīs jaunas spēlfilmas, kuras palaiž ražošanā. Tā ir mūsu kapacitāte. Domāju, ka varētu vairāk, jo mums ir daudz labu režisoru un producentu. Iespējas gan ir tik, cik ir.

Pats ar to tieku galā, smagi strādājot. Mana debijas filma bija pirms desmit gadiem – 2014. gadā iznāca Modris. Finansējumu tai piešķīra 2011. gadā, bet filmējām 2013. gadā. Tad 2019. gadā iznāca spēlfilma Oļegs. Pa vidu biju scenārists daudzsēriju filmai Krimināllieta iesācējiem. Biju vēl režisors četrām Padomju džinsu sērijām. Tagad iznākuši Cildenie. Visu laiku jāstrādā, jāplāno – nav tā, ka kaut kas ir garantēts. Man palīdz tas, ka ir scenārista iemaņas. Ja būtu tikai režisors, ar kino vien neizdzīvotu.”

Piedzīvot citu emocijas

„Es filmas veidoju tāpēc, ka tas ir brīnišķīgs veids, kā piedzīvot citu cilvēku dzīvi. Cilvēki iet uz kino, lai ieraudzītu kaut ko neredzētu, piedzīvotu tādas emocijas, kādu ikdienā nav. Turklāt tas notiek koncentrētā laikā. Man tā ir brīnišķīga aizmiršanās no ikdienas: var ieslīgt aizrautīgā stāstā, kas pusotrā stundā izved cauri visām trim stāsta arkām ar piedzīvojumiem, tā sniedzot jaunu pieredzi. Protams, runāju par kvalitatīvu kino, jo tas mūs bagātina. Mana favorīte šogad ir režisores Andreas Arnoldas jaunā filma Putns. Es nekad savā dzīvē nenonāktu tādā vidē un nepiedzīvotu to, ko cilvēki tur. Tas dod jaunu pieredzi un izpratni, kā cilvēki darbojas. Katrs dzīvojam savā burbulī, bet kino no tā izvelk ārā – man tas liekas ārkārtīgi interesanti.”

Radoša ģimene

„Man ir četri bērni, kurus ar sievu Līgu audzinām. Abi ar sievu arī rakstām scenārijus, tāpēc gan privātā, gan profesionālā dzīve saiet kopā. Tas paņem daudz laika un enerģijas. Trīs bērni mācās Emīla Dārziņa mūzikas skolā – mums ir čellists, vijolnieks un mežradznieks. Tā ir skola, kas no audzēkņiem prasa daudz. Meita četrgadniece vēl iet dārziņā, bet arī viņa ir maza personība. Ģimene paņem visu pārējo laiku.”

Darbi turpinās

„Strādāju pie jauniem projektiem: vienu spēlfilmu plānots filmēt nākamā gada rudenī. Tajā piedalīsies aktieris Andris Keišs un viņa meita, kurai ir Dauna sindroms. Stāsts būs par ģimeni, kurā ir šāds pusaudzis, un to, ar ko tā saskaras. Esam vienojušies, ka lielā mērā stāsts būs par savas dzīves svinēšanu. Tagad arī tiek rakstīts scenārijs daudzsēriju filmai Redakcija – stāsts būs par ziņu dienesta redakciju hibrīdkara apstākļos.”