Draugos ar trombonu un trompeti

„Laiks no 18. novembra līdz Ziemassvētkiem ir sevišķi saspringts, bet ir forši un jau pierasts. Kad domāju par svētkiem, man tā ir nevis sēdēšana mājās pie rasola bļodas, bet gan muzicēšana,” saka skrundenieks, trombonists Krists Daubaris, kurš Kuldīgas mūzikas skolā četrus gadus māca trompetes spēli, Ventspils mūzikas vidusskolā pasniedz solfedžo un ir džeza trombona spēles skolotājs. Vēl viņš ir trombonists Ventspils bigbendā un pūtēju orķestrī Ventspils.

Paklausot skolotāja padomam

Trompeti Krists apguvis Skrundas mūzikas skolā pie skolotāja Jāņa Kuduma, bet tālāko ceļu mūzikā turpinājis tikai 20 gadu vecumā, kad iestājies Ventspils mūzikas vidusskolā un no trompetes pārgājis uz trombonu: „Apgūt šo instrumentu pamudināja tālaika skolotājs Valentīns Vinokurovs, sakot, ka es būtu talantīgs arī ar lielāku instrumentu, un es paklausīju. Viņš ieteica eifoniju, bet es gribēju trombonu – šķita stilīgs un uz skatuves izskatās iespaidīgi. Šis, izrādās, bijis viens no maniem vislabākajiem lēmumiem – nevienu dienu neesmu nožēlojis, ka spēlēju tieši to. Trombonistu Latvijā ir ļoti maz un vienmēr trūkst. Arī trompetistu ir maz, jo šo instrumentu bērni izvēlas reti.”

Pēc tam Krists devies uz konservatoriju Amsterdamā. Pēdējos gados koncertējis dažādos sastāvos. Intervijas dienā gatavojās koncertam ar Ventspils pūtēju orķestri un kori Nošu planētas, 2. Adventē Kuldīgas mūzikas skolā uzstājās kopā ar citiem pedagogiem, un nākamais koncerts paredzēts 20. decembrī ar Ventspils bigbendu, dziedātājiem Aiju Andrejevu un Jāni Aišpuru.

Ventspils bigbendā iepriekš bijuši četri un pat pieci trombonisti – pilns sastāvs: „Bet tagad arī mūs situsi demogrāfiskā krīze un esam palikuši tikai divi – es un mans Ventspils mūzikas vidusskolas audzēknis Henrijs. Pārējie brauc tikai uz lieliem projektiem.”

Pirmatskaņojums Ventspilī

Vaicāts par solokarjeru, Krists atzīst: „Tā man nav izvērtusies, un noslodze ir ļoti liela. Pēdējā laikā sadarbojos ar kolēģi un draugu, saksofonistu Kristeru Lauriņu (mācījies un strādājis Kuldīgas mūzikas kolā – red.), ar ko veidojam kādus projektus, rakstām skaņdarbus. Nesen festivālā Ventspils Groove skaistajā koncertā Pieturam vasaru izpildījām savas melodijas.

Tas mums daudz ko iemācīja. Cilvēki bieži nesaprot, cik milzīgs menedžments ir koncertu aiznest no nulles līdz simtam. Daudzi domā: sarunā skatuvi un tikai dod virsū! Bet tā ir finansējuma iegūšana un grāmatvedība, mūzikas rakstīšana, pats koncerts – ļoti laikietilpīgs darbs. Tāpēc, ja koncertējam divatā, nav viegli gadā pašiem uztaisīt vairāk par vienu vai diviem koncertiem.”

Par savas dziesmas pirmatskaņojumu Krists saka: „Rakstījis mūziku jau biju, bet pirmie kaķi jāslīcina, un pirmās dziesmas vienmēr ir sērīgas mīlestības balādes, kurām labāk ļaut noslīkt. (Smejas.) Šai koncertā atļāvos ko uzrakstīt un izpildīt. Tāpat iznāca sērīga mīlas balāde, bet cilvēkiem un mums pašiem patika. Studijas ierakstu neesmu izveidojis, bet vecāki bieži par to bieži atgādina.”

Atbildība un vēlme dalīties

Amsterdamā 2. kursā Krists sapratis, ka pedagoģija būtu interesanta: „Tā man diezgan labi padodas. Sevī pamanīju tādas īpašības un prasmes, kas šim amatam ļoti noder: esmu atbildīgs; man patīk būt uzmanības centrā, un klasē tā arī ir; man patīk dalīties ar savu dzīves pieredzi; bieži protu atrast kopsaucēju ar audzēkni, kaut ko no ikdienas dzīves, par ko papļāpāt. Visiem skolotājiem tā nav – man bijuši arī tādi, kas ir kā autoritātes, un tad tu kā audzēknis dari, ko liek.”

Kuldīgā Krists trompeti māca trīs audzēkņiem: „Vairāk par pieciem nav bijis. Kuldīga man patīk, un zīmīgi, ka tā ir pa vidu Skrundai un Ventspilij. Braucot no vienas uz otru, arī tāpat iegriežos pie kolēģiem, kas sagaida ar kafiju, bulciņām vai galertu.”

Lai ir vēl interesantāk

Jauniešiem esot daudz iespēju, ko darīt brīvajā laikā, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūzikas skolā audzēkņu ir mazāk: „Mūzikai jāvelta daudz laika, ja vēlies darīt labi un nākotnē nest sabiedrībai pienesumu. Līdzīgi kā sportā: jo vairāk trenēsies, jo labākus rezultātus sasniegsi. To bieži vien nesaprot gan audzēkņi, gan vecāki. Darba augļi ir redzami tikai pēc ilgāka laika. Kuldīgā ar kolēģiem bijušas diskusijas, kā modernizēt darba veidu, lai jauniešos atdzīvinātu dzirksteli attiecībā uz mūziku. Varbūt kaut kas jāpamaina programmās. Bet audzēkņu trūkums ir arī demogrāfiska problēma, jo bērnu ir mazāk un pulciņu ir daudz vairāk. Jādomā, kā noturēt tos, kas mums jau ir, kā mācības padarīt vēl interesantākas.”