08:25 - 24.12.2023
Svētdien Adventes vainagā aizdegsim ceturto sveci, bet šogad pēc baznīcas kalendāra līdz ar to arī beigsies Kristus gaidīšanas laiks, jo jau vakarā svinēsim Ziemassvētkus. Pārdomās dalās Kuldīgas Sv. Annas draudzes priekšnieks Aigars Ostrovskis.
„Daudziem ir zināms stāsts, ka Jēzus vienreiz atnācis, dzīvojis, par mūsu grēkiem krustā sists, uzkāpis debesīs un tagad sēž tur augšā pie Dieva labās rokas. Mēs gaidām, kad viņš atgriezīsies vēlreiz, būs ar mums kopā un tad aizvedīs sev līdzi debesu valstībā. Gaidot šo Jēzus atnākšanu, mums jāpārdomā, kā jūtamies, ko darām un kā pret apkārtējiem izturamies. Man par to iznāk laiks domāt tikai pašā vakarā pirms gulētiešanas, kad steidzamie darbi padarīti.
Jāatzīst, ka dzīve ritējusi diezgan vētraini. Līdz 2008. gadam cilvēkus, kuri iet baznīcā, es uzskatīju par tādiem kā liekuļiem vai naiviem un lētticīgiem. Savas nezināšanas dēļ biju pieņēmis aplamo uzskatu, ka baznīca ir sekta, kas grib kādus ievilināt tīklos, lai gūtu mantisku labumu. Kad pats sāku baznīcā iet, atklāju patiesību, un mana dzīve mainījās – Dieva klātbūtni sāku just. Mainījās domas par vērtībām. Iepriekš biju materiālists, un arī tagad finansiālais stāvoklis man ir svarīgs, taču mantisko neizvirzu kā galveno. Esmu atklājis patieso Dievu, un tagad man ir garīgās prioritātes – pārējais nāk pēc tam. Tā droši vien nav nejaušība, ka esmu Annas baznīcā: 1962. gadā mani šeit maziņu nokristīja. Tāpēc vien šis dievnams kļuvis svarīgs, taču, līdz atgriezos, pagāja laiks.
Desmit gadus kalpoju kā draudzes priekšnieks, izņemot to laiku, kad nevarēju to darīt slimības dēļ. Tad palīdzēja Aivars Leismanis – paldies viņam par darbu. Mans lielais dzīves projekts tagad ir pati baznīca. 1936. gadā šeit viesojās dzejnieks Leonīds Breikšs. Toreiz viņš uzrakstīja skaistus vārdus: „Jūs ieraugāt dievnamu, kas stāv pagalmā liels un augsts it kā tilts starp zemi un debesīm. Cauri mūriem skan draudzes dziesma, un jums liekas, ka visi ķieģeļi dievnama sienās dziedātu un skanētu līdzi, cik labi prazdami, no visas savas akmeņu sirds.” Mana iekšējā balss saka: šis tilts jāsaglabā, lai pa to varētu iet ne tikai es, bet arī visi citi.
Savai draudzei, tuvajiem un mīļajiem, arī ienaidniekiem (pats gan nejūtu, ka tādi ir) gribu pateikt, ka šajā laikā visi cenšamies kļūt labāki. Vēlamies kādam kaut ko ziedot, izdarīt labu darbu, vairāk uzsmaidīt, mīlēt un arī paši mīlestību saņemt. Adventes laiks paiet, un mēs atkal kļūstam neiecietīgi, nepateicīgi, saīguši, pat ļauni. Novēlu, lai brīnišķīgās, prieka un mīlestības pilnās Adventes laika izjūtas turpinās arī pēc Ziemassvētkiem.”
Tilts starp zemi un debesīm