Tehniski domājošs mūziķis

Kuldīdznieks ALVIS RUBENIS (28) ar mūziku ir uz tu – pabeidzis Latvijas Mūzikas akadēmiju, no dzīves Rīgā atgriezies mūspusē un šajā mācību gadā strādā par pedagogu gan Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolā, gan Kuldīgas mūzikas skolā. Viņu interesē arī automašīnas, sports un lasīšana.

„Stabila viduvējība”

„Izglītības gaitas sāku Jaunpiebalgā,” stāsta Alvis. Vispirms sešgadnieku grupā, tālāk pirmajā un daļēji otrajā klasē Jaunpiebalgas sākumskolā. Tad ar ģimeni pārcēlāmies uz Kuldīgu, kur mācības turpināju Alternatīvajā sākumskolā, kad tā vēl atradās Kaļķu ielā, Ventas krastā. 5. klasē sāku iet Kuldīgas Centra vidusskolā, kurā mācījos visu pamatskolas un vidusskolas periodu. Skolas laikā sevi raksturoju kā stabilu viduvējību. Padevās angļu valoda, mūzika, sports, ar matemātiku un latviešu valodu gāja vēl solīdi, bet pārējie priekšmeti – kā nu kurais. Vizuālā māksla gan neparko nesanāca.

Vidusskolas beigās sāku pētīt, kur iet tālāk. Ventspils augstskolā studēju datorzinātnes. Interese par tehnoloģijām man jau bija – iepriekš padarbojos ar programmēšanu, fakultatīvi to mācījos Javas valodā, taču gada laikā sapratu, ka šī profesija tomēr nav domāta man. Ar matemātiku vēl puslīdz draudzējos, taču ar programmēšanu augstskolas līmenī nebija tik veiksmīgi.

Uzzināju par iespēju Kuldīgas Tūrisma un tehnoloģiju tehnikumā programmā Erasmus mācīties par autoelektriķi. Automašīnas un tehnika mani interesējusi no mazotnes: patika lietas izjaukt, izpētīt, kā tās strādā, un salikt atpakaļ. Bērnībā vecāki nopirka konstruktorus, un es tos veidoju tā, kā vajadzēja man, nevis tā, kā paredzējis ražotājs. Ja vajadzēja saskrūvēt mašīnu, es to saskrūvēju. Kāpēc neiet šo ceļu? Kursu pabeidzu, deviņus mēnešus Valmierā strādāju turpat, kur praksē. Tomēr sapratu, ka arī te esmu tikai autoentuziasts. Astoņas stundas dienā, piecas dienas nedēļā šajā profesijā nav mans aicinājums.”

No Cāļa līdz akadēmijai

„Mūzikā vecāki mani centās iesaistīt jau no agras bērnības. 2000. gada pavasarī, kad biju ciemos pie vecvecākiem, mammas māsas draudzene Sangrita Upeniece, redzot manu un brālēna Klāva potenciālu, nolēma mūs pieteikt un sagatavot vokālajam konkursam Cālis. Tiesa, no šī pasākuma neko neatceros, ir tikai fotogrāfijas albumā.

Jaunpiebalgā arī bērnudārza mūzikas skolotājs Jānis Žagariņš mani pieteica Cālim. Atceros vien to, ka brīvi izgāju uz skatuves, nodziedāju un nogāju. Tālāk par atlasi diemžēl netiku. 2. klasē vecāki mani aizveda uz Jaunpiebalgas mūzikas skolu. Pēc iestājpārbaudījumiem uz direktores jautājumu, kādu instrumentu bērns vēlas spēlēt, tētis, ne brīdi negaidot, teica: „Klavieres!” Pamatojums dzelžains: klavieres nevar pazaudēt, nomest, izmantot kā ragavas un nobraukt no kalna. Bet tur periods klavieru klasē bija īss. Pēc pārcelšanās uz Kuldīgu mācības turpināju pie skolotājas Ingrīdas Krieviņas. Milzīgs paldies par pacietību, izturību un manī ieguldīto darbu viņai un visiem pārējiem mācībspēkiem!

Uz nenoteiktu laiku šī izglītošanās tika pārtraukta, bet mūzikas skolas laikā un arī pēc tās beigšanas dziedāju skolas korī. Bija vēlme mācīties Ventspils Mūzikas vidusskolas sitaminstrumentu klasē – kāpēc tur, nav ne jausmas. Tā brīža iegriba. Tomēr apstākļu maiņas dēļ mūzika tika atstāta hobija līmenī.

Tad kādā dienā – to var dēvēt par Dieva brīnumu vai likteņa pagriezienu – iepazinos ar priesteri Andreju Mediņu. Pēc dziļas un ilgas sarunas sadūšojos un spēru soli tālāk mūzikā. Pateicoties cilvēkiem, kurus pazinu, nonācu Mūzikas akadēmijas radošo projektu daļas vadītājas Janas Lāces uzmanības lokā un ar viņas gādību, atsaucību un iedrošinājuma vārdiem iestājos programmā Vispārējās izglītības mūzikas skolotājs. Lai sagatavotos iestājeksāmeniem, vajadzēja atsvaidzināt zināšanas mūzikas teorijā. Milzīgs paldies par palīdzību skolotājai Janai Paipai un par sagatavošanu diriģēšanai – Arvīdam Platperam.

Pirmais gads akadēmijā nebija no vieglākajiem, jo mūzikas vidusskolā mācījies neesmu. Savienot mācības ar darbu augstskolā, kur biju koncertadministrators, nav vienkārši. Taču par spīti grūtībām ar mācībspēku atbalstu akadēmiju pabeidzu. Sevišķs paldies profesoram Arvīdam Platperam, klavierspēles pasniedzējam Vitālijam Razdorovam, vokālajai pedagoģei Baibai Renertei un arī kolēģiem. Izlaidumā rektors Guntars Prānis atzinīgi novērtēja manu veikumu abās frontēs.”

Skolotāja lomā

„Negaidīti atnāca ziņa no Kuldīgas mūzikas skolas klavieru nodaļas vadītājas Līgas Saulgriezes. Skola vāca informāciju par absolventiem, ar ko viņi nodarbojas, un tūlīt nāca piedāvājums strādāt klavieru nodaļā. Pārrunās ar direktori Andru Zvejnieci uzzināju, ka arī Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskola meklē mūzikas pedagogu, un nolēmu pieteikties. Saruna ar direktori Valdu Gauri bija veiksmīga, un tur sāku darbu kā vispārējās izglītības mūzikas skolotājs.

Tā kā šis ir pirmais gads, ar dzīvi abās skolās vēl aprodu. Mācību paņēmienos esmu, ja tā var teikt, izpētes procesā. Visās klasēs vienas metodes nav efektīvas. Katru stundu cenšos iepazīt skolēnu spējas un intereses, lai stundas viņiem būtu interesantas un arī izglītojošas.

Mūzikas skolotāja profesija šajos laikos noteikti ir citādāka nekā tad, kad mācījos pats. Metodikā nācis klāt daudz tādu lietu, kas manā laikā netika izmantotas. Kaut vai pakāpju dziedāšana ar roku zīmēm, ritma vingrinājumi ar skanošiem žestiem – sākumskolas klasēs, sevišķi pirmajā, tie ļoti patīk. Vēl ir radošie darbi, piemēram, skaņu gleznas, izmantojot klasē pieejamos mūzikas instrumentus. Tā vēl bez dziedāšanas rodas iespēja skolēnus iesaistīt kolektīvā muzicēšanā un viņu prasmes pilnveidot.

Tiku iesaistīts arī skolas koncertu tapšanā. Pirmais bija svētku koncerts 17. novembrī Svētās Katrīnas baznīcā. Tajā tika atskaņotas ne tikai tautasdziesmas, kas ir muzikāls stūrakmens, ja runājam par patriotisma un nacionālās pašapziņas veidošanu, bet arī citu žanru dziesmas, tai skaitā reps. Tas ļauj mūsu zemes mīlestību ievērpt jebkurā žanrā, panākot tikpat spēcīgu skanējumu.

Ziemassvētku koncertā kultūras centrā tika radīts ļoti skaists uzvedums, kas papildināts ar kora un ansambļa dziesmām un arī dejām. Pirmoreiz biju diriģenta pozīcijā, uzstājoties ar kori un ansambli. Abi koncerti saņēma ļoti pozitīvas klausītāju atsauksmes. Par to pateicība Ainai Tovstuļakai un pārējai humanitāro zinību vidusskolas komandai par tik krāšņu un interesantu pasākumu, kas ļauj iesaistīties visam kolektīvam.”

Ar ģitāru, grāmatām un sportu

„Viss brīvais laiks skolotājiem paiet, gatavojot materiālus nākamajai stundai,” pasmaida Alvis. „Ja runā nopietni, turpinu pašmācībā apgūt ģitārspēli. Vienmēr var apgūt ko jaunu: dziesmu, kuru tikko dzirdēju pa radio, akordus, kurus ieraugu pirmoreiz, bet kas labi skan un ko var izmantot savās kompozīcijās. Augstskolā parādījās iespēja muzicēt Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas slavēšanas dievkalpojumos, kuros labprāt vēl piedalos, tiesa, retāk.

No mierīgākām nodarbēm kā favorītu varu nosaukt grāmatu lasīšanu. Iegādājos Vladimira Zismaņa Ceļvedi orķestra pasaulē un tās pažobelēs – ļoti interesanti, ar humoru aprakstīta dzīve orķestrī no mūziķa skatpunkta. Deiva Grola autobiogrāfiju Stāstnieks. Stāsti par dzīvi un mūziku esmu sācis lasīt nesen. Tā kā man vienmēr bijusi vēlme izzināt rokmūzikas pasauli, ir ļoti interesanti iepazīt mūziķa Deiva dzīvesstāstu, darbības pirmsākumus, nonākšanu līdz 90. gadu slavas zenītam ar grupu Nirvana, kā arī turpmāko dzīvi. Vasarā labprāt spēlēju futbolu un peldu, ziemā slidoju. Nākotnes plānus grūti komentēt. Tā teikt: dzīvosim, redzēsim.”