Padurē piestāj sapņu zirgi

Projektā Mākslinieku rezidence pagastā šoruden viesojās māksliniece ANDA POIKĀNE un radīja telpisku mākslas kompozīciju Sapņu zirgi. Pati māksliniece uzsver, ka šie darbi ir māksliniecisks mēģinājums padarīt ilgošanos redzamu. A.Poikāne ir gan tēlniece, gan trīsdimensiju mākslas radītāja.

Lauku vide un kosmiskie ceļojumi  

A.Poikāne ir kurzemniece un nāk no Liepājas puses – Dunalkas. Māksliniecei ļoti svarīgi, kāda ir kultūrtelpa Latvijā ārpus Rīgas. „Lauku vide man ir pazīstama. Es ļoti cīnos par to, lai cilvēkiem patiktu kaut kas arī ārpus galvaspilsētas. Tāpēc tā bija laba iespēja piedalīties projektā Mākslinieku rezidence. Man tā sagādāja prieku.”

Līdz šim Padurē viņa bijusi garāmbraucot. Vairāk vietējo iepazinusi, piedaloties Iritas Riķītes organizētajos pasākumos klētī, bet ar kultūras organizatoru Ģirtu Immeru secināts, ka iesāktajam darbam jābūt turpinājumam.

Sākumā kopā ar citiem radošiem kolēģiem A.Poikānei bijusi doma veidot zvaigžņu karti, kur muzikālās interpretācijas radītu saksofona spēle. „Iecere dažādu iemeslu dēļ neīstenojās,” saka A.Poikāne. „Kad nokļuvu rezidencē Padures muižā, tur bija skatāma Purvīša balvas nominanta Ata Jēkabsona izstāde. Iedomājos, es taču varu mēģināt veidot zirgus! Tajos arī iekļaujas apcerējums par meditāciju, jo ēnas, ko met zirdziņi, piemēram, uz griestiem, līdzinās kosmiskiem ceļojumiem.”

Viens no mīļākajiem tēliem

Padurē zirgi novietoti laukā, un kopā tie ir pieci. Aplūkot varēs tik ilgi, kamēr laikapstākļi ļaus, jo no liela sniega daudzuma tie var deformēties. Muižā māksliniece izveidojusi vienu, bet pārējie tapuši iepriekš. Pats pirmais – pirms desmit gadiem. „Toreiz veidoju izstādei Kā klājas, Žanna d’Arka?, to biju piemirsusi, atminējos strādājot Padurē.” Citi zirgi aizpērn bijuši izstādē Jaunmoku pilī. Darbi A.Poikānei bijuši arī Rīgā, tēlniecības kvadriennālā Trauslu objektu pārvietošana. „Tie bija papīra objekti. Cilvēki varēja uz mājām paņemt līdzi skulptūru, pamēģināt, kā tā izskatītos, ja atrastos dārzā vai istabā. Ar šiem darbiem varēja paspēlēties, fotografēties. Cilvēki ar zirga skulptūru esot pat kāpuši tramvajā. Zirgi un suņi cilvēkiem ir vieni no populārākajiem un mīļākajiem tēliem.” A.Poikānei šķiet forši, ka zirgu var ienest istabā, nu gluži kā stāstā par Pepiju.

Māksliniecei bieži jautāts, kādēļ viņa veido zirgus, vai ēzelīti nevarot? „Man šķiet, ka viens no izveidotajiem nedaudz pēc ēzelīša arī izskatās. Jo ilgāk veido, jo vairāk prasmes pieaug.”

Patīk eksperimentēt

Viņa atzīst, ka sievietei-tēlniecei ir grūtības pacelt lielu akmeni, tāpēc nākas izdomāt dažādus asprātīgus vingrinājumus. „Pārsvarā strādāju ar mālu, skulptūras apdedzina man tuvi cilvēki dažādās keramikas fabrikās. Iemācījos izveidot skulptūru ar tukšu vidu, tēlniekiem tehnoloģiski tas ir iespējams, bet vajadzīgas ļoti lielas prasmes. Un tās man ļoti noder, kad gribu pamēģināt ko citu. Neesmu vienīgā māksliniece, kura darbos izmanto armatūras sietu, bet katrs to var izdarīt pa savam atbilstoši savām prasmēm un tēlnieciskajai izjūtai. Mani pašu fascinē pārdzīvojums – kā ir radīt no nekā, jo būtībā tas ir rullis.”

Māksliniece uzskata, ka daudziem no bērnības ir tēli, par kuriem sapņo vēl šodien. Lielai daļai tie ir zirgi, arī A.Poikānei: „Savos darbos cenšos restaurēt bērnības pārdzīvojumus, un tas man šķiet interesanti. Tēli, kuri ilgstoši pastāvējuši līdzās, ir nozīmīgi. Tie glabājas mūsu apziņā. Ik pa laikam par tiem aizdomājamies.”

„Sievietei–tēlniecei ir grūtības pacelt lielu akmeni, tāpēc nākas izdomāt dažādus asprātīgus vingrinājumus.”

Māksliniecei patīkot strādāt kolektīvi. „Man šķiet, ka tajā ir liela jēga. Patīk sadarboties. Cilvēki ir atsaucīgi un atbalsta. Bieži vien tas ir bez finansējuma.”

Liels pārdzīvojums bijis pirms septiņiem gadiem, Parīzē apskatot ekspozīciju Viņas. „Sapratu, ja tajā ienestu savu darbu, tas tur iederētos. No tā brīža man pārstāja darboties vajadzība apliecināties. Man vairs nešķiet svarīgi to darīt smalkās galerijās. Daudz svarīgāk ir realizēties vispār. Kopš tā brīža daudz strādāju. Man ir teikuši, ka mani darbi labi izskatītos kādā Venēcijas paviljonā. Jā, noteikti. Taču tas nenozīmē, ka ārpus tā darbu kvalitāte ir sliktāka. Sabiedrībā ir uzskats, ja darbi tiek izstādīti Londonas galerijā, tad tiem ir vērtība, bet, ja tos rāda, piemēram, Dunalkas kultūras namā, tad nav. Tas ir aplams pieņēmums.”

Māksliniece savos darbos iekļauj emocijas. Viņa atzīst: „Es ļoti dziļi meklēju. Tie, kuri mani pazīst, zina, ka manos darbos strāvo ilgas pēc kaut kā augstāka.”

A.Poikāne atklāj, ka labprāt strādātu ar lieliem objektiem, iekārtotu parku ar noturīga materiāla – betona – skulptūrām. „Bet vajadzīgs mecenāts, kurš to vēlētos. Tajā pašā laikā esmu pretrunīga savās prasībās. Neatbalstu, ka mums tiek dotas balvas no azartspēļu ienākumiem.”

Svētdienas sarunas

Māksliniecei jau divdesmit gadus ar mammu ir noruna sazvanīties svētdienas rītos, kad radio skan dievkalpojums. „Kopā to arī noklausāmies. Reiz kāds mācītājs sacīja, ka būtu labi, ja cilvēki noņemtu maskas. Tas bija skaists padoms. Ja mēs visi kļūtu īsti, varbūt arī pasaule būtu labāka. Citādi ar savām darbībām cilvēki viens otram dara pāri.”