Māksla izaicina priekšstatus un atklāj jaunas pasaules

Mākslas pētniece un kuratore MAIJA RUDOVSKA savu pieredzi krājusi gan Latvijā, gan ārzemēs. Pašlaik viņa Kuldīgā, Kaļķu ielas kvartālā, vada pašas izveidoto mākslas telpu Studija. Kursējot starp Rīgu un Kuldīgu, Maija vienlaikus studē Igaunijā un raksta doktorantūras pētījumu par mākslas kūrēšanas vēsturi, tika izraudzīta par jaunās Latvijas Mākslas gada balvas žūrijas priekšsēdi un organizē laikmetīgās mākslas procesus kā laukos, tā plašā mērogā.

Maija atklāj savu radošo ceļu, starptautisko pieredzi un grūtības, cenšoties Kuldīgas apkaimē radīt tādu vidi, kur māksla ne tikai tiek novērtēta, bet arī dzimst.

Kāda ir tava ikdiena?

Tā paiet, gan strādājot Kuldīgā, mākslas telpā Studija, gan rakstot doktora disertāciju. Igaunijas Mākslas akadēmijā studēju doktorantūrā, mākslas vēstures un vizuālās kultūras nodaļā – šis ir trešais gads. Sācies posms, kad intensīvi jāraksta disertācija. Ideja ir to iesniegt nākamgad vasarā. Pētu kūrēšanas vēsturi Latvijā ar fokusu uz 80. gadiem. Skatos uz māksliniekiem kā kuratoriem, kas paši organizēja izstādes un citus mākslas procesus. Būtiska loma toreiz bija Latvijas Mākslinieku savienībai – tā bija svarīga un radoša institūcija. Ir pieņēmums, ka Austrumeiropā kūrēšanas vēsture aizsākās tikai 90. gadu sākumā līdz ar Sorosa fonda nodibināšanu, bet es pētījumā apgalvoju, ka tas bijis jau agrāk.

Kā sākās ceļš mākslas zinātnē?

Esmu dzimusi Kuldīgā un te mācījos arī mākslas skolā. Interese man ir jau no bērnības, bet pārorientēšanās uz teorētiskām zināšanām notika tad, kad pārcēlos uz Rīgu un nokļuvu Latvijas Mākslas akadēmijā, kur studēju mākslas vēsturi. Šis ceļš sākās tāpēc, ka Kuldīgas ģimnāzijā vidusskolas klasēs bija spēcīgs humanitārais virziens un Inga Pūce bija mana pirmā, uz kultūru orientētā skolotāja. Tur varēju apgūt tādus priekšmetus kā mākslas un kultūras vēsture, filozofija, padziļināti mācījos vēsturi. Nesen sapratu, ka tas mani spēcīgi sagatavoja, lai akadēmijā iestātos bez problēmām.

Studiju laikā ļoti agri, jau 3. kursā, sāku recenzijas par mākslu rakstīt Neatkarīgajā Rīta Avīzē – mans pirmais skolotājs tur bija Arno Jundze*. Mana rakstīšanas karjera kā mākslas kritiķei un pētniecei ir diezgan pamatīga – nu jau 20 gadus. Esmu rakstījusi arī Kultūras Forumā, Kultūras Dienā un citos medijos. Studiju laikā radās interese par kūrēšanu, un 15 gadus mana profesionālā dzīve ir vairāk kā kuratorei. Šīs zināšanas papildināju pēc maģistrantūras Mākslas akadēmijā, kad devos mācīties Stokholmā, Zviedrijā, un tas atvēra iespējas strādāt starptautiski. Vairāk nekā pirms desmit gadiem mācījos doktorantūrā, bet toreiz nepabeidzu. Nesen nolēmu, ka atkal gribu pievērsties pētniecībai, tādēļ iestājos Igaunijas Mākslas akadēmijas doktorantūrā.

Kas ir tavi interesantākie darbi?

Viens nozīmīgs notikums, kurā biju iesaistīta, ir izstāde Society Acts Modernās mākslas muzejā Malmē, Zviedrijā. Tā bija veltīta Baltijas valstu mākslai. Parasti muzejs Moderna Museet katru ceturto gadu organizē izstādes, kas veltītas Zviedrijas mākslas jaunākajiem procesiem. Divus gadus veltījām pētniecībai – ar galveno kuratoru no muzeja ceļojām pa visām Baltijas valstīm un izvēlējāmies māksliniekus. Šādas izstādes atstāj plašāku nospiedumu nākotnē – daudzi, ko izvēlējāmies, pēc tam savu karjeru attīstīja un izauga starptautiski. Izstāde bija patīkama pieredze tāpēc, ka tā man ierādīja, kā strādā kurators: tas ir ne tikai menedžeris vai administrators, bet cilvēks, kas strādā ar koncepciju, mākslinieku atlasi, tekstu un mēģina mākslas vēstījumu nodot plašākai publikai.

Bijuši arī citi svarīgi notikumi, piemēram, ļoti interesants projekts Barbars Parīzē – Baltijas un Francijas mākslinieku satikšanās izstādē, kas notika mākslas telpā Foundation Ricard. To varēja realizēt Baltijas valstu simtgades programmā. Man ir bijis arī projekts Marseļā, kad sākās pandēmija.

Tomēr izaicinošākie ir tie, ko esmu rīkojusi reģionos vai mazākās institūcijās tāpēc, ka izpratne par mākslas procesiem ir ļoti vienkāršota un bieži vien daudz jāiegulda izglītošanā.

Kur ārzemēs esi dzīvojusi?

Nekur citur kā tikai Latvijā. Esmu daudz laika pavadījusi ceļojot. Kad studēju Zviedrijā, vairāk laika pavadīju tur. Pandēmijas laikā braucu uz ASV, uz Ņūorleānu, Luiziānas štatu. Tur biju kādas piecas reizes un katru reizi vismaz mēnesi. Ir bijusi vēlme iesakņoties citur, tomēr nav izdevies. Esmu bijusi mākslinieku rezidencēs gan Skandināvijas valstīs, gan citur Eiropā. Programmā Erasmus pusgadu pavadīju Šefīldā, Lielbritānijā, – tas ir ilgākais periods.

Ar ko tev izveidotas vērtīgas attiecības?

Kā kuratore esmu strādājusi ar tā saukto tīklošanos. Tas ir kā darbs, nevis hobijs. Piemēram, kad devos rezidencēs, uzreiz noskaidroju māksliniekus, ko gribētu satikt, un pie viņiem devos studiju vizītēs. Vienmēr ir kāds projekts, kurā kādu cilvēku gribu iekļaut, vienlaikus zinu, kuras valstis finansējuma ziņā būs izdevīgākas. Cilvēki tiek satikti dažādās situācijās. Kontaktu veidošana ir daļa no mākslas profesionāļa dzīves. Iesaku jaunajiem māksliniekiem nebaidīties veidot personīgu saikni ar plašāk zināmiem cilvēkiem, kuri tiek satikti rezidencēs, ceļojumos, studiju programmās, jo tas dzīvē noderēs.

Kā kļuvi par Latvijas Mākslas gada balvas žūrijas priekšsēdi?

Pagājušogad kļuvu par mākslas balvas žūrijas locekli un arī priekšsēdi. Žūrija katru gadu pamainās, un šogad tur jau strādā citi cilvēki. Vizuālajai mākslai līdz šim tā īsti nav bijusi balva – tā ir savā ziņā viszemāk novērtētā joma ar vismazāko finansējumu un milzīgu iekšēju konkurenci. Līdzīgu balvu pirms daudziem gadiem pasniedza Latvijas Mākslinieku savienība. Tagad no Kultūras ministrijas ir atkārtots mēģinājums tādu atjaunot.

Balvai ir organizatoru komanda, kas saved visus kopā, izziņo notikumus medijiem, organizē ceremoniju. Žūrija ir septiņu cilvēku grupa, ko pirmajā gadā nominēja attiecīgas institūcijas. Laikmetīgās mākslas centrs Kim? izvirzīja mani.

Balvai ir desmit kategorijas. Viens no virsmērķiem ir pievērst uzmanību mākslas ekosistēmas veidotājiem, starp kuriem ir ne tikai mākslinieki, bet arī kuratori, producenti, mākslas kritiķi, organizācijas, kas rīko iekļaujošas un izglītojošas aktivitātes. Plašākai publikai, iespējams, šķiet, ka mākslinieks ir vienīgais radošais prāts šajā sistēmā, bet patiesībā to veido ļoti dažādi mākslas profesionāļi. Jāatzīst, ka gada laikā izvērtēt visus mākslas procesus bija izaicinājums un ļoti liela atbildība. Balva tiks pasniegta 18. aprīlī Valmierā.

Kas tevi notur pie Kuldīgas?

Es dzīvoju starp Rīgu un Kuldīgu. Man patīk kustība. Bija doma uz Kuldīgu pārcelties, bet darbu un citu norišu ziņā pašlaik man tas neder. Interese kaut ko te veidot radās pandēmijas laikā, tad man arī apritēja 40 gadu. Tajā laikā rodas pārdomas par dzīvi un to, ko gribu darīt tālāk. Rīga man pēdējā laikā ir mazāk interesanta.

Sākumā nebija domas Kuldīgā veidot mākslas telpu. Iespējams, kādu laiku par to tikai sapņoju. Tomēr mani sapņi bieži pārvēršas reālos darbos. Studija pirms diviem gadiem neradās no zila gaisa. Biju jau iepazinusies ar uzņēmēju Tomu Egli un vairākas reizes apskatījusi Kaļķu ielas kvartāla telpas. Vienlaikus ir svarīgi, lai sakrīt finansiālie apstākļi un tādu projektu varētu sākt.

Kas bija lielākais risks, atverot Studiju?

Finansiāli, protams, tas bija risks un ir. Arī tajā ziņā, vai telpa iedzīvojas, vai vīzija, ko gribi sasniegt, realizējas. Joprojām šķiet, ka divi gadi ir tikai sākums. Kuldīgas publika ir ļoti kūtra. Es mākslas vidē kādu laiku jau strādāju, cilvēki mani pazīst, kontaktu un ideju ir daudz, bet lielāks izaicinājums ir tas, kā vietējiem šo vietu padarīt interesantu. Manuprāt, lielākā problēma ir cilvēku trūkums novados. Katrs dzīvo savos burbuļos – citādais vai svešādais ir pārāk apgrūtinošs un, iespējams, nekomfortabls. Māksla nav tikai skaistas, acij tīkamas bildītes, tā ir daudz kas vairāk – tā piedāvā izaicināt priekšstatus un atklāt jaunas pasaules. Divos gados Studijas starptautiskā rezidenču programma ir pulcējusi daudz interesantu mākslinieku, kuri aktīvi iesaistās arī Kuldīgas dzīvē, sadarbojoties gan ar mākslas skolu, gan amatniekiem un citiem radošajiem cilvēkiem.

Viena no populārākajām norisēm ir starptautiskā programma Mākslas terapijas laboratorijas rezidence, kas notiks jau trešo gadu. Rīkoju to kopā ar mākslas terapeiti Jūliju Volonti no Ņujorkas. Mēģinām iet starpdisciplināru ceļu, sniedzot iespēju radošiem cilvēkiem no dažādām jomām satikties intensīvā dažu dienu programmā, kurā viņi gan gūst iespēju profesionālai izaugsmei, gan veido saikni ar Kuldīgas kontekstu. Šogad vairāki iepriekš te uzņemtie dalībnieki Studijas rezidencē atgriezīsies. Divu gadu laikā bijuši vairāk nekā 30 mākslinieki.

Pašā sākumā jau zināju, ka neveidoju šo kā izstāžu telpu tāpēc, ka finansiāli tas ir ļoti grūti. Kuldīgā nav tādas mākslas vides, kurā visu laiku būtu pieprasījums pēc izstādēm, tāpēc mākslinieku rezidences šķita labāka ideja.

Man Kuldīgā jau gadiem ir pietrūkusi jaunrade tieši vizuālajā mākslā. Atceroties 90. gadus, kad te bija ļoti radoša alternatīvās mūzikas vide, šķita, kādēļ gan nevarētu būt vieta arī vizuālās mākslas jaunradei. Rīgas norises pārnest uz šejieni man nav interesanti.

Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā Liepāja 2027 tu esi saņēmusi atbalstu interesantai iecerei. Pastāsti par to!

Projektā Trauslais pārejas viegums ir paredzēti trīs apjomīgi mākslas darbi, kurus realizēs divas ārzemju mākslinieces – Robina Līvija no Ņūorleānas Amerikā, Laura Gozlana no Francijas – un arī latviešu mākslinieks Viktors Timofejevs, kurš dzīvo Amerikā. Kaļķu ielas kvartālā iecerēts murālis, pārējie būs neparastākās vietās. Piemēram, Lauras Gozlanas darbu apsveram izstādīt vienā no padomju laika ēkām Pilsētas laukumā. Robinas Līvijas darbā būs intervijas ar senioriem – vēlamies apkopot atmiņas par Kuldīgu senākos laikos. Māksliniece ir daļēji ebreju izcelsmes, un viņu interesē aktualizēt ebreju mantojumu un marginālo grupu klātesamību. Rezultāts būtu sabiedriski iesaistošs darbs.

Kā tu vērtē kultūras, tostarp mākslas, dzīvi mūsu novadā?

Esmu tāds cilvēks, kam visu laiku kaut kas līdz galam nepatīk jeb visu laiku gribas ko uzlabot. (Smejas.) Man šķiet, ka cilvēki, arī institūcijas šeit viens ar otru nesadarbojas. Tā nav tikai Kuldīgas problēma – tas raksturīgi Latvijai kopumā. Pašvaldība ir kūtra kultūras pārvaldes jautājumos, un tā neskatās uz mākslu un kultūru kā progresīvu spēku. Ir diezgan skaidrs, ka ar kultūru neviens nenopelnīs, tādēļ jāspēj ieraudzīt un izcelt tos aspektus, kuros kultūra ir spēcīgs ierocis, piemēram, redzesloku paplašinot un ienesot laikmetīgas vēsmas.

Augstvērtīgas kultūras norises vienmēr piesaista uzmanību. Būtu ļoti interesanti to realizēt UNESCO kontekstā. Manuprāt, šim statusam nevis jābūt ierobežojošam, bet tieši jāsniedz jaunas iespējas. Piemēram, jau minētajā Liepājas 2027 projektā vēlos Kaļķu ielas kvartālā radīt murāli jeb publisku mākslas darbu, kas uz vairākiem gadiem Kuldīgai būtu saistošs. Pretī manai Studijai ir diezgan neitrāla padomju laika silikāta ķieģeļu siena, kuru es gribētu izmantot. Esmu ieplānojusi uz tās zināmā latviešu mākslinieka Viktora Timofejeva mākslas darbu. Bet pašvaldībā saka: to nevar izmantot tāpēc, ka siena ir UNESCO teritorijā. Tas šķiet ļoti dīvaini. Tāds projekts arī būtu investīcija, kā pilsētvidi padarīt interesantāku. Bieži ir dzirdēts, ka Kuldīgā tūristi atbrauc, apskata tiltu, Ventas rumbu un aizbrauc, jo nekā cita nav, ko redzēt. Man šķiet, ka lēmējiem jābūt pretimnākošiem un jāmēģina sadarboties. Kuldīgai ir viss potenciāls kļūt arī par tādu vietu, kur skatīt interesantu, laikmetīgu mākslu.

Kā klājas ar mākslinieku rezidenci Piezīmes uz malām, kurā tu uz mūsu pagastiem vedi dažādu radošu jomu autorus?

Šajā projektā biju iesaistīta piecus gadus. Tā bija sadarbība starp Kuldīgas novada pašvaldību un mani. Sākumā ar bijušo kultūras nodaļas vadītāju Daci Reinkopu tā realizāciju izdiskutējām. Es uzrakstīju konceptu, ieguvu papildu finansējumu. Tagad projekts ir daļa no Liepājas 2027 pamata partneru programmas, un par to ir liels lepnums, jo lielā mērā tas bijis mans ieguldījums.

Diemžēl tagad pie projekta pati vairs nestrādāju, jo ar pašvaldību par to vairs nevarējām saprasties. Manuprāt, projekts savus mērķus sasniedza: pagastos cilvēki kļuva atvērtāki dažādām kultūras, mākslas aktivitātēm; pagastu vadītāji redzēja, kā strādā mākslinieki, un sadarbībai ar radošo jomu pārstāvjiem ir kļuvuši atvērtāki.

* Arno Jundze – rakstnieks, literatūrzinātnieks, kultūras žurnālists, TV raidījumu vadītājs