Lielais Kristaps un mūsējie

Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps ceremoniju šogad vērot bija sevišķi satraucoši, jo laureātu un nominantu vidū ir īpaši daudz mūsu novadnieku, kuri saistīti ar Kuldīgu.

Filma aicina uz cilvēcību

Kuldīgā augusī Marta Herca par darbu Mēs tikai tagad sākam apbalvota kā labākā dokumentālās filmas režisore. Kad pirmās emocijas norimušas, viņa atzīst: „Esmu ļoti, ļoti priecīga, jo konkurence liela – arī pārējās filmas ir spēcīgas, tāpēc ir pārsteigums. Pasākumā bija eiforija, un savā runā daudzus aizmirsu pieminēt. Bet jūtos laimīga par visiem manā komandā: labi sastrādājāmies, un esmu pateicīga.”

Šī filma ir traģisks, bet arī dziļi cilvēcisks, gaišs stāsts par vēsturnieku Marģeru Vestermani, kurš viens no nedaudzajiem ebrejiem Latvijā izdzīvoja Otrā pasaules kara holokaustā.

Režisore domā: katrs, kurš viņu saticis, ir izjutis pieredzējušā vīra piedošanu. „Savu grāmatu rakstot, viņš runā ne tik daudz par tiem, kuri piedalījās slepkavībās, cik par glābējiem, kuri gāja pret straumi un palīdzēja. Vestermaņa stāsts ir par to, ka sabiedrība nevar kļūt labāka, ja mēs savus cilvēkus šķirojam – sakām, ka vieni ir labāki par citiem vai kādiem pienākas kas vairāk. Holokausta traģēdija notika tāpēc, ka apstākļi ļāva ienīst noteiktu cilvēku grupu. Tā sākās no naida un pārauga rīcībā.”

Filma tapusi sešus gadus. Pirmais bijis taustīšanās laiks, kad tapušas sarunas ar galveno varoni.

Bet, kad iedarbināti visi mehānismi un Valsts kultūrkapitāla fonds piešķīris naudu, varēts turpināt jaudīgāk. M.Herca atklāj, ka montāža ir visskarbākā, jo materiāla ir ļoti daudz, bet stāsts jāizstāsta nepilnā stundā. Paguruma brīžos cits citu uzmundrinot, nonākuši līdz rezultātam.

Kā simbols filmu caurvij upe. Vai te kāds nopelns Ventai? M.Herca smejas: „Kuldīga ir īpaša vieta – esmu te uzaugusi, vecāki dzīvo Ventas tuvumā, un tētis pie tās pavada ilgāku laiku nekā jebkur citur, bet kadri filmēti Engures upē. Tas ir simbols – robežšķirtne, pāriešana jaunā pasaulē. Sabiedrība attīstās, un kaut kad mēs nonāksim pie tās cilvēcības un mīlestības, ko es, balvu saņemot, visiem novēlēju.”

Par smago – arī ar vieglumu

Kā labākā daudzsēriju filma Lielo Kristapu saņēmusi t.s. dramēdija astoņās sērijās Padomju džinsi, kurai ir divi režisori: bijušais kuldīdznieks Juris Kursietis un Staņislavs Tokalovs, viņš arī viens no scenārija autoriem. Vēl balva scenāristiem un galvenās lomas atveidotājam Kārlim Arnoldam Avotam. Padomju džinsi ieguva 12 nominācijas, ir iekļauti Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla programmā un šomēnes būs Latvijas kinoteātros. Tas ir traģikomisks stāsts par biksēm, kas mainīja pasauli: par dzīvi PSRS 70. gados, kad konflikts ar Valsts drošības komiteju kādu puisi noved psihiatriskajā slimnīcā, kur viņš pagrīdē ražo rietumu džinsu pakaļdarinājumus.

Par labāko pilnmetrāžas spēlfilmu atzīta Pastkarte no Romas (rež. Elza Gauja), kur sirsnīgi smeldzīgā stāstā par novecošanu galvenās lomas lieliski spēlē mūsu novadniece Indra Burkovska un Jānis Jarāns.

Labākā studentu filma ir Mana bērnības ķermeņa atzīšanās (rež. Emīlija Karetņikova) – skaudrā patiesībā balstīts darbs par jaunas meitenes traumatisko pieredzi vasaras nometnē, kur pieaugušais pārkāpj viņas privātās robežas. Latvijas Kultūras akadēmijā tapušās filmas producente ir kuldīdzniece Antra Gaile (Air Productions).

Bet starp labākajām pilnmetrāžas dokumentālajām filmām tika izvirzītas arī Iļģuciema māsas (rež. Elita Kļaviņa), kas atklāj sieviešu likteņus cietumā un vēsta par mūsu novadnieces, kapelānes Rudītes Losānes radīto atbalsta programmu Mirjama.