Ārpus ierastā un ar savu rokrakstu

Sena mūra baznīca slīgst puskrēslā, tajā sapulcējušies kāzu viesi. Altāra priekšā jaunais pāris. Gaišs saules stars iespīd baznīcā un izceļ līgavas balto tērpu. Tā gaisīgums kontrastē ar raupjām akmens sienām. Jaunais pāris uz šo sienu fona izskatās trausls un reizē stiprs. Šīs fotogrāfijas autore ir kuldīdzniece LAURA ZAĶE. Eiropas lielākajā kāzu fotogrāfu konkursā BODAF Spānijā, Barselonā, šis attēls ieguvis 2. vietu.

Pastāsti, kā šī fotogrāfija tapa!

Maijā fotografēju Sēlpils baznīcā netālu no Jēkabpils. Ārkārtīgi interesanta vieta. Atceros – ar jauno pāri runājām, ko darīt, ja līs lietus. Parasti baznīcās ir diezgan tumši, bet šeit netipiski ieplūda daudz gaismas. Lai šo kadru nofotografētu, uzkāpu pa mazām, nestabilām trepītēm, un tieši tajā mirklī saules stars abus apspīdēja.

Kā konkursam jāpiesakās?

BODAF ir lielākā kāzu fotogrāfu konference Eiropā un otra lielākā pasaulē, kurā pulcējas cilvēki no visas pasaules. Es to apmeklēju, jo Barselona man sirdij tuva. Apvienoju lietderīgo ar patīkamo. Daudzus fotogrāfus pazīstu no instagrama un konferencē varēju aprunāties. Tās laikā notiek konkurss, un bildes var iesūtīt visi, kuri vēlas. Konkurence ir milzīga. Bildes iesniedzu, jo zināju, ka turp braukšu. Lielā steigā izvēlējos desmit, kuras tika vērtētas kopumā. Nebija domu, ka es varētu būt apbalvoto skaitā. Šī ir tikai trešā sezona, kad fotografēju. Pārējie nominanti to dara desmit gadus un ilgāk. Konkursā ir kategorija Jaunais talants, un man likās, ka tur nokļūt būtu ļoti augsts novērtējums. Apbalvošanā noskaidro Eiropas labāko fotogrāfu, un es ieguvu otro vietu! Diezgan ilgi biju uz pauzes – man tā likās kā drukas kļūda. Pirmajā vietā bija spēcīga fotogrāfe no Itālijas. No Baltijas valstīm biju vienīgā.

Otrs lielākais kāzu fotogrāfu konkurss ir Way Up North divas reizes gadā, pagājušogad Berlīnē. Bildes iesūtīju, bet pati neaizbraucu. Mana fotogrāfija iekļuva desmit labāko portretu kategorijā.

Nupat tiku uzņemta Latvijas Kāzu fotogrāfu un videogrāfu asociācijā. Ir noteikumi, ka jābūt fotografētām 20 kāzām, un līdz šim man to vēl nebija.

Kā tu mirkli notver? Vai plāno, kur ceremonijā atradīsies?

Vairāk paļaujos uz izjūtām, bet ir soļi, kuriem jāseko. Mēģinu no vairākiem rakursiem, bet netraucēt viesiem, mammai, vecmāmiņai, jaunajam pārim. Fotogrāfa uzdevums ir būt nemanāmam, tomēr nekautrēties. Ja redzi, ej un kadru notver! Mēģinu ceremonijas laikā nestāvēt priekšā, jo, manuprāt, tas ir ļoti nepieklājīgi. Ja ir iespēja, mēģinu fotografēt no augšas. Darbojoties vairākās kāzās, iestrādājas vadlīnijas. Līgava aiziet pie altāra, pēc tam runā mācītājs. Tas ir laiks, kad varu nedaudz pastaigāt. Ir bijušas ļoti īsas ceremonijas, kad skrienu, lai mirkli notvertu.

Kā notiek gatavošanās? Vai ar pāri satiecies?

Katrs strādā citādi. Zinu, ka citi pirms kāzām netiekas. Tie parasti gadā fotografē 40 kāzu un vairāk, man iznāk 13–14. Man ir svarīgi satikties, lai būtu mijiedarbība un viegla komunikācija, lai pāris uzticētos. Tā ir panākumu atslēga. Lai, tiekoties kāzu dienā, pārim priekšā nav svešs cilvēks, kurš lien virsū ar objektīvu. Lielākais kompliments ir uzticība, ko saņemu.

Cik gara ir tava darbadiena?

Apmēram 12 stundas. Ir pāri, kuri izvēlas pusi dienas. Pēdējā gada aktualitāte ir rīkot mazu ceremoniju, pēc tam vakariņas, un pa mājām. Lielās kāzas vairs nav tik aktuālas kā pirms pāris gadiem.

Kādus fotoaparātus tu izmanto?

Strādāju ar digitālo un arī analogo jeb filmiņu kameru. Ar to fotografēt sāku, tikai vēlāk iegādājos digitālo. Analogā fotogrāfija joprojām ir sirdij tuva. Digitālajā fotogrāfijā nevar dabūt tādu sajūtu kā filmu aparātā. Bildes apstrādāju programmās Lightroom un Photoshop, lai mazliet justu nostalģiju un krāsas būtu tuvākas analogajam foto. Katra fotogrāfija ir roku darbs – katrai izeju cauri.

Kā fotografēt iesāki?

Atceros, kad biju 7. vai 8. klasē, tētis darba vajadzībām iegādājās mazu kameru Canon. Es ar to biju kā apmāta – bastoju pēdējās stundas, lai ietu fotografēt. Bet kamera kaut kā pazuda, un tā tas beidzās.

Vēlāk fotogrāfija atrada mani – nevaru to citādi izskaidrot. Strādāju kosmētikas kompānijā Stenders, biju atbildīga par digitālo mārketingu, bet gribēju ko pamainīt, no darba aizgāju un atbraucu uz Kuldīgu. Uzzināju par programmu Erasmus un devos uz Gruziju.

Ļoti tur iepatikās, un sapratu, ka vēlos tur atgriezties. Man piedāvāja uz gadu braukt brīvprātīgajā darbā. Gads likās par ilgu: ja nu izjūtas par Gruziju bijušas tikai rozā brilles un man tur nepatiks? Sarunāju, ka braukšu uz pusgadu, un devos tur 2020. gada decembrī. Man patīk rakstīt – izveidoju blogu, rakstīju par Gruziju, tās kultūru, ēdienu. Sāku domāt, ka vajag to visu parādīt arī bildēs.

Tolaik Gruzijā populāras bija filmiņu kameras. Atceros, ka staigāju pa Tbilisi ielām un domāju, kur lai tādu nopērk. Gandrīz ieskrēju mājas sienā, pacēlu acis – stāvēju pie vienīgās analogā foto laboratorijas pilsētā. Nezināju, ka tāda eksistē. Jautāju, vai viņiem ir kaut kas iesācējiem. Bija palikusi pēdējā kamera, tāds ziepju trauciņš. Pēc pirmās izfotografētās filmiņas sapratu, ka gribu iemācīties, kā tas strādā. Pārsvarā apguvu pašmācības ceļā, skatījos video. Ņēmu kameru visur līdzi, fotografēju un liku bildes blogā.

Kad atbraucu uz Latviju, turpināju, bet bez ekspektācijām, ka gribu būt fotogrāfe. Cilvēki mani kaut kā atrada un vēlējās, lai fotografēju. Sapratu, ka mana tehnika nav tāda, lai tumšos apstākļos nodrošinātu labas bildes, un iegādājos pirmo digitālo kameru.

Vai turpināji mācīties?

Maģistrantūrā fotomākslu studēju Florencē. Esmu cilvēks, kurš ar vienu kāju nemitīgi ir vēl kur citur. Gribēju padzīvot Itālijā. Florencē ir Accademia Italiana – viena no lielākajām Mākslas akadēmijām. Man līdzi bija Gruzijas bildes un liela vēlēšanās mācīties. Iesniedzu portfolio, bija intervijas vairākās kārtās – pārsteigums, ka bez pieredzes tiku uzņemta. Varbūt saskatīja manī potenciālu. Kursabiedrenēm bija bakalaura grāds mākslā. Kursā bijām tikai meitenes – no Indijas, Anglijas, Serbijas, Irānas, Meksikas. Turējāmies kopā un viena otru atbalstījām. Studijas bija intensīvas, katru dienu. Tagad interesanti paskatīties, kur katra nonākusi. Joprojām uzturam saikni.

Studiju laikā iemīlējos gaismā. Florencē ēkas ir viena otrai ļoti tuvu, tādēļ gaismas mēdz būt maz. Ar kursabiedrenēm staigājām pa pilsētu un apbrīnojām, kā saulainās dienās uz ēkām krīt gaisma. Tā ir skaista vieta, kur dzīvot, smelties iedvesmu, skatīt mākslu.

Kādas bija pirmās kāzas, ko fotografēji?

Tās bija paziņām, kuri man kā jaunai fotogrāfei deva iespēju. Kāzu dienā emocijas ir tik neviltotas! Šo mirkli nevar atkārtot. Un man tas ārkārtīgi patika. Sevi nepozicionēju kā kāzu fotogrāfi, spundējos pretī – man likās, ka viss ir pārsaldināts un negribu iekļauties kādā standartā. Gribēju mākslinieciskajam redzējumam ļaut brīvību, domāt ārpus kastes. Taču sapratu, ka to var apvienot.

Vai esi lūgusi kādam padomu?

Latvijā kāzu fotogrāfu komūna ir atsaucīga un draudzīga. Uzrakstīju Eināram Freimanim, vienam no labākajiem kāzu fotogrāfiem, lai sarunātu konsultāciju. Viņš konkrēti atbildēja uz visu, kas mani interesēja. Sapratu, ka teorētiski neko vairāk neuzzināšu: jāiet un jādara.

Vai darbā bijuši neparedzēti apstākļi?

Zinu, ka vienmēr kaut kas var notikt. Vienmēr līdzi ir rezerves kamera. Parasti strādāju ar divām digitālajām un vienu analogo. Ir bijis tā, ka pēkšņi uznāk lietusgāze. Pagājušogad braucām uz skaistu vietu Līgatnē, man bija gaišas bikses, kuras lietū un dubļos sabojāju tā, ka nācās izmest. Taču bildes iznāca skaistas. Arī šīs fotogrāfijas ir apbalvotas.

Par laikapstākļiem. Saku: ja var ko ietekmēt, tad ir jāuztraucas; ja nevar, nevajag raizēties. Fotografējot es pāri vadu, bet jāievēro smalka robeža. Nesaku, lai nostājas un dara, ko grib. Tad visi sastingst, jo tā nav ierasta vide. Parasti līgavaiņi nav lieli bildēšanās fani. Fotogrāfa darbs ir mazliet būt psihologam: cilvēkus atvērt un procesu padarīt vieglu. Iesaku, kā labāk, runāju, mēģinu pajokot. Ir jāredz, kurā brīdī runāt, kad labāk paklusēt. Ir mirkļi, kad vienkārši jābūt klāt un jābildē, kad nedrīkst iejaukties, lai nesabojātu atmosfēru. Man patīk, ka katras kāzas ir citādas.

Kā laulātie fotogrāfijas saņem?

Izveidoju skaistu, privātu tiešsaistes galeriju. Pievienoju izdrukātas bildes, jo tām ir cita vērtība. Gribētu papildus piedāvāt kāzu albumu. Tas, protams, nav lēts prieks, bet to var atstāt bērniem un bērnubērniem. Domāju tam pievērsties, bet vajadzīgs laiks. Barselonā bija veiksmīga saruna ar albumu ražotājiem.

Vai kāzu sezona jau sākusies?

Šobrīd ir lielā plānošana. Ir tādi pāri, kuri gadu iepriekš zina, kurš būs fotogrāfs, un jau ir rezervējuši datumu. Mans vasaras kalendārs pildās. Joprojām uzskatu, ka esmu tikai ceļa sākumā.

Kas tevi iedvesmo?

Mūzika – klausos dziesmu un iztēlojos, kādu fotosesiju tai izveidot. Klausos dažādus izpildītājus. Vēl iedvesmo mākslas darbi, arī cilvēki. Pagājušajā gadā Ķimales muižā bija mana pirmā izstāde, kas veltīta sievietēm. Iedvesmo stipras sievietes, kuras nebaidās darīt. Man palaimējies ar tuvākajām, kas ir lielākais iedvesmas avots. Varam strādāt dažādās sfērās, bet, ja mums dzirkstī acis par to, ko darām, tad tas ir lieliski un iedvesmojoši.

Vai redzi sevi arī citā lauciņā?

Nākotnē vēlētos pievērsties kāzām internacionālā vidē. Ļoti patīk bildēt Latvijā, taču kāzu vietas ir tik, cik ir. Gribētu citus apvāršņus pavērt Itālijā, Spānijā.

Vai ir piedāvājumi ārpus Latvijas?

Interese par kāzu fotografēšanu ārpus Latvijas ir jūtama – īpaši bieži pāri sapņo par ceremonijām Itālijā. Ar vairākiem klientiem jau esmu uzsākusi sarunas, un šādi piedāvājumi turpina parādīties. Protams, būtisks faktors vienmēr ir arī pāra budžets, jo jāņem vērā arī ceļa un uzturēšanās izmaksas. Līdz šim man ir bijusi iespēja iemūžināt saderināšanās sesijas Florencē un citviet Itālijā, kas ir devušas vērtīgu pieredzi darbam ārvalstīs.

Tu strādā bez asistenta.

Jā, bet jūtu, ka vajadzētu komandu paplašināt. Ir daudz administratīva darba, un dažreiz liekas, ka rokas par īsu, lai visu paspētu.

Fotogrāfam jābūt arī labā fiziskā formā.

Mugura jātrenē, svarīgi ir pareizi apavi, ērts apģērbs. Parasti nesu līdzi divas kameras, zūma objektīvu, portretu objektīvu un metāla filmu kameru. Pēc sezonas kādu laiku nedaru neko – atpūšos emocionāli un fiziski.

Kādas ir tendences, kas mainās?

Manuprāt, cilvēki noguruši no perfektuma. Agrāk bija svarīgi parādīt dārgus pulksteņus, villas, perfekti pozēt. Tagad svarīgas īstas emocijas, smiekli, asaras. Pagājušogad biju kāzās Latgalē. Tur viesiem bija dreskods – tērps, kādu neuzdrīkstētos uzvilkt citur. Bija tik interesanti bildēt viesus un viņu emocijas! Tas arī būtu kā ieteikums – padomāt ārpus ierastā. Pāriem saku: „Jums jādara tā, kā vēlaties, kā šo dienu redzat. Nav pareizi vai nepareizi.” Pirms gada Francijā kādā pilī dzimšanas dienas ballīti fotografēju trīs dienas. Viesu bija maz, bet man kā fotogrāfei ārkārtīgi interesanti. Katru dienu sava tēma, dreskods, un viesu emocijas visdažādākās.

Vai konkurenci jūti?

Katram fotogrāfam ir savs stils, katram pārim – savas vēlmes un budžets. Latvijā ir spēcīgi kāzu fotogrāfi, arī tādi, kuri Eiropā iegūst balvas, un par to prieks.

Kas tev darbā svarīgākais?

Fotogrāfam svarīgi nezaudēt savu rokrakstu. Gribas sekot trendiem*, bet tad tu vairs neizcelies. Bieži sevi pieķeru pie domas, ka jāsaglabā oriģinālais rokraksts. Pasaule ir tik skaļa – ir tik daudz ieteikumu, kā darīt labāk! Manuprāt, panākumu atslēga ir domāt un darīt ārpus ierastā, ārpus kastītes un tā būt pamanāmam.

* Tendence, populārs virziens