Izstādē kā maizes veikaliņā

„Gandrīz katru dienu esmu galerijā. Gribu būt klātesoša līdzīgi kā maizes veikaliņā vai virtuvē, kur cilvēki ienāk parunāties par to, ko piedāvāju,” stāsta mūspuses māksliniece Annemarija Gulbe, kuras izstāde Izaicinājums pārmantojamībai Rīgas mākslas galerijā Look bija apskatāma visu mēnesi un būs vēl rīt. Te var nogaršot viņas pašcepto rupjmaizi.

„Vēlējos runāt ar cilvēkiem un novērot, kā viņi izstādi vēro. Vienlaikus esmu gandrīz kā bodītes pārdevēja, kas piedāvā savu svaigāko produktu,” saka autore. Te aktualizēta latviskā identitāte, nostalģiskas rutīnas darbības virtuvē, amatu un zināšanu pārmantošana no paaudzes paaudzē. Objekti, attēli, videofragmenti un rudzu miltu izstrādājumi, regulārā raudzēšana, cepšana un ievietošana skatlogā kļūst par iemeslu saldskābi rūgtenas pēcgaršas analīzei un tai piemītošās estētikas izbaudīšanai. „Gribējās eksperimentēt ar dažādiem medijiem un telpu iekārtot scenogrāfiski,” atklāj A.Gulbe.

Raupji un tumši kukuļi
Māksliniecei šķitis, ka galerijas logs ir teju kā beķerejas skatlogs, tāpēc radusies doma piepildīt to ar tumšiem pašceptas rupjmaizes kukuļiem: „Tas, no kā pārtiekam, atbilst tam, kādi esam. Gribēju izveidot vietu, kur nosvinēt šīs identitātes estētiku, ko izbaudīt caur vienu produktu – maizi un tās smaržu, ar ko centos piepildīt galeriju ne tikai atklāšanas brīdī, bet arī ik pēc pāris dienām izcepot svaigu kukuli.”
Rudenī A.Gulbe bijusi praksē kuratoru kolektīvā Komplot Beļģijā un tur aizdomājusies, kā pietrūkst visvairāk: „Pēdējos gados arvien vairāk cilvēku mēģina raudzēt maizi vai iegūt ieraugu, bet tikai retais cep rupjmaizi. Sapratu, ka tās man tiešām pietrūkst.” Viņa devusies uz poļu veikaliem Briselē meklēt rudzu miltus, jo lielveikalos neesot. Eksperimentējusi virtuvē, ko dalījusi ar franciski runājošiem cilvēkiem, no kuriem viens strādā par maiznieku un cep kraukšķīgas bagetes. „Kamēr gatavoju savu citādo maizi, saņēmu komentārus, ka kaut kas nebūšot kārtībā: „Tā maize ir tik tumša. Vai tiešām tādai jābūt?” Tur vēl jo vairāk ievēroju kultūru atšķirības.”

Pielaiko rutīnu
Annemarija cepusi maizi, lai skatlogā izliktu to plauktiņā, ko taisījusi kopā ar tēti, restauratoru Māri Gulbi: „Es pielaikoju gan maizes cepšanas rutīnu, gan amatniecības prasmes. Daļēji arī omas rutīnu, kurai Vārmē ir veikals, uz kuru viņa dodas ik dienu. Pati mēģinu nodarboties ar mākslu, kas daudziem ir nesaprotama lieta. Man liekas, ka mūsdienu māksla paredzēta ļoti šaurai sabiedrības daļai, bet nianses var uzrunāt jebkuru: maizes smarža, viena uzgleznota klusā daba, kas atgādina situāciju mājās uz galda.”

No Vārmes, Šķēdes un Kuldīgas
Vienīgajā gleznā atainota virtuve, un tai ir dekoratīvs koka rāmis: „Ornamentu aizguvu no, iespējams, simtgadīga elementa, kas atrasts lauku mājās un ļoti ilgi stāvējis virs virtuves plauktiņa telpā, kurā gleznoju. Darbi izlikti Rīgā, bet tapuši Kurzemes vidienē.” Visi objekti, izņemot fotorulli, kas ataino maizes raudzēšanu, radīti darbnīcā Vārmē vai netālajā Šķēdē. Arī gleznas rāmis ir eksponāts. Lauku mājās, kur A.Gulbe glezno, ir divas virtuves. 90. gados mājas pārbūvē nolemts, ka viena virtuve būs vecmāmiņai, otra – jaunajai saimniecei, jo katrai ir no saviem vecākiem aizgūti ieradumi un tradīcijas. Nu vienā tapusi glezna ar virtuves ainu, un rāmis ir no koka, kas izmantots kādas lauku mājas fasādē. Tēta darbnīcā autore pamanījusi dekoratīvu elementu, kas izmantots maizes plauktiņam: „Tas ir no vienas Kuldīgas verandiņas, ko viņš restaurējis pirms kādiem 15 gadiem. Tajā nav ļoti latvisku rakstu, bet caur materialitāti ir savējā, saprotamā sajūta. Apropriācija* jeb elementu aizgūšana mani ieinteresējusi.”

Noapaļotie stūrīši
Izstādē ir četri galda stūri: viens gleznā, pārējie trīs, pielikti pie sienas, izskatās kā plauktiņi. Tie aizgūti no novērojuma, ka galdam piezāģē un pieslīpē stūrus, lai bērni pret to neatdauzītu galvu. Vienu tādu mēbeli māksliniece ievērojusi lauku mājās: „Likās – varētu te pat ienest galdiņus un cilvēki ēstu maizi, kamēr norit izstāde. Bet tas būtu pārāk daudz, ieliku tikai niansi – stūri. Atceros stāstu, kā vectēvs piezāģējis un pieslīpējis tos nejaukos galda stūrus, pret kuriem nevajadzētu sēdēt, lai nepaliktu neprecēts. Tie noapaļotie kļūst labvēlīgāki.”

Pārdod mākslu metrā
No Vārmes bijušās maizes ceptuves Zelta kliņģeris noliktavas Annemarija aizņēmusies koka kublu. Tajā burbuļo Briselē uzraudzētais ieraugs – atvedusi kosmētikas trauciņā, lai turpinātu maizi cept šeit: „Kamēr ar kukulīšiem eksperimentēju Briselē, es tos fotografēju.” Milzīgā fotorullī attēli uzdrukāti uz PVC uzlīmju materiāla, kas uzkarināts uz koka aizkaru stangas. Savu fotoizdruku autore tirgo, pārdodot mākslu metrā, un tas rosina aizdomāties, vai arī māksla var būt ikdienišķa prece, kā tā tiek novērtēta un vai cilvēkiem tā vajadzīga. Tas aizved atpakaļ 2000. gadā, kad fototapetes bija populāras. Te cilvēki var mākslu paņemt līdzi tāpat kā maizi veikaliņā. Vairāk nekā divi metri mākslas jau bija pārdoti.

Identitāte veidojas virtuvē
Izstādē ir divi ekrāni: vienā – Dziesmu un deju svētku video, otrā – dzejnieka Jura Kronberga dzejolis Latviskā virtuve, kas slīd kā titri pēc TV pārraides. Dzejolī cauri latviskajai virtuvei iziet dažādi koncepti, personāži un politiskie režīmi. Tā ir vieta, kur veidojas mūsu identitāte. Video ar Deju svētku zaļo stadionu ir pietuvināts un izskatās gandrīz kā milzīga, abstrakta glezna. Tā ir estētika, ko latvieši saprot, izbauda un vēro ar aizrautību, skaidro autore. „Tas izskatās kā pietuvinājums ar mikrobu pārvietošanos, ziemeļblāzmas atblāzmām vai ko kosmisku. Virsū likti pludinājuma slāņi, 20 gadus senu ierakstu apstrādājot videoapstrādes programmās. Šī kultūra Latvijā ir saprotama un ļoti atbalstīta, bet laikmetīgā kultūra joprojām tiek uzskatīta par pārāk provokatīvu vai avangardisku.”

11 autori tiksies Padurē
Pagājušajā gadā Padures muižas īpašnieks Jānis Lazdāns A.Gulbi uzaicinājis ko jaunu radīt kopā. Briseles pieredze tiks izmantota, lai aprīlī tur organizētu 11 latviešu mākslinieku izstādi: „Galvenā tēma būs centra un provinces attiecības, iespējamā decentralizācija, kas varētu kultūras patērētājus izvest ārpus vietām, kurās kultūra koncentrējusies.”

• Apropriācija (mākslā) – mūsdienīgs veids, kurā autori, balstoties citos mākslas darbos, rada jaunus, saturiski atšķirīgus

_________________________________

Annemarija Gulbe
• Latvijas Mākslas akadēmijā absolvējusi vizuālās komunikācijas nodaļu (2021), studijas turpina maģistrantūrā.
• Fotogrāfiju apguvusi ISSP skolā un Andreja Granta studijā.
• Dzīvojusi un darbojusies mākslinieku rezidencē Parīzē (2021).
• Praktizējusies kuratoru kolektīvā Komplot Briselē (2022).
• Balva Grand Prix laikmetīgās mākslas biennālē Jeune creation Européene Parīzē (2019).
• Saņēmusi FK balvu (2018) kā labākā jaunā fotogrāfe.
• Piedalās grupu izstādēs kopš 2015. gada, tostarp ārvalstīs.
• Sarīkojusi divas personālizstādes: fotofestivālā Organ Vida Horvātijā, Zagrebā (2019), un ISSP galerijā Rīgā (2020), rādot darbus no fotosērijas Love Re-search.
• Rosinājusi Vārmes muižas apbūves ansambļa saglabāšanu.