Gleznojot cilvēks atplaukst

„Liela daļa uz šejieni nāk tāpēc, ka radošais process viņiem ļauj aizmirsties un nonākt kontaktā ar savu iekšējo pasauli,” tā par Kuldīgas mākslas un radošuma telpu M22 saka tās namamāte, māksliniece Ieva Vītola-Lindkvista.

No Dānijas uz Latviju I.Vītola-Lindkvista kopā ar vīru Oli Lindkvistu pārcēlās pirms 20 gadiem. Kuldīga piesaistījusi tāpēc, ka tā ir Ievas mammas dzimtā puse. „Mammas ģimene tika izsūtīta uz Sibīriju. Savās mājās atgriezties vairs nebija iespējams, taču viņai bija svarīgi būt Kurzemē. Mamma bija ļoti priecīga, ka varējām te nopirkt māju.” Pastāvīgi dzīvot šeit sākuši pirms desmit gadiem.
Mākslas un radošuma telpu M22 Mālu ielā 22 Lindkvisti uzcēluši 2017. gadā. Dānijā abi strādājuši par pasniedzējiem Orhūsas Mākslas akadēmijā, kas piedāvā pieaugušo izglītību. Cilvēki tajā mācās visu mūžu. Ieva mācījusi gleznošanu, Ole – gleznošanu un tēlniecību. Latvijā radusies doma arī te izveidot studiju pieaugušajiem, kur likt lietā Dānijā gūto pieredzi.

Iedvesmo cilvēku izaugsme

Studija M22 piedāvā apgūt gleznošanu un krāsu mācību, un tas notiek jau desmito gadu, te ir arī nodarbības ar mākslas terapijas metodēm, ko vada Ole. „Kad strādāju par vadītāju Kuldīgas Mākslas namā, 2013. gadā pirmoreiz piedāvāju kursus,” stāsta Ieva. „Atsaucība bija fantastiska! Pieteicās 70 cilvēku, bija trīs grupas. Tagad ir viena, kas nāk jau daudzus gadus. Milzīgs prieks, ka esam tāda grupiņa, kas turas kopā. Tas ir iedvesmojoši – redzēt, kā šie cilvēki attīstījušies.”

Estētika no ķieģeļu kaudzēm

Abi mākslinieki gatavojas izstādei Vulkāns, ko Mākslas namā plānots atvērt 10. martā. Tās kuratore ir mākslas zinātniece, bijusī kuldīdzniece Maija Rudovska, un būs redzami pēdējā laikā radītie darbi. Ole atceras: „Tieši pandēmijas dēļ sāku ikdienā staigāt pa Kuldīgu. Pamanīju Vulkāna (bijušās kokapstrādes rūpnīcas – red.) teritoriju un sāku fotografēt, vēlāk gleznot.”
Kā stāsta Ieva, izstādes nosaukumam ir ne tikai burtiska, bet arī metaforiska nozīme. „Vulkāns ir arī iekšējā pasaule un emociju gamma, kas no tām rodas. Darbos būs kaut kas konkrēts un tieši saistīts ar Vulkānu, bet arī kas abstrakts, kas radies no tur esošā. Estētika rodas arī no tām akmeņu un ķieģeļu kaudzēm, kas veido grafiskus ritmus un iedvesmo zīmēt un gleznot.”

Piedāvās mākslu skolotājiem

Nesen uzrakstījuši projektu un saņēmuši apstiprinājumu no Lauku atbalsta dienesta. Tas tapis sadarbībā ar V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolu. Izveidota programma Māksla skolotājiem, kas tiks piedāvāta jau šomēnes. Tajā būs darbs ar vizuālo mākslu un krāsām, tiks izmantotas mākslas terapijas metodes un psiholoģija. „Dosim cilvēkiem dažādus uzdevumus ar domu, kā piekļūt saviem resursiem. Būs arī kaut kas atslābinošs un vienkāršs, lai meditatīvi pastrādātu ar krāsām. Skolotāji jāatbalsta, jo vajag, lai arī par viņiem rūpējas, lai viņu labbūtība tiktu stiprināta,” uzskata I.Vītola-Lindkvista. Pirmā nodarbība Kuldīgas pedagogiem notiks 14. februārī.

Studijai desmitā jubileja

Mākslinieki jūtas Kuldīgā atraduši savu vietu. Ieva stāsta, ka viņi cenšas piedalīties pasākumos, kas te notiek. Arī kultūras pārvalde mēdzot uzaicināt iesaistīties. „Kur varam sevi ieraudzīt, tur arī darbojamies. Vasarā paredzēta sestā glezniecības plenēra darbnīca. Pēc tam vēlamies savu desmit gadu būšanu Kuldīgā svinēt kopā ar tiem, kuri nākuši gleznot. Ceru, ka cilvēki gribēs atnākt ciemos un padalīties, kā viņiem gājis. Ja cilvēki nāk vairākus gadus, mēs viņus iepazīstam. Ar daudziem attiecības patiešām kļuvušas tuvas.”
Arī Ole Kuldīgā jūtas kā mājās: „Jūtos ļoti labi. Esam izveidojuši sev vietu, kur dzīvot, un daudz darījuši, lai tā būtu tāda, kā mums patīk.” Viņam Kuldīga patīk tāpēc, ka tajā ir daudz skaistuma un tā iedvesmo. Tomēr māksliniekam svarīgi laiku pa laikam aizbraukt uz Dāniju ciemos pie ģimenes, radiniekiem un draugiem. Visvairāk Kuldīga Olem patīkot vasarā, jo tad te ir interesantāk nekā ziemā, daudz kas notiek un pilsēta ir skaista, kad viss ir zaļš. „Šo gadu laikā Kuldīga radikāli mainījusies. Tas ir pārsteidzoši! Dome paveikusi labu darbu pilsētas popularizēšanā, kultūras pasākumu rīkošanā. Cilvēki te brauks arvien vairāk. Mēs nezinām, kā tas izskatīsies pēc desmit gadiem. Varbūt būsim pārpludināti ar vienas dienas tūristiem. Svarīgi, lai būtu līdzsvars.”

Jānokrāso fasādes

O.Lindkvists ir vizuāli orientēts cilvēks un izglītots galdnieks, tāpēc Kuldīgu atzinīgi novērtē arī tādēļ, ka te ir senlaicīgas ēkas. Tomēr viņam ļoti iekritis acīs tas, ka daudzām mājām vajadzētu nokrāsot fasādi. „Jautāju sev, vai cilvēki nevar atļauties to remontēt. Dažreiz pat domāju, ka patiesībā viņiem patīk, ka ēkas ir tādas. Esmu pārliecināts, ka daudzi tūristi, kuri ierodas no rietumiem, vispirms neredz visu to jauko pilsētas plānu un senās mājas. Viņi redz arī tos plankumus uz sienām un nodrupušo krāsu. Daudzas mājas ir privātas – nevar jau prasīt no privātpersonas, lai nokrāso fasādi. Tas ir ļoti grūti.”
Tāpat uzskata Ieva: „Labi, ka ļoti sakārtotas ir ielas. Bet, paceļot acis uz augšu, viss ir redzams. Daudzas vietas neprasa kapitālu remontu – fasādi var arī nokrāsot. Ne jau visas mājas momentā jāpārbūvē. Pie mums notiek tā: vai nu taisa ārkārtīgi augstā līmenī un tad visu pārbūvē, vai nedara neko. Bet kaut kas pa vidu jau arī pastāv. Bet, vai pašvaldība to var pieņemt kā obligātu nosacījumu, ka cilvēkiem par māju fasādi jārūpējas, es nezinu. Atceros, ka savā laikā Saldus pilsētas arhitekts nāca ar uzstādījumu, ka visām fasādēm centrālajā daļā jābūt nokrāsotām. Rīgā arī runā, ka īpašniekiem to pieprasa.”
Ole uzskata: varbūt tas ir tikai laika jautājums, jo daudzas ēkas jau tiek restaurētas. Iespējams, pēc 20 gadiem Kuldīga varētu izskatīties citādāk, tomēr fasādes varētu nokrāsot jau līdz tam. „Nezinu, kā to organizēt. Varbūt pilsēta var piedāvāt to izdarīt. Zinu, ka tas maksā daudz. Varbūt cilvēki neuzskata, ka tas vajadzīgs. Vispirms nauda tiek tērēta telpām un tikai pēc tam, kad ir papildu līdzekļi, tiek uzposta ārpuse. Tas ir saprotami.”

Cilvēki smaida vairāk

Lai arī Ole latviski nerunā ļoti labi un viņam nav biežas tikšanās ar vietējiem, Kuldīgas iedzīvotāji māksliniekam patīk. „Viņi ir ļoti mainījušies, kopš šeit ierados. Ir daudz vairāk atklātības. Esmu pamanījis, ka viņi ir laimīgāki, vairāk smaida. Kad uz Latviju atbraucu, uz ielas satiku tādus, kuri uz mani pat nepaskatījās. Tagad ir pilnīgi pretēji. Tās ir milzīgas iekšējas pārmaiņas.”
Ole tomēr saprot, ko runā citi, un spēj sekot domai līdzi. „Nesen pie galdnieka pasūtīju materiālus, un man nebija problēmu sazināties latviski. Vienkāršas lietas ir vieglas. Un es no citiem neatšķiros – varu saprast daudz vairāk nekā runāt.” Latviešu valodu mākslinieks mācās jau vairākus gadus un jūt, ka prasme kļūst arvien labāka. Tomēr viņš atzīst, ka, kļūstot vecākam, jaunu lietu apguvē vajadzīgs ilgāks laiks. „Latviešu valoda nav viegla. Es runāju angliski, nedaudz franču un vācu valodā, bet nevaru šīs prasmes izmantot latviešu valodas apguvē.”

Par maz atbalsta

Ieva izjutusi, ka Latvijā mūžizglītībā nav vienotas sistēmas. Viņu apbēdinājusi arī Kuldīgas pieaugušo izglītības centra slēgšana. „Godīgi sakot, īsti nezinu, kāpēc pārmaiņu dēļ to slēdza. Tajā notika diezgan daudz aktivitāšu. Man tā pietrūkst kā dalībniecei, mēs arī varējām vadīt seminārus. Atbalstu jūtam tikai tad, ja finansējumu iegūstam projektos. Man liekas, ka Kuldīgā vienreiz gadā ir tāds uzsaukums, kad tiek atbalstīti pieaugušo izglītības projekti. Tas ir par maz. Runas visu laiku esam dzirdējuši, ka vajag vairāk, bet laikam līdz tam neesam tikuši.”
Ole piebilst, ka izjūt arī nevienlīdzīgu konkurenci, kas apgrūtina iespēju ieinteresēt vairāk dalībnieku. „Pilsēta organizē gleznošanas grupu studijā Kuldīgas palete, tāpēc mēs konkurējam ļoti nevienlīdzīgā līmenī. Nav gluži godīgi, ka tai pašai auditorijai var būt bezmaksas piedāvājumi.”

Paši ar savu valodu

Kaut arī gana daudz laika veltīts pedagogu darbam, Lindkvisti arī paši nodarbojas ar mākslu. Ole atceras, ka īpaši daudz brīvā laika bijis tad, kad sācies kovids. Studijā pēkšņi nav bijis neviena cilvēka. Ieva stāsta – sākumā licies jocīgi, jo māja pilnīgi tukša: „Paldies Dievam, ka varējām strādāt paši! Tas to kompensēja. Studijas apmeklējums ir samazinājies, un sākotnēji bija diezgan satraucoši, bet nu jau ar to aprasts. Mums ir laiks gan rakstīt projektus, gan strādāt pašiem. Ir ļoti jauki, ja kāds grib ar mums sadarboties, – esam tajā īpaši ieinteresēti.”
Mākslinieki iedvesmu gūst gan no apkārt notiekošā, gan no iekšējās pasaules. Ole ne tikai glezno, bet arī raksta, veido skulptūras, fotografē un rada mēbeļu dizainu: „Daudzus gadus strādājot, rodas specifiska interese un sava mākslinieciskā valoda. Tad tas pats par sevi ir iedvesmojoši – strādāt ar šo valodu. Laika gaitā tā uzkrājas. Jo vairāk savu vizuālo valodu lietoju, jo vairāk varu ar to pateikt. Līdzīgi kā dzejoli nevar uzrakstīt, zinot tikai desmit vārdu.”
Ieva strādā intuitīvi un galvenokārt iedvesmojas no iekšējās pasaules, tomēr arī apkārt notiekošais ietekmē. „Kovids un tūlīt pēc tam Krievijas karš Ukrainā manu iekšējo pasauli satricināja diezgan spēcīgi. Karam sākoties, tapa darbu sērija. Es pat nevaru izstāstīt, ko gleznoju: vienkārši to darīju, jo vajadzēja izlikt uz audekla to, kā jūtos. Varētu teikt, ka nodarbojos ar pašterapiju, jo gleznoju to, ko man vajag. Man ir darbi, kuros ļoti daudz apļu. Tieši tā apļa gleznošana ir meditatīva – tā saistās ar mandalu, lai gan gleznojot par to nemaz nedomāju. Mani iedvesmo arī mūzika, ko mēdzu klausīties gleznojot.”

Izmanto visas iespējas

Iztiku mākslinieki nopelna ar dažādos projektos iegūto. Pagājušajā gadā saņēmuši atbalstu no Valsts kultūrkapitāla fonda, bet šogad apbēdinājis tas, ka finansējums nav piešķirts. „Projekti mums ļoti svarīgi. Skatāmies apkārt ar atvērtām acīm – kur ir kādas iespējas, tās mēģinām izmantot. Ļoti izjūtam to, ka esam Kuldīgā, jo pilsēta nav liela. Kādreiz cilvēki no Rīgas ļoti labprāt brauca uz sestdienas nodarbībām, tagad daudz kas mainījies. Labi zinām, cik maksā degviela, un cilvēki sāk domāt, cik tas izmaksās. Ekonomiskā situācija ietekmē arī mūs. Arī mums vairs nav tik vienkārši aizskriet uz Rīgu. Tur nodarbības vairs nepiedāvājam, jo kovids diemžēl tām pielika punktu. Mums bija darbnīca, ko īrējām, bet vairs nevarējām to atļauties. Pandēmija ietekmējusi arī dalībnieku skaitu Kuldīgas studijā,” atklāj Ieva. Ole piebilst, ka arī karš to ietekmējis. Turklāt, viņaprāt, tās nav tikai ekonomiskas sekas, bet arī psiholoģiskā situācija. Šādi apstākļi vispirms skar radošo nozari, tikai pēc tam pārējo.

Palīdz atbrīvoties

Pateicoties finansējumam no Lauku atbalsta dienesta un arī Valsts kultūrkapitāla fona, studija M22 trīs sezonas piedāvājusi gleznošanu senioriem. Ieva zina: kundzes gaida, ka atkal varēs darboties, tomēr nav vēl neviena projekta, kurā varētu saņemt atbalstu. „Ar viņām strādāt ir interesanti. Iesākumā seniores bija nedrošas un katra par sevi, bet cilvēki tiešām atplaukuši. Tādas nodarbības jau arī palīdz atbrīvoties.”
Pērn nodarbībām bērnu vecākiem bijis pašvaldības atbalsts: „Varētu tādu projektu būt vairāk – tā mēs dotu dažādas iespējas. Nav jau visam jābūt par velti, jo cilvēki būtu gatavi arī piemaksāt, tomēr kāds atbalsts varētu būt.”