Otrdiena, 11. februāris
Vārda dienas: Laima,  Laimdota

„Ģerboņiem ir mūžības pieskaņa”

Raksta autors: Līga Gabrāne, Edgara Sima arhīva foto

15:00 - 11.03.2023

Edgars Sims
„Heraldika ir krāsu un simbolu valoda, ko Rietumeiropā izmanto kopš 12. gadsimta,” skaidro mākslinieks Edgars Sims.

„Mans darbs ir skaidrot heraldiku, pētīt to un radīt. Ļoti interesanta nodarbe,” secina heraldikas mākslinieks EDGARS SIMS. Viņa zīmētie ģerboņi pieciem Kuldīgas novada pagastiem jau ir apstiprināti, turpinās darbs vēl pie trim. Kad tie būs pabeigti un apstiprināti, tad savs ģerbonis būs ikvienam mūsu pagastam.

Kuriem mūsējiem jau esat tos izstrādājis, un kuriem tie vēl top?
Sadarbība ar Kuldīgas novadu sākās ar Pelčiem, turpinājās ar Ēdoles, Rumbas, Īvandes un Rudbāržu pagastu. Šiem pieciem jau ir reģistrēti. Izstrādē vēl ir Raņķu, Kabiles un Vārmes ģerbonis.
Šķiet, ka radīt ģerboni – tas nav nemaz tik vienkārši…
Nezinātājam nereti šķiet, ka var paņemt dažādus simbolus, kādi jau redzēti citur, salikt tos citā kombinācijā un radīt jaunu. Tā gluži nevar. Neatkarīgi no tā, vai tas ir dzimtas, pagasta, novada vai pilsētas ģerbonis, paši galvenie principi ir šādi: pirmkārt, jābūt kaut kam tādam, kas raksturo īpašnieku, to, ar ko viņš sevi identificē un kas raksturīgs tikai viņam, otrkārt, ģerbonis nedrīkst būt tāds, ko var sajaukt ar citu. Tam jābūt, cik vien iespējams, oriģinālam.
Neatkarīgi no tā, vai tas domāts dzimtai vai pagastam, tas ir kā vēstījums nākamajām paaudzēm, ko tās turpinās lietot, kad mūsu sen vairs nebūs. Ģerboņiem faktiski ir mūžības pieskaņa.


Kā pagastiem gāja, meklējot raksturīgo?
Ļoti jauki ir tas, ka iedzīvotāji iesaistās ģerboņa izstrādē. Ne visas idejas ir realizējamas, taču pats process, kad cilvēki domā, kas viņu dzimtajai vietai raksturīgs un ar ko viņi vēlas identificēties, ir vērtīgs. Svarīga ir arī mijiedarbība starp novada un pagasta vadību, mākslinieku un iedzīvotājiem: ir jūtama atgriezeniskā saite. Un vienmēr ir ļoti interesanti lasīt ierosinājumus. Reizēm, tos izlasot, rodas cita ideja.
Visi jau tapušie Kuldīgas novada pagastu ģerboņi ir interesanti un oriģināli, un Heraldikas komisija tos atzinusi par labiem. Šī komisija ir kā kvalitātes siets: tā seko līdzi, lai ģerboņi atbilstu heraldikas prasībām, arī tam, lai saturiski, simboliski tie būtu augstvērtīgi.
Kā vienu piemēru varu minēt Ēdoli – kā vadmotīvi tika izvēlēti pils un saldie ķirši. Pils ir vēsturiski saistīta ar Bēru dzimtu, kuras dzimtas ģerbonī ir lācis. Un ēdolnieki ilgus gadus bija domājuši, kā lāci salikt kopā ar ķiršiem. Ideja nebija slikta, taču problēma tāda, ka heraldikā viss jāattēlo gana liels, labi nolasāms, īpaši tāds zvērs kā lācis. Līdz ar to lācim jābūt lielam pa visu ģerboni, bet ķiršiem nepaliktu daudz vietas. Vēl mīnuss tas, ka lāči vairākos ģerboņos jau ir: Bērzaunes pagastam, Valkas novadam. Pēc ilgākām pārdomām atnāca ideja, ka Ēdoles pilij ir interesanti fasādes elementi: heraldiskais ševrons* ar pakāpieniem vizuāli atgādina pils mākslinieciski veidoto jumta kori – dzeguļoto zelmini**, kas raksturīgs Ēdoles pilij un ir uzreiz atpazīstams. Tā parādījās iespēja ļoti skaisti atainot saldos ķiršus, kas Latvijas heraldikā ir unikāli un kā heraldiska figūra nebija izmantoti. Rezultāts ir skaists, un, cik zinu, arī iedzīvotāji ir priecīgi.


Kā ģerboni apstiprina? Ar to vien, ka iedzīvotājiem patīk, nepietiek…
Kad tas ir izdomāts, uzzīmēts, kad to konceptuāli saskaņo ar pašvaldību un iedzīvotājiem, ģerboni iesniedz Valsts heraldikas komisijā, kas lemj par apstiprināšanu. Tā ir koleģiāla ekspertu grupa, ko apstiprina Valsts prezidents. Komisija sniedz atzinumu, vai ģerbonis atbilst heraldikas un mākslas prasībām, vai ir vēsturiski korekts. Kad komisija to akceptē, tad ģerboņa mapi ar parakstu apstiprina gan komisijas priekšsēdētājs, gan kultūras ministrs, gan Valsts prezidents. Pēc tam Kultūras ministrija to izsludina Latvijas Vēstnesī.
Kāpēc tieši tagad daudziem pagastiem top ģerboņi? Vai tas saistīts ar neseno novadu reformu?
Administratīvi teritoriālā reforma pagastu ģerboņus neskāra. Vienīgie izņēmumi ir gadījumi, kad novads beidz pastāvēt, jo tad ģerbonis tiek pārveidots un reģistrēts kā pagasta ģerbonis ar tādu pašu nosaukumu, piemēram, kā nesen Alsungas apstiprinātais. Galvenās pārmaiņas heraldikā ar reformu saistītas tā, ka, novadiem apvienojoties, nereti radās nepieciešamība pēc pilnīgi jaunas identitātes, jo iepriekš katram bija sava. Tāpat ģerbonis aktuāls tiem, kas izveidojās no jauna, piemēram, Dienvidkurzemes novads. Taču tie, kuriem mainījās tikai teritorija, nevis nosaukums, varēja to saglabāt. Tomēr diezgan daudziem pēc reformas ģerboņi vajadzīgi jauni. Es pagājušajā gadā esmu izveidojis sešiem novadiem – Ādažiem, Ropažiem, Saulkrastiem, Mārupei, Smiltenei un Augšdaugavai – un vienu Iecavai, kas ieguva pilsētas statusu. Arī mani kolēģi vairākiem novadiem radījuši jaunus.
Ja atgriežamies pie pagastiem, tad gluži vienkārši daudziem to nav bijis, un darbs turpinās. Atšķiras tikai novadu attieksme. Daļa pret to, ka pagastiem jābūt savam ģerbonim, izturas atbildīgāk nekā citi. Kā labo piemēru varu minēt Kuldīgas novada pašvaldību.


Kā kļuvāt par heraldikas mākslinieku? Vai to var kaut kur apgūt?
Diemžēl tādas izglītības programmas nav, lai gan par heraldiku kā vēstures palīgdisciplīnu stāsta profesors Armands Vijups Vēstures un filozofijas fakultātē. Esmu visu mūžu aizrāvies ar zīmēšanu: gan profesionāli kā grafiskais dizainers, gan brīvajā laikā. Vairāk hobija līmenī esmu nodarbojies arī ar ilustrāciju. Studēju jurisprudenci, taču pirms desmit gadiem sāku aizrauties ar vēsturi, to studēt, un, saliekot visas disciplīnas kopā, parādījās interese par heraldiku. Tā ir krāsu un simbolu valoda, ko Rietumeiropā izmanto kopš 12. gadsimta. Un tajā savijas gan māksla, gan vēsture, gan jurisprudence. Pašlaik Latvijas Universitātē studēju Vēstures un filozofijas fakultātes doktorantūrā un heraldiku pētu arī akadēmiski, rakstu promocijas darbu. Periodiski lasu lekcijas un uzstājos konferencēs.
Kā heraldikas mākslinieks pēdējos gados sabiedrībā jūtu īpaši lielu interesi. Manuprāt, piedzīvojam heraldikas renesansi. Viss sākās ar pašvaldību ģerboņiem, tagad arī dzimtu heraldika uzplaukst, un par to liels prieks. Cenšos komunicēt un tikties ar kolēģiem citās valstīs, un Latvijas heraldika pasaulē kotējas augstu un tiek atzīta par vienu no skaistākajām.


Jūs esat teicis, ka padomju laikos bija emblēmas, bet nebija ģerboņu. Kur atšķirība?
Vispirms jāsaprot pati Padomju Savienības ideja. Tās uzstādījums bija antifeodāls, līdz ar to viss, kas atgādināja arhaisko feodālo iekārtu, kurā ir kārtu sabiedrība un kurā ir tādas „naidīgas buržuāziskās izpausmes” kā bruņniecība un citas, bija noraidāms. It īpaši ģerbonis, kas ir spilgtākais vizuālais kārtu sabiedrības simbols. Līdz ar to PSRS un visu republiku t.s. ģerboņi ir apzināti veidoti tā, lai tie nebūtu heraldiski. Tie tādi nav kaut vai tikai tāpēc, ka tiem nav vairoga. Ģerbonī galvenā sastāvdaļa ir vairogs. Latvijas novadiem, pagastiem un pilsētām ir tikai vairogs (izņemot Rīgu un Jelgavu), bet dzimtu ģerbonī vairoga sānos var būt arī tā turētāji, augšā ķivere un citi heraldiskie elementi. Taču, ja vidū nav vairoga, tas nav ģerbonis. Tas ir viens no heraldikas pamatnoteikumiem, kas saglabājies teju 1000 gadu. Taču ir arī citi noteikumi un tradīcijas attiecībā uz krāsām, metāliem utt.
Pie jums var vērsties arī privātpersonas, kas vēlas dzimtas ģerboni. Vai to apstiprina līdzīgi kā pagastiem?
Jā, kārtība ir gandrīz identiska, izņemot to, ka ģerboņa mapi neparaksta Valsts prezidents. Taču Heraldikas komisijas priekšsēdētājs un kultūras ministrs parak-sta arī dzimtas ģerboņa mapi, un ģerbonis tiek izsludināts Latvijas Vēstnesī.


Pastāstiet vairāk par dzimtas ģerboņa veidošanu!
Dzimtas, kuras grib savu ģerboni, mēdz būt dažādas: gan kuplas, kuras rīko plašus saietus un pēta dzimtas koku, gan tādas, kas grib dzimtu sākt ar sevi un kurā jauns pāris savai dzimtai meklē jaunu identitāti. Vispirms satiekamies attālināti vai klātienē. Cilvēki pastāsta par savām vērtībām, par dzimtas vēsturi, es iepazīstinu ar heraldiskajām prasībām. Pēc tam liekam galvas kopā, kā to pārtulkot heraldikas valodā.


Kāpēc dzimtām ģerbonis būtu vajadzīgs?
Jāsaprot, kā tas aizsācies. Ģerbonis faktiski ir viduslaiku ID – identifikācijas zīme. Tāda tā ir arī mūsdienās. Ģerboņi Latvijas teritorijā ienāk Livonijas laikā, jau sākot ar 13. gadsimtu. Bruņinieki dodas krusta karos, piedalās turnīros, viņiem parādās slēgtā tipa ķiveres, caur kurām nevarēja saskatīt seju līdzīgi kā nesen, kad valkājām maskas, lai pasargātos no vīrusa. Tāpēc bija svarīgi, lai uz vairoga, apmetņa, karoga un citur būtu viņu zīme, kas jau pa gabalu ļautu to identificēt.
Arī mūsdienās tā ir identifikācijas zīme, taču ne vienam cilvēkam, bet gan veselai dzimtai. Šis simbols apvieno, rada piederības izjūtu. Ģerboņus var lietot visdažādākajos aksesuāros, apģērbā, uz karogiem pie mājas, uz automašīnām, vizītkartēm. Dzimtu ģerbonis oficiāli tiek mantots, nodots nākamajām paaudzēm. Un paliek tajā iekodētais vēstījums par šo dzimtu 21. gadsimta sākuma Latvijā. Kad mūsu vairs nebūs un kāds šos ģerboņus pētīs, viņš daudz ko varēs pateikt par mūsu sabiedrību.

* Ševrons – viens no ģerboņa lauka sadalīšanas veidiem
** Zelminis – divslīpju jumta noslēdzošā trīsstūrveida ārsiena virs dzegas; arī šāds dekoratīvs elements virs durvīm vai loga

Atbildēt