„Esmu šajā vietā ieķērusies”

Dzejniece Krista Anna Belševica savu radošo rezidenci mūsu novadā aizvadīja Vārmē, bet darbs vēl turpinās – punkts tiks likts mēneša beigās ar meistarklasi dzejas rakstīšanā un performanci Meditācija ar dzeju. Kuldīgas novada rezidence radošajiem autoriem un pagasta pārvalde arī izsludinājusi dzejoļu konkursu Daba. Es, kurā piedalīties var ikviens.

K.A.Belševicas pirmā publikācija medijos bijusi dzejoļu kopa Es izsūkšu šo pasauli sausu (Satori, 2016), pēc tam izdots krājums Medījot dzīvi (2017). Drīzumā gaidāms otrs krājums Manifestācijas.

Pastāstiet par sevi!

Esmu no Bauskas, tur gāju mūzikas un mākslas skolā. Abas pabeidzu. Uz Rīgu pārcēlos tikai tādēļ, lai mācītos Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. Spēlēju saksofonu. Bet sapnis kļūt par mūziķi neīstenojās, jo sapratu, ka negribu būt cilvēks, kurš sacenšas par iespēju. Tagad strādāju Greifsvaldes universitātē Vācijā par pētnieci un rakstu doktora darbu par latviešu lasītājiem.

Vai, mēnesi šeit piedaloties radošajā rezidencē, sākotnējo domu īstenojāt?

Laikam nebiju gaidījusi, ka tikšu tik ļoti iedvesmota, jo esmu liels cilvēku cilvēks. Varu strādāt arī pati, bet man ļoti palīdz tas, ka apkārt ir aktīvi, dzīvespriecīgi cilvēki, kuriem ir sava motivācija, mērķi. Izvēloties tos, ar kuriem kopā veidot projektus, man ir svarīgi, lai viņi ir atsaucīgi, lai viņiem tiešām kaut kas rūp. Vārmē šādus cilvēkus sagaidīju. Mums radās daudz ideju – tās ģenerējam. Beigās izsludinājām dzejas konkursu.

Nebiju gaidījusi, ka te būs tik skaisti. Es Vārmē ļoti ieķēros. Satori tikko nopublicēts dzejoļu cikls, ko nosaucu Vārme, un tajā esmu ielikusi savas izjūtas.

Jūsu darbi arī tulkoti vairākās valodās. Vai jums ir svarīgi saprast, kā tas izdarīts?

Protams, bet visas valodas nevar pārzināt. Esmu atdzejota ķīniešu un somu valodā, bet tās nepārzinu. Es uzticos atdzejotājam un tulkotājam.

Kāda somu jauniete savā instagrama kontā dalījusies ar to, ka ir manu krājumu lasījusi un tas viņai paticis. Pat tad, ja iztulkots citādi, kaut kāda vēsts tomēr ir nodota. Pārzinu angļu un vācu valodu. No vienas puses, grūti to pieņemt, no otras – tas ir arī aizraujoši. Manuprāt, arī atdzejošana ir radošs process. Cilvēks Vācijā var manu dzejoli nesaprast, ja to iztulko burtiski. Dzejā minu vietas vai ēdienus, kādus viņš nezina. Atdzejotāja darbs – izvērtēt, ko cilvēks dzejolī saskatīs, kā lasītājam nodot nevis autora vārdus, bet emocijas. Latviešu dzejniekiem, rakstniekiem ar tulkotājiem ļoti paveicies. Viens no tiem ir Džeids Vils. Viņš ir amerikānis, bet pārzina visu Baltijas valstu valodas.

Vai pēkšņi atnākušās rindas pierakstāt vai ierunājat?

Man vienmēr līdzi pierakstu blociņš. Man ir svarīgi rakstīt un to sajust ķermeniski. Varu pēc tam pārrakstīt datorā vai telefonā, bet, kad rakstu ar roku, es jūtu tempu, dinamiku. Temps pielāgots domāšanas ātrumam.

Kas jūs iedvesmo?

Katram dzejniekam ir kas savs. Mani iedvesmo iespēja šķietami ierastajā atrast neierasto. Nevis meklēt ko eksotisku, dīvainu, ekstravagantu, bet mēģināt uz pasauli paskatīties ar tām acīm, ar kurām skatos katru dienu, un atrast kādu niansi.

Vai jaunajiem autoriem viegli atrast savu lasītāju?

Man šķiet, ka jaunie autori piedāvā savu izpratni par dzeju. Varbūt vecākajai paaudzei liksies, ka jaunie tai pieiet ar mazāku pietāti, bet kopumā jaunie dzejai pieiet ar mīlestību. Man sirdi ļoti silda tas, kā viņi spēlējas, eksperimentē, tiekas, lasa savu dzeju viens otram.

Jums noteikti jautā, vai jums ir radniecība ar dzejnieci Vizmu Belševicu.

Jautā. Tā ir ļoti attāla. Nu jau cilvēki ir sapratuši, ka kultūras kontekstā es neturpinu Vizmas Belševicas tradīciju. Rakstu pilnīgi citādi. Vienmēr esmu centusies būt es pati.

Vai, jūsuprāt, dzejai pietiek ar uzmanību reizi gadā?

Domāju, ka ne. Latviešu sabiedrībā pēdējā laikā ir tādi notikumi, kuros literatūra tiek novērtēta. Literatūras gada balva vai dažādi festivāli to tikai popularizē. Jelgavā tiek rīkots starptautisks dzejas festivāls, un tas nav septembrī. Man šķiet, ka tagad dzeju lasa vairāk. Tas saistīts ar to, ka pēdējā laikā latviešu literatūra kļūst populārāka. Ja paskatās grāmatu topu, iepriekš tur bija tikai ārzemju darbu tulkojumi, bet tagad dominē latviešu autori. Tomēr veltīt mēnesi dzejai arī ir brīnišķīgi. Kurš vēl tā dara? Latvijai ar dzeju ir labas attiecības.

Jums izdots arī stāstu krājums Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām.

Kad sāku rakstīt, biju ļoti jauna. Tad jaunais cilvēks vēl nemāk to lielo sajūtu pateikt tik labi. Bet man ļoti gribējās pateikt savu stāstu. Rakstīju uz lapām, tapetēm, pieķēros procesam. Tie nebija stāsti poētiskā izpratnē. Dzeju sāku rakstīt mazliet vēlāk. Tā man likās brīnišķīga. Tā ir mīlestība pret valodu. Kādā brīdī saproti, ka valoda spēj ne tikai kalpot komunikācijai, bet arī iedot to sajūtu, ka tevi pārņem skaistums.

Sacījāt, ka daudz rakstāt ar roku.

No mūsdienu tehnoloģijām ļoti nogurstu. Darbs saistās ar sēdēšanu pie datora. Esmu cilvēks, kurš izvairās no pārmērīgas datora lietošanas. Rakstniekam ļoti svarīgi, lai dzimtu radošums, tāpēc ik pa laikam ir jāgarlaikojas. Garlaicība mūsdienu ātrajā pasaulē ir tāda privilēģija! Atrast laiku, kad klīst un iztukšot galvu no visiem darbiem, pienākumiem. Kāpēc tas ir svarīgi? Radošumam vajadzīga brīva telpa. Esmu cilvēks, kurš meklē interesanto vienkāršajā.

Uz datora pierasts rakstīt ātri, bet tas nesaskan ar domu ritumu. Es pati dzeju nekad nelasītu tik ātri – es to lasu lēni un izgaršojot. Man ir svarīgi nezaudēt prieku, piesaisti saviem tekstiem. Dažkārt tehnoloģijas ir palīdzošas – tās paver skatu uz pasauli, uz dažādu informāciju. Strādāju pētniecībā, un tā mani savā ziņā arī iedvesmo.

Mūsdienās populārs temats – mākslīgais intelekts. Arī tas var radīt tekstu, bet cilvēks jau ir tas, kurš to izlasa. Un cilvēks ir tas, kurš sajūt. Tāpēc paturēt sevī cilvēcību man ir svarīgi.

Vai uzrakstīto dodat kādam novērtēt?

Dažkārt sūtu mammai. Bet ar viņu ir problēmas, jo viņa mani ļoti labi pazīst un reizēm nolasa, ko esmu gribējusi pateikt. Viņa nevar paskatīties objektīvi no lasītāja perspektīvas.

Ja gribu kritiku, dodu lasīt vīram Kasparam Zalānam. Viņš arī ir dzejnieks. Pasaka nesaudzīgi, kas ir labi un kas nav. Dažreiz esmu pārrakstījusi, bet tas ir tik ļoti grūti. Arī rakstnieks ir tikai cilvēks, un viņš savam tekstam pieķeras.

Jūs pētāt latviešu lasītājus. Vai jau ir kādi secinājumi?

Lasītājus pētu sešus gadus. Sākumā gāju uz grāmatu klubiem, jo likās interesanti, ka trīs vai pieci cilvēki izlasa grāmatu un runā, par ko tā bijusi. Tas ir tik interesants process! Tagadējais pētījums Greifsvaldes universitātē ir par Latvijas sabiedrību. Braucu uz dažādām vietām, runāju ar cilvēkiem, domāju, kā vēsturisko romānu lasīšana ietekmē mūsu izpratni par vēsturi. Šis pētījums ir tāda mana atbildes reakcija uz karu Ukrainā. Aizbraucu uz Greifsvaldi ar domu analizēt dažādu tekstu struktūru. Bet sēdēt tekstos šajā laikā šķita bezjēdzīgi, tāpēc pētījumu mainīju. Tagad mēģinu saprast, kā mēs, latvieši, domājam par vēsturi, kā Latvijas sabiedrība tiek galā ar traģiskajiem notikumiem. Viens secinājums – literatūra kalpo kā rīks tam, kā sevi nomierināt.