Ēdol’s ķist’ ar draugiem sveic pavasari

Svinot septīto darbības gadu, sestdien pavasari ieskandināja folkloras kopa Ēdol’s ķist’ kopā ar domubiedriem – tika dziedātas šaipusē pierakstītas dziesmas, priekšnesumu kuplināja dažādi mūzikas instrumenti, varēja uzzināt interesantus faktus un stāstus par vairāk vai mazāk pazīstamiem ēdolniekiem.

Ciemos bija ieradušies draugi: Vecpils folkloras kopa Dižlāņu īve, Druvas kultūras nama kopa Zemturi, Alsungas Suitu sievas un Alšvangas spēlmaņi, latgaliešu dziesmu dziedāja Ilona Šauša. Kopā tika dziedāts un muzicēts, izdejoti latvju danči.

Ēdoles kopas vadītāja, etnomuzikoloģe un aktrise Zane Jančevska stāsta, ka repertuārā ir daudz dziesmu, kuras pierakstījuši pagastā dzimuši teicēji: „Viņi dzīves laikā pārcēlušies citur, piemēram, Ansis Bergmanis uz Īli, Ieva Brauna (Didrihsone) uz Saldu, bet dziesmas noklausījušies un savākuši šeit. Ievai Braunai ir daudz visādu ziņģu un teātra dziesmu, jo viņa pati spēlēja teātri Liepājā, bet Ansis Bergmanis ir klasificējis: vai dziesmas Ēdolē dziedātas jau sen vai ir jaunāku laiku, no kurienes ienākušas, vai dzirdējis no vecākiem vai saklausījis blakus pagastā. Prieks, ka mūsu folkloras kopā ir dziedātāji ne tikai no Ēdoles, bet arī citām Kuldīgas novada vietām, no Ventspils un Jūrkalnes.”

Kā darināt tērpus, meklēts senos zīmējumos un aprakstos. „Brunči varētu būt vairāk Ventspils novadam raksturīgi, jo Ēdole savulaik bijusi Ventspils apriņķī. Garās villaines ir no kāda sena tērpa – 1940. gadā Zuzanna Zūze Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī uz senlietu izstādi aizvedusi tautas tērpu un saņēmusi apbalvojumu par vērtīgāko tērpu – villaine, derību sakta, lielais zīļu gredzens un lakats viņai no vīra vecākiem Ēdolē saglabājušies kopš 1795. gada.” Kopai tērpi ir darināti gan pēc šī parauga, gan pēc sena zīmējuma, kurā kurzemniecei kājās pastalas, ir gara villaine, daudzas lielas saktas un priekšauts. Par atbalstu tērpu tapšanā Z.Jančevska saka lielu paldies A.Bergmaņa mazdēlam Valdim Bergmanim.

Kultūras nama vadītāja Inese Poriķe dalījās atmiņās, kā ar satraukumu uzrunājusi Rīgas aktrisi, vai viņa negribētu Ēdolē vadīt ansambli, un liels bijis prieks, ka Zane uzreiz piekritusi. Kolektīvs šai laikā mainījies, bet ēdolnieces Dace Dīriņa, Ligita Mateviča un Jeļena Zīle te darbojas kopš sākuma.

D.Dīriņa: „Padzirdēju, ka veidojas folkloras kopa. Izrādījās, ka ir ļoti interesanti, un galvenais, ka dziesmas tādas nedzirdētas. Esmu iedzimta ēdolniece, un dziesmu pierakstītājs Ansis Bergmanis man ir attāls radinieks.” L.Mateviča ir Ēdoles pamatskolas mūzikas skolotāja: „Te man patīk radošā atmosfēra – atnāc, izdziedies. Pēc izglītības esmu diriģente, skolā muzicēju bērniem, spēlēju pavadījumu deju kolektīvam, bet ansamblī dziedu un spēlēju akordeonu.” Ligitas tērpu papildina zilā klājdūrienā izšūta ainava uz priekšautiņa: „Izšuvums ir mantojums no omes. Tādi gaišie tērpi mums ir vairākām, kam ir priekšauti ar senajiem izšuvumiem, paaudzēs mantoti. Ansambļa vadītāja cenšas izzināt Ēdoles vēsturi, dziedam dziesmas ar vietējo izcelsmi.” J.Zīli uzrunājusi kultūras nama vadītāja I.Poriķe: „Vai dziedāt proti? Negribi nākt uz folkloras kopu? Vadīs Zane Jančevska.” Es neko daudz par folkloru nezināju, bet nolēmu paskatīties. Bija pats pirmais mēģinājums, un tā paliku. Mūziku un folkloru katru reizi iemīlu arvien vairāk. Priecājos, ka Zane izceļ Ēdoles vēsturi. Pirms septiņiem gadiem neviens nezināja ne to, ka Ēdolē ir tāds folkloras krājums, ne tās vācējus Ievu Braunu, Ansi Bergmani, ne to, kādi tērpi te bijuši.”

Ansambļa skanējumu papildina dažnedažādi instrumenti. J.Zīle atceras: „Sākumā bija tikai Ligitas akordeons, tagad spēlē daudzi. Es uzstājos ar kokli – iegādājos, mācos mēģinājumos, trenējos mājās, biju uz Laimas Jansones meistarklasi Alsungā. Muzicējam arī citādi: ar akmentiņiem var izsist ritmu, ir grabulīši, āža kāja, stabulīte, pat uz ķemmes var spēlēt.”