Dzīves un stāstu smarža

Rakstniece DACE RUKŠĀNE atzīst: pirmo grāmatu uzrakstījusi tāpēc, ka 33 gados sakrājies daudz emociju un pieredzes, kas vienkārši lauzusies ārā vienīgajā iespējamajā veidā – romānā. Otrā grāmata tapusi tīras spītības dēļ.

Kā viņas darbi radušies, kādas ir autores attiecības ar smaržām, varēja uzzināt Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā cikla Rakstnieks. Literatūra. Lasītājs pasākumā Kuldīgas galvenajā bibliotēkā.

D.Rukšāni var saukt par vienu no spilgtākajām, redzamākajām rakstniecēm. Savulaik viņas Romāniņš, kurā autore atklāti runā par sievietes seksualitāti un kas kritiķos izsauca vai nu sajūsmu, vai absolūtu noliegumu, kļuva par dižpārdokli un jauna novirziena paraugu latviešu literatūrā. Bet arī tagad Dace ar apskaužamu uzņēmību turpina radīt vienu romānu pēc otra. Viņa rakstījusi dzeju, lugas, stāstus, slejas par attiecībām un arī jauno grāmatu apskatu.

DZIMTAS STĀSTS TURPINĀSIES

Top otrais turpinājums romānam Krieva āda (par mātes un meitas attiecībām Hruščova laikā Latvijā). Tā nosaukumā būs smaržas Lulū un Eņģelis. D.Rukšāne atklāj: „Turpināsies stāsts, kas sākās 1952. gadā. Trešajā grāmatā būs 90. gadi, stāsts par divām Džikī meitām un viņu piedzīvojumiem, arī par nākamo paaudzi, jo viņām dzims bērni. Trijās grāmatās trīs paaudzes. Līdz šim domāju, ka būs tikai trīs grāmatas, bet pirms mēneša ienāca prātā ideja ceturtajai. Sajūsmā zvanīju vīram un teicu: „Ir traki! Man ir ideja ceturtajai grāmatai, gribas rakstīt to, un trešā nu jau traucē. Tomēr saņēmos un trešo rakstu tepat netālu, namiņā Sārnatē pie jūras. Rakstu no rīta līdz vakaram. Pārdošanā tā varētu parādīties ap Ziemassvētkiem.

Šai grāmatu sērijai mākslinieci sarunāju pati, jo man ļoti patīk, kā viņa glezno un izjūt manus tekstus. Grāmatai jābūt smukai. Pirmajām uz vāka biju pati, un tas bija diezgan traki, jo tā Latvijā neviens vēl nebija darījis. Saņēmu diezgan daudz nosodījuma: kā tā drīkst! Trešajai grāmatai Kāpēc tu raudāji uz vāka bija bērnības bilde.”

CIK GRŪTI RAKSTĪT DZEJU!

„Pirmā vispār bija dzejas grāmata, un tas bija traki. To sarakstīju kopā ar klasesbiedru. Viņš ierosināja uzrakstīt grāmatu, jo viņam pa gadiem sakrājušās pārdomas, dzejoļi. Arī man šis tas uzrakstījās. Draugi tipogrāfijā nodrukāja, sarīkojām atklāšanu un grāmatas izdalījām draugiem. Izrādījās, ka dažas nokļuvušas bibliotēkā. Tad bija tāds kauns! Sapratu, ka tas, ko esmu sarakstījusi, ir drausmīgi! Pēc tam iznāca vēl viens krājums, ko sarakstīju ar darbabiedreni. Tā nav tik traka. Tagad esmu sapratusi, cik sarežģīti ir rakstīt dzeju. Pagājušajā gadā izgāju neklātienes kursus. Jo vairāk par to zinu, jo vairāk bail.”

RAKSTNIECE PIEKTAJĀ PAAUDZĒ

„Esmu rakstniece vismaz piektajā paaudzē līdz pat vectēva vectēvam, kurš rakstīja pagājušā gadsimta sākumā. Tēta mammas līnijā rados ir Andrejs Pumpurs, mammas rados – Jānis Poruks. Bet es dzimtas kokā esmu pirmā sieviete rakstniece. Viss sākās skolā. 6. klasē uzrakstīju sacerējumu, ko skolotāja nolasīja klasei priekšā. Tas man par labu nenāca, jo visi teica, ka esmu norakstījusi – nevar būt, ka tā varu. Bet vienlaikus uztvēru to kā komplimentu. Vēlāk ik pa laikam savas domas pierakstīju uz mazām lapiņām, kaut vai kafejnīcā uz salvetēm. Ar laiku bija piekrāta kurpju kaste. Diemžēl to sadedzināju – tagad ļoti žēl un uz sevi dusmas.”

ŠEDEVRS VAI MĒSLS?

„Kad man bija pāri 30, Preses nams izsludināja romānu konkursu, un pirmā vieta tika publicēta. Pirmo grāmatu uzrakstīju mēneša laikā. 33 gados jau ir tik daudz visa kā sakrājies! Man viss gāzās ārā – vienkārši bija jāpieraksta. Droši vien 17 gados nebūtu, ko teikt. Kad mans darbs nonāca žūrijas rokās, puse dalībnieku teica, ka 1. vieta, otra puse – tas ir mēsls. Žūrija traki sakašķējusies, un kompromiss bija otrā vieta. Pirmo dabūja puisis, kuram tas romāns izrādījās vienīgais. Tā žūrijas daļa, kas bija manā pusē, lēma, ka romāns jāsūta izdevniecībai Atēna. Man skaidroja, ka atbilde parasti jāgaida teju mēnesi, bet jau nākamajā rītā deviņos man zvanīja un teica, ka to publicēs. Romāniņš ieguva ļoti lielu popularitāti un bija pārdotākā grāmata. Kritiķi rakstīja, ka esmu viendienīte, jo tādas varot uzrakstīt vienu reizi. Es iespītējos. Pirmā vēl nebija izdota, kad ķēros pie otrās. Diezgan ātri uzrakstīju, un uz pirmās grāmatas popularitā-
tes viļņa to arī ātri izdeva. Tikpat ātri tapa trešā.

Tad bija pauze, kurā žurnāls Sestdiena mani pieņēma darbā rakstīt slejas. Tapa Ķīpsalas putni, kas pašai ļoti patīk. Tā radās skaistā laikā, kad dzīvoju Ķīpsalā, tur staigāju un rakstīju par to, ko redzēju. Man Ķīpsala vēl aizvien ir mīļa. Septiņus gadus starp Ķīpsalas putniem un Krieva ādu nevarēju uzrakstīt neko. Šķita, ka nav, ko teikt. Vienā dienā tas pārgāja.”

STIPRO SIEVIEŠU STĀSTI

„Grāmatas ir par sievietēm. Visās varonēs ir daļiņa no manis. Protams, nekad man nav bijis tik daudz piedzīvojumu kā viņām. Manuprāt, rakstnieks nevar rakstīt, neieliekot daļu savas būtības. Pat Jū Nesbē briesmīgajos romānos noteikti ir daļa no paša.

Agrāk bieži braucu no Rīgas uz laukiem, mašīnā ņēmu balsotājus, un viņi atlīdzināja ar stāstiem. Tolaik man vēl nebija bail. Tie stāsti palīdzēja manām slejām. Reizēm pat vedu 30 kilometrus tālāk, lai tikai varētu noklausīties līdz galam. Stāsti palika atmiņā nevis viens pret vienu, bet gan kā emocijas.

Savukārt vīrieši manos romānos blakus stiprajām sievietēm šķiet vāji. Tas nav apzināti, lai gan spēcīgi vīrieši tiešām apkārt nemētājas. Manām varonēm grūti atrast pretī tādus pašus vīriešus. Ja izdodas, tad laulība ir laimīga, visi apmierināti, un par tādām attiecībām neviens grāmatas neraksta. Grāmatā vajag konfliktu. Jaunajā viens spēcīgs vīrietis būs, bet viņam nebūs labs liktenis. Kāds teica, ka spēcīgos vīriešus es grāmatās vienkārši novācu. No vīrieša skatpunkta diez vai jebkad rakstīšu, jo nevaru iejusties vīrieša ādā. Bet mani fascinē tās rakstnieces, kuras spēj rakstīt no vīrieša skatpunkta.”

NORAKSTĪT NOST

„Pilnīgi noteikti autors spēj norakstīt no sevis nost kādas problēmas. Pateikt skaļi ir tikt no tā vaļā. Pie psihoterapeita taču arī stāstām. Tas ir kā ar lidojošajiem ezeriem: ja tādu nosauca vārdā, tas nokrita lejā. Arī ar sliktu pieredzi: ja izsaka skaļi, tā it kā nokrīt, izplūst un pazūd. Viens no psihoterapijas paņēmieniem ir rakstīt dienasgrāmatas un pārdomas.”

RAKSTĪTĀJU VILTĪBAS

„Kad nodaļu pabeidzu, vienmēr ir grūti sākt, lai gan zinu, kam jānotiek. Ir visādas metodes, kā tikt tam pāri. Kaut vai rakstīt visu, kas ienāk prātā, jo pēc tam taču var izmest. Krieva ādu vienkārši sāku rakstīt, romānam Džikī jau izveidoju plānu, bet trešajai grāmatai sākums bija pilnīgi spontāns. Tagad esmu līdz pusei un atlikušo sadalījusi pa nodaļām. It kā zinu, kas notiks, bet varoņiem ļauju dzīvot, un viņi var izdarīt ko tādu, ka viss pārējais jāmaina. Tagad ceļos ap pieciem sešiem, pirms kafijas parakstu, pēc kafijas arī, pēc brokastīm eju staigāt ar suni, paskrienu, un pēc pusdienām ir otrs rakstīšanas piegājiens līdz septiņiem vakarā.”

KAISLĪBA UZ SMARŽĀM

„Man smaržas ir ļoti svarīgas. Astoņus gadus tās kolekcionēju, ikdienā arī smaržojos. Lulū un Eņģelis ir divas, kas būs jaunās grāmatas nosaukumā. Tās ir divas māsas. Vienā dienā rakstu par vienu, otrā – par otru. Par kuru māsu rakstu, tās smaržas lietoju.

Man ir daudz bērnības smaržu, ko labi atceros, piemēram, saulē sakarsuši vītoli pie Gaujas, man patīk lauku kūts smarža, zirga smarža… Dizaineru radītās no senajām atšķiras. Kādreiz smaržas tika gatavotas no dabiskiem ekstraktiem, arī no dzīvnieku izcelsmes. Dabas izejvielas ir ļoti dārgas, nesaudzīgas pret vidi un ļoti alerģiskas. 19. gadsimta beigās smaržas sāka veidot no sintētiskām sastāvdaļām. Kaislība man turpinās, bet esmu piebremzējusi, jo mājās vairs nav vietas. Vairākas esmu pasūtījusi uz aklo, jo sekoju kādai blogerei vai blogerim – nezinu, kurš ir tas, kas raksta fantastiskus smaržu aprakstus. Bloga dēļ pievērsos smaržām – atradu tik skaistus literārus aprakstus, ka no šīs kvalitātes vienkārši izkusu. Ja šis blogeris uzraksta satriecošu atsauksmi, es uzķeros.”

VAI GRŪTI VĒRTĒT KOLĒĢU DARBU

„Savos grāmatu apskatos cenšos rakstīt par dzeju, kas iznākusi labos apgādos, un par prozu, ja iepatīkas. Man ir privilēģija rakstīt par to, kas patīk. Divas reizes esmu uzrakstījusi negatīvas recenzijas, kad esmu sadusmojusies. Ar šiem kolēģiem nekāda draudzība man droši vien neiznāktu. Pēdējā laikā parādījušies literatūrkritiķi, kuru vērtējums ir profesionāls. Tas nodrošina objektivitāti un neraisa personisku aizvainojumu. Man patīk objektīva kritika. Rakstniekam par rakstnieku nevajag rakstīt. Bet kritiķi zina, ko teikt un kā teikt.”