Plāni lieli, tāpēc jāstrādā daudz

E.Vīgnera Kuldīgas mūzikas skolas korī Cantus dzied 45 meitenes no 3. līdz pat 10. klasei. „Gaidot Dziesmu svētkus, dažas ir ļoti entuziastiskas, dažas to tik ļoti neizrāda, bet pieņemu – tāpēc, ka nezina, ko gaidīt. Viņām vēl nav priekšstata. Ceru, ka meitenes saņemsies un būs gatavas to piedzīvot,” saka diriģente Amanda Gertnere.

AUGSTĀKĀ PAKĀPE

Ar kori Cantus A.Gertnere strādā kopš pagājušā mācību gada. Te dzied gan kora klases meitenes, gan tās, kas apgūst kādu mūzikas instrumentu: „Kora klasē ir ap desmit meiteņu, un uz šo kolektīvu virzām agrāk, tāpēc ir jau no 3. klases, pārējās sāk dziedāt no 4. klases, no desmit gadu vecuma.”

Skolotāja atzīst: kopš pandēmijas prasmju līmenis krities. „Tas dziedājumu ļoti ietekmēja. Kad sāku ar meitenēm strādāt, tas nebūt vairs nebija tāds Cantus, kādu to atceros. Tāpēc skanējumu sākām būvēt no jauna un pamazām, šķiet, esam nonākuši uz laba ceļa, līmeni arvien ceļam. Divos gados galvenais uzdevums bijis gatavoties Dziesmu svētku skatēm. Pagājušogad piedalījāmies trijās, šogad vienā un visās ieguvām augstāko pakāpi. Tas ir labi, un pie tā cenšamies palikt. Esam piedalījušies arī skolas koncertos. Mums izveidojās draudzība ar Rīgas Franču liceja meiteņu kori – viņas ciemojās pie mums, bija sadziedāšanās, gatavojoties Dziesmu svētkiem, 14. aprīlī brauksim ciemos. Apskatīsim Mežaparka estrādi, uzzināsim vairāk par Dziesmu svētkiem, jo neviena meitene vēl nav piedalījusies. Daļa ir dziedājusi kovida laika svētkos, bet tie jau neskaitās. (Smejas.) Ir svarīgi vismaz reizi to pieredzēt, lai saprastu, ko šie svētki nozīmē.

Pati esmu bijusi gan skolēnu, gan pieaugušo Dziesmu svētkos. Pirmo reizi, kad vēl mācījos Plūdoņa vidusskolas 8. klasē, bet tur kora nebija, tāpēc gāju uz Mākslas un humanitāro zinību vidusskolas kori, ko vadīja diriģents Andis Groza. Šis brauciens atmiņā palicis spilgti un pozitīvā gaismā. Ceru, ka arī meitenes šo piedzīvojumu atcerēsies līdzīgi.”

NOSLĪPĒ KATRU DZIESMU

Repertuāru skolotāja vērtē tā: „Tas ir gana apjomīgs un sarežģīts. Ja mēs kā profesionālās ievirzes koris ar to diezgan daudz cīnāmies, varu iedomāties, cik grūti iet vispārizglītojošo skolu koru vadītājiem. Jāapgūst tiešām daudz, lai sagatavotos labi. Pirmās dziesmas mums paziņoja pagājušajā mācību gadā, pārējās sākām mācīties šajā. Gatavojoties skatei, nekad nezini, kuras izlozēsi, tāpēc mācāmies visas. Vairāk iznāca strādāt ar dziesmu Vienkāršas lietas – skaista, bet diapazona ziņā sarežģīta. Vēl grūtāka ir Kā tu mani mīli, lai gan meitenēm tā ļoti patīk. Jāņa Stībeļa Upe ir ritmiski sarežģīta. Jābūt precīzām, visām jānodzied reizē – mani interesē tas, kā izklausīsies kopkoris.”

Koris visām meitenēm ir obligāts mācību priekšmets, katrai dziesmas pedagogam jāatdzied, un tiek saņemts vērtējums: „Meitenēm nākas plānot laiku. Viņām ir grafiks ar termiņu, līdz kuram dziesmas jāatdzied. Dažas to ievēro, un tad iet labi, ir vieglāk. Bet daudzas mācās pēdējā brīdī, un, kad sakrājas daudz – piecas sešas jāiemācās no galvas –, tad ir grūtāk.” Mēģinājumi ir divreiz nedēļā, taču, gatavojoties skatei un svarīgiem koncertiem, arī brīvdienās: „Citreiz vienā varam strādāt tikai pie vienas dziesmas, ja gribu visu līdz niansēm. Sākumā, lai saprastu, kā vispār skan, varējām izdziedāt arī piecas. Tad atzīmēju, kā katrai trūkst.”

SADZIRDĒT SEVI UN BLAKUS BALSIS

Vaicāta par stiprajām un vājajām pusēm, A.Gertnere atbild: „Joprojām trešā balss ir skaitliski vismazākā. Vairumā ir soprāni, un tiem dziedāt vieglāk. Soprāniem bieži ir vadošā melodija, viņas dzied pāri visiem citiem un savu balsi var noturēt vieglāk. Otrajai un trešajai balsij to izdarīt ir grūtāk. Korī ir meitenes ar ļoti labu balsi, kas dzied stabili, un arī tādas, kurām ar balss noturēšanu iet grūti – tā jātrenē. Tāpēc īpaši liels prieks par tām, kurām divu gadu laikā jūtu izaugsmi. Ir lepnums, ka viņas cenšas un dara!

Visam korim jāstrādā pie skaista unisona jeb vienbalsības un kopīgā skanējuma, lai spētu saklausīt viena otru, lai dziedājums būtu balansā. Lai nav tā, ka pirmā balss pārdzied un pārējās kaut kur paliek. Katrā grupā ir vadošās balsis jeb līderes. Lielākoties tas ir labi, jo uz viņām var balstīties tās, kurām tik viegli neiet, taču citreiz pārējās to izmanto: zina, ka kāda dziedās skaļāk, un domā, ka var tik ļoti necensties. Es to cenšos kontrolēt, lai iesaistās visas un kāda nemēģina izbraukt uz citas rēķina.”

SAPNIS – KONCERTI, KONKURSI

Diriģente vēlas, lai koris varētu atsākt koncertēt Latvijā un ārzemēs kā senāk: „Pašlaik citu repertuāru nemācāmies, taču drīz skolai būs 80. jubileja. 7. jūnijā lielajā koncertā uzstāsies arī mūsu kori, un vēlamies dziedāt ne tikai Dziesmu svētku repertuāru vien. Kad 9. aprīlī nodziedāsim otrās kārtas skati, sāksim mācīties vēl ko citu. Gribētu izstrādāt savu programmu, un vēl tālāks mērķis ir doties koncertceļojumos, piedalīties konkursos ārzemēs. Pati esmu dziedājusi korī Cantus pie Marutas Rozītes. Repertuārs tagad stipri atšķiras – ir krietni vieglāks, tāpēc ļoti jāstrādā pie balss noturības, lai kora līmenis celtos. Labprāt repertuārā atkal ieviestu kādu dziesmu, ko esmu dziedājusi pati, piemēram, Dzied’ raženi, tautu meita vai Pētera Plakida dziesmas, kas rakstītas mūsu korim: Vabolis vai Viens pa ceļu gāja, tāpat sarežģītas jaunrades kompozīcijas. Mērķi ir lieli, bet tie prasa daudz darba.”

_______________________________________

Ar smaidu un arī stingrību

Samanta Poriņa korī Cantus dzied sešus gadus: „Ļoti gaidu Dziesmu svētkus – nevaru sagaidīt, kad varēsim dziedāt Sauli, Pērkonu, Daugavu. Mūzikas skolā kora klasē esmu pēdējo gadu, dziedu trešo balsi. Esmu ļoti priecīga par skatē iegūto augstāko pakāpi. Šķita, ka skanēja labi, un ceru, ka tikpat labi ies otrajā kārtā. Man balsi noturēt ir viegli, jo dziedu jau ilgi un palīdzu mazākajām meitenēm. Visas esam draudzīgas, arī pret mazākajām cenšamies būt jaukas. Mēģinājumos iet forši, ir mums savi jociņi. Aprīlī gaidu braucienu pie Rīgas Franču liceja meitenēm – tas noteikti būs foršs.”

Karīna Bumbiere ir mūzikas skolas 8. klases audzēkne: „Korī pirmo soprānu dziedāju līdz ceturtajai klasei, tad paņēmu pārtraukumu, jo slodze bija pārāk liela, un atsāku pirms diviem gadiem. Skanējumā izmaiņas ir diezgan jūtamas. Maruta Rozīte stingri skatījās, lai visiem skan taisni, taču kopīgais skanējums arī tagad ir ļoti skaists. Jāstrādā pie koncentrēšanās – lai arī mazās meitenes skatītos uz diriģenti, sekotu līdzi kustībām. Jāstrādā ar dziesmu Kā tu mani mīli un a capella dziesmām. Braukt uz Dziesmu svētkiem vēlos. Sagaidu milzīgu kolektīvu, kas dzied par savu tēvu zemi un kopābūšanu.”

Marta Kuršinska mācās 8. klasē un kopš 3. klases dziedājusi pirmo soprānu, taču arī zemākas balsis: „Pārgāju uz zemāku, jo pietrūka dziedātāju. Domāju, ka skolotāja Amanda ir paveikusi to pašu, ko savulaik Rozīte. Amanda pamāca ar smaidu, taču arī stingrība viņai ir, un ar laipnību izdodas bērnus ieinteresēt dziedāt. Uz kori ejam ar prieku un mēģinājumus izbaudām – tas nav piespiedu kārtā. Jāstrādā pie precīzākas intonācijas un kopības, lai viena otru vairāk sajustu. Uz Dziesmu svētkiem ļoti gribu braukt. Tas ir mans sapnis, tāpēc dziedu tik centīgi un visas dziesmas cenšos iemācīties laikā.”