„Mēs kā strazdi – vienmēr ķirsī”

Kabiles senioru deju kolektīvs Kamēr vari šogad svinēs 20 gadu jubileju. Kolektīvā dejo 21 dalībnieks no Kabiles, Vārmes, Kuldīgas, Īvandes un pat Saldus novada. Tas izveidots 2003. gadā un ir piedalījies divos Dziesmu un deju svētkos. Par piedzīvoto vēl pirms skates stāsta vadītāja Andra Eimane un dalībnieki.

Pašos pirmsākumos kolektīvā bijuši četri balles deju pāri un to vadījusi kabilniece Daina Ļeonova. Kad kolektīvu pirms apmēram 12 gadiem pārņēmusi A.Eimane, tas kļuvis par tautas deju kolektīvu un 2013. gadā ar astoņiem pāriem devies uz pirmajiem Dziesmu un deju svētkiem. „Viņiem teicu: dejosim tautiskās dejas un brauksim uz svētkiem. Neviens neiebilda,” atceras vadītāja.

Piemeklē ko jautrāku

A.Eimane stāsta, ka šo 20 gadu laikā kolektīvs ir mainījies, taču tikai uz labo pusi: „Visu laiku man bija bijuši astoņi pāri, taču šogad jau ir 10 ar pusi. Kopš esmu kolektīva vadītāja, ar mani kopā palicis tāds neliels bariņš. No pašiem kolektīva pirmsākumiem palicis viens dejotājs. Jaunus dejotājus pieņemu visu laiku – arī šobrīd. Labāk vairāk, nekā mazāk!” Vaicāta, kā šo gadu laikā gājis, viņa teic: „Ļoti jautri! Viņi visi man ir forši un jautri. Pašiem ir tāds teiciens: „Mēs kā strazdi – vienmēr ķirsī.” Un kurš lejā, kurš augšā vai kā citādi, to domā katrs pats.” 2014. gadā Valmieras Jaunrades skatē kolektīvs ieguvis 2. vietu: „Viņiem ik pa laikam mēģinu izveidot kādu jautrāku deju, kas viņus raksturotu. Tāda ir Kučierpolka – jautra un aktīva. Dejotāji, kas toreiz un vēl joprojām ir šīs dejas kučieri, ir Dainis Rieksts un Gunārs Pečaks. Viņiem tas vislabāk arī iznāk. Šogad izveidoju jaunu deju Daiņa Porganta dziesmai Kā man patīk.” Vienu gadu par pašu naudu kolektīvs bijis uz koncerta turnīru Bavārijā. Pie citiem senioru kolektīviem Latvijā un pat Lietuvā braucot teju katru otro sestdienu: „Uz visiem šiem izbraucieniem viņiem līdzi nemaz nevaru izbraukt – nav tika daudz spēka un laika. Šos braucienus viņi organizē paši.” Mēģinājumi notiek katru trešdienu.

Ja kāja aizķeras, jāturpina smaidīt

Sarmīte Šulca kolektīvā dejo kopš 2012. gada. Pirms tam dejojusi vien skolas laikā. Uzsākt esot bijis viegli. Viņa bijusi uz diviem Dziesmu un deju svētkiem: „Vislabākās atmiņas palikušas no pirmajiem 2013. gadā. Tie bija ļoti sirsnīgi, emocionāli – cilvēkiem pat asaras bira. 2018. gadā nebija sajūtas kā svētkos, bet gan kā uzvedumā.” S.Šulcas mīļākā deja esot Klabdancis: „Tā ir klasika. Vēl patīk arī deja Kučierpolka, ko veidojusi mūsu vadītāja. Ar šo deju ieguvām otro vietu jaunrades deju konkursā!” Trešā vieta iegūta arī 2013. gada jaunrades deju konkursā Valmierā. Vadītāju S.Šulca raksturo kā cilvēku, kurš ļoti labi prot iemācīt un pateikt arī kādu skarbāku vārdu, ja nepieciešams, taču ļoti svarīgi, ka prot saturēt kolektīvu kopā. Vaicāta par kādu piedzīvojumu koncertā vai skatē, viņa stāsta: „Reiz 2016. gada skatē kurpe aizķērās aiz svārku malas. Nevarēju kurpi dabūt laukā. Turpināju vien smaidīt un izlikties, ka nekas nav noticis. Vai žūrija toreiz to manīja?”

Enerģijas atliku likām

„Pirms trīs gadiem no Ventspils atgriezos Kabilē un tad arī sāku dejot šajā kolektīvā,” stāsta Santa Zasa, kurai šī ir pirmā deju pieredze kopš Kabiles pamatskolas laikiem. „Dejot man bija gribējies visu mūžu, taču nekad vēl nebija sanācis.” Kovida dēļ gan kopā daudz vēl nav piedzīvots: „Bija brīdis, kad uz mēģinājumiem varējām nākt tikai pa diviem pāriem vai nemaz. Taču tagad gan viss iet uz pilnu klapi – kārtīgi gatavojamies Dziesmu un deju svētkiem.” Viņa atzīst, ka arī Kuldīgas novada deju kolektīvu repertuāra pārbaudes skatei esot gatavi: „Vienmēr esam gatavi! Mūsos visos iekšā jūtams kārtīgs velna pulveris! Kolektīvā ir kārtīgi seniori, par kuriem citreiz brīnos – kur viņi rod tādu enerģiju!” S.Zasa šobrīd dejo pārī ar vecāko kolektīva dejotāju Gunāru Pečaku, atklājot, ka ar viņu sadejoties var vislabāk. Kad mācījusies pamatskolā, bijusi skolēnu dziesmu un deju svētkos, tagad gaidot šos ar nepacietību.

Bauda katru mirkli

Gunārs Pečaks kolektīvā dejo 20 gadus: „No vecajiem dejotājiem esmu palicis pats pēdējais. Kā citus palaidu? Dažs par vecu, dažs par slimu, iemesli visādi. Dalībnieki un gribētāji arī vienmēr bijuši. Šobrīd esam ļoti liels kolektīvs, godīgi sakot, ļoti foršs un saskanīgs!” Viņš bijis uz pēdējiem diviem Dziesmu un deju svētkiem: „Pirmie bija pulka labāki par otrajiem pirms četriem gadiem, jo tad jau bija pārveidots stadions, visas kolektīvu uziešanas nebija līdz galam pārdomātas. 15 kolektīvi pa vienām durvīm kā siļķes mucā spraucās iekšā, lai tiktu uz savu vietu. Tas bija galīgi garām! Bet tas nenozīmē, ka šos svētkus neizbaudīju – baudu katru mirkli! Dzīvojāmies pa Hanzas vidusskolu, un tur gan vienmēr iet jautri.” Vaicāts, vai kāda deja bijusi sarežģīta, viņš noteic: „Ja vien dejo, trenējas, nekas nav sarežģīti!” Pašam tuvākā deja no svētku repertuāra esot Es redzēju visu jūru, viņš gan nosmej, ka vēl labāk par to esot uzlaist valsi kādā ballē. Ar kolektīvu vienu reizi bijuši Bavārijā: „Tas bija kāds deju festivāls. Vien atceros, ka bija rudens un mums deva alu dzert, bija labi!” Vaicāts, vai skatei esot gana gatavi, viņš atbild ar kolektīva raksturojošu devīzi: „Mēs kā strazdi – vienmēr ķirsī. Daudz pasaka arī mūsu nosaukums Kamēr vari!”

Cieša kolektīvu draudzība

Dainis Rieksts kopā ar vēl sešiem dalībniekiem, tostarp sievu Dainu Meijeri, uz mēģinājumiem brauc no Vārmes. Viņš un sieva kolektīvā dejo 15 gadus: „Vārmē senioru kolektīva nav, un šaipus Ventai Kamēr vari ir vienīgais un labākais!” Šie būs jau trešie Dziesmu un deju svētki, kuros viņi piedalījušies: „Pirms desmit gadiem, kad bijām pirmajos, dejojot pilnīgi asaras bira. Tā atmosfēra lielkoncertos ir emocionāli piesātināta. Mēģinājumi gan ir vairāk kā plezīrs, taču piekusuši pēc tam neesam! Vakarā visi ļoti draudzīgi atpūšamies ar visādām aktivitātēm. Ejam arī ciemos pie citiem kolektīviem un svinam kopā, sadejojoties un ejot rotaļās.” Pēcāk no Kabiles braukuši ciemos pie dažādiem senioru kolektīviem novadā un Kurzemē. Vaicāts, kur labāk, D.Rieksts teic, ka visur, kur satiekas: „Esam sadraudzējušies ar senioru kolektīviem – Druvas senioriem, Talsu Draudzību un Aizputes Misiņu, pie kuriem ciemosimies 30. aprīlī. Braucam pie visiem, ar kuriem pēc koncerta esam izveidojuši kādu kontaktu, arī vidējās paaudzes deju kolektīviem.”

Dejo jau 50 gadus

Valdis Olbačevskis uz mēģinājumiem brauc ar savu auto no Saldus novada Lutriņiem: „Pirms sešiem gadiem mani uz šo kolektīvu atvilināja. Tobrīd Druvas senioros kolektīvs bija pilns, taču pēc kāda laika, kad viņi aicināja pievienoties, mani vairs nelaida vaļā, un tā es šeit paliku.” Kolektīvs ļoti patīkot: „Esam kā viena ģimene – visi viens otru uzpasē, arī pēc koncertiem kopā paliekam ballēs svinēties.” Kopā ar šo kolektīvu V.Olbačevskim būs otrie Dziesmu un deju svētki: „Dejoju jau 50 gadus. Uz pašiem pirmajiem, kas notika jau brīvā Latvijā, devos, kad dejoju Jaunlutriņu jauniešu kolektīvā. Tolaik man bija 33 gadi.” Vaicāts, kāpēc turpina dejot, viņš teic: „Man patīk. Nav ko mājās sēdēt! Mēģinājumu katru nedēļu gaidu ar nepacietību. Darba mājās ir daudz, darbojos savā saimniecībā. Dejošana dod stimulu, uzlādē un ir kā pārmaiņas ikdienas dzīvē.”

Brauc mājās ar pacilātu noskaņojumu

Zane Stepe dzīvo Īvandes pagastā un uz mēģinājumiem no 2018. gada brauc kopā ar vīru Andri Stepi: „Vīrs pirms tam dejoja tagadējā Kuldīdzniekā un nolēma, ka pārnāks uz Kabiles kolektīvu. Te viņš jau sen gribēja dejot, jo ļoti patīk šis kolektīvs. Mums visiem kopā ir jautri! Abi strādājam Kuldīgā. Es esmu lietvede Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos. Katru reizi pēc mēģinājuma braucam mājās ar pacilājošu garastāvokli, jo šeit esam atpūtušies, izlēkušies un izsmējušies!” Z.Stepei šie būs pirmie pieaugušo Dziesmu un deju svētki: „Gaidu kopības sajūtu un nojaušu arī, ka nebūs viegli. Ļoti sen esmu piedalījusies skolēnu dziesmu un deju svētkos. Tos atceros ar lielu grūstīšanos, stumdīšanos, taču vienalga domāju, ka būs labi.” No izdejotajām dejām Z.Stepei vislabāk paticis Pierobežas kadrilis un Es redzēju visu jūru: „Kad deja iedejota, tad jebkura patīk! Vistrakāk ir pirmajās uzstāšanās reizēs, kad šķiet, ka deja vēl nav tā pa īstam nostiprināta, un rodas stress.” Grūtāk gājis ar dejām Mazā Lūcija un Čierī vierī: „Šīm dejām ir ļoti sarežģīti soļi, kas neatkārtojas. Ir visādi izlēcieni un pietupieni. Čierī vierī apguvām pirms pandēmijas, bet vēl neesam nekur parādījuši.”