Jaunākajiem grūtāk, bet viņi ir cītīgi

E.Vīgnera Kuldīgas mūzikas skolas stīgu kamerorķestrī uz Dziesmu svētkiem gatavojas braukt 15 audzēkņu, kuri mācās 13 skaņdarbus. „Gada sākumā likās, ka tā būs neiespējamā misija, jo vairāki darbi ir ļoti grūti, bet tagad jāsaka – bērni tikuši galā un esam puslīdz gatavi,” saka diriģente Baiba Jūrmale.

Savu partiju atspēlē katrs

Baibai šie būs pirmie Dziesmu svētki kopā ar orķestri: „Uz iepriekšējiem orķestris ir braucis, bet ar citiem vadītājiem. Es skolā mācu arī čellu. Orķestrī ir pieci čellisti, pārējie – vijolnieki. Mēģinājumos piedalās mūsu skolotājas Sanija Gulbe, Inguna Svara un Laine Balode, čellisti tagad iztiek bez manis, taču citās skolās koncertos orķestrī spēlē arī skolotāji.” Orķestrī audzēkņi sāk muzicēt no 5. klases, un kolektīvā ir no piektās līdz devītajai: „Šajā mācību gadā pienāca jaunas dalībnieces. Sākumā likās, ka ies grūti, bet izdodas labi – lai arī klupdamas krizdamas, ir tikušas pārējiem līdzi. Lieli malači! Puisis mums tikai viens. Tā nu sanācis, ka puiši maz spēlē stīgas. Aicinām skolā pievienoties puišus!” Stīgu instrumentālisti no 3. klases mācās spēlēt mazākos sastāvos – ansambļos, lai 5. klasē būtu gatavi pievienoties lielajam.

Par mēģinājumiem skolotāja stāsta: „Tagad vairāk notiek kopmēģinājumi, bet sākumā skaņdarbus apgūstam pa grupām: pirmās, otrās, trešās vijoles un čelli savas partijas mācās atsevišķi, katra grupa ar savu skolotāju. Tas ir daudz efektīvāk nekā sēdēt visiem reizē un gaidīt, kamēr kāda grupa mācās savu. Katrs dalībnieks savu partiju atspēlē – tā mācīšanās iet labāk. Ja nav jāatspēlē, tad jāmācās ilgāk. Tagad gandrīz visi visu ir atspēlējuši, kādam tik astīte vēl palikusi. Katrai grupai ir, ko darīt, – nevaru teikt, ka kādai iet grūtāk. Pirmajām vijolēm partijas ir atbildīgākas – tās ir augstākas un parasti arī ātrākas. Bet tehniskās lietas jāmācās visām, un, ja vēl spēlē pirmo gadu, tad jātrenējas arī kopā, jāreaģē daudz ātrāk.”

Skates nav, un sastāvs atšķiras

Intervijas laikā orķestris trenējās atskaņot Andra Riekstiņa Burē un Mārtiņa Brauna Dziesmu par spēli: „Tās spēlēsim valsts svētku koncertā 4. maija svinībās. Ārpus Dziesmu svētku repertuāra šogad neko vairs nemācāmies. Šie 13 skaņdarbi jau bija gana grūti – tikai septembrī saņēmām. Tostarp ir tādi, kurus spēlē profesionālā orķestrī. Kad izmācāmies tos grūtos, liekas, ka pie vieglākajiem vairs nav, ko darīt. Bet tiem, kuri sāk pirmo gadu, grūti ir arī vieglie. Kori svētku dziesmas mācās jau četrus gadus. Mums skates vairs nav. Pirms pirmajiem svētkiem, kam orķestris gatavojās, skate bija, bet, kāpēc vairs nav, nezinu. Orķestru nav mazāk kā toreiz, domāju – drīzāk tas tādēļ, ka sastāvs katrā skolā ir citādāks. Lielākās ir simfoniskie orķestri ar pūtējiem, bet mums ir tikai stīgas. Pieļauju, ka žūrijai būtu grūti līdzvērtīgi izvērtēt.”

● Kārlis Keisters mūzikas skolā spēlē trompeti un korī sācis dziedāt pagājušogad: „Dziedu otro balsi, man iet labi. Skates mums beigušās, tur gāja ļoti labi. Uztraukušies bijām – blakus citiem kaut kas mazliet sajuka. Dzirdēju, ka kāds nodziedāja nepareizu noti, – es viņam par to iebakstīju. Mums katram dziesmas jāatdziest skolotājai. Grūtākās esmu atstājis pēdējās. Vēl man jāatdzied Dumpinieku popūrijs un Vienkāršas lietas. Tās ir ļoti garas un ritmiski interesantas. Visam bija jābūt atdziedātam pagājušomēnes, bet vēl dziedam. Es uz Dziesmu svētkiem ļoti gribu braukt, bet daži korī īsti negrib, jo nav gatavi ziedot vasaras brīvdienas.”

Kā būs visiem kopā

● Madara Kalniņa orķestrim pievienojusies septembrī. Viņa apgūst vijoļspēli 5. klasē pie skolotājas Ingunas Svaras: „Pierast spēlēt ar visiem kopā bija grūti, bet vēlāk jau aizgāja viegli. Man liekas, ka mums skan labi. Grūtāk iet ar Burē un Aiztālēs, labāk man patīk Dziesma par spēli. Uz Dziesmu svētkiem gribu braukt – gribu dzirdēt, kā tur tik daudziem skan kopā.”

● Mērija Anna Mazūre vijoli spēlē otro gadu: „Grūtāk man iet ar ātrākajām vietām, kas jāizspēlē ļoti precīzi. Tās līdz šai dienai īsti labi neprotu. Bet arī citiem tur iet grūtāk. Ļoti man patīk Ačikops, tas ir diezgan sarežģīts, un garlaicīgi nav, ir arī diezgan jautrs. Vispār nebija tik traki, kā domāju, pirms uz orķestri atnācu. Ir labi saspēlēties ar citiem.”