Vardarbība skolās: kā risināt?

Šoreiz Kurzemnieka rakstu sērijas Izpēti, izgaismo, risini! uzmanības fokusā – vardarbība. Turpinājums 14. oktobra publikācijai.

Lai arī emocionālā, retāk fiziskā vardarbība novada skolās pārsvarā sastopama skolēnu vidū, reizēm novērojamas arī konfliktsituācijas pedagogu un skolēnu savstarpējās attiecībās. Kā mūsu novada skolas risina šīs situācijas un kāda loma tajā visā ir vecākiem, Kurzemnieks skaidroja, runājot ar bāriņtiesas un sociālā dienesta pārstāvēm, I.Zeberiņa Kuldīgas pamatskolas un Skrundas vidusskolas psiholoģēm, Alsungas pamatskolas direktori un Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolas vecāku padomes pārstāvi.

________________________________________

Situācijas risināšanā iesaista vecākus

„Jebkura vardarbība, ko bērns piedzīvojis, atstāj sekas,” uzskata Kuldīgas novada bāriņtiesas priekšsēde Liene Lācekle.
Par vardarbības gadījumiem bāriņtiesa uzzina pastarpināti no radiniekiem vai vecākiem, kuri lūdz palīdzību. Dažreiz par notikušo informē sociālais dienests. Bāriņtiesa ievāc informāciju, lai saprastu problēmu un iespējamos risinājumus. Reizēm tiek noskaidrots, ka vardarbība notiek arī skolā vai pirmsskolā. Ja vardarbība notiek bērnu starpā, bāriņtiesā nonāk informācija par tiem, kuriem ir ilgstoša problēma – vardarbība atkārtojas vairākkārtēji un situāciju neizdodas atrisināt. Lai to risinātu, iesaista vecākus. „Ir vecāki, kuri neiesaistās, neizprot problēmu un nepalīdz to risināt. Ir gadījumi, kad vecāki cenšas risināt un pieņem palīdzību, bet problēma neatrisinās. Runājam ar vecākiem un bērnu, lai saprastu, kādu atbalstu varam sniegt. Sniedzam palīdzību, kas ir ārpus mācību iestādes iespējām.” L.Lācekle uzsver, ka svarīga ir sadarbība ar sociālo dienestu, kas var piedāvāt psihologu konsultācijas, dažādas mācības vecākiem un grupu darbus jauniešiem.

Nav vienas receptes, kā risināt

Ja ir ilgstošas problēmas ar uzvedību un mācībām, vispirms notiek saruna ar bērnu. Dažreiz viņš atklājas un pastāsta iemeslu, ja pats to izprot. Saruna notiek arī ar vecākiem, lai saprastu, kāds ir tālākais risinājums. Dažkārt jau sākotnēji sarunai piesaista sociālo darbinieku no sociālā dienesta. Nereti darbs ar bērnu bijis uzsākts iepriekš, tad vērtē kopējo situāciju. „Ja problēma ir milzīga un vecāki pilnībā atsakās kaut ko darīt lietas labā, sākas diezgan nopietns darbs ar pašiem vecākiem, jo viņi ir atbildīgi par to, lai bērns iegūtu izglītību un nenodarītu pāri sev vai citiem. Šeit nav vienas receptes, kā to risināt. Katra situācija ir individuāla. Svarīgi, lai bērns saņem nepieciešamo atbalstu pēc iespējas drīzāk. Problēma jārisina, nevis jāgaida, lai tā samilst vēl vairāk. Citreiz vecāki sadarbojas un cenšas kaut ko darīt, bet nevar atrast īsto ceļu, kā situāciju izmainīt. Ir svarīgi, lai problēmas netiktu ignorētas vai uzskatītas par maznozīmīgām, jo tās var ietekmēt bērna tālāko mācību procesu un dzīves apgūšanu. Ja vecāki nesadarbojas un uzskata, ka viņiem nekas nav jādara, bāriņtiesa ierosina lietu un vērtē vecāku spējas un rūpes. Cenšamies līdz tam nenonākt. Svarīgi risināt problēmu, nevis sodīt vecākus,” uzskata L.Lācekle. Pusaudžu vecumā situāciju daudz grūtāk mainīt vai uzlabot. Latvijā ir vairāki pusaudžu resursu centri, kur pieejamas gan psihologu, gan citu speciālistu konsultācijas. Tuvākās centra filiāles atrodas Liepājā un Ventspilī.

Vardarbību nedrīkst ignorēt

L.Lācekle norāda: vardarbība ģimenē ir viens no iemesliem, kāpēc bērns varētu būt neiecietīgs vai vardarbīgs pret citiem. Tomēr neviens nezina, kā viņš izjusto pārdzīvojumu izpaudīs tālāk dzīvē. Praksē novērots, ka vardarbību nedrīkst ignorēt. „Svarīgi ar to strādāt un apmeklēt psihologu vai psihiatru. Cilvēki mēdz teikt: „Labāk par to nedomāšu, nerunāšu un necelšu to sāpīgo ārā.” Bet tas nekur nepazūd. Tas var parādīties gan ar problēmām skolā, gan savstarpējās attiecībās. Bērns var kļūt vardarbīgs pret sevi vai citiem.”

________________________________________

„Tā ir iemācīta uzvedība”

„Bieži vien vardarbīgs ir tas, kurš pats cieš mājās vai citā vidē ārpus skolas. Viņš atnāk uz skolu un mēģina to pašu darīt pret kādu par sevi vājāku bērnu,” skaidro I.Zeberiņa Kuldīgas pamatskolas psiholoģe Dace Giela.
Psihologs ir viens no speciālistiem, ko piesaista vardarbības gadījumu risināšanā skolā. Iesākumā notiek sarunas. Lai strādātu ar cietušo un vardarbību veikušo bērnu, vajadzīga vecāku atļauja. Uz skolu aicina vecākus un sarunas protokolē. Tad nolemj, vai ar bērnu var strādāt, vai to vajag darīt un vai tas notiks skolā vai ārpus tās.

„Izpētot bērnus, bieži nācies novērot, ka tā ir iemācīta uzvedība. Viņš pats kā personība nav ar agresīvām nosliecēm.

Pārrunājot situāciju ar vecākiem, sākumā viņi vairāk vai mazāk to noliedz, bet dziļākās sarunās atzīst, ka ģimenē ir kāds, kurš arī tā uzvedas. Neviens bērns nepiedzimst vardarbīgs. Vienmēr ir iemesls, kāpēc tā notiek. Viens no maniem galvenajiem uzdevumiem ir saprast, kāpēc un kas ir noticis,” stāsta D.Giela. Psiholoģe uzskata, ka vecākiem vajag vairāk sarunāties ar bērniem un pavērot viņus. Ja bērns būs cietis, to varēs redzēt. Viņš uzvedīsies citādāk – būs noslēdzies, raudās vai arī būs nerunīgāks. Arī pēc zilumiem to iespējams pamanīt.

Iemācās no vecākiem

Ja bērns iemācījies vardarbīgu uzvedību no tēta, situāciju, kurā atvase bijusi vardarbīga pret citiem, viņš risinās, mēģinot bērnu ietekmēt tāpat kā līdz šim. Bērns iemācās uzvedību no vecākiem. Ja viņi viens pret otru un arī savu atvasi ir vardarbīgi, bērns sāk uzvesties tāpat pret citiem. „Vispirms jāstrādā ar vecākiem. Mēģinu strādāt ar abām pusēm, ja vien tas iespējams un vecāki uz to parakstās, taču ne vienmēr tas notiek. Sākumā jāsa- prot, no kurienes vardarbībai aug kājas, tad mēģinu to parādīt. Bērni uzvedas tāpat kā mēs. Viņi ir mūsu spogulis. Tikai mēs nepareizi darām, viņi no tā mācās. Jāatrod īstās podziņas, ko nevardarbīgi piespiest. Ja vecāki bērnam draudēs, vardarbība tikai vairosies.”

„Bērniem ir visatļautība”

D.Giela atklāj, ka viņas pieredzē bijuši gadījumi, kad konfliktu nav izdevies atrisināt skolā un iesaistītas citas institūcijas, arī policija. Vardarbība novērota ne tikai skolēnu, bet arī skolēnu un skolotāju savstarpējās attiecībās. „Tas nav noslēpums, ka bērniem ir visatļautība. Skolai īstenībā nav neviena cita instrumenta, kā tikai runāt un teikt: „Mīļo bērniņ, nedari tā! Tā nav labi.”

Ļoti daudz bērnu atļaujas rupji nosaukt skolotāju, trakot visu stundu un neļaut citiem mācīties.

Tas nemaz nenotiek tik reti. Viņi ļoti labi zina, ka skolotājs nedrīkst rokas likt klāt un pateikt ko neētisku. Bērni apzinās, ka skolai nav instrumentu, kā viņus savaldīt. Ja desmitgadīga bērna vecāki saka, ka nevar tikt ar viņu galā, tas nav normāli. Ja nevar tādā vecumā, nav ko sapņot, ka vēlāk sanāks.”

„Aiz katra bērna stāv pieaugušie”

Skolā rāda filmas par vardarbību, notiek lekcijas, pārrunas un citi preventīvi pasākumi. D.Giela iesaka vecākiem vairāk nodarboties ar bērniem, īpaši, kad viņi vēl nav sasnieguši pusaudžu vecumu.

Ļoti svarīgi, kā bērns aiziet uz skolu un kāds bijis rīts.

„Ja mājās nav bijis labi vai vecāki savā starpā rājušies, bērni to jūt, redz, dzird un par to pārdzīvo. Var teikt, ka bērna psihiskā enerģija paliek mājās. Viņam nebūs pietiekamas koncentrēšanās spējas stundās, jo domās tikai par saviem svarīgākajiem cilvēkiem. Tas traucēs, un tajā dienā var notikt jebkas. Ir reāli notikumi, kad runāju ar bērnu un analizēju, kas noticis no rīta un kāpēc ar viņu tā noticis. Aiz katra bērna stāv pieaugušie, un tie ir vecāki.”

________________________________________

Strādā ar cietušo un pāridarītāju

Arī sociālais dienests iesaistās vardarbības risināšanā, sadarbojoties ar skolām. Sociālā darbiniece darbā ar ģimenēm un bērniem Ligita Zemniece pastāsta: ja situācija saasinājusies, par to informē skolotājs vai sociālais pedagogs.
„Uzzinām gan par jauniem gadījumiem, gan arī par esošajiem bērniem, par kuriem mums jau ir lietas. Ja notikusi vardarbība un nav nepieciešams piesaistīt policiju, skola uzreiz zvana un iesaista mūs un bāriņtiesu.” Informāciju par gadījumiem, kad iesaistīta policija, sociālajam dienestam nosūta automātiski.
Sociālais dienests strādā gan ar cietušo, gan pāridarītāju, nodrošinot sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. L.Zemniece norāda: reizēm darbā nākas saskarties ar asām situācijām, kad bērns uzvedas nekontrolējami un veicis nopietnu pāridarījumu pret citu bērnu, skolotāju vai skolas personālu. Tad sociālais dienests kopā ar bāriņtiesu uzreiz lemj par to, lai bērnu ievietotu krīzes centrā.

„Ja pāridarījums ir vidējs, pāridarītāju kopā ar vecākiem aicinām pie sevis. Uzreiz piešķiram psihologa konsultācijas gan bērnam, gan vecākiem, lai viņi saprastu, kā tālāk rīkoties.”

Sociālajā dienestā ir arī pusaudžu speciālists, kurš strādā ar 13–18 gadu veciem bērniem. Ja tas bijis pirmreizējs gadījums, piešķir psihologu. Ja pēc konsultācijām vardarbība atkārtojas, pusaudzim piedāvā rehabilitācijas programmu ar uzdevumiem un mērķiem visai ģimenei. Reizi nedēļā jāapmeklē pusaudžu speciālists, kurš seko līdzi bērna sekmēm, skolas apmeklētībai un citai informācijai e-klasē. Bērniem līdz 13 gadiem piešķir 10 bezmaksas konsultācijas pie psihologa. Ja nav izmaiņu, tās piešķir vēlreiz. Ja sociālais dienests secina, ka notikusi vardarbība, cietušais un pāridarītājs saņem valsts apmaksātu palīdzību.
L.Zemniece uzskata: ja bērns audzis vardarbīgā ģimenes modelī, viņš to pārņems. „Arī ilgstošs cietējs var kļūt par vardarbības veicēju. Piemēram, ja skolā ir mobings, bērns ilgstoši cieš, bet to neredz ne klases audzinātājs, ne skolotāji, ne arī vecāki.

Gadās, ka ar ģimeni viss ir kārtībā, bet bērni pašapliecinās un nezina citu veidu, kā pievērst uzmanību.

Viņiem nav piesaistes ģimenei, saskarsmes ar vecākiem, atbalsta un uzmanības. Bērns izpaužas, kamēr nodara pāri citiem.”
Viens no signāliem, ka bērns varētu būt cietis no vardarbības, ir manāma sekmju pazemināšanās vai skolas neapmeklēšana. L.Zemniece pastāsta, ka ir gadījumi, kad bērns maina skolu vai arī sadarbībā ar izglītības nodaļu tiek piešķirta mājapmācība – bērns vienreiz vai divreiz nedēļā aiziet uz skolu citos laikos, ar visiem skolotājiem iziet konsultācijas un mācās mājās. „Ja bērns izgājis rehabilitāciju, bet nevēlas atgriezties citā skolā, uz gadu piešķiram mājapmācību. Šajos gadījumos līdz vecākiem un sociālajam dienestam informācija nonākusi, kad bērns jau ilgstoši cietis. Varbūt vecāki neko nav ievērojuši aizņemtības dēļ. Bieži ģimenē ir viens vecāks un vairāki bērni, mamma strādā divos darbos un vakaros pavada laiku ar mazo, neredzot, ka bērns nomākts. Diemžēl pusaudžiem raksturīgi iekrist klīniskā depresijā. Tādos gadījumos nākas iesaistīties psihiatram ar medikamentozo terapiju, jo bērns ilgstoši atradies tajā situācijā.”

________________________________________

Bērniem droša skolas vide

Alsungas pamatskolas direktore Undīne Priedoliņa stāsta, ka viņu skolā vardarbība ir novērota, taču kopumā vide ir droša. Pavasarī par šiem jautājumiem veikta aptauja. Tās rezultāti apliecināja, ka bērni jūtas droši.
„Skolā ir ikdienas nesaskaņas, taču neesmu informēta, ka konflikti būtu bijuši skolēnu un skolotāju vidū. Līdz šim esam varējuši visu atrisināt sarunu ceļā. Pirmais solis ir klases audzinātājs, pēc tam vietnieks, tad direktors. Pagaidām esam šajā trīs soļu modelī iekļāvušies. Nav bijusi vajadzība lūgt palīdzību.” Alsungas pamatskolā nav ne psihologa, ne sociālā pedagoga speciālistu trūkuma dēļ. Direktore piebilst, ka priecātos, ja tāds atbalsts būtu.
Ar vecākiem līdz šim bijušas tikai informatīvas sarunas, bet ne par konkrētiem gadījumiem. „Esam aicinājuši vecākus sekot līdzi ierakstiem e-klasē. Bērna uzvedība ir audzināšanas jautājums.

Lai arī vecāki kādreiz saka, ka no tā jāizaug un bērns izmainīsies, ir elementāras lietas, ko tomēr audzina ģimenē.

Lai mazinātu un novērstu vardarbību, mūsu skolā ir iekšējā kārtība, sarunas un atgādinājumi rīkoties, nevis gaidīt, ka tas atrisināsies pats no sevis. Par konkrētām lietām uzreiz organizējam sarunas starp jauniešiem, lai konflikts pārstāj attīstīties. Ir tādas mazās situācijas, kur mēs kā jau mazā skola, kur viens otru pazīst, reaģējam tūlīt un tagad.” Kaut arī skolā vardarbība nenotiek bieži, situācijas cenšas risināt iekšēji. Kopumā jaunieši mācību iestādē jūtas droši, arī no vecākiem nav saņemti rosinājumi strādāt vairāk pie šī jautājuma. Pagājušajā gadā uz skolu bija atbraukusi pašvaldības policija un stāstīja jauniešiem par pāridarījumiem, no kāda vecuma sākas administratīvā un kriminālā atbildība, ko drīkst un ko nedrīkst darīt.

________________________________________

Vecākiem jārāda priekšzīme

Emocionāla vardarbība ir ļoti bieži sastopama, fiziska – nedaudz mazāk. Skolā bieži sastopami gadījumi, kad skolēnus apsaukā, apsmej un aprunā. Sakaušanās, kniebšana, speršana un tamlīdzīga fiziska aizskaršana notiek retāk, stāsta Skrundas vidusskolas psiholoģe Vineta Hildebrante.
„Mani piesaista, ja notikusi klaja fiziska vardarbība ar kādām sekām vai ilgstošiem mobingiem, ko novērojis audzinātājs.” Ja mobings skāris visu klasi, psiholoģe strādā ar visiem skolēniem. Ja tā ir atsevišķa konfliktsituācija, kas izgājusi ārpus rāmjiem un kurā pielietota fiziska vardarbība, to risina sadarbībā ar vecākiem, skolas administrāciju un klases audzinātāju. Notiek pārrunas, vienošanās, reizēm arī individuālas konsultācijas. Bijuši gadījumi, kad situācijas risināšanā iesaistīta arī policija.

Grūti kontrolēt emocijas

V.Hildebrante norāda, ka grūti pateikt, kādēļ bērni mēdz būt agresīvi cits pret citu, jo tas atkarīgs no situācijas un arī bērna. „Iemesli ir ļoti dažādi. Tā ir sevis izrādīšana. Pārsvarā konflikti notiek pusaudžu vecumā, jo ir grūti kontrolēt emocijas un ir jāparāda sevi vienaudžiem. Mūsdienās šāda uzvedība bērniem mēdz būt arī neaudzinātības, pieklājības robežu neievērošanas un empātijas trūkuma dēļ.”

Skolā novērota arī vardarbība skolēnu un skolotāju savstarpējās attiecībās.

„Šogad viens sākumskolas skolēns spēra un sita skolotājai. Mēģinājām runāt ar viņa vecākiem un pārrunājām arī ar pašu bērnu, kas un kāpēc. No lielākajiem bērniem nav novērota fiziska vardarbība, bet emocionālā vardarbība gan šad tad ir.”

Svarīgi runāt katru dienu

Psiholoģe uzskata, ka vecākiem ir jāievēro bērna uzvedībā izmaiņas, tāpēc ir svarīgi runāt katru dienu. Ne tikai uzdot jautājumu, kā gāja, un sagaidīt atbildi, ka normāli, bet arī izrādīt interesi par to, kas notiek. Vecākiem vajadzētu iedziļināties saziņā un pajautāt bērnam, kas šodien labs notika, kas izdevās un kas ne.

„Ja pamanām kādas izmaiņas un bērns kaut ko pārdzīvo, paliek nomākts vai agresīvāks, tas norāda, ka kaut kas ir atgadījies.”

Ja bērns bijis vardarbīgs, vecākiem vajadzētu pārrunāt notikušo un mēģināt noskaidrot uzvedības cēloni un apstākļus. Svarīgi runāt, stāstīt un rādīt priekšzīmi savai atvasei.

________________________________________

Trūkst mīlestības

Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolas vecāku padomes priekšsēža vietniece Baiba Ivanovska dzirdējusi par atsevišķiem vardarbības gadījumiem starp bērniem. Viņa uzskata, ka būtiski runāt uzreiz, tiklīdz tas atklājies, lai var savlaicīgi iesaistīt nepieciešamos speciālistus.
Vecāku padomē B.Ivanovska darbojas jau vienpadsmito gadu un pa šo laiku bijusi tikai viena reize, kad vardarbības konflikts izcēlies bērna un skolotāja starpā. Toreiz bērnam bijis negatīvs emociju sprādziens, kuram pretī stājās skolotāja, lai pasargātu pārējos skolēnus. Arī toreiz situācija risināta uzreiz, iesaistot vecākus un sociālo pedagogu. „Caur vardarbību bērns cenšas piesaistīt sev uzmanību vai izliek savas negatīvās emocijas. Bērni ir ļoti dažādi, katram vajadzīga sava pieeja. Pat vienā ģimenē katrs var būt pilnīgi citādāks. Man ir trīs bērni, tāpēc varu to 100% apliecināt. Bērniem, kuri izraisa konfliktus, trūkst mīlestības.

Visbiežāk no vecākiem trūkst uzmanības, atzinības un apskāviena vai kopā būšanas. Lai cik liels bērns arī būtu, šī visa nekad nevar būt par daudz.”

B.Ivanovska uzskata, ka svarīga loma ir skolotājiem, lai tie būtu pieejami un atvērti un bērni sajustu, ka viņi var doties pie skolotāja un uzticēt savu sāpi. Skola ir maza, visi viens otru pazīst. B.Ivanovska ievērojusi, ka klases veido savu komūnu, kura ar gadiem paliek arvien spēcīgāka. Skola ļoti piedomā pie interesantiem un vērtīgiem pasākumiem un aktivitātēm, kurās cenšas iesaistīt visus skolēnus. „Tas veido to draudzīgo vidi un spēju pieņemt ikvienu bērnu, lai kāds arī viņš būtu. Zinu gadījumu, kad uz mūsu skolu atnāca bērns, kurš citur nejutās labi klases kolektīvā un bija kļuvis intraverts un nekomunikabls. Pēc pāris gadiem pie mums skolēns vadīja Ziemassvētku koncertu. Tā ir mūsu skolas atšķirība – pieņemt ikvienu un padarīt par labu cilvēku.” Lai mazinātu vardarbību, vairāk jārada apstākļi, kas raisa pozitīvas emocijas. B.Ivanovska uzskata, ka tas jāsāk ģimenē, tad skolā un sabiedrībā kopumā. „Reizēm vajag vienkārši paņemt to bērnu un samīļot, lai cik spurains viņš arī nebūtu. Visiem nepieciešama mīlestība!”