Vardarbība skolās: cik tas ir nopietni?

Lai arī emocionālā, retāk fiziskā vardarbība novada skolās pārsvarā sastopama skolēnu vidū, reizēm novērojamas arī konfliktsituācijas pedagogu un skolēnu savstarpējās attiecībās. Kā mūsu novadā skolas risina šīs situācijas un kāda ir policijas loma tajā visā, Kurzemnieks skaidroja, runājot ar Valsts policijas un pašvaldības policijas pārstāvēm, kā arī V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas sociālo pedagoģi.

Šoreiz Kurzemnieka rakstu sērijas Izpēti, izgaismo, risini! uzmanības fokusā – vardarbība. Tēmas turpinājums – 21. oktobrī.

Cenšas tikt galā paši

V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas sociālā pedagoģe Sandra Blumberga ar vardarbību audzēkņu vidū bieži nesaskaras. Gadās, ka zēni sakaujas, grūstās, bet nopietni gadījumi ir ļoti reti. Viņa vairāk novērojusi strīdus un nesaskaņas, jo bērni nemāk sarunāties.
„Ir tādi bērni, kuriem grūti savaldīties. Viņi ātri aizsvilstas, ir nejauki un rupji, draud vai pagrūž. Nevar teikt, ka tādu būtu daudz. Vairāk novērojama emocionālā vardarbība – bērni nedomā, ko runā, viens otrā neklausās un uzreiz pasaka: „Aizveries!” Un tam, kurā citi katru dienu neklausās un kuram uzbļauj, nav patīkami. Arī internetā var rasties daudz pārpratumu, jo cilvēku pretī neredzam. Viens nokomentē, otrs nokomentē… Tur uzreiz ir vesela jūra ar iesaistītajiem, un tad gadās visādi negadījumi.”

Bez policijas neiztiek

Šajā skolā ir zināma kārtība, kā problēmsituācijas risina. Skolasbiedri, pedagogi, dežūrskolotāji vai kāds cits, kurš vardarbību pamana, iesaistās vai paziņo kādam pieaugušajam. Ja audzinātājs situāciju nevar atrisināt, tiek iesaistīts sociālais pedagogs, kurš ar bērniem notikušo pārrunā. Tiek informēti abu pušu vecāki. No situācijas atkarīgs tas, vai vecākus aicina uz sarunu skolā vai pietiek informēt. Skola cenšas tikt galā pati.
Ja gadījums ir ļoti nopietns, tiek informēta policija. „Ja kāds sakaujas, ir asinis un cietušais, esam vērsušies policijā. Mums ir arī audzināšanas stundas sadarbībā ar policistiem. Ja kāds klaji bezkaunīgi traucē stundu un sarunu ceļā nesaprot, profilakses pēc esam iesaistījuši policiju, jo tas ir huligānisms,” stāsta S.Blumberga.

Pret skolotājiem – reti

Ir bijuši gadījumi, kad vecākie skolēni nav apmierināti ar to, kā viņiem māca. Tad viņi nāk pie sociālās pedagoģes runāt. Citreiz skolotājs ir pacēlis balsi vai klasē kaut ko ne tā iztirzājis. Dažreiz aizvainoti jūtas vecāki, kad klasesbiedru klātbūtnē skolotājs pateicis, ka viņa bērns smēķē. Tad tiek organizēta skolotāja tikšanās ar vecākiem, lai visu pārrunātu.
Kā norāda S.Blumberga, vecāki bieži vien nezina stāsta otru pusi: „Esam ļoti daudz – mums ir 700 skolēnu un daudz ģimeņu. Katram sava audzināšana. Ir bijusi vardarbība arī pret skolotājiem. Atsevišķi pedagogi par šiem gadījumiem rakstījuši policijai, bet tas notiek ļoti reti. Varbūt arī mēs paši esam vainīgi. Vienmēr vēlos izrunāties un bērnus saprast, vairāk pieiet kā savējiem.
Kad atrisināt neizdodas un vecāki ir iesaistīti, bet nav nekādu izmaiņu, meklējam palīdzību ārpus skolas. Skolotājs izlemj, vai vēlas saukt policiju. Mēs lūdzam palīdzību bāriņtiesā un sociālajā dienestā, jo tie strādā ar ģimeni. Mēs sadarbojamies.”

Svarīgas attiecības ar vecākiem

S.Blumberga uzskata, ka brīdī, kad bērns kļūst par pusaudzi, viņa uzvedībā novērojamas izmaiņas, tāpēc ļoti svarīgas ir attiecības ar vecākiem. Ja tās ir labas, izmaiņas bērnā ir jūtamas skolā, jo vecāki mājās zinājuši, kā parunāt un ko darīt, lai vairs nebūtu rupjību, izlēcienu, kārtības pārkāpumu.
Tomēr ir arī smagi gadījumi, ko atrisināt nevar. „Man ļoti žēl to skolotāju un to bērnu, kuri kopā mācās.

Daži tādi atnāk jau no bērnudārza, jo bieži vien jau tur novērojamas uzvedības problēmas vai traucējumi. Uzskatu, ka tā ir vecāku atbildība.

Viņi līdz skolai nav savu bērnu izmeklējuši un noskaidrojuši, vai tas saistīts ar veselību. Ja nav saistīts ar funkcionāliem vai veselības traucējumiem, tā ir neaudzinātība. Ja tāds bērns ienāk skolā, tad ir kā vāveres ritenī. Bērns ir maziņš, visu laiku notiek sarunas.
Latvijā nav sakārtota sistēma, kur to bērnu liekam. Citi vecāki ir dusmīgi, saka, lai viņu izmetam un kaut ko darām. Mēs darām visu, kas ir mūsu iespējās un ko likums ļauj. Izmaiņu nav, jo ģimenē situācija nemainās un bērns jau izaudzināts līdz septiņu gadu vecumam. Katru gadu tādi bērni skolā ienāk. Pēc tam varbūt drusciņ pamainās, jo skolas vidē socializējas. Bet ir arī ļoti sarežģīti gadījumi.”

Trūkst saskarsmes prasmju

S.Blumberga uzskata, ka bērnu konflikti notiek tādēļ, ka viņi nemāk atpazīt un nosaukt vārdā savas emocijas, tāpēc nav arī saskarsmes prasmju. Nemāk sarunāties un viens otrā klausīties. Pašpietiekamais sapratīs, ka viņam kāds vienkārši uzgrūdies, jo apkārt ir citi, un paies garām. Bet no tāda bērna, kurš ir satraukts vai bez saskarsmes prasmēm, uzreiz nāks ārā agresija, jo viņš to uztvers tā, it kā kāds būtu uzgrūdies speciāli. „Viņi nevis runā, bet uzreiz viens uz otru sarej vai pagrūž, ja kāds pagadās pretim. Ja ir vēl viens tāds pats, iznāk liels kašķis. Ja ir tāds, kurš māk paiet malā vai pateikt, lai tā nedara, sadursmes vairs nenotiek.

Daudzi arī nemāk draudzēties. Draudzība tomēr ir grūta lieta.”

Uzlabo vidi, iesaistās katrs

Audzināšana klasēs jau trešo gadu balstīta pamatvērtībās. Iesākumā katrs mēnesis veltīts savai cilvēciskajai vērtībai. Skolā ceturto gadu darbojas motivācijas programma MOT 7.–9. klasēm. Tā runā par trim drosmes veidiem: dzīvot, rūpēties un pateikt nē. Ja vajag, sociālais pedagogs vada preventīvas nodarbības 5. klasēm par mobingu, tomēr arī citi skolotāji daudzām tēmām pievēršas klases stundās.
S.Blumberga: „Visu laiku uzlabojam vidi, lai viņiem būtu, ko darīt. Mazajiem starpbrīžos ir spēlītes, lielajiem – atpūtas zonas, kur pasēdēt, parunāties. Mums ir bibliotēka un brīvā laika centrs bērniem pēc stundām. Strādājam tā, lai ne tikai skolotāji, bet katrs darbinieks iesaistītos un aizrādītu, ja redzētu kaut ko nepieņemamu. Sadarbojamies ar citām institūcijām, arī policiju. Tagad interneta resursi ir ļoti labi – var veidot dažādas klases stundas.
Uzskatu, ka mums ir vislabākā skolēnu pašpārvalde Kuldīgā, kas jauniešiem rīko projektus. Pašlaik programmas Erasmus+ projektā pakāpeniski tiek iesaistīti visi novada jaunieši un viņiem tiek vadītas nodarbības. Šogad skolā izvietojām kvadrātkodus – tos noskenējot, skolēns var ziņot, ja jūtas slikti, ja viņam dara pāri un ir nepieciešama palīdzība.”
Vardarbības mazināšanā S.Blum-bergai palīdzot lieliska atbalsta komanda, kas ne tikai izskata gadījumus ar uzvedību, bet arī strādā pie tā, lai palīdzētu bērniem mācībās. Izveidotas pakāpes, kā rīkoties, kad jāreaģē nekavējoties. Ja sociālās pedagoģes tobrīd nav, iesaistās jebkurš vietnieks, un par to zināms arī bērniem. „Svarīgi ir risināt tūlīt. Vecākus aicinām skolai teikt, ja kaut kas notiek. Citreiz viņi zvana un ir dusmīgi: bērns mājās izstāstījis, ka viņu apceļ, apsaukā vai bijuši draudi. Ja bērns skolā to nepasaka, mēs to nezinām. Mācām, ka jāsaka tūlīt. Ja varmāka tiek pieķerts, viņa uzvedība tomēr mainās. Bērni pārsvarā dara to tāpēc, ka neviens neko nesaka. Tad viņiem šķiet, ka to drīkst turpināt.”

Vajag izrunāties

S.Blumberga priecājas par tiem gadījumiem, kad izdodas panākt, lai konfliktā iesaistītie pie viņas atnāk aprunāties cits ar citu. Sarunā var pateikt, kas nepatīk un ko no otra vēlas. Bieži izrādās, ka nemaz nav tā, kā bērns domājis. Šādas tikšanās ir svarīgas, lai viņi viens otru sadzirdētu. Kad notiek konflikts, skolēni nevar apstāties, jo visapkārt ir skatītāji un jāsaprot, kurš no abiem varenāks.
Sociālā pedagoģe atzīst, ka nav daudz līdzekļu, kā problēmsituācijas mainīt: „Pašlaik Ministru kabinets domā un varbūt pieņems to, ka bērnu uz divām nedēļām varēs no skolas atskaitīt. Daudz kur ārzemēs tā ir. (Izglītības, kultūras un zinātnes komisija 12. oktobrī neapstiprināja šīs izmaiņas Izglītības likumā, un grozījumi netika nodoti Saeimai – red.) Ne visiem mājās ir slikta vide, un arī izlutināts bērns var palikt tieši tāds pats kā novārtā atstāts. Vajadzētu pieņemt ko tādu, kas vairotu vecāku atbildību, lai par notiekošo tiktu domāts agrāk, jo tas ir viņu bērns. Vecākiem vajadzētu ieklausīties pirmsskolas pedagogos un bērnam palīdzēt, lai nepieņemamo uzvedību novērstu.”

Mūsējie nav izņēmums

„Jaunieši attiecības risina, ietekmējot gan fiziski, gan emocionāli, aizskarot ar vārdiem, necenzēti apsaukājot,”situāciju raksturo Kuldīgas novada pašvaldības policijas priekšnieka vietnieka pienākumu izpildītāja Ineta Meiere.

Vērtē, cik smags

Par vardarbību mēdz ziņot skolas. Sākotnēji tās mēģina tikt galā pašas, iesaistot psihologus, sociālos pedagogus un klases audzinātājus. Ja gadījums nav ļoti smags, skola runā ar vecākiem. Ja vardarbība notikusi starp audzēkņiem, vecāki izlemj – vērsties policijā vai ne. Ja bērns ir aizskarts, likumiskais pārstāvis var rakstīt iesniegumu, lai policija izvērtē, vai bijusi emocionālā vai fiziskā vardarbība. Ja gadījums ir smags, tas nonāk Valsts policijā, kas vērtē, vai jāsāk kriminālprocess.

„Ir gadījumi, kad pietiek ar bērniem un vecākiem situāciju pārrunāt. Ir reizes, kad sākam lietu.

Ja bērnam nodarīti miesas bojājumi, informāciju pārsūtām uz Valsts policiju. Ja skola jūt, ka notiek vardarbība vai klasē ir problēma, tad pieaicina vai nu mūs, vai Valsts policiju, lai bērniem izskaidro, ko drīkst un ko nedrīkst. Tad braucam un runājam klasē ar visiem vai kādu bērnu individuāli,” stāsta I.Meiere.

Skaidro lekcijās

Ar lekcijām policijas pārstāvji uz skolu parasti dodas rudenī, kad tās aicina pastāstīt skolēniem par viņu atbildību: „Katrai vecuma grupai ir sava lekcija. Nevaram mazajiem stāstīt par likumiem, ko viņi neizprot. 14–16 gadus vecajiem izstāstām, ka uz viņiem jau attiecas administratīvā un kriminālā atbildība un ka jādomā, kā viņi veido attiecības ar klasesbiedriem, skolotājiem.”

Obligāti jāsaka vecākiem

Ja pašvaldības policiju izsauc skola, darbinieki vardarbības gadījumu izvērtē, kā arī ziņo vecākiem. Skola parasti tos jau ir informējusi, jo likuma pārkāpumu vai vardarbības gadījumā iesaistīto bērnu vecākiem jāziņo obligāti. „Mēs skatāmies, cik tas ir nopietni. Ja bērns tikai garāmejot pateicis necenzētu vārdu, pārrunājam, ka tā nedrīkst. Visbiežāk vecāki paši policijai raksta iesniegumu, ka viņu bērniem kāds iesitis vai tos pazemojis apsaukājot. Tad uzreiz ziņojam bāriņtiesai un sociālajam dienestam, lai darbojas gan ar tām ģimenēm, kuru bērni bijuši vardarbīgi, gan tām, kuru atvasēm nodarīts pāri, jo, iespējams, vajadzīga psihologa vai cita speciālista palīdzība.

Citreiz necenzētie vārdi bērnu aizvaino tik sāpīgi, ka viņš netiek tam pāri,” norāda I.Meiere.

Strīdus risina ārpus skolas

Dažkārt skolas lūdz palīdzību, ja audzēknis traucē stundu: skolotājs nevar to novadīt, bērns izsaka replikas, ignorē pedagoga teikto. Nav ziņots, ka bērns būtu fiziski uzbrucis kādam pieaugušajam vai necenzēti viņu lamājis. Pašvaldības policijā nav arī fiksēti gadījumi, kad vardarbīgs pret bērnu būtu bijis skolotājs.
I.Meiere piebilst, ka vardarbība notiek arī ārpus skolas:

„Man šķiet, ka šie gadījumi skolā notiek retāk, jo jaunieši attiecības kārto pēc stundām. Tad tas vairs netiek ieskaitīts mācību laikā.

Bērni skolas kārtību saprot: ir dežurējošais skolotājs, pie skolām ir kameras, tāpēc tur attiecības nerisina. Tas tiek darīts vakaros rotaļu laukumos, pie skeitparka un citur. Jaunieši uzskata, ka tad viņus neredzēs un, iespējams, neviens to neuzzinās. Bet arī šādi gadījumi nonāk līdz policijai.”

Reaģē uz katru ziņojumu

Kopš janvāra Valsts policijai ziņots par septiņiem vardarbības gadījumiem novada skolās, informē Kuldīgas iecirkņa kārtības policijas nodaļas inspektore Linda Laula.

Pārsvarā administratīvi pārkāpumi

Valsts policijai skolas atsūta ziņojumu par konfliktsituāciju. Tajā norādīti iesaistītie: kurš ir cietušais un kurš nodarījis pāri. Policisti ar abu pušu vecākiem sazvanās un noskaidro, vai kāds rakstīs iesniegumu. „Ja bijis kautiņš, citreiz cietušā bērna vecāki pretenzijas neceļ, jo miesas bojājumu nav. Bet jebkurā gadījumā izsaucam gan cietušo, gan vainīgo ar vecākiem. Runājam ar katru ģimeni atsevišķi. Pieņemam paskaidrojumus, izvērtējam. Ja pieteikuma nav, pieņemam atteikuma materiālu. Ja saskatām nodarījumu, sākam lietu. Pārsvarā tie ir administratīvie pārkāpumi,” stāsta L.Laula.

Arī pret pedagogiem

Vienā no septiņiem gadījumiem šogad vardarbība vērsta pret diviem pedagogiem – anonīmi internetā. Konkrēti vainīgie nav zināmi, taču ir aizdomas, ka to izdarījuši nepilngadīgi skolas audzēkņi.
L.Laula atzīst, ka skolas rīkojas dažādi – dažas cītīgi ziņo, citas to dara retāk vai nemaz, mēģinot tikt galā pašas: „Ja bijis kautiņš, kāds ir otram kaut ko sasitis vai to smagāk pagrūdis, skola ziņo. No skolas atkarīgs, kā tā šo notikumu saskata. Iespējams, skatās, kas tas par bērnu. Ja pāridarītājs nepatikšanās nonāk regulāri, varbūt par tādu mums uzrakstīs. Ar bērnu, kurš tā uzvedies pirmo reizi, tiek galā paši. Tas atkarīgs arī no skolas direktora – ziņos tālāk vai ne, jo citur paši diezgan labi tiek galā, ja vien nav runas par smagākiem notikumiem. Citreiz vecāki nevēlas iesniegumu rakstīt, un skola mums noziņo.

Mēs reaģējam uz jebkuru ziņojumu un noturam pārrunas ar abām pusēm.

Ja informāciju atsūta, tā jāpārbauda. Svarīgs ir preventīvais darbs ar vainīgo. Kaut vai tālāk nekā nebūs, cenšamies viņu izsaukt un ar vecākiem nodarījumu pārrunāt, lai skolēns tādās situācijās vairs nenonāktu. Ne vienmēr bērns ir tādā vecumā, kad varam saukt pie atbildības.” Gan kriminālā, gan administratīvā iestājas 14 gados. No 11 gadu vecuma policija var noteikt audzinošus piespiedu līdzekļus, bet citreiz bērniem ir vien deviņi vai desmit gadi.
Uz skolu policiju ar lekcijām visaktīvāk aicinot septembrī un oktobrī, kad mācību gads sākas, un maijā, kad tuvojas brīvlaiks. Dažreiz uzaicina, ja bijušas saasinātas situācijas: domstarpības, kautiņi, intrigas vai pāridarījumi internetā. „Diezgan izplatīta ir čatošana vatsapā, feisbukā, instagramā – viens par otru liek bildes, raksta sliktus komentārus. Par tādām tēmām mūs ik pa laikam aicina parunāt,” atklāj L.Laula.

Ja neziņo, nevar palīdzēt

Jebkuram ir tiesības par vardarbību ziņot policijai. Tā ir gatava uzklausīt arī bērnu, ja viņš atnāks vai piezvanīs pats. Tiks sniegta palīdzība, uzmeklēti vecāki. Tomēr vispareizāk būtu vecākiem ierasties kopā ar bērnu, lai uzrakstītu iesniegumu. Policija reaģē arī tad, ja par vardarbību ziņo kāds no malas.

„Cenšamies bērniem un jauniešiem mācīt: ja klasē notiek apcelšana un kādam dara pāri, ir svarīgi, lai no malas kāds paziņo.

Parasti neviens negrib skolotājiem sūdzēties. Bet varbūt novēroto var pārrunāt mājās un policijai ziņot ar vecāku palīdzību. Pareizāk būtu bērnam vispirms meklēt uzticības personas. Man šķiet, ka tas viņam liktos drošāk – iet pie mammas, tēta, omītes, opja, vecākā brāļa vai māsas. Varbūt kādam ir labas attiecības ar klases audzinātāju, sociālo pedagogu vai citu skolotāju,” uzskata L.Laula. Parasti bērni baidās skaļi ko teikt, jo tad viņus apcels vai pavērsīs to pret viņiem. Reti no malas kāds bērns pa taisno ziņo policijai. Dažreiz to dara mamma vai tētis, jo klasē par notiekošo ir uzzinājuši.
Katru gadu policija saskaras ar jauniem gadījumiem, tomēr L.Laula norāda, ka ir arī padarīta darba sajūta, jo vieni un tie paši bērni parasti tur atkārtoti nenonāk. Gandrīz katru reizi ir citi.