Stipendija – atalgojums par centību

LAINE PORGAILE pēc V.Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas beigšanas trešo gadu Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) studē māszinības. Septembrī viņa saņēmusi Borisa un Ināras Teterevu fonda stipendiju medicīnā – 3500 eiro.

Šajā mācību gadā tādu ieguvuši 20 centīgākie RSU studenti. Kopš 2011. gada stipendiju saņēmuši jau 67 cilvēki, kas šajā augstskolā mācās Medicīnas, Rehabilitācijas, Veselības un sporta zinātņu, Zobārstniecības un Farmācijas fakultātē.

Vai māsām tāpat kā ārstiem jāizvēlas noteikta specialitāte?

Pabeidzot māszinības, var kļūt par vispārējās aprūpes māsu, bet ir arī specialitātes, piemēram, bērnu māsa – to es vēlētos. Šīs māsas strādā slimnīcu bērnu nodaļās un Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Pati jau tur strādāju trešajā nodaļā, kur ir ķirurģija, uroloģija un ginekoloģija. Operācijās man nav jāpiedalās. Mēs bērniņus vedam uz operāciju zāli un pēc tam atpakaļ uz palātām.

Tā kā esmu jaunākā māsa, man vēl ir mentoringa programma: esmu kā ēna vecākai māsai, kura jau izmācījusies. Bet tūlīt šajā pozīcijā būs trešais mēnesis, un visu jau daru patstāvīgi. Jāsagatavo un jāievada dažādi medikamenti. Mūsu nodaļai specifiska ir pārsiešana: pārsienam ģipšus, traumētās vietas, brūces pēc operācijām gan patstāvīgi, gan kopā ar ķirurgiem.

Pastāsti, kā ieguvi stipendiju!

Informāciju, ka ir iespēja tādai pieteikties, atsūtīja mana vidusskolas skolotāja Guntra Krūkliņa. Teica, ka es atbilstu kritērijiem – lai piesakos. Visu izskatīju, uzrakstīju motivācijas vēstuli, iesniedzu atzīmju izrakstu. Pēc laika saņēmu uzaicinājumu uz interviju. Saruna bija ar Vītolu fonda pārstāvēm Vitu Diķi un Innu Rozenšteinu, arī Mareku Indriksonu no Teterevu fonda. Pēc tam saņēmu e-pasta vēstuli, ka stipendija piešķirta. Tā ļoti palīdzēs ikdienas izdevumos. Pirms pāris nedēļām saplīsa dators, un tagad varēju iegādāties jaunu. Regulāri rodas negaidīti izdevumi, bet stipendija stresu par naudu mazina.

Kad un kā nolēmi kļūt par medicīnas māsu?

Sākotnēji vēlējos iet uz ārstiem. Kad bija jāpiesakās studijām, ārsti man bija pirmā prioritāte, māsas – otrā. Saņemot e-pastā ziņu, ka esmu uzņemta māszinībās, jutos nedaudz apbēdināta, bet, kad sākās mācības un pēc tam pirmā prakse, sapratu, ka tiešām esmu tur, kur gribu būt. Māsas darbs man laikam ir tuvāks nekā ārsta – strādājot Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, ir bijusi iespēja ārstu ikdienu pavērot.

Doma par medicīnu man ir diezgan sen – manuprāt, jau kopš 7. klases, kad skolā sākās nodarbības par karjeru. Savā ziņā mani ievirzījusi mamma – viņa izmācījās ārstniecisko masāžu, mājās bija dažādas grāmatas par medicīnu. Tās mani ļoti interesēja.

Kas medicīnas studenta dzīvē ir grūtākais?

Noteikti laika plānošana, jo darbu ir daudz, visur jāizbraukā – mācības notiek ne tikai universitātē, bet arī dažādās slimnīcās. Jāmāk saplānot, kur, kad izbraukt, kā paspēt visu iemācīties. Nevar vienā dienā, piemēram, sagatavoties kolokvijam* – tam jāvelta ļoti daudz laika. Studijas apvienot ar darbu ir sarežģīti, bet nodaļā ir ļoti atsaucīga virsmāsa. Man nekad nav bijis jākavē neviena nodarbība, neviena lekcija.

Vai atliek laiks atpūtai?

Pirmajā gadā bija sarežģītāk. Tagad mācību kursu ir mazāk. Ir vieglāk saplānot, jo ir daudz attālināto lekciju zūmā – tajās virsmāsa ļauj piedalīties darba laikā, un es ieeju kādā klusā telpā. Jā, es teiktu – man laikam labi izdodas to apvienot. Varbūt arī augstskola šogad veiksmīgi saplānojusi mācību grafiku.

Brīvā laika gan nav pārāk daudz. Varbūt viena brīvdieniņa kaut kur ir iestarpināta, jo nedēļas nogalēs pārsvarā strādāju. Uz Kuldīgu pie vecākiem bieži braukt nesanāk, bet cenšos, kad varu. Tad noteikti vēlos aizbraukt arī pie vecmāmiņas uz laukiem Skrundas pusē, jo lauku darbi man šķiet relaksējoši. Pēc Rīgas burzmas aizbraukt uz tādu mierīgu vietu un pavadīt laiku ar ģimeni ir ļoti patīkami. Man ir vecāka māsa un brālis – abi jau dzīvo Rīgā. Bieži satikties neizdodas, jo visi strādājam un mūsu brīvdienas nesakrīt. Kad varu, Rīgā aizeju noskatīties kādu filmu, minu sudoku mīklas vai pievēršos rokdarbiem. Tamborēšana mani ļoti atslābina.

Vai tev ir nācies saskarties ar tādu medicīnas pusi, par kādu pirms studijām un darba nezināji?

Es laikam uz to visu esmu skatījusies ļoti reālistiski – nav bijis lielu pārsteigumu. Varbūt vienīgi darba apjoms. Uz mūsu nodaļu nāk visas lauztās rociņas, kājas, pirkstiņi. Īpaši vasarā, kad ļoti daudz bērniņu nokrīt no riteņa, izkrīt no šūpolēm, no batuta. Nodaļa jau gandrīz pilna, bet no uzņemšanas vēl zvana, vai ir kāda brīva vietiņa. Reizēm nākas atteikt.

Kur bērni tad nonāk?

Citās nodaļās, ja ir vieta, vai arī ilgāk padzīvojas pa uzņemšanu, līdz kaut kas atbrīvojas.

Kur tu nākotnē vēlētos strādāt?

Noteikti Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Praksē esmu strādājusi arī ar pieaugušajiem, un man patīk jebkāds darbs ar pacientiem, bet ar bērniņiem tas, protams, ir citādi. Tā kā ģimenē esmu jaunākais bērns, man nav bijis daudz saskarsmes ar mazajiem. Kad sāku strādāt, jutos nedaudz nobijusies, kā ar viņiem runāt un apieties. Tagad visu jau ļoti labi pārzinu, tajā skaitā populārākās multenes un to varoņus. (Smejas.) Šobrīd iecienīts tēls ir Blūijs. Protams, topā arī Ķepu patruļa.

Kā bērniem ar grāmatām?

Mums nodaļā ir spēļu zonas, kurās ir arī grāmatas, bet labprātāk viņi spēlējas ar rotaļlietām. Grāmatas nav īsti topā, ja nu vienīgi kādam vecāki paņem līdzi uz palātu palasīt. Bet bērni vairāk sliecas spēlēties, jo mājās tādu mantu nav, – ieraugot kaudzi ar jaunām rotaļlietām, gribas tās izzināt.

Kā atgūsti enerģiju, kad studijas un darbs nogurdinājis?

Grūti pateikt. Studijas man ļoti patīk, jo interesē – tas ir galvenais. Protams, ir tādi kursi, kas ne pārāk, piemēram, finanšu vadība. Bet pārsvarā ir interesanti, un, klausoties saistošu lekciju, laiks paskrien nemanot. Darbā katru dienu uzzinu un iemācos ko jaunu. Eju uz to ar prieku. Man nav tā: „Oi, rīt atkal jāstrādā…” Ir vēl tik daudz, ko apgūt!

*Kolokvijs (no latīņu val. colloquim – ‘saruna’) – pārbaudes forma: rakstu darbs vai pasniedzēja pārrunas ar studentiem.