„Jūtos kā kopienas daļa”

VERONIKA BAUTISTA VERGARA no Meksikas pilsētas Pueblas pašlaik Kuldīgā, Adatu fabrikā, studē Latvijas Mākslas akadēmijas Erasmus Mundus maģistra programmā Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas (SDSI). Viņa stāsta par ieguvumiem, priekiem un arī pārbaudījumiem, dzīvojot un studējot svešatnē.

„Puebla ir liela pilsēta – piektā lielākā Meksikā, tajā ir ap trim miljoniem iedzīvotāju. Tā nav tik liela kā Mehiko vai Monterreja, tomēr diezgan liela.”

Industriālā dizainere, projektu vadītāja

Kāda ir tava izglītība un darba pieredze?

Man ir bakalaura grāds industriālajā dizainā, un esmu specializējusies divās jomās: tehnoloģijās balstītu ražojumu attīstībā un programmatūras inženierijā. Esmu strādājusi ražojumu izstrādē un bijusi projektu vadītāja. Esmu arī programmējusi, bet tajā jomā nebiju tik laba, tāpēc mani novirzīja uz projektu vadību. Vadīju komandu – biju kā galvenais punkts saskarei starp uzņēmumu un klientu. Esmu mācījusies arī ārpus Meksikas, bet ne tik ilgi kā šoreiz. Man bija divas stipendijas trīs nedēļu kursiem: viena ASV, Berklijā, otra Ķīnā, Pekinā. Tur apguvu tehnoloģijas un uzņēmējdarbību, un tas bija aizraujoši. Neuzskatu, ka būtu tur dzīvojusi, jo tur pavadīju īsu laiku.

Dzīvot trīs drošās valstīs

Kā uzzināji par pakalpojumu dizaina programmu šeit?

Kad atgriezos no īsajām mācībām, sapratu, ka vēlos ko vairāk. Tās bija manas pirmās reizes ārpus Meksikas, turklāt viena pēc otras. Tās bija divas ļoti lielas valstis, un man patika redzēt, cik tās ir atšķirīgas, bet arī līdzīgas. Sāku meklēt starptautiskas maģistra studijas un atradu Erasmus programmu katalogu. Tobrīd nebija nevienas, kas saistītas ar dizainu. Ļoti vēlējos studēt dizainu, jo esmu industriālā dizainere. Pandēmijas laikā strādāju, bet gribēju kaut ko jaunu. Projektu vadībā jutos iestrēgusi. Kad katalogu pārbaudīju vēlreiz, tajā parādījās šī programma. Tā bija jauna. Sapratu, ka šī ir īstā iespēja.

Par Latviju biju dzirdējusi ļoti maz – zināju tikai valsts nosaukumu. Mani visvairāk saistīja iespēja dzīvot trīs dažādās valstīs (Latvijā, Igaunijā un Somijā – red.), kas turklāt ir ļoti drošas un mierīgas, lai gan daudz mazākas par Meksiku. Man patika arī tēmas: vadība, dizains un tehnoloģijas. Zināju, ka būtu lielas pārmaiņas – es dotos uz tādām valstīm, kur ir citāda kultūra, cilvēki, ēdiens un laikapstākļi.

Pieteikties nebija grūti – vajadzēja iesniegt videopieteikumu un izpildīt uzdevumu par elektroniskajiem atkritumiem. Es radīju darbu par to, kā lieki tērējam resursus, straumējot video. Piemēram, vietni YouTube daudzi lieto nevis tāpēc, lai skatītos video, bet tāpēc, lai klausītos mūziku. Šī platforma lieki patērē resursus, jo mūzika tiek straumēta kopā ar attēlu. Kad saņēmu e-pastu, ka esmu pieņemta, nespēju tam noticēt. Pirmais cilvēks, kam paziņoju, bija mamma. Viņa no prieka gandrīz sāka raudāt, jo zināja, cik man tas svarīgi. Pēc tam ar tēti un brāli ēdām vakariņas, un arī viņi bija priecīgi.

Kā jūtas lietotājs

Kā tu saproti pakalpojumu dizainu?

To grūti izskaidrot. Mana ģimene un draugi arī jautā, kas ir pakalpojumu dizains. Tas analizē visus soļus, kuros pakalpojuma lietotājs ir iesaistīts, lai no tā kaut ko iegūtu, un to, kā viņš šajā procesā jūtas. Tas ir vienkāršākais veids, kā to izskaidrot. Ar visu to, ko šeit iemācāmies, varam darboties dažādās nozarēs. Tā kā esmu bijusi projektu vadītāja, es vēlētos prasmes iekļaut šajā nozarē.

Citādi nekā Meksikā

Kādi ir iespaidi par studijām?

Mēs Adatu fabrikā principā dzīvojam. (Smejas.) Tādas reizes, kad pēc darbiem uzreiz dodamies mājās, ir ļoti retas. Mēs te pavadām daudz laika: rīkojam karaokes vakarus, spēlējam videospēli Just Dance vai skatāmies filmas. Kursabiedri bieži šeit strādā, vai arī mēs darām grupu darbu.

Studijās iet ļoti labi. Man patīk darboties klātienē, jo, mācoties attālināti, grūti noturēt uzmanību. Kad attālināti strādāju, bija vieglāk, jo darīju konkrētus darbus. Bet, kad studēju, ir daudz jāklausās, jāpieraksta un jājautā – tas ir citādāk. Tāpēc darboties šeit ir lieliski. Būt komandā ar cilvēkiem no tik dažādām pasaules daļām – tas ir devis jaunu skatījumu. Esmu ļoti daudz iemācījusies, sarunājoties ar kursabiedriem. Pasniedzēji arī ir ļoti labi. Man patīk, ka mācības šeit ir citādākas, nekā Meksikā pierasts.

Mācās latviešu valodu

Kā jūties Kuldīgā?

Kuldīgu mīlu. Daudzi domā, ka šeit var kļūt garlaicīgi, bet man patīk, ka varu brīvi pastaigāties un viss ir netālu. Ja Pueblā vēlos kaut kur doties, tas parasti ir tālu, tāpēc vajadzīga automašīna. Šī ir pirmā reize, kad dzīvoju mazpilsētā. Tas ir jautri, ka katru rītu uz ielas redzu vienus un tos pašus cilvēkus. Ir tāda sajūta, ka lielāko daļu, kas šeit dzīvo, jau pazīstu. Jūtos kā kopienas daļa. Cilvēki ir ļoti jauki – kopumā jūtos laipni lūgta. Kad dodos uz veikalu vai restorānu, kāds mēģina man palīdzēt. Pie skolotājas Anitas Janušas mācos latviešu valodu, bet sarunāties vēl nemāku. Cenšos lietot vārdus, frāzes un skaitļus, ko esmu iemācījusies. Pārējie mēģina izlīdzēties arī ar angļu valodu.

Kādi tev dzīves apstākļi?

Dzīvoju mazā dzīvoklī Jelgavas ielā. Man kaimiņos ir studente no Brazīlijas. Man tur ir ļoti mājīgi. Ir gaisa kondicionieris, var izvēlēties temperatūru, bet lietot ir vajadzējis reti, jo dzīvoklis ir silts. Pie aukstuma esmu pieradusi, jo kopš septembra gaisa temperatūra ir mainījusies pakāpeniski.

Kā pavadi brīvo laiku?

Es peldu, eju uz sporta zāli, gatavoju ēst. Man ļoti patīk mūzika, tāpēc piedalos tiešsaistes dziedāšanas nodarbībās pie skolotāja no Meksikas. Tur biju tās iesākusi un šeit turpinu. Mana vietējā draudzene iedeva spēlēt ukuleli. Katru otrdienu eju uz jauniešu centru spēlēt bungas. Man patīk rakstīt dziesmas. Ar kursabiedriem ejam pusdienās, piemēram, uz Marmelādi – tur ir ļoti garšīgi. Bieži dodamies pastaigās. Brīvdienās arī ceļojam: Lietuvā bijām Viļņā, ziemas brīvlaikā nedēļu pavadīju Vācijā, Berlīnē. Rīkojam kultūras vakarus.

Latvijā esmu bijusi Ventspilī – tā ir tik krāsaina, bijām pludmalē. Arī Liepājā, Karostas cietumā, gāja interesanti. Vēl biju Jūrkalnē, apskatīju Pelču pili. Zinu, ka Latvijā ir daudz interesantu vietu, ko apmeklēt. Rīgā biju pāris reižu, bet neko daudz tur vēl neesmu redzējusi.

Pelēkie zirņi garšo

Vai ir piedzīvots kāds kultūršoks?

Interesanti ir tas, ka Latvijā gandrīz visās mājās novelk apavus. Meksikā tas nav tik izplatīti – mēs ciemiņiem nepiedāvājam čības un ļaujam pa māju staigāt ar apaviem.

Es arī zināju, ka Eiropā nav cieņā ass ēdiens. Bija grūti atrast kukurūzas miltus, no kā gatavoju ēdienus, piemēram, vienkāršu tortilju. Bet ēdiens šeit man garšo. Esmu ievērojusi, ka latvieši ēd dažādus salātus ar dārzeņiem un gaļu, īpaši cieņā ir cūkgaļa. Ziemassvētkus svinēju ar latviešiem, un man ļoti garšoja pelēkie zirņi. Garšo arī kartupeļi, no desertiem – medus kūka. Vienīgā lieta, kas man negaršoja, ir sklandrausis. (Smejas.)

Vai tev ir vietējais draugs, kādu šeit piedāvāja studiju rīkotāji?

Jā, man ir lieliska draudzene Baiba Mežiņa. Viņa ir kā eņģelis – viņas dēļ esmu krietni vairāk iepazinusi latviešu kultūru un tradīcijas. Vairāk esmu izpratusi, ko cilvēki šeit ēd un dzer, kādu mūziku klausās. Mēs tiekamies vismaz reizi mēnesī.