Trenere ar lielo burtu

Jau izsenis Kuldīgā rudens sākas ar Kurzemes kausa izcīņu volejbolā. Tā ir spēle, kas vieno paaudžu paaudzes. Spēlē mātes un meitas, tēvi un dēli, bet prasmes viņiem ierāda treneri. Arī skrundeniece RUDĪTE KRONLAKA savulaik volejbolu spēlējusi pati, bet nu vairākus gadu desmitus tā pamatus māca jaunajai paaudzei.

Volejbolisti jau rudeni gaida, jo tad Kuldīgas novada sporta skolas bāzēs notiek Kurzemes kausa izcīņa.

Parasti jau bija tā, ka Kurzemes kauss iestājās reizē ar rudeni. Taču tagad, laika apstākļiem mainoties, nevar īsti saprast, vai vēl ir vasara vai jau rudens. Atceros: kad notika pirmie Kurzemes kausi, krāsainās rudens lapas jau bija sakritušas. Tagad viss vēl ir zaļš, pat zied. Rudens pie mums vēl netaisās nākt.

Ar to arī sākas klasiskā volejbola sezona. Vai pirmie treniņi jau aizvadīti?

Sezona beidzās augustā ar vasaras spēlēm, un finālspēles šogad bija Ozolniekos. Pēc tām atsākām treniņus zālē. Sākam lēnām saprast, kas ir zāle, ir cita skaņa un izjūtas. Ir patīkamāk nekā laukā, un varam padarīt vairāk.

Kurzemes kauss ir viens no retajiem turnīriem, kas gadu gaitā izturējis pārbaudi un joprojām ir populārs.

Tā ir! Pati tajā spēlēju jau no pirmajiem gadiem. (Rudīte no brūna, īpatnējas formas kausa izvelk mazu, sadzeltējušu lapiņu, uz tās rakstīts: 1961.–1962. g. dzim.). 1976. gadā mūsu Skrundas meiteņu komanda Kurzemes kausā uzvarēja. Sēdēju mājās un prātoju, kur palikuši pārējie kausi, jo izcīnījām vairākus.

Agrāk latviešu komandas nepiedalījās, izņemot mūs, mājiniekus, jo spēlēja tikai ārzemnieki no Igaunijas un Lietuvas. Kad sāku strādāt kā trenere, arī vecie draugi vēl brauca no Veru, Klaipēdas, Šauļiem, Pērnavas, Tallinas. Kāpēc tā darījām? Sākās sezona, un mēs negribējām trenēt kaimiņu komandas. Tolaik Latvijā volejbolu tik plaši nespēlēja. Mums mērķis bija sagatavoties, lai varētu labi startēt valsts mēroga sacensībās. Tagad ir citi laiki, un volejbolu spēlē vairāk – blakus ir Dienvidkurzemes novads, Talsi, Tukums, brauc draugi no Peltsamā un Šauļiem. Komandas grib spēlēt, un visi prasa uzaicinājumu. Par organizatorisko darbu liels paldies jāsaka Initai Šneiderei.

Ar cik komandām šajā nedēļas nogalē dosieties uz Kurzemes kausu?

Godīgi sakot, biju aizmirsusi, ko nozīmē tas, ka treniņos ir tik daudz bērnu. Visu laiku braucu ar vienu komandu. Skrundas vidusskolas komandas nav otro gadu – šogad būs pēdējā 12. klase. Tātad man nav vecākās grupas meiteņu. Braukšu ar sešām komandām. Mazākajām ir vieglāk, jo tur laukumā spēlē pa trim. Būs, ko noskrieties. Vienlaikus visām klāt nevarēšu būt. Taču visiem gribas, lai treneris ir klāt, pamāca, dod padomu.

Kādas sacensības vēl būs?

Šķiet, man kā trenerei sezona būs saspringta. Gatavojām pieteikumus sacensībām. Grupām U16 un U10 būs gan Latvijas Volejbola federācijas kausa izcīņa, gan jaunatnes čempionāts, pārējām tikai čempionāts. Spēles būs gandrīz katru sestdienu, svētdienu, arī izbraukumu būs daudz. Konkurēt ir grūti. Viena gada komandu nokomplektēt nevaru – klāt nāk jaunākas spēlētājas. Bet lauku skolām tas raksturīgi, tāpat arī Kuldīgas komandām.

Cik gadu esat trenere?

Kopā ir 39 darba gadi. Gribējās mest mieru. Astoņus gadus nebija bērnu, kuri trenētos, tikai viena grupa. Bet tagad zāle pilna! Pa trijām grupām vairāk nekā 40 audzēkņu.

Skrunda vienmēr uzskatīta par volejbola pilsētu.

Vienu brīdi man bija skumīgi – meiteņu nebija daudz. Sākot strādāt trenerim Kārlim Kliemanim, zēniem kaut kas iekustējās. Pagājušajā gadā startējām Dievidkurzemes čempionātā. Mammīt mīļā, kas darījās! Mājas spēlē zāle pilna, gāja vaļā aptuveni tāds atbalsts tāpat kā Pasaules kausa izcīņā basketbolā. Mēs uzvarējām, un mana dvēsele atdzima, jo Skrunda kādu laiku bija aizmirsusies. Valsts mēroga sacensības pie mums nenotiek, jo nav atbilstošas zāles. Arodskolas arī vairs nav, un nav kopmītņu, kur atbraucējiem palikt. Pārsvarā uz sacensībām braucam citur.

Vai nometnes vasarā vajadzīgas?

Domāju, ka jā. Protams, ja var atļauties, jo tā ir nauda. Arī šovasar nedēļu bijām Bernātos. Nometnēs var būt kopā, bet tas ir arī nežēlīgs darbs: trīs treniņi dienā un vēl citas aktivitātes. Nometne audzina būt pieaugušiem, radina pie kārtības.

Vai kāda jūsu audzēkne volejbolu spēlē profesionāli?

Vistālāk tikusi Anija Jurdža. Arī Agija Ankevica, Rūta Linde, kura šogad uzaicināta kādā Francijas klubā, tad vēl Amanda Nikola Ērgle. Pirms vairākiem gadiem bija Inga Kožarenoka – viņu vairāk atceras kā šķēpmetēju, bet sportošanu viņa iesāka ar volejbolu. Sacensībās esmu bijušās audzēknes satikusi citās komandās. Prieks, ka volejbolu nav nolikušas maliņā.

Teikšu, ka 90% Skrundas vidusskolas meiteņu ir izgājušas caur volejbolu un sporta zāli. Paliek tās, kuras var izturēt, darbus savienot. Daļa no volejbola aizgāja, tomēr pēc laika atgriezās.

Kas uz treniņiem aizveda jūs?

Pirmās četras klasītes mācījos Savenieku skoliņā Raņķos, pēc tam Skrundā. Māsa trenējās volejbolā: gaidīju viņu, sēdēdama uz soliņa sporta zālē, lai uz mājām reizē brauktu ar satiksmes autobusu. Reiz treneris Jūlijs Gertners sacīja, lai velku treniņtērpu un darbojos kopā ar pārējām. Tā viss sākās. Esmu pateicīga, ka tā notika, jo volejbols man sagādā baudu.

Cik tālu aizspēlējāties?

Līdz Latvijas izlasei. Biju paņemta braucienam uz Vissavienības skolēnu spartakiādi Taškentā. Pirms tam Murjāņos trenējos kopā ar izlasi. No sacensībām atgriezos septembrī, mācību gads jau sācies, man bija parādi fizikā – padsmit laboratorijas darbu. Ne fizika, ne matemātika, ne ķīmija nebija mīļākie mācību priekšmeti. Bet bija ļoti labi klasesbiedri – viņiem viss jau izdarīts. Man atlika aiziet un izpildīt (smejas).

Daudz spēlēju pieaugušo kārtā – Eiropas Strādājošo sporta spēlēs. Startējām arī veterānu spēlēs. Biju Kuldīgas rajona sieviešu komandā. Tolaik visām daudz cieta ģimene, jo brīvdienās tikpat kā nebijām mājās. Bērnus atstāja omām – viņas bija pensijā. Šodien omām vēl jāstrādā.

Kāda trenere esat?

Salīdzinot ar citiem kolēģiem, esmu laba, maiga. Varbūt tāpēc viņiem audzēknes spēlē labāk? Varbūt neesam tik patriotiskas? Kaut kā pietrūkst no niknuma? Es vairs nevaru sarāties – tas arī nav vajadzīgs. Teikšu, kāpēc tā ir: ar katru mazbērnu, kurš ienāk ģimenē, kļūsti maigāks.

Vai bez treneres darba darījāt arī ko citu?

Bija brīdis, kad rajonā sporta dzīve sagrozījās un visiem gribējās sportot. Valdis Danenbergs (agrākais Skrundas domes priekšsēdis – aut.) izsauca pie sevis un sacīja, ka pilsētā vajag sporta organizatoru. Sākumā atrunājos, ka nekā no tā nesaprotu. Beigās, kolēģu iedrošināta, piekritu.

Man patika, bet es vairāk dzīvoju šeit (mazā treneru istabiņā bez logiem – aut.), mājās biju tikai vakarā vienpadsmitos. No rīta atnācu uz darbu, vēlāk no bērnudārza paņēmu savus bērnus, atvedu uz skolu, kur man jāvada treniņi. Tad bērnus aizstūmu uz mājām, pati atgriezos treniņā sievām. Jādomā arī par sporta pasākumiem.

Tolaik dzīvoju Skrundā, kļuvu par apsaimniekotāju tā sauktajā skolotāju mājā. Kaimiņos dzīvoja treneris Jūlijs Gertners, un viņš šai iecerei bija iniciators. Visi bijām uz viena viļņa: ravējām dobes, kopām apkārtni. Interesanta pieredze. Tagad ir grūtāk – visi kļuvuši vecāki, bet jaunajiem citas intereses. Pēc tam bija piedāvājums strādāt pašvaldībā, vienotajā klientu apkalpošanas centrā, un tur esmu joprojām.

Sacījāt, ka volejbola dēļ daudz cieta ģimenes. Ko par to teica jūsējā?

Dēls Andris daudz laika pavadīja laukos, jo tur viņam ļoti patika: bija traktors, lopi un citas lietas. Sākumā vasaras nometne Īvandē bija mēnesi, Andris dzīvoja pie omas un opja, bet man līdzi brauca meita Elīna, jo arī viņa sportoja. Man šķiet, ka Elīna mazliet salūza, kad bija Latvijas jaunatnes izlasē. Volejbolu viņa vairs nespēlē un saka: treneres darbs nav viņas aicinājums. Pa reizei gan uz zāli atnāk un man palīdz. Skolas laikā spēlēja arī Andris, pabeidza sporta skolu, pēc tam aizgāja uz Liepājas tehnikumu. Tagad pievērsies tautas dejām, bija uz Dziesmu un deju svētkiem.

Cik jums mazbērnu?

Četri. Andrim ir meita Līva un dēls Kārlis, Elīnai – meita Odrija (pusotrs gads). Dēla ģimene izšķīrās, un viņam ir dzīves draudzene, kurai ir meitiņa Ieva: saucu viņu par mazmeitiņu, viņa mani par omīti. Meita dzīvo Skrundā, bet dēls Kuldīgā. Raņķos mums ir mājas Ezīši – tās visi kopā uzcēlām klajā laukā. Tagad paskatoties, ieguldītais darbs liekas nereāls. Laukā, kas reiz bija aizaudzis, desmit gadu laikā uzbūvēta māja, ierīkota siltumnīca, iekopts dārzs. Bieži visi tur tiekamies.

Kāpēc māju būvējāt Raņķos?

Tas ir mans dzimtais pagasts. Ezīši nav tālu no dzimtajām mājām.

Vai eži nāk jūsu sētā viesoties?

Nav neviena ezīša! Īpašums bija, tam jādod nosaukums. Dēls izdomāja, ka būs Ezīši.

Kas jūs var aizkaitināt?

Stulbas lietas, kas izdarītas neapdomības dēļ. Arī tas, ka kāds slinko, uzdevumu neizpilda kā nākas, vairākkārt no treniņa lavierē prom. Ir bijušas reizes, kad nodarbības laikā savācu maisiņā makus, telefonus. Reizēm skumīgi, kad sacensību laikā, kamēr komandas biedrenes laukumā cīnās, cita sēž malā un spēlējas telefonā.

Bet kas rada prieku?

Atrisināt kaut ko jaunu, meklēt ko nezināmu. Šodien klientu centrā bija situācija: atnāk cilvēks gados, un viņam vajag automātisko maksājumu no bankas kartes. Sākumā nesapratu, kas īsti vajadzīgs, sāku lietu šķetināt un nonācu līdz rezultātam. Man šīs lietas rada gandarījumu. Savukārt treniņos pozitīvi uzlādē audzēknes.

Audzēkņi treneres sauc par otrajām mammām.

Tā arī ir. Mammas pat bieži vien nezina to, ko uzzinām mēs: sarunās, nometnēs, braucienos uz sacensībām.

Kādu laiku bijāt iesaistījusies vietējā politikā, kļūstot par deputāti.

Deputāte biju trīs sasaukumus. Pirmajā reizē aizgāju kopā ar Ilgvaru Mielavu – viņš ļoti gribēja pārmaiņas. Mazajā politikā deķīti katrs velk uz savu pusi. Mums izdevās ierasto kārtību mazliet mainīt. Ilgvaru Mielavu ievēlējam par domes priekšsēdi. Es politikā gāju tāpēc, ka pilsētā vadīju sporta dzīvi. Lai lietas sakārtotu un dabūtu naudu, ir svarīgi būt pie tās dalīšanas.

Ko jums patīk darīt brīvajā laikā?

Agrāk man bija teiciens: jo vairāk ir, ko darīt, jo vairāk var padarīt. Tā arī bija. Man bija ļoti daudz pienākumu, bet ar visiem tiku galā. Jo vecāks cilvēks kļūst, jo mazāk brīvā laika. Šovakar mājās būšu deviņos. Jau būs tumšs – neko lielu vairs nepadarīsi. Kamēr nav sacensību, brīvdienās māja pilna ar mazbērniem. Agrāk adīju, tagad vairs ne. Tagad ir dārzā iešana, reizēm ir kāda dusma vai aizvainojums – tad pasēžu vai paravēju un izpukstos. Nomierinos, sevi sakārtoju.

Mazpilsētā visi viens otru labi pazīst.

Man tas patīk. Es izeju pa ielu: „Labdien! Čau! Kā tev iet? Vai tu man vari palīdzēt?” Visi ir manējie. Lielā pilsētā, kur nevienu nepazītu, es justos slikti. Man netraucē pat tas, ka kāds ir palaidis klačas.

Kādu saredzat Skrundas attīstību?

Žēl par skolu. Sporta skolas treneriem bija tikšanās ar vadību. Jautāju, kāda ir nākotnes doma par mūsu 9. klašu beidzējiem: viņi nevis iet uz Kuldīgu, bet brauc uz Saldu, Liepāju, Rīgu, jo ir laba satiksme. Vēlētos ierosināt, lai pie 8., 9. klases bērniem brauc skolas no Kuldīgas, stāsta un rāda, ko tās piedāvā. Varētu atvērt sporta klasi. Mums viens bērns 10. klasē mācās tālmācībā tikai tāpēc, ka vecāki nevar finansiāli to pavilkt, jo viens jau studē, jārūpējas arī par mazākajiem ģimenē.

_______________________________

Dažos vārdos

Ja jums būtu jāpabeidz teikums „Rudīte Kronlaka ir…”, ko jūs teiktu?

• Anija Jurdža, Latvijas gada volejboliste 2002, bijusī audzēkne: „Cilvēks, kas savu darbu dara ar sirdi un dvēseli, dara grūtu darbu, strādājot ar bērniem, ikvienam palīdz sevi pilnveidot un sasniegt virsotnes. Vienmēr savus audzēkņus atceras un seko līdzi viņu gaitām.”

• Elīna Kronlaka, meita: „Raksturot Rudīti ar vislabākajām īpašībām, domāju, var ikkatrs, kurš viņu saticis vai kuram viņa palīdzējusi. Viņa to dara bieži – gan darbā, gan ārpus tā. Bet man viņa ir mīloša mamma, gādīga vecmāmiņa manai meitiņai. Ir atbalsts grūtos brīžos. Cilvēks, bez kura savu ikdienu nevaru iedomāties.”

• Ainārs Zankovskis, bijušais kolēģis, volejbola treneris: „Skrundā neaizstājama volejbola trenere un klientu apkalpošanas centra vadītāja. Ļoti enerģiska. Dara visu, lai volejbols te nepazustu. Kad es vēl strādāju, mums bija pilnīgi vienota darbība un nekad nebija domstarpību. Man tas ļoti patika.”