Strautu ielas pagalma ainiņas

Šoreiz Kurzemnieks devās ciemos pie kuldīdzniekiem, kuri jau daudzus gadus dzīvo Strautu ielā 3.

„Tā te palikām”

Ina Grīnvalde te mīt jau sen. Skolas laikā kopā ar mammu Ernu dzīvojusi Graudu ielā. Kad ar vīru Agri izveidojusies pašiem sava dzīve, sākuši meklēt mājvietu: „Vīrs ir no laukiem. Man lauki patīk, bet tur nebija, ko darīt. Tad sākām meklēt. Bija doma ņemt kredītu un nopirkt. Tad Vulkāns dega vienreiz, dega otrreiz, un nolēmām, ka labāk ne. Te dzīvoja mana audžutēva Aivara mamma ar savu draugu. Mums teica, ka dzīvoklis brīvs – lai ejam un dzīvojam. Dažus gadus īrējām un pēc tam palikām te uz dzīvi.”

Inas vīrs kādreiz strādājis kokapstrādes rūpnīcā Vulkāns, bet pati darbojusies pansionātā Venta līdz brīdim, kad to pārņēmis Latvijas Sarkanais krusts. Pavāre bijusi gandrīz visu mūžu, tagad vēlas darīt ko mierīgāku. Pašlaik viņa ir tehniskā darbiniece Latvijas Universitātes filiālē.

Attiecības ar kaimiņiem labas

I.Grīnvalde atklāj, ka dzīvei vecpilsētā ir savi plusi un mīnusi: „Pluss tas, ka te ir klusums. Pagalms ir četru māju ieloks. Kaimiņi viens otru pazīstam. Vēl daži ir no tiem laikiem, kad te atnācām. Daudzi vecie cilvēki jau nomiruši. Viens ar otru neķīvējamies. Bet vecpilsētā ir smagi, jo ir prasības – nedrīkst darīt to un šo. Pat sīkāko vadu nedrīkst pielikt. Kaimiņiem bija nokarājušies vadi. Viņiem labāk, lai karājas, nekā atnāk elektriķis un piesit tos klāt, kā nākas. Smieklīgi.” Viens no sāpīgajiem jautājumiem skāris arī Strautu ielas iemītniekus – arī te reiz nodedzināts šķūnītis. Lielais šķūnis pēc dedzināšanas atjaunots tikai vienā pusē: „Mūsu galā neuztaisīja neko. Solīja salaist kopā, un tā viss palika. Lēnām viens gals brūk kopā.”

Kad bērni bijuši mazi, draudzējušies ar kaimiņiem. Tagad pie Inas brauc mazbērni, kuri spēlējas ar kaimiņu mazbērniem. „Visi te satiekas. Mazmeitas pēc skolas atnāk te, sešos vakarā brauc mājās. Kaimiņos mums ir pašvaldības policija – esam apsargāti un drošībā,” smejas Ina. Pagalmā daudzi tur mašīnas, un tas radot problēmas. Ar kājām neviens vairs negribot staigāt.

„Domāju, ka tas ir salūts par godu Paulam, bet izrādījās, ka aizdedzināts malkas šķūnis un sprāgst šīferis.”

Nosalis itālis, apjukušas meitenes

Dažreiz pagalmā ieklīstot pa tūristam. Ina atceras gadījumu pirms pāris gadiem: „Redzēju meitenes stāvam starp abām ēkām. Nevarēju saprast: tā kā grib nākt tālāk, tā kā negrib. Vienmēr cenšos svešos uzrunāt, ko grib, ko meklē. Meitenes jautāja, vai drīkst nofotografēt sētu. Tajā gadā man ļoti skaisti ziedēja puķes. Viņas stāstīja, ka Ventspilī nedrīkstot nevienā sētā iet, jo varot dabūt trūkties. Teicu, ka nav problēmu – lai nāk un fotografē.” Otrajā stāvā ierīkoti apartamenti viesiem, tāpēc gadoties sastapt tūristus. Ina atceras, ka pirmajā vasarā tur uzturējies kāds no Itālijas: „Latvijā jau nav daudz to ļoti silto dienu. Toreiz man bija jābrauc uz pansionātu strādāt. Agri cēlos, kādos pussešos taisījos uz darbu. Jutu, ka viens šausmīgi skatās virsū. Pametu acis augšā – uz balkona sēž itālis. Skats diezgan graujošs: sēž viens ārā šortos ar pufaiku mugurā un pižiku galvā. Cilvēks nosalis. Viņš vēl kaut ko tai itāļu valodā runāja. Centos ātrāk tikt ārā no sētas, jo es taču neko nesaprotu.” Citādi dzīve esot mierīga.

Uz Kuldīgu atvilinājis darbs

Olģerts Smilga šajā mājā dzīvo jau 51 gadu. Viņš dzimis Zemītē, bet dzīves ceļš atvedis uz Kuldīgu. Kad mācījies neklātienē toreizējā Lauksaimniecības akadēmijā, savervēts uz Vārmes kolhozu, kur strādājis par dārznieku. Pēc tam atvilināts uz Kuldīgas dārzniecību. Komunālo uzņēmumu kombināts iedevis dzīvokli Metropolē. Vēlāk ar sievu Astru maiņas ceļā nonākuši šajā mājā. Lai remontētu un iekārtotu, ņēmuši aizņēmumus. Olģerts atceras, ka pirms tam te bijis pabriesmīgi.

Tūristi fotografē veļu

„Reizēm tūrusti nobildē arī to, kas pagalmā aug, bet tā veļa viņus tomēr interesē visvairāk.”

Oļģertam dzīve vecpilsētā patīk. Ar kaimiņiem attiecības esot ļoti labas: „Nav nekādu pretenziju. Nav jau arī bijuši ārkārtas gadījumi, kad būtu jāstrīdas. Nedaudz viens otram izpalīdzam, jo lielos mērogos jau tādas iespējas nav.” Arī O.Smilga ievērojis, ka pagalmā ieklīst pa kādam tūristam. Ziņķārīgie fotografējot arī iedzīvotāju izžauto veļu: „Cik esmu redzējis attēlos, Itālijā tā arī nav nekāds brīnums. Tas vairāk ieinteresē japāņus vai citus aziātus. Reizēm nobildē arī to, kas te aug, bet veļa viņus tomēr interesē visvairāk. Tūristi ar mums īpaši nesarunājas. Būtu jau arī grūti atbildēt, bet viņi neko daudz nejautā.”

Trokšņi izklausījās pēc salūta

Dzīvokli Olģerts apsilda ar malku. Arī viņš atceras nakti, kad nodedzināts pagalma šķūnītis: „Tas bija šī gadsimta sākumā. Janvārī, Raimonda Paula dzimšanas dienā, pirms pusnakts sākās trokšņi, kas izklausījās pēc salūta. Domāju, ka par godu Paulam, bet izrādījās, ka aizdedzināts malkas šķūnis un sprāgst šīferis. Bija te kāds piromāns. Daļa no nodegušā vēl redzama. Nezinu, vai līdzekļu pietrūka vai bija cits aprēķins, bet līdz galam neatjaunoja.” Otra puse piederot kaimiņmājai. Olģerts stāsta: kad remontēta blakus māja, bruģis ielikts tikai līdz viņu teritorijai. Rezultātā puse no celiņa, kas ved visu māju pagalmā, nav nobruģēta: „Robežu dalījuma dēļ radies tāds skats. Kādreiz te stāvēja mašīnas, kas atbrauca. Tagad ir pārsvarā policijas darbinieku auto. Kādreiz bija zaļa zālīte, tagad mašīnu dēļ tā izbraukāta. Bet graujošu neērtību šeit nav.”

Oļģertam esot arī lauki Tukuma novadā. Brīžiem viņš atrodas tur, jo dažas stundas dienā kopj mežu: „Par Eiropas naudu apmēram astoņus hektārus lauksaimniecībā neizmantojamās zemes apstādīju ar mežu. Tagad lielas enerģijas vairs nav, bet kaut ko vēl daru. Tas paliks mantojumā dēlam un mazdēlam. Mazdēliņam tikai trīs gadi, bet ceru, ka kādreiz viņš sapratīs, ko nozīmē mežs.”

Kristīne Āboliņa

Jēkaba Aleksandra Krūmiņa foto

Lappuse tapusi ar Kuldīgas novada pašvaldības līdzfinansējumu.