Nezūdošs humors un karotes pa visu pasauli

Kabilnieks Rihards Lasmanis nupat nosvinējis 85. dzimšanas dienu. Te viņu pazīst visi, jo Z.A.Meierovica Kabiles pamatskolā 56 gadus viņš strādājis par mājturības skolotāju un vēl šodien darina dažādus koka priekšmetus. Kā pats atklāj, šķiet, uz pasaules nav nevienas vietas, kur nebūtu nonākusi Lasmaņa karote.

„Tev, Rihard, ir ķēriens!”

Kad satiekamies, viņš tūdaļ stāsta par skolēniem. Ikkatrs Lasmaņa kungam mīļš arī šodien: „Man prieks par visiem, kurus esmu mācījis un kas jau sasnieguši labus rezultātus. Ir tādi, kam ir savs uzņēmums, un tas mani priecē. Kabilē, piemēram, Hartmanim ir kokapstrādes uzņēmums. Mans audzēknis Aivars Bergmanis pagājušogad mums, vecajiem skolotājiem, uzdāvināja paša taisītu koka solu. Šis jau ir otrais viņa dāvinājums – pirmo man atveda, kad palika 80.

Bērnībā aizrāvos ar kokgriešanu. Tēva mājās Rozēs tepat trīs kilometrus no centra auga, kā smejos, kabatas nazīši – koka saknes un zari, no kuriem tos izgriezu. Kad mācījos 6. klasē, no Rīgas atnāca skolotājs Purgailis, bija arī klases audzinātājs. Viņš mācīja kokgriezumus, un es viņam uz koka dēlīša izgriezu ozollapiņu un kļavas lapu. Toreiz nekādi instrumenti man nebija – darīju to ar nazīti un stikliņu. Viņš teica: „Tev, Rihard, ir ķēriens! Pēc astotās klases jāiet uz Liepājas mākslas skolu.” Bet krustmāte, kas dzīvoja Rīgā, teica, ka jāpaliek un jāizmācās vidusskolā.”

Skolas laika mīlestība nerūs

Kā Lasmaņa kungs kļuva par skolotāju? „Uz mūsu skolu atnāca ļoti skaista ķīmijas skolotāja, un es iemīlējos. Biju vecāks par citiem. Vidusskolu pabeidzu tad, kad man jau bija 21, jo pirmās divas klases nosēdēju divreiz – slimoju ar difteriju. Atceros, ka vectēvs mani turēja tvaikos, lai vispār palieku dzīvs. Toreiz Kabilē bija ambulance, un, kad mani nesa iekšā, ārsti teikuši: „Tas puisītis rītu nesagaidīs…” Bet, re, esmu sagaidījis 85 un vēl jūtos možs!

Lai smukā skolotāja Aina man nepazustu, es pirms došanās armijā viņu apprecēju. Viņa ir sieviņa jau 63 gadus. Ja Dieviņš dos, gribu sasniegt 65 – tad Kabilē, šķiet, būsim kāzu jubileju rekordisti!

Fizkultūras institūtā nomācījos līdz 5. kursam, taču operācijas dēļ nepabeidzu. Bet man atļāva strādāt ar nepabeigtu augstāko. Iestāties bija grūti – pirmo gadu neuzņēma, jo nenokārtoju augstlēkšanu. Trenējos pēc tam visu gadu, cilāju hanteles, vilkos pie stieņa, no rīta un vakarā gāju skriet. Manas kundzes aicināts, sāku Kabiles skolā strādāt par fizkultūras skolotāju, vēlāk pārgāju uz darbmācību.” Taču nu pēc 60 gadiem viņš augstskolu pabeidzis, iegūstot diplomu.

Sirmais kungs formu uztur vēl šodien: „Kačāju sevi un arī dancoju. Ilgi esmu dejojis Kabiles kolektīvā Kamēr vari. Man svarīgi, lai es arī labi izskatos. Uz skolu vienmēr gāju ar kaklasaiti un tādas nēsāju vēl šodien. To man ir gandrīz tikpat, cik gadā dienu, – 361, lai katru dienu liktu savu.”

Tagad tikai vecais

Skolā strādājis līdz pat 80 gadiem: „Direktore Līga Bergmane, kas bija mana audzēkne, lūdzās, lai vēl palieku, jo biju teicis: tikko apritēs 80, stājos ārā. Pēdējo mācību gadu gan vēl nostrādāju. Dienā, kad aizgāju, skolotājas man uzdāvināja lampu. To varēja ieslēgt ar kāju, jo slēdzis pie zemes. Viņas mani nosēdina un jautā: „Kādas tev, Ričiņ, ir vēlēšanās?” Saku: lai pensijai priekšā man būtu četri, nevis trīs. Skolniece Velga jautā: „Tikai tāda? Vai nevarētu kaut ko pateikt par to lampu, piemēram, lai tā iedegas?” Tad saku: „Lampa, iededzies!” Un arī iedegas! Humors man vienmēr paticis – esmu tāds humorvecis. (Smejas.)

Vēl humoriņš par bērniem. Nesen aizbraucu pie devītajiem. Kad strādāju, viņi bija piektie. Viens puisis klasē sēž un sveicina: „Labdien, skolotāj!” Saku: „Garām!” Viņš uz mani noskatās, un es atbildu: „Tagad ir vecais.” Viņš nosmejas, abi sēžam, gaidām pārējos. Nāk iekšā citi un saka: „Labdien, skolotāj!” Šis puisis viņiem saka: „Garām – tas ir vecais!” Viņi nosmejas: „Nu, tad sveiks, vecais!” Vēl tagad, kad nāk mājai garām, sarokojamies, aprunājamies.”

Kupls tuvāko loks

Jubileju R.Lasmanis svinējis jau nedēļu iepriekš: „Vedeklai Mārītei dzimšanas diena bija pagājušo sestdien, un viņa atbrauca svinēt pie manis. Vēl bija sieviņas radi, šonedēļ atbrauca meita Dita ar mazmeitu Leldi, kura ir māksliniece, Īrijā beigusi Mākslas akadēmiju un taisa rotaslietas. Ditai ir pieci augstskolas diplomi!”

Rihards ģimenē bijis vidējais bērns. Tēvs 1944. gadā devies karā, kad māsa Liene vēl bijusi mammai vēderā: „Atceros, kā tēvs pirms tam iesēdināja mani klēpī un ļoti raudāja. Man bija vien četri gadiņi.” No klasesbiedriem palikuši pieci zēni, bet tik mundrs kā pats esot vēl tikai viens, no meitenēm palikušas trīs: „Nupat skolā bija salidojums – visus satiku.”

Pirms pāris gadiem slimības dēļ mūžībā aizsaukts dēls Arvis: „Bija gudrs puisis, arī viņš studēja par pedagogu, bet pēc trešā kursa aizsauca armijā. Pēc tam apprecējās, piedzima divi bērni, un man ir mazbērni Aija un Ričs. Nu jau no Aijas man ir divi mazmazbērniņi – Krišjānis un Niklāvs.”

Darbnīcā viss vēl notiek

Mājas pagrabā Riharda kungs izveidojis darbnīcu, kurā top koka karotes, kurpju lāpstiņas, pannas lāpstiņas, sviesta nazīši un atslēgu piekariņi: „Pārdodu gadatirgos. Taisīju jau tad, kad sāku mācīt darbmācību, bet izglītības nebija. Direktors toreiz teica, lai programmā paskatos, ko bērni 5. klasē var uztaisīt. Karotes sāku taisīt pēc skolēnu darbmācības izstādes. Domāju, ko nu mēs varētu, – bija dažādi griezumi, ļoti labi izstrādāti, tur bija piestrādājuši učuki. Karotes gan neviens netaisīja. Pirmā man iznāca tik smaga, ka ar to varēja bulli nosist!” (Smejas.)

Karotes R.Lasmanis dāvinājis skolēniem, vecākiem, uz Īriju tās ved meita Dita, un gadu gaitā tās nonākušas arī Austrālijā, Ķīnā, Krievijā, Japānā, Amerikā. Uz Eiropas valstīm agrāk vedusi meita: „Viņa kādreiz dejoja un, kad brauca uz koncertiem ārvalstīs, katru reizi ņēma līdzi manu karoti.”