Uz pjedestāla starp diviem kungiem

Vēl pirms gada PAULA RUPAINE ūdensmotociklu sacensības vēroja kā līdzjutēja, taču šovasar viņa jau kāpa uz pjedestāla. Brāļa Toma Grasmaņa-Lašes pamudināta, Paula debitēja un sezonas kopvērtējumā, sacenšoties arī ar vīriešiem, izcīnīja 3. vietu, bet sieviešu konkurencē ieguva Latvijas gada braucējas titulu. Sacensības rīkoja Latvijas Ūdensmotociklu sporta asociācija, bet viens no četriem posmiem notika Paulas un Toma ģimenes uzņēmumā – Rendas pagasta atpūtas kompleksā Usmas Meķi. Ikdienā Paula strādā savā mārketinga un sabiedrisko attiecību uzņēmumā Rīgā.

Laba atmosfēra

Paula atzīst: lai gan šī bija pirmā sacensību sezona, viņa visu dzīvi ar ūdensmotocikliem bijusi uz tu. Tādēļ, ka uzaugusi Usmas Meķos pie Usmas ezera: „Mēs tur dzīvojām un strādājām. Kad attīstījām kompleksu, iegādājāmies ūdensmotociklu, jo tas bija viens no tēva sapņiem. Vēlāk piedāvājām vizināties visiem, kuri brauca atpūsties. Parasti pavizinājos savam priekam. Pirms dažiem gadiem brālis sāka projektu No sapņa līdz starta līnijai, kurā kopā ar draugu Rolandu Lukjanovu apņēmās sacensībām gatavoties no nulles līdz starta līnijai. Tas iekļauj arī sponsoru iesaistīšanu. Tajā laikā sacensībās vēl nebija tādas klases, kurā piedalījos šogad, līdz ar to viņu močiem vajadzēja uzlabojumus, lai vispār konkurētu. Tad vēl nezināju, ka ir tādas sacensības. Brālis toreiz nostartēja, un āķis bija lūpā. Nākamajā sezonā viņam jau bija cits mērķis – tikt līdz godalgotām vietām. Šīgada sezona sākās ar to, ka aizbraucu uz Ādažiem, kur notika treniņsacensības. Es aizbraucu atbalstīt, jo piedalījās arī brāļa sieva Jūlija. Man tas likās šokējoši, jo pirms tam, kad viņa ar manu brāli iepazinās, ūdens galīgi nebija viņas stihija. Tad nodomāju, cik tur forša atmosfēra. Teicu brālim, ka varētu pamēģināt, jo tehnika mums jau ir.

Toms ar savu attīstības gājumu šajā sfērā būtībā panāca to, ka sacensībās vajadzīga klase Stock Box. Tas nozīmē: tu nopērc ūdensmotociklu, piedalies, un tas nedrīkst būt nekādi uzlabots. Ja modifikācijas ir, vienkārši var diskvalificēt. Vēl jāņem vērā, ka tam jābūt ūdensmotocikla Spark modelim.”

Ar drosmi un domāšanu

„Zinot, ka nekādu modifikāciju nav, viss balstās tikai apstākļu sakritībā: kādi būs laikapstākļi un viļņi, kāds ir tavs talants un vai esi pietiekami drosmīgs. Tas mani ļoti uzrunāja. Aizbraucu uz treniņu. Mēs paši tos šosezon rīkojām Usmas Meķos. Trasē izvietotas bojas, kas jāizbrauc konkrētā secībā. Tur nav nekādu triku, nekādu tramplīnu, kā iepriekš iedomājos. (Smejas.) Vienkārši ir sarkanas un dzeltenas bojas: vienas jāapbrauc pa labo, otras pa kreiso pusi. Viss balstās shēmā un apstākļu sakritībā līdzīgi kā Formulā 1 vai kartingā. Pirmajā kopīgajā treniņā bija manas ugunskristības. Viļņi bija nežēlīgi, bet jācīnās. Mērķis ir būt ātram, bet daudz arī jādomā: kad nāk vilnis, jāsaprot, kurā brīdī gāzi atlaist un kurā ieplaciņā to uzdot. Uz pirmajām sacensībām braucām kopā ar brāli un viņa sievu – divi moči piekabē, viens mašīnas bagāžniekā. Mēs ar Jūliju startējām klasē Stock Box, bet Toms turpināja savā modificēto klasē. Bijām Aizkrauklē pie HES. Stresaini – klausījos noteikumus, bet neko nedzirdēju. Godīgi sakot, pat neatceros, kā man īsti gāja.

Interesanti, ka jaunajā klasē nav vīriešu un sieviešu sadalījuma. Startēja arī tādi, kuri braukuši motokrosā. Mums gan bija vienalga, jo darījām to, lai popularizētu, ka šis sports ir pieejams visiem, kam tas patīk un kas to var atļauties. Lēts tas nav.”

Mīlētākais posms – Usmā

„Pats lielākais vasaras notikums bija iemesls, kāpēc vēl jo vairāk gribēju šajā virpulī ielēkt. Posms, ko rīkojām Usmas Meķos, mums bija svarīgs notikums ar ļoti labām atsauksmēm. Brālis ir lielais iniciators un rīkotājs. Apbalvošanā tika sacīts, ka tas bijis dalībnieku mīlētākais posms, jo mums ir sacensībām ļoti piemērota infrastruktūra – liela krasta līnija un vieta, kur atpūsties.

Man tas bija otrais posms, kurā piedalījos. Sacentos arī modificēto moču klasē, jo tas bija līdzīgi kā kādreiz, kad nodarbojos ar jāšanas sportu: mājas sacensībās startē ar visiem zirgiem, ar kuriem var. Arī tagad startēju visur, kur vien varēju. Pie mums pirmo reizi notika translācija tiešraidē, un kopā to noskatījās ap 40 000 cilvēku.”

Brālis – vislielākais atbalsts

„Trešais sacensību posms Liepājā izcēlās ar ļoti lieliem viļņiem. Tas bija episki! Pirms tam jūrā nebiju braukusi, tāpēc neilgi pirms tam aizbraucām patrenēties. Es pat nezinu, vai tas nāca par labu vai ne, jo es nebiju ar moci tā lēkusi. Toreiz ar brāļa sievu runājām: lai nu kur, bet uz Liepāju nebrauksim. Brālis teica, ka jābrauc.

Nespēju brālim pateikt nē, jo viņš tiešām uzņemas visu. Mēs varējām braukt kā princeses un ne par ko citu nedomāt. Viņš mums bija mehāniķis, galvenais treneris un atbalstītājs. Liepājā tiku uz sava pirmā pjedestāla – posmā dabūju trešo vietu! Liels prieks! Stāvēju starp diviem sīviem konkurentiem – kungiem. Tas deva sajūtu, ka varētu to atkārtot.

Uz Rīgas sacensībām jau braucu diezgan pārliecināta, jo sapratu, ka esmu startējusi visos posmos. Tas nozīmē: lai arī kā nobrauktu, punktu man jau bija diezgan daudz. Braucu, cik jaudīgi varēju. Rīgā bija arī jauni dalībnieki, pat tādi, kas piedalās motokrosā. Ar manām vēl zaļajām zināšanām nebija gana, lai tur cīnītos par pjedestālu, bet darīju, ko varēju.”

Ģimene ieguvusi 1. vietu

Visu sezonu Ģimeņu kausa izcīņā vērtēti vienas ģimenes kopējie sasniegumi. Punktus krāja trīs braucēji, bet ieskaitē vērā ņemti divi labākie rezultāti. Rīgas posmā Grasmaņu-Rupaiņu ģimene izcīnījusi 1. vietu. Paula sezonu pabeigusi ar 3. vietu kopvērtējumā: „Novembrī apbalvošanā dabūjām skaistas medaļas. Vislielākais šoks bija tas, ka notika balsošana: tituliem trīs kategorijās tika izvirzīti katrā četri cilvēki. Es tiku izvirzīta kā viena no Latvijas labākajām braucējām sievietēm un šo titulu arī ieguvu. Joprojām nespēju to aptvert… Dabūju arī kausu. Saņemt tādu atzinību kopienā, kurā esmu zaļš gurķis, ir ļoti forši. Tas dod ticību, ka man ir perspektīva, un, protams, ir atbildība, ka jāturpina startēt.”

Paula uzskata, ka sieviešu vidū interese par šo sporta veidu augusi: „Apbalvošanā jutu, ka daudz dāmu esam iedvesmojuši. Ja nodalītu sieviešu un vīriešu klasi, tad pāri varētu mierīgi startēt ar vienu moci. Neko nevajadzētu pirkt papildus, vienkārši sievietes brauktu savā kategorijā. Bet, lai būtu atsevišķa, vajag braucējas. Lieku lielas cerības, ka nākamā sezona būs ļoti interesanta, jo dalībnieku būs vairāk.”

Par to Paula jau domā – spēka treniņi esot katru dienu: „Jātrenē muskuļi, jo tas prasa nereālu izturību. Pēc Liepājas viļņiem nevarēju izkāpt no gultas. Aizgājušajā sezonā, cik varēju, braucu uz treniņiem Usmā – brālis tos rīkoja diezgan bieži. Bet, tā kā tas ir hobijs, tie jāapvieno ar darbu un citām lietām.”