„Labs sets ir ballīte pašam līdz rīta agrumam”

„Daudz negatavojos – spēlēju brīvā stilā, skatoties pēc tā, kā jūtas publika. Tas arī ir viens no dīdžeja uzdevumiem,” saka kuldīdznieks KASPARS DABRA, kuru Latvijā daudzi pazīst kā dīdžeju Dubru. Mūziku viņš spēlē jau 18 gadus, desmit gadus vada Rīgas dīdžeju skolu un producē pats savus skaņdarbus.

Jāorientējas dažādos žanros

„Doma būt dīdžejam radās pasākumā, kurā draugs spēlēja vinila plates. Es mājās spēlēju basģitāru un sapratu, ka savākt grupu ir grūti. Savukārt dīdžejam ir forši būt vienam un priecēt cilvēkus,” atklāj Kaspars.

Viņš sācis ar vinila platēm, tehniku apgūstot pašam: „Sākums bija grūts, jo, kā to darīt, nesapratu. Nopirku plašu atskaņotāju. Kolēģis, draugs Ģirts Immers no Kuldīgas iedeva plates, kuras mājās bakstīju un bīdīju. Tolaik Rīgā bija klubs Pulkvedis, kurā otrdienās un ceturtdienās spēlēja Mixmasters AJ un Raitis. Gāju un skatījos dīdžejiem uz rokām, kā to dara viņi. Pirmās plates, ko man iedeva, bija tehnostilā, bet, kad sāku pirkt pats, tad bija drum and bass*, vēlāk pārgāju uz tādu downtempo, hip hop lounge mūziku.” Pirmais pasākums, kurā uzstājies kā dīdžejs, bijis Kuldīgas bārā Stender’s.

Vaicāts, vai kāda izpildītāja mūziku atskaņojis tad un arī tagad, viņš teic: „Mēģinu visos žanros un māksliniekos atrast ko labu. Varu klausīties visu ko: no smaga metāla līdz popmūzikai. Tas nenozīmē to, ka dīdžejs, kuram patīk tikai viena žanra mūzika, būs slikts. Tagad ļoti pieprasīti ir drum and bass mūziķi. Ir tādi džeki un meitenes, kas spēlē vienīgi šādā stilā un nevar iedomāties spēlēt ko citu. Man sākumā bija līdzīgi. Nevarēju iedomāties kādreiz spēlēt hausmūziku**. Likās, ka tā būtu pārāk liela popmūzika, bet tagad to spēlēju un man patīk. Gaume gadu gaitā mainās. Arī dīdžeju skolā Rīgā saviem audzēkņiem iesaku apskatīt visus mūzikas žanrus, jo kaut kas labs ir visos. Vieglāk miksēt hausmūziku, jo tai ir taisns ritms.”

Tagad jaunajiem izsisties grūtāk

Aprit desmit gadu, kopš darbojas Rīgas dīdžeju skola, kuru Kaspars dibinājis kopā ar kādreizējo dīdžeju, kolēģi Kristiānu Kalniņu. Tagad viņš skolu vada viens: „Gājis ir visādi. Grūtāk bija pandēmijas laikā, bet tagad klientu diezgan daudz.

Mācīties nāk lielākoties cilvēki bez kādas pieredzes. Tos, kuriem zināšanas jau ir, biežāk iznāk pārmācīt, tāpēc ka pašmācībā viņi kaut ko apguvuši nepareizi.

Visbiežākā kļūda jaunajiem dīdžejiem ir neiespēlēšana īstajā brīdī, vai arī beatmatching*** nelīmējas kopā.

Katrs jau nāk ar savām domām par to, kā un ko viņi gribētu spēlēt, taču es visus jaunos mācu ar savu mūziku, un kaut kas viņu gaitās tiek nočiepts no manas kolekcijas, bet tas ir labi. Mani neuztrauc tas, ko viņi spēlēs, jo tāpat viņi to gabalu nospēlēs citādi. Man ir citāda gaume un miksēšanas tehnika.” Skolā viņš darbojas kopā ar dīdžejiem Aspirinu un Funky DJ Elegant. Iepriekš jaunos mūziķus mācījuši arī DJ Am To Pm, Lady Krii, vienu brīdi Roberts Gobziņš.

Vai kāds no dīdžeju skolas nu kļuvis Latvijā pazīstams? „Tas posms, kad dīdžejs kļuva populārs, šķiet, beidzās pirms desmit gadiem. Tagad izsisties grūti. Taču mūsu skolā mācījušies vairāki ļoti labi dīdžeji. Divus gadus rīkojam konkursu DJ Battle, un abus gadus uzvarējuši manas skolas absolventi. Cik veiksmīgs būsi, tas nav atkarīgs tikai no pasniedzēja. Nevaru četru mēnešu laikā jaunajiem visu vajadzīgo iebāzt mutē: jāstrādā pašam, lai iegūtu pieredzi.”

Ar pasaulē labāko tehniku

Sākumā dīdžeju skolā sava tehnika nav vajadzīga: „Mums viss ir. Mācāmies uz pasaulē labākās tehnikas Pioneer CDJ-3000, Pioneer DDJ-FLX10, Pioneer DJM-S11 arī Pioneer DJ DJM-A9, CDJ-3000 un DJM-A9. To parasti neviens sev nepērk – to izmanto lielos festivālos, klubos. Jaunam dīdžejam gana labi ir arī mazāki kontrolieri no 200 līdz 2000 eiro.”

Kādās programmās un lietotnēs mūziku miksē pats? „Mana mīļākā ir Serato – lielākiem kontrolieriem šī programma jau ir iebūvēta. Tur var manipulēt ar dziesmām, kas jau ir tavā datorā. Piemēram, Pioneer CDJ-3000 atsevišķi nav vajadzīga neviena programma, arī dators ne. Tajā ieliek savu zibatmiņu ar dziesmām un spēlē no kontroliera. Visu vakaru uz tādas aparatūras nospēlēt būtu grūti. Man patīk, ja lielāka mūzikas kolekcija ir datorā, var spēlēt arī no interneta.” Kaspars vienmēr ņem līdzi savu kontrolieri un plašu simulatoru. Viena uzstāšanās var ilgt līdz pat sešām stundām.

Dziesmu atceras pēc vāciņa

Kāda mūzika patīk kuldīdzniekiem? „Šeit spēlēju to, kas patīk pašam. Te nav nācies ļoti iespringt, jo visi pie manas mūzikas dejo. Protams, ir tādi, kas pienāk un paprasa, piemēram, Šakiru, nesen viens cilvēks setā paprasīja dziesmu Despacito. Viņam gan nosaukums bija sajucis ar depozītu, tāpēc iznāca Depozīto.” (Smejas.) Tādas vēlmes tomēr parasti neuzklausot: „Ja ar manu setu tas neiet kopā, tad neņemu vērā. Kuldīgā, starp citu, biežāk prasa tādas dziesmas, kuras vēlos nospēlēt pats. Ir bijis smagāks hausmūzikas gabals Notion.

Pēc vinila plašu laikiem, kad sāku spēlēt, man ir iegājies dziesmas asociēt pēc vizualizācijas, jo man ir laba redzes atmiņa. Tā labāk orientējos arī programmā – paskatos pēc dziesmas vāciņa.

To vienmēr saku audzēkņiem: „Uzlieciet dziesmām virsū savu vāciņu, jo citreiz, ieliekot programmā, tas neuzrādās – jāizdara pašam.” Tur dziesmas var atzīmēt arī pēc krāsām: maigākai – gaišāku, skarbākai – tumšāku. Ja saliec šādas zīmītes, nospēlēt setu ir vēl vieglāk. Es sāku ar vieglākiem gabaliem un pāreju uz smagākiem.”

Agrāk pēc dzirdes, tagad klausās dators

Cik liela dziesmu kolekcija dīdžejam ir? „Datorā man ir 400 gigabaitu. Tos esmu krājis vairākus gadus. Digitāli sāku spēlēt pirms četriem gadiem. Tā, protams, ir vieglāk nekā ar vinila platēm. Tur jau var redzēt dziesmas ritmu un citas lietas, bet, spēlējot plates, nav nekā cita kā tikai dziesmas celiņš. Tur viss jānosaka pēc dzirdes, un tas ir daudz grūtāk.”

Jaunie dīdžeji ar vinila platēm mācīties negribot: „Tas ir dārgi un laikietilpīgi, kamēr iemācās. Kad sāku uz platēm, divas stundas veltīju treniņam, lai pēc dzirdes precīzi varētu bītmačot. Ja vienas dziesmas temps ir 120 sitienu minūtē, otras – 130, tad pēc dzirdes arī to vajag dabūt uz 120. Neviens no jaunajiem tā vairs nedara.”

Rada arī pats

Kāda mūzika ir topā šovasar? „Noteikti drum and bass. No māksliniekiem Chase and Status, K Motionz, arī DJ Dubra. Savu mūziku producēju kādus desmit gadus. Sāku breikbīta žanrā (breakbeat – lauztais ritms), diezgan labus panākumus guvu arī ārzemēs. Šo žanru sākām spēlēt Pulkvedī. Ar dīdžejiem Rudd un Alvi mums bija pasākumu sērija Funky Breakout. Esmu bijis Šveicē, Vācijā, arī Krievijā, kur pirms kara biju diezgan bieži. Pēc laika šis žanrs noplaka, un sāku taisīt mūziku stilā drum and bass. Ar mūziķiem Čižiku un Edavārdiem izveidojām projektu Krata. Bija jāuztaisa remikss, kur bija iesaistīts Edavārdi, un tā vietā iznāca jauna dziesma Kad sāku staigāt. Pēc tam pieaicināju Čižiku, uztaisīju vēl četras dziesmas, un sākām darboties kopā. Pagājušogad devāmies tūrēs pa Latviju.”

Bez mūzikas instrumentiem

Kā paša dziesmas top? Piespiežoties, Kaspars nosmej. „Visu daru datorā – man nav ne sintezatora, ne cita instrumenta. Lai kaut kas notiktu, vajag atrast vēlmi un spēku pie datora piesēsties. Taču, kad izdaru, nevaru vairs atiet nost. Varu sēdēt līdz pieciem no rīta un jukt prātā, lai tikai tā skaņa iznāktu! Mūziķus neesmu pieaicinājis iespēlēt melodiju, vienīgi vokālu esam rakstījuši studijā. Tagad vienu dziesmu rakstām kopā ar kuldīdznieci, dziedātāju Ilutu Alsbergu.”

Vai ir mēģināts mākslīgajam intelektam uzdot radīt dziesmu? „Es vēl tam pieķēries neesmu, taču esmu redzējis, ka to dara citi. Viens džeks lika tam uztaisīt dziesmas, pēc tam melodiju sagrieza līnijās, pārveidoja un izveidoja pats savu gabalu. Izklausījās diezgan labi. Gribētu pamēģināt.”

Starp pasaulē labākajiem mūzikas producentiem Kaspars nosauc Skrillex un Chase and Status. „Kādreiz kādu dziesmu uztaisīsim kopā ar DJ Rudd, tikai jāatrod žanrs, varbūt garage (garāžas) žanrā. Esam taisījuši remiksu Iļģu dziesmai Šķērsu dienu saule teka.

Man savas dziesmas taisīšanas laikā dažreiz ir apnikušas, tāpēc ka process ir ļoti ilgs. Kamēr nonāku līdz rezultātam, esmu jau atklausījies. Bet tagad man ļoti patīk jaunais remikss kopā ar Goču, Amanito un Kazimiru Jā, es tinu kāsi – regejs un drum and bass.”

Lai norauj jumtu

Vaicāts, kur Latvijā ir spēlējis, Kaspars smej – vieglāk pateikt, kur nav: „Daugavpilī un Valkā neesmu. Vislabāk, protams, patīk Kuldīgā. Katru reizi man ir sajūta, ka pats esmu kārtīgā ballītē. Iespējams, man paveicies ar cilvēkiem, arī laikapstākļiem. Šovasar iekļaušu vairāk garage, kas ir ar tādu lauztu ritmu un zemām basa līnijām. Tad jau redzēs, vai citiem patiks.”

Vai ir spēlēts kaut kas no popmūzikas? „Pagājušogad setos iekļāvu It’s Friday Then Saturday Sunday (What!), vecākus hauspopmūzikas gabalus, kā Mylo – Drop the Pressure, taču pazīstamu popmūziku setā nelieku. Cenšos cilvēkus izklaidēt ar viņiem mazāk zināmu vai nezināmu mūziku. Ir arī kāds drum and bass gabals, kas norauj jumtu. Viens tāds šovasar, domāju, būs Chase and Status gabals Baddadan.”

Vai kādam klubam, kas aicinājis spēlēt, arī atteicis? „Jā, esmu. Ja redzu, ka tur pirms tam spēlējuši tikai aktuālās popmūzikas dīdžeji, tad nebraucu, jo zinu, ko cilvēki tur gaidīs. Citreiz sanāk atteikt, piemēram, kāzās. Neatsaku tādiem, kas vēlas dzirdēt tieši manu mūziku. Ir bijušas dzimšanas dienas ballītes un kāzas, tā sauktie kotlešnieki, kā dīdžeji sauc korporatīvos pasākumus. Liels fans tādiem neesmu, bet tur ļoti labi maksā.”

Nokačāt nav māksla

Par dīdžeju kultūru Latvijā Kaspars secina: „Priecājos, ka var manīt daudzus labus dīdžejus, taču daļa negrib ieguldīt darbu. Vieglāk ir nokačāt populārās dziesmas jūtūbē un spēlēt tās. Tas nozīmē, ka vienmēr būs laba ballīte, vienalga, kādā kvalitātē spēlē. Es vairāk cenšos cilvēkus izglītot. Uzskatu, ka klubi Latvijā ir sačakarēti 2008. gada krīzes dēļ, kad visi noņēma ieejas maksu un sākās bardaks – dīdžejus aicināja spēlēt par 50 latiem. Tad klubos lielākoties tika spēlēta popmūzika. Taču Igaunijā tā nebija. Tur klubu kultūra ir daudz labāka nekā Latvijā.”

* Elektroniska deju mūzika, kurā dominē bungas un basģitāra.
** Elektroniska deju mūzika, kas 80. gados radās Čikāgā.
*** Dīdžeja paņēmiens, ar kuru tiek mainīts skaņas augstums vai pagarināts gaidāmais skaņu celiņš, lai tā tempu saskaņotu ar pašlaik atskaņoto un sitieni tiktu sinhronizēti.