Apbraucis puspasaules, Kuldīgā atrod jaunu misiju

Klavieru darbnīcai Klavins Piano šogad ir jauns līdzīpašnieks un izpilddirektors – austrālietis Lourenss Grīnvuds (Lawrence Greenwood). Mūziķis, komponists, skaņu inženieris un producents pēc dzīves Austrālijā, Anglijā un Itālijā nolēmis ar ģimeni pārvākties un jau divus gadus dzīvo Kuldīgā. Darbnīcas izveidotājs Dāvids Kļaviņš ir Lourensa draugs, un viņa klavieres mūziķis uzskata par īpašām, bet to radītāju – par ģeniālu talantu, kuram vajadzīgs atbalsts.

Rada mūziku reklāmām un filmām

Kā mūzikas pasaulē nonācāt?

Ar mūziku sāku nodarboties interesantā laikā, kad parādījās iespēja pašam ierakstīt kompaktdiskus. Kopš tā laika industrijā bijušas straujas pārmaiņas. Kad es sāku, tad mūziku tikai rakstīju. Man bija soloprojekts Whitley, bet ar draugiem tas izveidojās par grupu, un braucām turnejās. Pusi laika studijā darbojos tikai es. Kopā ar izdevēju Universal Austrālijā izdevu trīs veiksmīgus albumus. Bet īpaši pirmā albuma tapšanas laikā jutos izmisis. Problēma bija ar skaņas miksēšanu un māsterēšanu – vēlējos to iemācīties. Pēc kāda laika tā kļuva par manu galveno nodarbi. Strādāju ar draugu ierakstiem un tos producēju.

Man paveicās, ka pirmo albumu ierakstīju kopā ar Niku Haginsu, jo viņš kļuva par lielu talantu audioproducēšanā un dara to ar lielām Austrālijas grupām, sadarbojas ar neatkarīgiem māksliniekiem. Mēs viņa aizgājušās vecmammas mājās ierakstījām mūziku, un tā sāku mācīties producēt pats.

Vēlāk viss mainījās, un sāku darboties komerciāli. Radu mūziku un strādāju kā skaņu inženieris dažādu zīmolu televīzijas reklāmām. Es radīju uzņēmuma Nike skeitborda zīmola mūziku filmai Medley. Šī pieredze deva iespēju strādāt Šveicē – tur radīju mūziku lielveikalu reklāmām. Lai izstāstītu visu, ko esmu darījis, tas aizņemtu mūžību. Man ir 23 gadu pieredze.

Vai Klavins Piano ir jūsu vienīgais uzņēmums?

Latvijā man ir ierakstu kompānija Atlas Recording Company. Telpas īsu brīdi atradās šeit Kaļķu ielas kvartālā, bet nevēlējos tās uzturēt. Gribēju darboties tikai pats, tāpēc tās var atrasties jebkur. Kad tikko te pārvācos, ierakstīju skaņu reklāmām. Savā uzņēmumā vēl darbojos – nākammēnes jāuztaisa mūzika reklāmai Šveicē. Rakstīt mūziku reklāmām ir viegli. Jāizveido 30 sekundes, un par to labi maksā – tas ir mans savtīgais iemesls. (Smejas.)

Arī spēlēt mūziku joprojām ir liela manas dzīves daļa. Labprāt vēlētos muzicēt grupā ar latviešiem, ja būtu vairāk laika. Mana ierakstu kompānija latviešus pašlaik neapkalpo. Sākumā bija doma izveidot ierakstu studiju, uz kuru cilvēki varētu nākt. Tomēr dabūt labu tehniku – tas ir ļoti dārgi. Maksa, ko klientiem prasītu, to neatpelnītu.

No klienta par līdzīpašnieku

Kā kļuvāt par darbnīcas līdzīpašnieku?

Es to neplānoju – tas nebija mērķis. Vispirms biju klients. Iemesls, kāpēc nonācu Kuldīgā un vēl esmu te, ir tas, ka 2020. gadā nopirku klavieres Klavins Piano Una Corda. Lietoju tam, lai radītu mūziku filmām un reklāmām. Man ar Dāvidu bija labas attiecības. Dāvids ir plaši zināms klavieru būvētājs. Ja tu spēlē klavieres un tevi interesē eksperimentālā mūzika, tad Dāvids daudziem ir labi zināms, un Una Corda ir ļoti slavens instruments.

Mani vienmēr interesēja ne tikai tas, kā šīs klavieres skan, bet arī tas, kas ir cilvēks aiz tām. Dāvidam ir fascinējošs prāts. Manām klavierēm bieži bija problēma ar vienu mazu detaļu – tā jānoregulē. Tā vietā, lai izsauktu profesionāli, vēlējos iemācīties to noregulēt pats. Piezvanīju Dāvidam. Atklājām, ka mums ir daudz kopīga.

Anglijā, Mančestrā, man neklājās labi. Man tikko bija piedzimusi meita, un likās, ka valsts neattīstās pareizajā virzienā. Bija liela intuīcija, ka valsts nekļūst par tādu, kurā es gribētu, lai mana meita uzaug. Bija divi varianti: dzīvot laukos, kur ir daudz vecu cilvēku un meitai nebūtu, ar ko spēlēties, vai arī dzīvot pilsētā, kur notiek daudz noziegumu un nav droši. Telefonsarunā Dāvids teica, ka man vajadzētu atbraukt ciemos uz Kuldīgu. Tajā brīdī sakrita tas, ka dodos uz festivālu, kurā piedalījās filma, kurai radīju mūziku Norvēģijā. Bija divas brīvas dienas, ielēcu lidmašīnā uz Rīgu, noīrēju mašīnu un aizbraucu uz Kuldīgu.

Tas notika martā – laikapstākļi nebija labi, bet tie netraucēja. Pirmā lieta, ko pilsētā pamanīju, bija daudz jaunu ģimeņu – tas mani ieintriģēja. Otrajā dienā ārā bija saulaini, un pilsēta iemirdzējās. Aizgāju uz 1905. gada parka rotaļu laukumu un redzēju, ka tas ir ļoti labi uzbūvēts. Izskatījās, ka taisīts ar rūpēm, – kaut ko tādu sen nebiju redzējis. Tā bija pirmā zīme, ka šī valsts mērķē uz augšu. Anglijā tā nebija. Sapratu, ka ir vērts mēģināt šeit dzīvot un ļaut manai meitai uzaugt.

Aizbraucām uz Kļaviņa lauku mājām Padurē, viņš pagatavoja garšīgu zupu, un sāka snigt. Viņš dzīvo skaistā vietā. Mēs dabiski sadraudzējāmies. Viņš ir atvērts cilvēks. Ja labi nesatiec ar Kļaviņu, tad tu nesatiec ar visu cilvēci. (Smejas.) Dāvids ir mierīgs, labestīgs cilvēks, kuram ir daudz laika, lai tev ko iemācītu, ja vēlies.

Kuldīgā iemīlējās

Es piezvanīju sievai un teicu, ka Kuldīga ir ļoti interesanta. Tā ir skaista. Bet ir viegli romantizēt vietu, kurā tu nedzīvo. Daudzi domā, ka dzīvot Itālijā ir lieliski līdz brīdim, kad jāaizpilda itāļu nodokļu deklarācija. Mēs bijām optimistiski, bet ar domu, ka te varētu dzīvot, arī uzmanīgi. Beigās nolēmām pārvākties. Visas mantas salikām mazā, vecā automašīnā Fiat Panda un atbraucām ar to no Itālijas. Palikām apartamentos Ventspils ielā, sākām pilsētu apskatīt un tajā iemīlējāmies. Maijā bija ļoti patīkams, saulains laiks. Kopš pārcēlāmies, vienmēr esam ticējuši, ka Latvija būs mūsu mājas tikmēr, kamēr vien tā mūs uzņems. Daudz latviešu nesaprot, cik te ir labi. Tas, ka algas te ir mazākas nekā citur Eiropā, neizstāsta pilnu stāstu. Latvijā cilvēki dzīvo veselīgāk nekā rietumos.

Palīdz ģēnijam

Klavieru darbnīcā uzturējos tāpēc, ka Kaļķu ielas kvartālā ierakstīju mūziku. Pēc kāda laika Dāvids vēlējās, lai tad, kad darbnīcu apmeklē klienti, es te esmu un viņiem stāstu par klavierēm, jo viņš zināja, kāda degsme man pret tām ir. Es vēl te nestrādāju, bet man bija draudzība ar Dāvidu un uzņēmumu. Galvenokārt darbojos ar savu mūziku līdz brīdim, kad uzņēmumā Klavins Piano iestājās lēnais periods. Dāvids vēlējās doties uz priekšu – saprata, ka ir laiks svaigām asinīm, kas uzņēmumu vadītu. Tā arī te nonācu.

Dāvidam ir 71 gads, un viņam labāk vajadzētu laiku pavadīt, radot klavieres, nevis darbojoties kapitālistiskajā vidē, kur preces jāpārdod un jāreklamē. Es apbrīnoju, ka viņš to visu reizē varēja darīt tik ilgi. Mani aicināja strādāt, un mans noteikums bija tāds, ka tad man jābūt līdzīpašniekam. Viņš šai idejai bija atvērts. Dāvids bija gatavs nodalīt savu laiku, lai tikai radītu klavieres. Man bija traģēdija apzināties, ka Dāvidam laiks jāpatērē, vadot firmu un uztraucoties par mārketingu, – tas ir kā Džimijam Hendriksam (slavenam ģitāristam – red.) likt strādāt ātrās ēdināšanas uzņēmumā.

Mūzikas instrumentu radīšanā viņš ir ģēnijs, kuram nevajadzētu satraukties par grāmatvedību. Viņa prāts jāatbrīvo, lai tas turpinātu radīt konceptus un dizainu. Es to redzēju kā traģisku ģēnija prāta izniekošanu. Pats vēlējos nodarboties vēl ar kaut ko, kas nav tikai mūzika. Tā kā man jau ir veiksmīga ierakstu kompānija, nauda mani nesatrauca. Šeit strādāju galvenokārt tāpēc, ka kādam vajadzēja iesaistīties un godāt darbu, ko Dāvids ieguldījis.

Klavieres Una Corda (ar vienu stīgu katram taustiņam un īpašu skanējumu – red.) ir iespaidīgas, un daļa pasaules par tām vēl nezina. Klavieru dizainā viņš ir radījis mazu revolūciju. Nu jau piecus mēnešus esmu izpilddirektors un līdzīpašnieks.

Es zināju, ka izaicinājumi būs lieli. Koks jāpārvērš par klavierēm – par tādu preci, kuras klientiem ir tādas pašas gaidas, kā iegādājoties automašīnu Rolls-Royce. Tas ir liels darbs ar dabīgiem izejmateriāliem. Katrām klavierēm ir tehniskas problēmas, ar kurām jātiek galā. Mums paveicies, jo šeit ir laba galdnieku komanda. Bet gadās visādas grūtības, piemēram, firma, no kā iepērkam, ir nomainījusi detaļu, un tā klientiem saskrāpējusi grīdu. Tas tikai mazs piemērs.

Radīs jaunus prototipus

Kā uzņēmumam klājas?

Labi. Nākotnei ir labs plāns. Lielais mērķis bija atbrīvot Dāvidu, lai viņš var vairāk laika pavadīt, dizainējot klavieres. Nākamgad radīsim prototipus, tāpēc darbnīcas logiem vairs nevar redzēt cauri. Mums jau ir idejas – būs kaut kas pilnīgi nebijis. Esmu kā Dāvida albumu producents, tikai viņa albumi ir klavieru dizains. Radām klavieru M189 nākamo versiju – M200. Tās būs mazliet lielākas – divus metrus augstas. Tās iegādājās klients Kanādā. Taisīsim divus eksemplārus, vienu paturēsim Kuldīgā. Mēs arī šeit atvedīsim Dāvida pirmās klavieres, ko viņš uzbūvēja 1987. gadā. 30 gadus tās bija augstākās klavieres pasaulē. Tās pazuda un tagad atrada Berlīnē. Uztaisīsim arī koncertflīģeli M450. Esam četri darbinieki. Arī es mācos klavieru uzbūvi, jo Dāvids ar mums nebūs mūžīgi.

Ar pašvaldību nekādu attiecību man vēl nav bijis. Tas nenozīmē, ka to nebūs. Tepat ir metinātājs Uģis, kas Kaļķu ielas kvartālā taisa klavieru tērauda rāmjus. Uzņēmums Grobiņā metina nerūsējošā tērauda rāmjus. Sadarbojamies arī ar galdniekiem.

Bijis arī pērļu zvejnieks

Pastāstiet vairāk par sevi!

1984. gadā piedzimu Sidnejā, Austrālijā, bet vecāki ir no Ziemeļanglijas. Kad biju maziņš, ar ģimeni pārvācāmies uz tuksnesi Karnārvonā (Carnarvon), ļoti attālā pilsētā Austrālijas rietumos. Tā ir divu dienu braucienā no Pērtas, jābrauc cauri tuksnesim. Pērta ir visattālākā pilsēta pasaulē. Cilvēki neizprot, cik Austrālija liela, jo karte tai liek izskatīties mazākai. Tēvs strādāja telekomunikāciju uzņēmumā, un viena no lietām, ko tas uzturēja, bija kosmiskais radioteleskops, kas kalpo kā NASA* izpētes stacija. Tēvam jau bija pieredze jūras radiosakaros. Es tur uzaugu, pēc tam uz dažiem gadiem pārvācāmies uz Pērtu, tad uz Melburnu.

Kad pabeidzu vidusskolu, vēlējos doties no šīs pilsētas tālāk prom. Kļuvu par pērļu zvejnieku uz kuģa Brūmā (Broome). Austrālijā tas ir viens no visbīstamākajiem darbiem. Sākumā mans darbs bija nirējiem tīt cigaretes un pasniegt katram, kas pacēlās virs ūdens. Izrādījās, ka labi pratu aizturēt elpu, un sāku nirt. Pēc kāda laika darbojos aktīvāk. Mani daudz apdedzināja ugunspuķes. Tur bija arī haizivis un krokodili.

Pēc kāda laika apdomājos un sapratu, ka labāk spēlēt mūziku. (Smejas.) Uz kuģa trenējos spēlēt ģitāru un dziedāt. Pēc 18 mēnešiem nolēmu dzīvi turpināt mūzikā. Aizlidoju atpakaļ uz Melburnu, sāku muzikālo karjeru soloprojektā Whitley, un tas bija ļoti veiksmīgs. Mani divreiz nominēja mūzikas balvai ARIA**, kas ir valsts augstākais apbalvojums. Mūziku neesmu studējis un notis lasīt joprojām neprotu. Nemācos speciāli, jo tie mūziķi, kas lasa notis, spēlē kā roboti un nav tik oriģināli. Tas man atņemtu jēgu kļūt par mūziķi. Es komponēju pēc intuīcijas. Popmūzika ir kā tautas mūzika, un tā nekad nav rakstīta – tā ir tik vienkārša, ka to var iemācīties spēlēt. Lai dziedātu latviešu tautasdziesmas, notis nevajag.

Dzīvojis uz kuģa

Pēc mūzikas karjeras sākās kuģošanas karjera. 2019. gadā apprecējos. Man kopš bērnības bija sapnis braukt pāri okeānam un vadīt kuģi. Ieguvu sertifikātu un joprojām drīkstu vadīt 100 tonnu kuģi. Mans plāns bija pa pusei strādāt un pa pusei ceļot pa okeānu. Tur varēju turpināt radīt mūziku un nosūtīt internetā. 2020. gada janvārī kuģot pārstājām, kad kovida pandēmijā Austrālija pazaudēja prātu. Notika daudz dīvainu lietu – mēs bijām gatavi doties Klusajā okeānā, bet valsts aizslēdza robežas un vairākus gadus neļāva valsti pamest. Mēs bijām iesprūduši kuģī.

Es vienmēr esmu vairāk juties kā eiropietis vai brits, jo ar Austrālijas kultūru nesasaucos. 2021. gadā nolēmām kuģi pārdot un izgājām cauri juridiskiem procesiem ar Austrālijas valdību, lai valsti pamestu. Tāpat vien nevarējām, bet no ministrijas dabūjām izņēmuma atļauju. Mēs ar sievu bijām divi vienīgie cilvēki Sidnejas lidostas telpā un lidmašīnā Airbus A380. Nolēmām doties uz Romu, jo sieva uzauga itāļu ģimenē, tāpēc viņai ir itāļu pase. Varam dzīvot gandrīz jebkur Eiropā, jo man ir britu pase. Tajā dienā, kad mums beidzās karantīna, Itālijā tieši atvērās muzeji, un Vatikānā un citās tūrisma vietās bijām vienīgie cilvēki. Sirreāla sajūta! Pēc tam devāmies dzīvot Azoru salās, bet tad pārvācāmies atpakaļ uz Itāliju. Tur radījām meitu. Tad pārcēlāmies uz Angliju, jo tur dzīvo mana ģimene. Sazvanījos ar Dāvidu Kļaviņu un nonācu Kuldīgā.

Man ir sieva Katja un trīsgadīga meita Olimpija. Sieva daudz strādājusi mārketingā – bija radošā stratēģe tādos lielos uzņēmumos kā Toyota un Lexus. Viņa jau piestrādā uzņēmumā Klavins Piano un ir uztaisījusi jaunu mājaslapu. Tagad viņa ir pilna laika mamma. Olimpija drīz ies bērnudārzā, visticamāk, privātajā bērnudārzā Kaļķu ielā. Kuldīgā dzīvojam kopš 2023. gada aprīļa. Dzīvojam Kalna ielā.

Latvieši mērķē uz augšu

Kādu tagad redzat dzīvi Kuldīgā?

Tas izklausīsies tipiski, bet vietējā kopiena man tiešām patīk. Man patīk latviešu raksturs. Labi un slikti cilvēki ir jebkur, bet šeit esmu sastapis gandrīz tikai labus vien. Es izprotu latvieša dvēseli un šeit ar jums jūtos vairāk mājās nekā Melburnā. Latviešiem ir pragmatiska daba, un tas ir ļoti labi, bet arī mazliet emocionāla. Man patīk, ka visi tie, ko pazīstu, mērķē uz augšu. Man varbūt paveicies ar draugiem un paziņām, kuri visi kaut ko mēģina.

Man patīk uzņēmēja Toma Egles ģimene – darbs, ko viņš ar Robertu Jansonu ieguldījis alus darītavā Duna un restorānā Kopa, ir ļoti labs. Tāpat Klāvs Šlakorcins, kas grauzdē kafiju, – cilvēki mērķē uz augšu un dara labas lietas. Daudzi pieņem lēmumus, nedomājot tikai par naudu. Viņi grib Kuldīgu padarīt labāku. Ja runā par Aigara Celma un viņa sievas maiznīcu Celms maize, tur ir pasaules līmeņa ēdiens. Nezinu nevienu citu pilsētu, kas būtu tik droša, patīkama, kur ir cilvēki ar labu raksturu, kas mērķē uz augšu un veido pilsētu, kurā ir lielisks ēdiens un skaista upe. Tikai trakais neredzētu, cik labi ir šeit dzīvot! (Smejas.)

Mūs te uzņēmuši lieliski. Man kauns, ka nerunāju latviski, bet firmai turpmāk būs darbā jāalgo latvieši. Mana meita noteikti runās latviski – viņa jau tagad dažus vārdus iemācījusies. Kad cilvēki uzzina, ka esam no Austrālijas, visi pret mūsu ģimeni izturas ļoti labi.

* NASA – ASV Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija

** ARIA (Australian Recording Industry Association) – Austrālijas Mūzikas ierakstu asociācija