Pārmetumi no abām pusēm

Attiecības starp skolu vadītājiem un pašvaldības pārstāvjiem ir viens no stūrakmeņiem sekmīgai izglītības sistēmai novadā. Tomēr realitātē komunikācijas un vadības stila problēmas var novest pie pedagogu un vadītāju aiziešanas no amata.

Ar Kurzemnieku pieredzē dalījās trīs Kuldīgas novada izglītības darbinieces. Viena no viņām – Viduskurzemes pamatskolasattīstības centra direktore Ināra Oļena – par sev izteikto rājienu pašvaldību iesūdzējusi tiesā, un sēde notiks 16. jūnijā.

Cieņas trūkums un paaugstināts tonis

Bijusī Turlavas pamatskolas direktore Lāsma Veigelte un agrākā izglītības pārvaldes speciāliste pieaugušo izglītībā Una Lepse stāsta, ka pārvaldes vadītājas Santas Dubures asais komunikācijas stils, tonis un frāze Ko tu nesaprati? esot labi zināmi plašākam lokam, taču ne visi gatavi par to runāt atklāti, bažījoties par savu darba vietu.

L.Veigelte pirms diviem gadiem no darba aizgāja. Galvenais iemesls – nesaprašanās un cieņas trūkums saskarsmē ar pārvaldes vadītāju. Pēdējais piliens bijis tas, ka Turlavas pamatskolā ieradusies nepieteikta pārvaldes pārbaude. Direktore netika ne informēta, ne pieaicināta, lai gan skolā atradusies. Par pārbaudi uzzinājusi tikai tad, kad pārvaldes vadītāja jau braukusi prom un piezvanījusi. L.Veigelte šādu rīcību uzskata par nekorektu, par necieņu pret iestādes vadītāju. Pašvaldībā viņa pieprasījusi klātienes sarunu ar S.Duburi un domes priekšsēdi Inesi Astaševsku, kura uzskatījusi, ka pārvaldes vadītājas rīcībā nekas nekorekts neesot saskatāms.

Darba stila un komunikācijas dēļ pērnvasar izglītības pārvaldi pameta U.Lepse. Viņa bija atbildīga par nozīmīgiem projektiem un pieaugušo izglītību. Pēc atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma cerējusi uz pozitīvām pārmaiņām: „Bet sapratu, ka nekas nemainās. Izpilddirektoram Rimantam Safonovam pateicu, ka eju prom, un viņš man atļāva aiziet.” Kā galveno iemeslu bijusī speciāliste min vadītājas S.Dubures darba stilu un attieksmi pret darbiniekiem, skolu direktoriem, arī vecākiem. U.Lepse neslēpj, ka nācies saskarties ar tādām situācijām, kādām profesionālā vidē nav jābūt: „Man nebija pieņemami redzēt skolu direktores raudam, kad viņas nāca ārā no vadības kabineta.”

Ierodas iegūt objektīvu informāciju

S.Dubure par Turlavas pamatskolu skaidro, ka vizītei bijis konkrēts iemesls: „No skolām saņēmām tādus datus, kas neatbilda patiesībai. Lai saglabātu pirmsskolas grupas, vadītājiem vienkāršāk bija pateikt, ka bērni ir. Taču pašvaldībai tas maksā dārgi – nedrīkst būt tā, ka grupā nav neviena bērna, bet darbinieki saņem algu un it kā strādā. Mēs ar kolēģi toreiz aizbraucām vizītē uz Vilgāli, Turlavu un Sermīti, lai iegūtu objektīvu informāciju. Pēc tam piezvanīju Lāsmai un bez pārmetumiem pateicu: mēs bijām, konstatējām neatbilstības, un tas nav korekti.”

S.Dubure uzsver, ka izglītības pārvalde ir pašvaldības kā skolas dibinātājas pārstāve un tai ir tiesības ierasties bez brīdinājuma, lai redzētu reālo situāciju, nevis uzprišinātu fasādi.

Diemžēl vasarās no vairāku izglītības iestāžu vadītājiem tiekot saņemta nepatiesa informācija par bērnu reālo apmeklējumu pirmsskolas grupās.

Bet S.Dubure neslēpj nožēlu, ka L.Veigelte šo pārmetuma izjūtu joprojām nes sevī, jo situācija izdiskutēta pie domes priekšsēdes. „Un es nekad neesmu teikusi, ka Lāsma bija slikta speciāliste, viņai tas bija sirdsdarbs.”

„Neprotu lišķēt, runāju tieši”

Attiecībā uz pārmetumiem par saziņas stilu, kas dažkārt mēdzot būt pārāk ass vai pat aizskarošs, S.Dubure saka: „Tiešus pārmetumus neesmu saņēmusi, bet esmu paškritiska. Man nepiemīt īpašība sevi lielīt, un es jau daudzus gadus mācos komunicēt diplomātiski un lietišķi. Taču nekad neesmu gribējusi iemācīties lišķēt vai teikt nepatiesību. Visbiežāk cilvēkiem nepatīk tas, ka esmu tieša un pasaku to, kas var nepatikt. Ja izvairos no lišķēšanas, tad labāk izvēlos klusēt, un klusēšana kādam var radīt maldīgu iespaidu, ka esmu iedomīga, augstprātīga.”

S.Dubure atklāj, ka apmeklējusi personības izaugsmes kursus un individuālas nodarbības, lai šādās situācijās justos stabilāk. Viņa uzsver, ka no vecākiem un kolēģiem saņem pozitīvas atsauksmes par spēju konfliktus atrisināt operatīvi un konstruktīvi.

Paskaidrojumi ik pēc divām dienām

Viduskurzemes pamatskolasattīstības centra direktore Ināra Oļena šo iestādi vada 21. gadu, bet pēdējā laikā no pašvaldības tiekot saņemti dažādi aizrādījumi, jāraksta paskaidrojumi, un piedāvāts parakstīt dokumentu par darba attiecību pārtraukšanu.

I.Oļena stāsta, ka pērn 14. novembrī, kad gatavojās uzrunāt kolektīvu pirms valsts svētkiem, skolā ieradusies izglītības pārvaldes vadītāja S.Dubure kopā ar pašvaldības izpilddirektoru R.Safonovu. Visi steigšus sasaukti sapulcē, kuras iemesls bijusi aptauja. I.Oļena uzskata, ka tā bijusi tendencioza, turklāt tai piekļūt un atbildēt varējusi tikai ierobežota skolotāju grupa. Pirms sapulces direktore vairākkārt zvanījusi gan R.Safonovam, gan par aptauju atbildīgajai Ingai Flugrātei, lūdzot iespēju iepazīties ar tās mērķiem un saturu. Atbilde bijusi noraidoša, aizbildinoties ar to, ka tas ir vadības noslēpums.

Sapulcē kolektīvam rādīta prezentācija ar anonīmiem un, pēc direktores vārdiem, riebīgiem, aizskarošiem izteikumiem, kas vērsti pret viņu. „Tā bija reāla, publiska manis kā direktores apkaunošana visa kolektīva priekšā,” uzskata I.Oļena. „Aptaujas datus joprojām neesmu redzējusi, lai gan man solīja tos atsūtīt. Kad vēlāk izpilddirektoram vaicāju, kāpēc viņš nebrauc prezentēt citu – jaunāko, ikgadējo – aptauju, kurā piedalījās 97% respondentu un rezultāti bija pavisam citādi, man atbildēja, ka šie dati vairs neesot interesanti.”

Pēc sapulces bijusi divu stundu ilga saruna, gaismā celti seni fakti ar mērķi izdarīt emocionālu spiedienu. Noslēgumā S.Dubure no somas izvilkusi jau sagatavotu vienošanos par darba attiecību pārtraukšanu, bet I.Oļena kategoriski atteikusies to parakstīt.

Kopš tā laika gandrīz katru otro dienu I.Oļena saņemot pašvaldības pieprasījumus sniegt rakstiskus paskaidrojumus par visdažādākajām situācijām. Termiņi atbildēm mēdzot būt nesamērīgi īsi. Pašvaldības vadība pieprasījusi, lai vēstules direktore raksta pati, neizmantojot lietvedes palīdzību un skolas resursus, draudot ar pretenzijām par nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšanu. Uz skolu regulāri tiek sūtītas pārbaudes, pavisam nesen ieradusies Valsts darba inspekcija, iesaistīts Izglītības kvalitātes valsts dienests.

Kā piemēru direktore min pēdējo gadījumu, kurā pieprasīts paskaidrojums par parakstu viltošanu. S.Dubure, neinformējot skolas vadību, ieradusies, izjautājusi kādu darbinieci, nokopējusi dežurantes sarakstus, kuros reģistrējas viesi, un salīdzinājusi tos ar individuālo nodarbību grafiku. Konstatējot nesakritības parakstos, prasīts paskaidrojums.

Direktore skaidro, ka atšķirības ir loģiskas un ikdienišķas: „Citreiz bērnu uz ārpakalpojuma nodarbību atved vecāmāte, citreiz vectēvs vai krustmāte, citreiz skolotāja pati iziet bērnam pretī un dežurantu sarakstā neviens neierakstās. Tas nav kriminālnoziegums vai parakstu viltošana – te ir kārtējais iegansts pieprasīt paskaidrojumu.”

Nepieņemami esot tas, ka S.Dubure ierodas skolā un sēž klāt vairāk nekā 80 pedagogu sarunām ar direktori. I.Oļena norāda: skolotāji nevēlas runāt, svešam klātesot, jo ir tādas lietas, kas jādzird tikai skolas vadītājai. Sarunas notiek arī par skolēniem.

Vēl konflikts bijis par pašvaldības dzīvokli Raidstacijā, ko skola pēc domes lēmuma īrēja izglītības vajadzībām. Tas bijis paredzēts pedagogiem, kuri brauc no cita novada, taču, kamēr pašvaldība ar lēmumu vilcinājusies, skolotājas atradušas citu dzīvesvietu. Tad I.Oļenai, kura ir sertificēta uzvedības analītiķe, radusies ideja telpas izmantot tam, lai piecas pilngadīgas meitenes arodizglītības programmā apgūtu patstāvīgas dzīves prasmes. Meitenes ar skolotāju tur uzturējušās no pirmdienas līdz piektdienai, mācoties gatavot ēst, uzkopt telpas un sadzīvot. Jauninājums beidzies tad, kad S.Dubure, nebrīdinot direktori, vakarā ieradusies dzīvoklī un prasījusi, kāpēc tāda izglītības programmas vieta nav fiksēta skolas nolikumā.

Lai gan ideja par dzīves prasmju apguvi ārpus internāta ir iekļauta izglītības stratēģijā, nesaskaņošanas dēļ direktorei izteikts rājiens. Skola no dzīvokļa un idejas atteikusies, meitenes pārvietotas atpakaļ uz internātu. 16. jūnijā notiks tiesas sēde, jo I.Oļena pašvaldību par rājienu ir iesūdzējusi tiesā. Vienlaikus Labklājības ministrija I.Oļenu par šo jauninājumu aicinot uzstāties.

Direktore nupat sasniegusi pensijas vecumu, taču darbu izglītībā pārtraukt neplāno, jo darbā ar vecākiem ir apguvusi jaunas metodes, turpina lasīt lekcijas un konsultēt valsts mērogā. Pašvaldības vēlmi par katru cenu no viņas atbrīvoties I.Oļena skaidro ar savu neērto raksturu: „Lai vadītu tādu īpašu skolu, jābūt citādi domājošam. Ar vecām metodēm te strādāt nemaz nevar.”

„Mums jāreaģē, jo saņemam signālus”

Lai ieviestu skaidrību ieilgušajos konfliktos, Kurzemnieks aicināja Kuldīgas novada izglītības pārvaldes vadītāju Santu Duburi tos komentēt.

Kolektīvs sašķēlies, daļa baidās

Izglītības pārvaldē un arī pašvaldībā saņemti vairāki pedagogu signāli par nepieņemamu situāciju I.Oļenas vadītajā skolā. Tas nav bijis viens vai divi iesniegumi, turklāt signāli saņemti jau iepriekš, uzsver S.Dubure.

Lai situāciju noskaidrotu, darbiniekiem pārvalde rīkojusi anonīmu aptauju. Tā parādījusi, ka kolektīvs ir nopietni sašķēlies. S.Dubure: „Saņēmām ļoti pretrunīgus viedokļus gan par direktori, gan procesiem skolā. Tas nozīmē, ka mums nebija pamata teikt: viss ir slikti vai viss ir labi. Taču aptaujas rezultāti viens pret vienu iestādes vadības komandai netika nodoti. Tāpēc, ka no pedagogiem saņēmām informāciju: viņi baidās aptaujās teikt patiesību, jo tad no vadības komandas seko represijas, piemēram, tiek samazināts stundu skaits nākamajam periodam.”

Tāpēc pārvaldes speciāliste Inga Flugrāte izveidojusi apkopojumu, un ar to kolektīvs iepazīstināts. Pēdējos divos gados uzticēšanās iestādes vadībai esot mazinājusies. Darbinieki sūdzējušies par nevienādu direktores un atsevišķu vietnieku attieksmi – kolektīvs dalīts ērtajos un neērtajos.

Piedāvā vienoties

S.Dubure apstiprina, ka pēc sapulces kopā ar izpilddirektoru aizvadījuši smagu sarunu ar skolas direktori. Atsaucoties uz aptauju un citu informāciju par iespējamiem pārkāpumiem, direktorei uzdoti konkrēti jautājumi. „Viņa savā rīcībā apstiprināja reālus pārkāpumus, protams, pagriežot tos savā skatījumā,” skaidro S.Dubure. Sarunā I.Oļenai piedāvāts parakstīt vienošanos par darba attiecību izbeigšanu, bet viņa atteikusies, un saruna beigusies.

Par rakstiskajiem paskaidrojumiem S.Dubure saka: „Tā kā mutiski teiktais bieži tiek sagrozīts, vienā brīdī pārgājām uz rakstisku saziņu. Tas nav nekas nelikumīgs – tas nodrošina atgriezenisko saiti un atbildību. Mērķis nav cilvēku atbrīvot no darba. Mani pienākumi prasa pievērst pašvaldības uzmanību neatbilstībām un iespējamiem likumpārkāpumiem. Es laikam tādā situācijā no darba aizietu pati, jo domāju – Ināra Oļena labi saprot, ka ir pieļāvusi pārkāpumus. Bet šeit darbojas princips – labākā aizsardzība ir uzbrukums.”

Neskaidrības ar dzīvokli

Sākotnēji skolas direktore lūgusi domei piešķirt dzīvokli kā mītni pedagogiem, kuri strādā internātā un vēlu vakaros nevar aizbraukt uz mājām. Dome to piešķīrusi. Taču vēlāk, mērķa maiņu nesaskaņojot, dzīvoklis izmantots inovatīvam projektam – tajā izmitinātas piecas audzēknes kopā ar skolotāju. S.Dubure: „Internātā tajā laikā bija brīvas vietas, un to apstiprināja par internātu atbildīgā darbiniece. Tā vietā, nevienam nesakot, bērni ielikti dzīvoklī, radot papildu izmaksas. Pilnībā ignorēts Darba likums attiecībā uz pedagoģi, kura tur atradās dežūrās no sešiem vakarā līdz nākamajam rītam. Kad jautāju par pārtiku, man atbildēja – kaut ko paņemam no skolas virtuves, aizvedam uz dzīvokli un tur pagatavojam. Vai tas ir nopietni?”

Pārbaudē atklājušies arī citi fakti saistībā ar audzēkņu drošību un veselību. Dzīvokļa skapītī glabājušies medikamenti, kurus bērniem (kam ir speciālās programmas un neprognozējama veselība) izsniegusi skolotāja, nevis medicīnas darbinieks, kā liek noteikumi. Tāpat telpām nav bijis dienestu saskaņojuma, un skolotāja pati kurinājusi, radot ugunsdrošības risku.

„Ideja nav slikta, bet jābūt kārtībai. Ja šī būtu privāta iestāde, dari, kā vēlies! Bet skolas dibinātāja ir pašvaldība, un domes maldināšana nav pieļaujama. Ja kaut kas būtu noticis, tad sabiedrība jautātu, kur skatījās izglītības pārvalde,” saka S.Dubure.

Viedokļi

Tāds gadījums pirmo reizi

● Inese Ozola, Kuldīgas novada pašvaldības administratīvās nodaļas vadītāja:

– Šī ir pirmā reize, kad darbinieks tiesā apstrīd rājienu. Būtiski uzsvērt, ka tiesai lūgts rājienu atcelt tāpēc, ka darbinieces ieskatā nav ievērots tā izteikšanas termiņš. Pārkāpums pēc būtības netiek apstrīdēts. Pirms vēršanās tiesā, izmantojot likumīgās tiesības, darbiniece lūdza pašvaldību rājienu atcelt. Mēs to rūpīgi izvērtējām, taču tiesisku pamatu lēmumu mainīt nesaskatījām. Disciplinārsods nav ikdienas prakse – tas vienmēr ir galējais līdzeklis, kad citas metodes nav devušas rezultātu. Pēdējā laikā pašvaldība ir saņēmusi vairāku tiesībsargājošo un uzraugošo institūciju lūgumus pārbaudīt informāciju par skolas direktores rīcību dažādos jautājumos un to skaidrot.

Redakcijas piebilde. Nosaukt šīs iestādes I.Ozola atteicās, aizbildinoties, ka tā ir ierobežotas pieejamības informācija. Izglītības kvalitātes valsts dienests Kurzemniekam apstiprināja, ka šīgada martā ir saņēmis vienu iesniegumu un vienu trauksmes cēlāja ziņojumu par Viduskurzemes pamatskolu-attīstības centru. Bez trauksmes cēlāja ziņas sīkāku informāciju nav tiesību sniegt, informēja dienesta vecākā eksperte Jana Veinberga.

Pelču skolā – bijības sindroms

● Aiga Šēnberga, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) Kuldīgas novada arodorganizācijas priekšsēde:

– Pēdējā gadā komunikācija ar Santu Duburi mums ir veiksmīga. Pirms tam nevarēju teikt, ka tā būtu bijusi tik laba.

Pelču skolas stāstam ir sena vēsture. Pirms gadiem, kad pašvaldību vēl vadīja Inga Bērziņa, saņēmu skolotāju sūdzības par direktores attieksmi. Toreiz iesaistījās LIZDA vadība, notika attālināta sanāksme, kurā piedalījās arī skolas vadītāja. Mūsu priekšsēde Inga Vanaga pēc tam bija šokā – viņu pārsteidzis tonis, kādā direktore atļāvusies runāt ar saviem darbiniekiem. Pēc tam arodbiedrība skolā rīkoja anonīmu aptauju, ar rezultātiem gājām pie domes priekšsēdes Ingas Bērziņas.

Nenoliedzam, ka direktorei ir vadītājas spējas, ka skolu viņa pacēlusi un savā jomā ir zinoša, taču norādījām uz otru pusi – uz attieksmi pret darbiniekiem un komunikāciju. Tajā skolā visiem iedzīts tāds kā bijības sindroms, un cilvēki baidās stāties arodbiedrībā. Tur palikuši nepilni 20 biedri – tie ir cilvēki, kas nebaidās.

Taisnā, stingrā līnija palīdz

● Māris Birzulis, Viduskurzemes pamatskolas-attīstības centra audzinātājs:

– Man ir liela sportiskā un pedagoģiskā prakse, un es labi māku novērtēt cilvēkus un viņu darba spējas. Jau pēc pirmās sarunas, kad šeit atnācu, sapratu, ka direktore ir ļoti korekta un prasīga. Tieši tāds vadītājs vajadzīgs, lai attīstītos, sevišķi tādā skolā kā šī. Es zinu, ko nozīmē internāts. Direktores prasība: lai viss būtu tīrs, kā pienākas. Pedagoģiskajās sēdēs vienmēr ir atļauts izteikt viedokli, nekas nav aizliegts. Man bijušas sarunas ar direktori, kad šis tas nav apmierinājis.

Pirms 18. novembra uz sapulci atbrauca izglītības pārvaldes vadītāja un pašvaldības izpilddirektors. Godīgi sakot, ar savu nostāju un prasībām viņi sabojāja visus svētkus. Pārvaldes vadītāja mums trīs reizes apgalvoja, ka nav braukusi skolas direktori atbrīvot, bet ieradusies tāpēc, ka esot cilvēki, kas runā par mobingu. Tie var būt divi vai trīs. Es nekādu mobingu neredzu – šeit ir normālas darba attiecības. Pēc tam pārvaldei bijusi saruna ar direktori, un viņai pabāzts dokuments par aiziešanu no darba. Nu kā tā var? Vai tad pārvalde nezināja, ka mēs to uzzināsim? Tā jau ir tā konflikta sakne. Mērķis ir direktori no darba atbrīvot. Pilsētā jau runā, ka viņa it kā par ilgu te sēžot. Bet viņa mūsu skolu izvedusi tādā līmenī, ka tā ir viena no vadošajām ne tikai novadā, bet visā Latvijā. Teikšu godīgi kā pedagogs – redzu, ka daži skolotāji atbrauc tikai tāpēc, lai saņemtu algu un atstrādātu savas stundas. Tāpat kā bērniem, droši vien arī pedagogiem vajadzīga tāda taisna, stingra līnija. Nevar būt visatļautība demokrātijas vārdā. Jābūt subordinācijai, cieņai, un vadības prasības jāpilda. Ja tas neapmierina, tad jāmeklē cits darbs, kurā var darīt, ko vēlas.

Pa tukšo neko nepārmet

● Didzis Skuška, Viduskurzemes pamatskolas-attīstības centra sporta skolotājs:

– Pašvaldības darba stilu izbaudīju pats uz savas ādas. Kad man ar skolas vadību bija pārrunas, kurās reizēm jāpārrunā personīgas lietas, slodze vai veselība, jo jābrauc pie ārstiem, izglītības pārvaldes cilvēki vienkārši sēdēja klāt. Es teicu, ka nevēlos, lai viņi klausās to, kas uz viņiem neattiecas, bet viņi, izmantojot stāvokli, palika. Sajūta kā cietumā, kad atnāc uz tikšanos un cietuma uzraugs blakus visu noklausās. Pilnīga nekompetence un empātijas trūkums.

Runājot par direktori, viņa ir principiāla un prasīga. Mēs, kolektīva vīriešu daļa, par tādu tiešumu esam starā, jo mums patīk runāt bez mājieniem. Taču sieviešu kolektīvs ir specifisks – kāda var emocionāli uzmest lūpu vai apvainoties par toni un skatienu. Bet pa tukšo direktore nevienam neko nepārmet.

Atbildība un mikroklimats

● Inese Astaševska, Kuldīgas novada domes priekšsēde:

– Ir tādas lietas, ko publiski nerisināsim un nevaram stāstīt detaļās, taču nav tā, ka mēs vēlētos traucēt skolas darbu. Tas saistīts ar to, ka pie mums vēršas gan darbinieki, gan kontrolējošās iestādes. Informācija saņemta gan anonīmi, gan ar parakstiem, un mums tā jāpārbauda. Tāpēc tiek prasīti dokumenti, lai pārliecinātos, vai pārmetumi ir patiesi. Ir lietas, kas apstiprinās, un tad jāprasa atbildība, jo katrs par saviem darbiem atbild. Man bijušas vairākas tikšanās gan ar vadītāju, gan visu vadības komandu un skolotājiem.

Attiecībā uz bērniem un mācībām – tur viss kārtībā, katrs saņem vislabāko, ko pedagogi un skola var sniegt. Mikroklimats neveidojas tikai no ārējiem apstākļiem, tas veidojas arī iekšienē. Negribu teikt, ka vainīga tikai iestādes vadība. Ir tādi darbinieki, kuri jūtas ļoti labi un nesaprot, par ko ir stāsts, un tādi, kuri ar iekšienē notiekošo nav apmierināti. To parādīja arī anketēšana – rezultāti ir ļoti atšķirīgi, bet kopumā mikroklimats nav slikts.

Stāsts ir vienīgi par konkrētu atbildību, kas direktorei un viņas komandai jāuzņemas saskaņā ar likumu. Vadītājai rājiens izteikts par konkrētiem pārkāpumiem. Viņa tam nepiekrīt, un viņas tiesības ir tiesā to pārsūdzēt.