Otrdiena, 11. februāris
Vārda dienas: Laima,  Laimdota

Godina latviešu tautas sīkstumu

Raksta autors: Lāsmas Veigeltes teksts un foto

11:39 - 26.03.2024

14
Lai visiem atgādinātu, kā Latvijas cilvēki vardarbīgi izsūtīti uz tāliem Krievijas nostūriem, pie piemiņas akmens Pētera ielā satikās izsūtītie un svešumā dzimušie, pašvaldības pārstāvji, Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolas audzēkņi un skolotāji.

„25. martā – visām trim Baltijas valstīm tik skumjajā dienā – ne tikai godinām tos, kurus pirms 75 gadiem padomju režīms izsūtīja uz Sibīriju, bet arī cildinām latviešu sīkstumu, izturību, sevis saglabāšanas mākslu un dzīvotprasmi,” tā sacīja Kuldīgas novada muzeja krājuma glabātāja Ingrīda Pole, noliekot ziedus pie komunistiskā genocīda upuru piemiņas akmens Kuldīgā, Pētera ielā.

Atceres brīdis, kurā bija pulcējušies ap 20 izsūtīto vai Sibīrijā piedzimušo, pašvaldības pārstāvji, Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolas skolēni un skolotāji, sākās ar lūgšanu. Katoļu baznīcas priesteris Vjačeslavs Bogdanovs atgādināja, ka gan laimīgos, gan grūtos brīžos cilvēka dzīvē Dievs ir klātesošs. Kuldīgas novada politiski represēto biedrības vadītājs Uldis Jumiķis priecājās, ka 75 gadus pēc traģiskajiem notikumiem te satiekas vairākas paaudzes, un viņš cer, ka jaunatne šo vēstures liecību nesīs tālāk. Tas svarīgi tāpēc, ka Latvijā palicis vairs tikai 8200 represēto cilvēku.

Domes priekšsēde Inese Astaševska atgādināja, ka jau 75 gadus 25. marts ir diena, kas liek atcerēties mūsu tautas traģēdiju. Vairāk nekā 44 000 cilvēku, no kuriem ceturtā daļa bija bērni līdz 16 gadiem, tika aizvesti nezināmajā. Tie bijuši neziņas un baiļu pilni gadi ne tikai tiem, kuri atradās tālumā, bet arī tiem, kuri savus tuvos gaidījuši mājās. Visiem atgriezties neizdevās. „Šī ir diena, par kuru bērniem un jauniešiem jāstāsta, kaut arī tā piepildīta ar asarām un sāpēm. Tā ir diena, kas skaidri parāda, kas ir labais un kas sliktais, kas laime un kas nelaime, kas pareizais un kas nepareizais,” sacīja priekšsēde.

Ārija Lance (dzimusi Veidemane), kura kā bērniņš no Latvijas aizvesta gada vecumā, Sibīrijā pavadījusi 17 gadus. Ar skumjām viņa atcerējās tēti, kurš svešumā nogalināts, bet lepojās par mammu, kura ieguvusi gabaliņu zemes un spējusi grūto laiku izturēt. A.Lance tagad ģimenē ir vienīgā, kura jaunajai paaudzei vēl var pastāstīt par dzīvi izsūtījumā. Kurmālnieks Jānis Zvejnieks, kurš izsūtīts 11 gadu vecumā, priecājās, ka piemiņas brīdī var satikties ar domubiedriem un atcerēties piedzīvoto.

Vēsturiskie 25. marta notikumi no cilvēkiem prasījuši daudz: necilvēcīgos apstākļos izdzīvot pašiem, rūpēties par bērniem, saglabāt mīlestību pret savu zemi un ticību, ka varēs tajā atgriezties.

Atbildēt