Piektdiena, 4. aprīlis
Vārda dienas: Daira,  Dairis,  Daiva,  Daivis

Balinska medaļa jau patīkami apbružāta

Raksta autors: Dace Vašuka, Santas Ates arhīva foto

08:00 - 02.07.2023

Balinskis Lapai Ventspils Foto Santa Atte
Latvijas hokeja izlases aizsargs Uvis Jānis Balinskis tika sirsnīgi sagaidīts Ventspilī, kur sācis savu sportista ceļu. Taču medaļa kopā ar Uvi ceļos arī citur Kurzemē – pie vectēva Valdemārpilī un vecmāmiņas Kuldīgā.

Hokejists UVIS JĀNIS BALINSKIS ir dzimis kurzemnieks. Kaimiņpilsētas Ventspils vēju un ledus rūdīts, viņš ir starp tiem Latvijas izlases spēlētājiem, kuri uz mājām atveda pirmo pasaules čempionāta medaļu. Kopā ar hokejistu tā ceļos arī līdz Kuldīgai, kur dzīvo Uvja vecmāmiņa. Taču sarunai ar Kurzemnieku viņš labprāt atsaucās vēl pirms plānotā apciemojuma.

Kad mazais Uvis devās uz treniņiem, vai viņš kaut reizi iedomājās, ka iegūs pasaules čempionāta medaļu?

Bērnībā par to tika domāts, protams! Tomēr, kad sāc spēlēt profesionālāk, saproti, ko tu vari sasniegt, ko nevari. Tad tie sapņi mazliet noplok. Taču vienmēr jau cīnāmies, lai uzvarētu. Šoreiz kaut kas ir arī izdevies.

Latvijai ir bronza, bet vai tas, ka pēc spēles asaras acīs bija pat vecmāmiņām, neliek justies tā, it kā būtu iegūts zelts?

Mums tas patiešām ir kā zelts. Tas ir fantastiski, ka varējām cilvēkiem sagādāt šādas emocijas! Pat tiem, kas pašā sākumā hokeju neskatījās un skatītāju pulkam pievienojās čempionāta beigās, arī tās emocijas bija. Ja varējām izcīnīt medaļu un tā cilvēkus iepriecināt, tā ir uzvara.


Kas deva spēku izturēt, un vai bija arī lūzuma brīži?

Čempionāta sākums bija tāds pašvaks. Pēc tam saņēmāmies. Lūzumpunkts laikam bija pēdējā grupas spēle pret Šveices izlasi. Tā iemeta trešos vārtus sešas minūtes pirms beigām. Tajā brīdī iestājās rūgtums kopā ar domu, ka atkal, kā jau katru gadu, Latvijas izlasei būs jācīnās pēdējā spēlē par ceturtdaļfinālu, atkal būs zaude. Tur uz brītiņu bija tāds lūzums. Tomēr saņēmāmies, turpinājām un to golu iemetām. Tas iedeva pozitīvās emocijas, un viss bija kārtībā. Bet kopumā čempionāta laikā tādu izteiktu lūzuma brīžu nebija. Nenoliedzami – līdzjutēju atbalsts tik ļoti palīdzēja, ka viss izvērtās tik pozitīvi. Kad visi priecājas, tu pats priecājies, un tad ir forši spēlēt.

Tas dod pacēlumu, bet, kad tikāt līdz pusfinālam, vai gaidas pēc medaļas neradīja arī spriedzi? Vai naktī varējāt aizmigt?

(Smejas.) Nē, nē, pagulēt varēja. Godīgi sakot, tā dēļ lielas spriedzes nebija, jo pirmo reizi tikām pusfinālā un guvām iespēju cīnīties par medaļu. Mēs jau bijām daudz izdarījuši, tādēļ spriedzes vairs nebija. Jā, Kanādai pusfinālā zaudējām, bet pēc tās spēles neviens no mums nebēdājās. Vienkārši to aizmirsām un gatavojāmies nākamajai spēlei pret ASV, lai dabūtu medaļu. Bez spriedzes – vienkārši izbaudījām, ka esam tikuši tik tālu, jo nezinām, kad atkal tur tiksim.

Vai Latvijas mazpilsētu puišiem ir vērts sapņot par hokejista karjeru? Ja pats nepiedzimtu pilsētā, kurā ir ledus halle, vai tas būtu iespējams?

Pat grūti iedomāties, vai tad es būtu hokejists. Drīzāk ne. Bet ir jau arī citi sporta veidi, kuros izcelties, piemēram, basketbols, futbols. Domāju, ka bērniem nav jāieciklējas uz hokeju, – arī citos sporta veidos varam dabūt medaļas. Tas, ka dabūjām medaļu hokejā, visiem bērniem parāda, ka ir iespējas jebkurā sporta veidā. Un ceru, ka šīgada Latvijas izlases sasniegums motivēs bērnus sportot vairāk nekā iepriekš neatkarīgi no pilsētas. Bet, ja ir iespēja spēlēt hokeju un vēlme to darīt, šādu iespēju vajag izmantot.
Bet jāsaka, ka šodien salīdzinājumā ar to, kā bija kādreiz, hokejs ir kļuvis diezgan dārgs. Bērniem iespēja tajā iekļauties atkarīga no vecāku finansēm un tā, vai var izbraukāt, izvadāt uz treniņiem. Bet, jā, es esmu priecīgs, ka Ventspilī tika uzcelta ledus halle un ka tētis aizveda uz hokeju.


Ja tētis aizveda, vai paša sapnis tas nebija?

Man bija četri gadi, tādēļ tajā brīdī tā īsti neko izvēlēties nevarēju (Smejas.). Tētis aizveda, un tā viss aizgāja.

Aizgāja līdz medaļai. Vai goda vieta tai jau atrasta?

Medaļa tepat blakus stāv. Var redzēt, cik tā ir apbružāta, jo tik daudziem jau pabijusi rokās. Taču ir vēl vairāki man svarīgi cilvēki, kuriem tā jāparāda. Pēc tam droši vien nolikšu kādā speciālā vietā.

Jums drīz priekšā ceļš uz ASV, jo Nacionālajā hokeja līgā esat noslēdzis līgumu ar Floridas klubu Panthers. Karjera Čehijas klubā kā rezultatīvam aizsargam izvērtās veiksmīga, bet vai nav satraukuma par turpmāko pašā augstākajā hokeja raudzē?

Šobrīd par to daudz nedomāju – mēģinu atpūsties. Taču drīz, protams, būs jāsāk gatavoties. Esmu priecīgs, ka būs iespēja pamēģināt tikt pasaulē spēcīgākajā līgā, jo par to es kā jau katrs hokejists esmu sapņojis kopš bērnības. Tagad būs iespēja sevi pierādīt, un es uzzināšu, vai tur varu spēlēt vai tomēr ne. Būs interesanti. Taču arī uz Floridu braukšu un vienkārši izbaudīšu visu, kas ar mani notiks. Bez spriedzes.

Kad aizsniegti vieni griesti, rodas apziņa, ka var vēl augstāk. Vai nākamie mērķi jau ir?

Protams, gribu spēlēt NHL – tas vienmēr bijis mans sapnis. Jā, vēl ir, kur tiekties. Uz pasaules čempionāta zeltu! Ir vēl daudzas trofejas, ko hokejā var izcīnīt. Vienmēr uzvarēt ir forši, un tagad gribēsies katru sezonu uzvarēt arvien vairāk (smejas), jo tie mirkļi, ko šīs uzvaras sniedz, ir neaizmirstami. Droši vien Stenlija kausu vinnēt būtu kaut kas nereāls, tātad tas arī ir kas tāds, par ko var sapņot.

Vēl nesen arī pasaules čempionāta bronza bija kā neaizsniedzams sapnis, un pāris latviešu vārdu uz Stenlija kausa jau ir iegravēti.

Jā, kad tās zvaigznes sakrīt, kaut kā viss notiek.

Vai ticat, ka Latvijas izlasei šie nav griesti un varam cerēt vēl uz citām medaļām?

Protams! Es ļoti ceru, ka nebūsim vienīgie, kas čempionātā izcīnījuši medaļas, un ka uz nākamajām nebūs ilgi jāgaida. Domāju, ka šis mums, hokejistiem, ir labs motivators. Ar šo medaļu tā pa īstam apzināmies, ka varam cīnīties līdzvērtīgi arī ar stiprām komandām. Ja esam saliedēta komanda, varam savus mērķus sasniegt.


No kā atkarīgi līdzvērtīgi panākumi nākotnē – vai ir kāda formula?

Nu, nekādas formulas laikam nebūs gan. Ja tāda būtu un mēs to zinātu, tad medaļas dabūtu katru gadu. Taču šogad atmosfēra mājās, Latvijā, bija kaut kas vienreizējs! Līdzjutēji mūs dzina uz priekšu. Arī komandas kodols bija tāds, kāda iepriekš nebija bijis. Tas viss salikās kopā, tādēļ ir tāds rezultāts.


Sirds klātbūtne spēlē tomēr mazliet ir tā formula.


Tas ir svarīgi, tomēr, ja tā klātbūtne ir, vienalga kādā spēlē var nepaveikties. Tad ar to viss beidzas. Bet šoreiz viss bija citādāk. Veiksmes faktors tomēr arī svarīgs.

Kurzeme ir jūsu bērnības šūpulis, un Ventspils pēc čempionāta sagaidīja sirsnīgi. Cik bieži iznāk atbraukt? Vai te aizvien ir māju izjūta, vai jau esat pasaules pilsonis?

Lielāko daļu gada pavadu ārzemēs, bet vasarās vairāk dzīvojos pa Rīgu, kur notiek treniņi un atpūta ar draugiem. Taču, kad ir iespēja un laiks, aizbraucu uz mājām – uz Ventspili, Valdemārpili un arī uz Kuldīgu. Mana mamma nāk no Kuldīgas, un ome dzīvo Kuldīgā. Tā man nav sveša vieta. Daļa vasaru ir pavadīta Kuldīgā. Ļoti skaista pilsēta. Kļūst katru gadu skaistāka.


Vai pēdējā laikā ir tur būts?

Jā, pirms čempionāta aizbraucu pie omas, jo sen nebiju bijis. Tad izmetu arī līkumu pa Kuldīgu.


Vai ome skatījās čempionāta spēles un juta līdzi?

Jā, protams, skatījās un priecājās. Būs medaļa jāparāda.


Kad esat prom no Latvijas, vai no Kurzemes kaut kā pietrūkst?

Jau no 15 gadu vecuma tā īsti šeit nedzīvoju – braukāju apkārt. Līdz ar to esmu pieradis. Vienkārši, kad esmu Latvijā, man patīk aizbraukt uz mājām, pie ģimenes un izbaudīt Kurzemes pusi. Kaut ko vienu, kā pietrūkst, projām esot, vai kas piesaista, nevaru nosaukt.


Vai esat no tiem kurzemniekiem, kuriem Jāņu groziņā ir sklandrauši, vai no tiem, kam tie neiet pie sirds?

Nē, man negaršo. Kaut gan domāju, ka tagad es to sklandrausi pat varētu ieēst, bet kādreiz nevarēju.


Ko jūs teiktu tiem jaunajiem puišiem un viņu vecākiem, kas pēc jūsu panākumiem čempionātā sapņo par hokeja treniņiem?

Es teiktu, ka viegli tas nebūs. Turklāt pa šiem gadiem sporta veids ir sadārdzinājies. Vienlaikus hokeja klubi aizvien vairāk nāk bērniem pretī, un iespējas atrast var, ja pa īstam grib spēlēt. Patiesībā ceru, ka līdz ar šo Latvijas medaļu vecāki aizvien vairāk sarosīsies vest bērnus uz hokeju un izaugs jaunā paaudze, kas uz Latviju vedīs medaļas.


Vai arī valstiski atbalsts hokejam jāmaina, vai jau tagad esam uz pareizā ceļa?

Man šķiet, ka uz pareizā ceļa noteikti neesam. Ir cilvēki, kuriem ir viedokļi, un tos var redzēt internetā (smejas). Taču es laikam nebūšu tas gudrākais, lai pateiktu, kā to visu var izglābt. Ar gadiem, ceru, kaut kas mainīsies un tiks sakārtots tā, lai hokeju var spēlēt pēc iespējas vairāk bērnu.

Atbildēt