Kad tas gals pienāks?

Kopš pagājušā gada rudens, izdzirdot kādu piesaucam Tehnikas ielu Kuldīgā, kur notiek remonts, automātiski gribas kā strausam paslēpt galvu smiltīs. Ierakties daudz dziļāk nekā tās bedres, kuru dēļ tālu izskanējušas šausmas par neizbraucamu ceļu un nevarēšanu piekļūt uzņēmumiem, veikaliem un mājām šajā apvidū. Arī vairākiem autoservisiem. Kā viens šoferis nosmēja: ar evakuatoru atgādāja auto šurp,
nu būs jāsauc, lai ved uz mājām, citādi velti remontēts – te pat džipu var salauzt. Blakus autoservisa
īpašnieks (pieredzējis autobraucējs, vīrs, kam pāri 80) gan atmeta ar roku: neesot jau tik traki kā kara laikā.
Jā, katram sava pieredze, kas tad arī nosaka atšķirīgo attieksmi. Iespējams, ka lauku ļaudis no attālām
vietām, kur ne greiders, ne sniega tīrītājs vispār neiegriežas, brīnītos, par ko gan tie pilsētnieki gaužas. Galu galā būs gludas brauktuves ar bruģakmens segumu, būs gājēju un velosipēdistu celiņi, moderns apgaismojums. Tur ierīkos soliņus, kur piesēst, lai atpūtinātu augstpapēžu kurpēs nogurušās kājas. Tas un vēl citi infrastruktūras un satiksmes drošības uzlabojumi paredzēti vērienīgajā piecu ielu (Virkas, Tehnikas, Akmens, Lapegļu un Īsās) pārbūvē, kad projekts par vairāk nekā 2,6 miljoniem tiks pabeigts.

Bet galu ne tuvu neredz… Pagaidām jāvelk kājās gumijnieki un jālavierē pa bedrēm un dubļiem. Vēl jo vairāk ar pacietību, lēnprātību jābruņojas autovadītājiem un varbūt pat jāiziet kursi pie kāda bezceļu autosportista. „Aicinām uz sapratni un iejūtību – neērtības beigsies, un Kuldīgā būs par vienu sakoptu
pilsētas daļu vairāk,” tāda ir pašvaldības (remonta pasūtītājas) atbilde uz daudzajām sūdzībām par vājprātīgo situāciju šobrīd. Savukārt projekta ieviesējas (Kuldīgas attīstības aģentūras) un būvnieku (SIA RERE Vide) pārstāvji nepārtraukti taisnojas, ka darot, ko varot.
Jā, nepagāja ne trīs mēneši, kad atrada citu ceļu, kā piebraukt. Tad, kad izraka lielo bedri pie Virkas ielas krustojuma un Tehnikas ielu slēdza vispār. Bet tas ceļš starp vecām būvēm un drazām, kas vēl palikušas no Lauktehnikas laikiem, ne par mata tiesu nav labāks. Tāpēc gribas iebāzt galvu smiltīs, jo Kurzemniekam teju ik pārdienu nākas uzklausīt sūdzības, bet līdzēt jau nekādi nevaram. Tas aicinājums būt saprotošiem un iejūtīgiem cilvēkus, kam tur jābrauc vai jāstaigā diendienā, tracina vēl vairāk. Un nedod Dievs, ja Saeima drīzumā noteiks 32 stundas un četras darbdienas nedēļā. Tad to objektu nepabeigs gadiem ilgi. Aktīvu darbību tur tagad neredz, tikai bedres un dubļus…